Pār[ap]domas -4-
Stranger in my mind

Kaut ko gribas, bet tā īsti negribas neko. Vai tev ir pazīstama šāda sajūta? Kā ar to cīnīties?

Šodien viss liekas pārāk košs - koki un zāle pārāk zaļa, ka nevar atšķirt, kurā pusē tā zaļāka; mākoņi baltāki un spilgtāki, ka reibst galva ar acīm tiem sekojot. Viss liekas arī pārāk skaļš - putnu treļļi griežas ausīs kā sitieni, tālas un tuvas sarunas atbalsojas vairākas reizes un liek domām pazust. Arī sapņi ir pārāk ... nē, tos laikam nav iespējams atdalīt, jo joprojām tie ir par bēgšanām un ķeršanu, par cīņām un izdzīvošanu, par asinīm un mieru, un nesakarīgām dīvainībām. Laikam tas ir mājiens, ka jāturpina rakstīt stāstam nākošā nodaļa. Interesanti, pie kuras vietas es apstājos? Diezin, vai kāds vēl turpinājumu gaida?

Dzīvē viss it kā esot līdzsvarā. Un šonedēļ es to izjutīšu ar pilnu krūti, jo kāda dzīve aprausies, bet kāda cita dzīve sāksies no jauna ar citu kopdzīves modeli. Vienas bēres un vienas kāzas. Viena apstāšanās un viens turpinājums. Līdzsvars.

Gribētos iesākt ko jaunu, bet nav spēka tagad celties un iet tam pretī. Paliek tikai tāls sirds balss čuksts, kurš atgādina, ka vēl pēdējais studiju gads priekšā. Interesanti, ko tas man atnesīs?!