Pār[ap]domas -9-
Whiskas!

Jā, kad ikdienā ir tik daudz darāmā un vēl tam pa virsu cilvēks uzkrauj pats sev apzināti papildus pienākumus, tomēr ir jautri dzīvot. Tā visa laika plānošana, dienas izvilkšana un noguruma miegs - svētlaime! Protams, esmu vēl jauna un ar laiku, iespējams, tas viss apniks, tomēr līdz tam vēl tālu un dzīve taču esot jāizbauda un kāpēc gan neizmēģināt visu ko, ja ir tāda iespēja? Otras dzīves taču mums neesot. Vismaz tā uzskata lielākā daļa pasaules iedzīvotāju.

Vēl vēlējos palielīties, ka nu jau sāku piešauties pokera spēlēsanai. Otrais pokera vakars noslēdzās ar to, ka paliku 2. vietā, bet sev mierinājumam saku, ka tas tikai tāpēc, ka uz 5 Am man sāka totāli nākt miegs un neredzēju jēgu sakarīgi spēlēt tālāk Tiesa, krutākās kombinācijas joprojām neatceros, tas nekas, ka vienreiz man izdevās savākt kaut ko tur it kā krutu

Liekas, ka tas notika jau sen, kad kāds tualetē kabīnītē, sēžot uz poda, grauza čipsus. Nākošajā rītā, kad miegaina iegāju tajā kabīnītē, sapratu, ka čipsi ir izmētāti pa grīdu, bet atkritumos mētājas tukša alus bundža. Interesanti, kāds ēda tualetē čipsus no pakas un apnika, un izlēma izbārstīt tos pa zemi? Vai varbūt viņam uznāca traks spiežamais un čipsi vienkārši izsprāga no rokām? Vai varbūt tie jau mētājas uz grīdas un, kad es biju blakus kabīnītē, kādam vienkārši sagribējās tos apēst no grīdas?
Un, jā, es mēdzu aizdomāties par triviālām lietām.

Kādu laiciņu atpakaļ, ejot garām pīpētavai, es tajā pamanīju stāvam Maximas ratiņus, un pēkšņi likās, ka esmu pavisam citā vietā un laikā. Atgriezos lieliskajās atmiņās par Skotiju un Tesco ratiņiem, kuri nudien mētājās ik uz gandrīz katra stūra un varēja brīvi ne tikai ar tiem vazāties pa veikalu, bet arī pa visu pilsētu. Parocīgi un forši. Cik gan aši var pierast pie interesantām lietām.

Un beidzot satiku atkal ICiemiešus. Biju jau aizmirsusi pa šiem gadiem, cik neiedomājami jautra tauta viņi visi ir. Tiesa, laiki mainās un cilvēki tāpat, un es varētu sākt spriedelēt par to, cik kolosāli bija pirms pāris gadiem, ka tusi bija foršāki un satikšanās draudzīgākas, tomēr tas jau nevienam neinteresētu, jo, kas bijis ir bijis, jādzīvo tālāk. Tomēr tajā pasākumā es sapratu to, ka nebūt nav jābūt jaunam, lai tāds justos vai izturētos. Šī tauta man atgādināja, cik lieliski atrasties starp cilvēkiem, kuri ir brīvi (vairāk vai mazāk) no dažādiem stereotipiem un uzskatiem. Brīva gaisotne, brīva izturēšanās, jo visi visus pieņem. Grandiozi!