Ļoti ilgi pirms šī brauciena nespēju noticēt, ka kam tādam piekritu, ņemot vērā pašreizējo naudas situāciju bankas kartes kontā un naudas makā, tomēr visa ofisā pavadītā vasara, stresa līmeņa sakāpinājums un medus podā iekrājušies darvas pleķi mani noveda līdz nepārdomātam lēmumam – doties uz Portugāli. Protams, arī veikbordam bija sava vieta šajā visā lēmumā, tomēr, šķiet, ka jau no paša sākuma lielākoties tiecos pretī saules vitamīniem, brīvībai un dzīvespriekam.
Pēc visas grupas izbrīnītajiem skatieniem mana rokas čemodāna virzienā sapratu, ka kas nav kārtībā, tomēr beigās atklājās, ka vienkārši visiem bija arī čemodāni, kamēr es uz 10 dienām karstumā īsti nesaskatīju jēgu ņemt līdzi vairāk drēbju kā pamatā nepieciešams, kā nekā galvenais taču bija peldkostīms (kuri man bija 2i – veikam kopējais, sauļošanai bikini), veika šorti, kaut kāda kleitiņa ekskursijas izbraukumiem, sauļošanās krēms, zobu birste un mini pasta, kedas kājās, sandales somā un fotoaparāts. Ko gan vēl man bija jāņem līdzi? Nedēļu garā braucienā uz Itāliju man bija vēl uz ½ mazāka rokas bagāža un pilnībā pietika ar to. Tiesa, tas, ka iekšā atradās tik maz lietu, nenozīmē, ka man tik un tā nepagāja pāris stundas, lai izdomātu, ko ņemt līdzi un ko nē (:
Iesākumā arī baiļojos par „draugu” grupējumu, ar ko kopā devāmies šajā braucienā, jo labi pazinu 2 cilvēkus, 2 daļēji pazinu un 1 nepazinu nemaz. Kaut kā jutos neomulīgi un kūtri, tomēr jau pēc pirmā lidojuma no Rīgas lidostas līdz Briselei sapratu, ka traki nebūs. Kā nekā man vienmēr paticis pētīt cilvēkus un kur nu vēl labāk vērot viņu izturēšanos un rakstura attīstību, kā novērojot viņus 10 dienas ikdienas kopējā sadzīvē.
Vairs gan neatceros, kurā lidojuma posmā tas bija, tomēr iemigu, minot krustvārdu mīklas, un pēc brīža atmodos kā no „knābāšanas” ar strauju kustību, gandrīz pa gaisu aizmetot žurnālu un pildspalvu. Žēl, ka apkārt bija tik daudz cilvēku, es nudien būtu sākusi dikti skaļi smieties un meklēt slēpto kameru, jo tas noteikti arī no malas izskatījās traki smieklīgi. Īpaši mana sejas izteiksme pamošanās brīdī un mirklī, kad sapratu, cik stulbi no malas izskatos.
Vienas dienas laikā tika veikts paprāvs ceļa posms no Rīgas līdz Briselei, tālāk uz Seviļu un, pēc īrētās mašīnas saņemšanas, arī devāmies tālajā braucienā uz gala punktu: Santa Clara – Velhe, kuru sasniedzām jau nākošā rīta ļoti agrā stundā, tiesa, tas neliedza mums visiem pa ceļam apstāties gandrīz katrā benzīntankā, lai iestiprinātos ar „Sagres” alu un apmeklētu tualeti, kā arī smieklīgi sajaukt maksas ceļa iebraucamās ejas pie kases automātiem.
Atguļoties gultiņā jeb, tā saucamajā, raskladuškā, nodomāju, cik gan šoreiz par ļoti svētu uzskatīšu saldu miegu, ja tāds mani piemeklēs, jo nogurums bija zvērīgākais. Iemigu sekundes laikā un likās, ka nemodīšos vēl divas dienas, tomēr mani uzmodināja jau pēc 6 stundām saldum saldā miedziņa.......
(turpinājums sekos) |
 Mini foto ieskatu šajā braucienā varat aplūkot un (ie)komentēt šeit: 2dillydally.deviantart.com |
