Dažkārt ir diezgan grūti saprast cilvēkus, kuri ir ietiepīgi un trakāk, ja vēl ietiepīgi principiāli, jo ar tādiem nudien ir dikti grūti komunicēt. Dažkārt dzīvē gadās satikt cilvēkus, kuri ir lieliski savā amatā, bet kā cilvēki vai līdzcilvēki, ar kuriem jāstrādā gandrīz vai ik dienu, ir diezgan apgrūtinoši. Kāpēc? Tāpēc, ka tu allaž centies pēc vislabākā nodoma un izdarīt visu kā nākas, bet šiem cilvēkiem nekas nav īsti pa prātam. Ietiepība vai ignorance, varbūt kas cits? Lai vai kā – ir grūti spert soli pretī, ja otrs tikai sper visu laiku tikpat lielu atpakaļ.

 Tieši tādā noskaņā iesākās “īsais” ceļojums uz Minsku. Gribējām vēl aši ieskriet Ziepniekkalna pasta nodaļā, lai nosūtītu pāris ierakstītas vēstules uz ārzemēm, bet beigās nogaidījāmies veselu stundu, līdz tikām prom. Dažkārt es nesaprotu, kāpēc Latvijas pats nav izdomājis daudz vienkāršāku un ašāku datu ievades sistēmu, lai efektīvāk apkalpotu cilvēkus. Pie tam – kur loģika uz darba dienas beigām atstāt strādāt tikai vienu kasi, kamēr cilvēku rinda jau gandrīz vai gāžas no telpas laukā?

 Nogurdinošs ceļš un laikam īsti gudra doma cauru nakti braukt nebija, jo nācās skaļi dziedāt līdzi mūzikai, lai neaizmigtu. Nu Prāta Vētras pāris dziesmas man allaž atgādinās par aizkritušu rīkli un garum-garo braucienu uz Minsku. Viļņa, patiesībā, dikti neatšķiras no Rīgas, cik nu naktī pa ceļam spēju to saskatīt ar savām samiegojušajām acīm, toties Statoili ir foršāki – tur citādākas un gardāka maizītes.

 Cilvēki, manuprāt, vairs nenovērtē, cik lieliski ir dzīvot ES un Šengenas zonā, jo, cenšoties iebraukt Baltkrievijā, uz robežas nosēdējām 3 h. Ne kādu skaidru norāžu, kur jādodas, ne paskaidrojumu, kas jādara. Haoss! Un vēl tā veco laiku tipa lapiņu aizpildīšana… nemaz nezināju, ka mūsdienās tādu papīru vispār vēl ražo. Pat lētākais tualetes papīrs ir labāks, bet nu tās tīri manas domas. Diezin vai viņiem tur ir augsts turisma līmenis, ņemot vērā, ka lapiņas ir krieviski bez tulkojumiem un “kasierītes” nav diezin cik ieinteresētas uz runāšanos krieviski, kur nu vēl citā valodā.

 Interesanti, kāds viņiem tur noziedzības līmenis. Man vienkārši pēc tik ilgas besīšanās uz robežas un salšanas vēlā naktī, meklējot, kura lapiņa jāiesniedz kurai kasei, nudien gribējās kādu nožmiegt, jo jau 336 km bija nobraukti un lieki iztērēts laiks uz robežas, un vēl 100 km bija palikuši. Hmm, I wonder why…  J Brīžiem gribējās labāk braukt to gaisa gabalu atpakaļ nekā doties tālāk, bet komandējums ir un paliek komandējums. Atpakaļ ceļa nebija.