4.2.12 11:49 - Pār[ap]domas -16-
|
Madaras pasaule
* * *
19.1.12 12:54 - Pār[ap]domas -15-
|
11.8.11 23:59 - Pār[ap]domas -14-
|
8.3.11 18:18 - Pār[ap]domas -13-Sieviešu diena Šī diena patiesībā beigās izvērtās daudz jaukāka nekā biju iztēlojusies. Tiku gan pie bučiņām, gan ziediņiem tā jā varu teikt, ka sieviešu diena ir godam izdzīvota. Protams, kā allaž apkārt bija manāmi arī pārmetumu pilni skatieni, īpaši sabiedriskajā transportā, kuri gluži vai kliedza: „Nav godīgi, tev ir ziedi, man nav. Life sucks!” Es uz šo varētu atbildēt tikai: „Nu boo-hoo!” Kāpēc tik skarbi? Jo katrs priecājas par jaukajiem sīkumiem, kurus sagādā dzīve, jo tie iespējams var nebūt arī nemaz tik daudz. Pie tam, kurš teica, ka sieviešu dienā tikai vīriešiem ir tiesības apsveikt sievietes? Neviens! Tikpat labi draudzenes varētu viena otru sirsnīgi apsveikt vai katra apsveikt pati sevi. Kas tur būtu slikts? Nekas! Es, piemēram, šodien sev uzdāvināju PS3 Dualshock RED pulti un neiedomājami priecājos, ka nu spēlēšu ar savu pulti. Un kāpēc citas tā nevarētu darīt? Tā IR jādara un jābeidz čīkstēt un sejā veidot liekas grumbas. Jāpriecājas ne tikai par sevi, kad labi klājas, bet arī par citiem. Daudzi aizmirst to, ka grūtos, vientuļos vai vienkārši ne-foršos mirkļos pašai sev sagādāt kādu prieciņu nav noziegums. Palutini sevi un priecājies par citiem, kas zina, varbūt nākošgad tiksi pārsteigta tik ļoti, ka atkritīsi uz dupsīša. Lai jums visām, meitenes vai sievietes, mazuļi vai omītes, ir priekpilni sieviešu svētki! Nopērciet sev šokolādi, šampanieti, vīnu vai sen kārotu dāvaniņu un varēsiet augsti paceltu galvu teikt – tā tik bija lieliska sieviešu diena.
|
Padalīsies arī
savā Sievieš-dienas stāstā? 25.1.11 14:52 - Pār[ap]domas -12-
Redzot, kas tiek izmests tualetes atkritumos, vispār jābrīnās, vai studenti zina, kam domāta tā kabīnīte.
Reizēm tur mētājas salātu iepakojumi, dažreiz alus un džina bundžas,
un pat stringa biksītes, bet šodien atradās uz grīdas pat puspilns
košļeņu iepakojums. Un, nē, man nudien negribējās iedomāties, ka tas
var būt izkritis kādam vai kādai no bikšu kabatas, kad tās bija
nolaistas. Nu, jā, studentiem jau nav žēl atstāt tajā kabīnītē
gandrīz pusi čipšu paku vai pus-pilnu rasola trauciņu, jo laikam jau
daži nezina, ka var atstāt arī citai reizei vai vēlākam laikam
apēšanai. |
20.12.10 17:48 - Pār[ap]domas -11-Sensus amittitur!Nedēļu pirms decembra iesākšanās manī bija uzradies kāds spēcīgs Ziemassvētku noskaņojums, kurš lika pagatavot angļu Ziemassvētku pudiņu, piparkūku mājiņu un lielu lērumu nenormāli gardā olu liķiera. Visu adventes laiku mans noskaņojums nemainījās, tomēr sajūtas kaut kā sāka mainīties rītā, kurš nesa vakara apdāvināšanas vēsmas. Šķiet, ka tajā brīdī kaut kas kur pagaisa un mans noskaņojums līdz ar to. Iespējams, ka kādam mana noskaņa bija nepieciešama vairāk nekā man pašai, un tomēr visi gatavošanās darbi vairs nelikās tik priekpilni kā mēnesi iepriekš. Tiesa, Ziemassvētki nosvinēti godam un mīļie cilvēki mani apdāvināja ar tādām dāvanām, kuras tiešām man bija nepieciešamas. It kā kāds būtu zinājis un pateicis, bet iespējams vienkārši esmu pati kādās garās sarunās it kā starp citu savas vēlmes izteikusi. Kas zina... un vairs nav jau tik svarīgi, jo svētki ir galā un jāgaida jauni. Un līdz ar tiem manī raisās jaunas sajūtas - palikt mājās un sagaidīt jauno gadu kā gadus iepriekš vai doties jaunu piedzīvojumu meklējumos? Ir forši pasēdēt mājās kā bekai un nekur nevazāties, jo tad var iedzert šampānieti un nebēdāties, ka kāds redzēs tavas kristāliski apreibušās acis (nav jau tā, ka es tā daru, tas tā vispārīgi izsakoties), līdzās tualete, ja savajagas, ēdienu pilns galds, jauka kompānija un sarunas, bet galvenais - tu esi siltumā un, ja paliek par vēsu, pieliec malku un būs siltāks. Ejot kur citur kompānija var izklīst vai atrast citus paziņas, kurām stāvot līdzās jutīsies neērti un stulbi smaidīsi, jo nezināsi, ko teikt, un līdz ar to tāpat izskatīsies stulbi it kā būtu apdzēries; būs sasodīti auksts (vismaz tā sola ziņās), nebūs ko ieēst, nebūt kur nokārtoties, ja savajadzēsies. Un kur slēpjas prieks vazāties apkārt? Ja uguņošanu esi redzējis simt reižu un viņas tāpat reti kad atšķiras - ja esi redzējis vienu tādu, par kuru teikt "Wow!", tad citas liksies kā pelēkas pīles, kurām vēl daudz un ilgi jāaug, lai izaugtu par gracioziem gulbjiem. Laikam šogad neesmu bijusi paklausīja meitene, jo no Ziemassvētkiem man atsākušies briesmīgie murgi. Reiz es sapņoju ko par loka šaušanu, kur es cīnījos pret briesmīgiem troļļiem. Murgam iespējams pat nebija nekādas vainas, ja neskaita to, ka mans ķermenis laikam tik ļoti bija iesprindzis visā redzētajā, ka vēl nedēļu nespēju atkauties no to muskuļu sāpēm, kuri tika izmantoti loka šaušanā. Tiesa, kā tas nākas, ka sapnis ienāk realitātē? Vai Tev ir tā gadījies, ka sapnī nosapņotais piepildās vai ir kādas fiziskas sekas pēc tā? |
30.11.10 15:37 - Pār[ap]domas -10-Nudien!Pie labām lietām ir tik nenormāli viegli un ātri pierast, ka traks var palikt. Ja tev pāris rītus pēc kārtas uztaisītu brokastis, vai tu nevēlētos ko tādu sagaidīt ik rītu? Jā, man nedēļas nogalē bija forši - noeju lejā, apsēžos dīvānā, ieslēdzu Tv un sajūtu ēdiena smaržu un tur mani gaida silta tējiņa un ceptas olas ar gaļiņu un sieru. Njamm! Vai nākošajā rītā garšīgas tostermaizītes. Lūk, tas ir serviss, nē, atvainojos, tas ir kas vienkārši grandiozs. Un tad, kad es atgriežos kojās no rīta pamostos vēsumā, ka negribas celties augšā, izpūrušiem matiem, modinātājam skandinot savu meldiņu jau ceturto reizi, es saprotu, ka palikušas 10 min līdz darbam, ko sataisīties. A, kur siltā rīta tējiņa un brokastis? Kāds nevēlas pieteikties un darba dienās man ik rītu ko pagatavot?  Kad sāku strādāt, es sev teicu, ka par pirmo algu nopirkšu Katanas ieceļotāju papildinājumu, bet, kad tā ieskaitījās kontā, tad sāku spriest... nē, vajadzētu iekrāt kam citam un vispār Ziemassvētki tuvojas, tad vēl tas un šitais un tā arī apņemšanās izgaisa. Līdz kādai brīnumanai dienai, kad nejauši cenuklubs.lv atradu, ka ir atlaides tieši Tirgoņiem un Barbariem, un tā nu es tiku ne tikai pie spēles, bet arī piepildīju sev apsolīto. Un ziniet, beigās ir liels prieks. Ne jau par to, ka kartē ir par 20Ls mazāk, bet tāpēc, ka piepildīta apņemšanās. Vai esi pamanījis, cik maz solījumu un apņemšanās mūsdienu sasteigtajā vidē tiek piepildīti? Un ir jāpriecājas, ka esi retais, kurš ko piepilda pat tad, ja solītājs un saņēmējs ir viena un tā pati persona  Sesija jau klāt! Un tik dīvaini apzināties, ka tā ir pēdējā, nu vismaz bakalaura studijām. No vienas puses - forši, jo negribas vairs eksāmenus, no otras - ak dieniņās, man taču vēl diplomdarbs priekšā, tad jau labāk divas sesijas kārtot  Bet vispār nav ne vainas, ja neskaita to, ka vairs nav tas fīlings,
kādam jābūt, kad students saņem pirmo bakalauru, jo man šis būs jau
otrais. Tiesa, izlaidumu apmeklēšu pirmoreiz, bet tomēr... vai ir kādi
ieteikumi, kā atgriezt pirmreizējo sajūtu diploma saņemšanai?BRAUCIET UZMANĪGI! Jo es 7dien jau tā uzmanīgi braucu (50km/h), bet par spīti visam pie pagrieziena no zemes ceļa uz asfaltēto ceļu, kurš vizuāli izskatījās neslidīgāks, manu mašīnu apgrieza pa 90 grādiem. Ja nebūtu priekšā ceļa zīme, es neiespringtu, jo aiz tās bija tikai taisns apsalušas pļavas laukums, bet nu tā zīme. Nu, jūs jau visi zināt to Mērfija likumu postažu, ne tā? Bet vispār man paveicās, laikam Mērfijs kādam citam tajā laikā darīja pāri un mani nepamanīja, jo pēdējā brīdī izdevās iztaisnot mašīnu un pat iztikt bez sirdsklauvēm, un braukt tālāk. IENĪSTU ZIEMU! Un vispār, es šajā nedēļas nogalē izglābu zīlītei dzīvību. Viņš kaut kādā dīvaini mistiskā veidā bija ielidojis koridorī un atsities tik daudz pret stikliem, ka īsti kājās vairs neturējās. Es turēju viņu savās siltajās plaukstās un glāstīju, ik pa laikam pārbaudīju, cik apreibis viņš vēl ir. Varat teikt, ko gribat, bet viņš skatījās uz mani tādām lielām izbīļa acīm, kuras drīz vien pārvērtās tādā kā pateicībā. Pat tad, kad viņš jau varēja nostāvēt uz savām kājām es turēju vaļā plaukstu, lai viņš aizlidotu, tomēr viņš to nedarīja, vēl pabolījās uz mani un tad aidā... uzlidoja uz šķīvja stangas, kur vēl pabolījās un pastāvēja, kamēr es vēroju viņa projām došanos. Tik mazs prieciņš, tomēr patīkami izbaudīt ko tādu. Tiesa, cerams, ka bieži tā negadīsies. Par putniem iesākot, vakar, braucot autobusā pāri salu tiltam, debesīs pamanīju 4 dzērves, kuras lidoja ziemeļu virzienā. Ka tik viņas arī nebūs kur atsitušās un sajaukušas kad un uz kuru pusi jālido. Nabadzītes! Un vēl debesīm bija tāds dīvains krāsojums. Kā varavīksnei tikai tāds neliels laukumiņš un kantains. Sākumā likās, ka arī varbūt es esmu kur atsitusies un man rādās, tomēr diezin vai... ilgi neesmu ieskrējusi pa miegam nekur un galvu atsitusi. Brīnumu pilna tā pasaulīte! Vai ik dienu kas jauns! |
23.11.10 16:51 - Pār[ap]domas -9-Whiskas!Jā, kad ikdienā ir tik daudz darāmā un vēl tam pa virsu cilvēks uzkrauj pats sev apzināti papildus pienākumus, tomēr ir jautri dzīvot. Tā visa laika plānošana, dienas izvilkšana un noguruma miegs - svētlaime! Protams, esmu vēl jauna un ar laiku, iespējams, tas viss apniks, tomēr līdz tam vēl tālu un dzīve taču esot jāizbauda un kāpēc gan neizmēģināt visu ko, ja ir tāda iespēja? Otras dzīves taču mums neesot. Vismaz tā uzskata lielākā daļa pasaules iedzīvotāju. Vēl vēlējos palielīties, ka nu jau sāku piešauties pokera spēlēsanai. Otrais pokera vakars noslēdzās ar to, ka paliku 2. vietā, bet sev mierinājumam saku, ka tas tikai tāpēc, ka uz 5 Am man sāka totāli nākt miegs un neredzēju jēgu sakarīgi spēlēt tālāk Tiesa, krutākās kombinācijas joprojām neatceros, tas nekas, ka vienreiz man izdevās savākt kaut ko tur it kā krutu Liekas, ka tas notika jau sen, kad kāds tualetē kabīnītē, sēžot uz poda, grauza čipsus. Nākošajā rītā, kad miegaina iegāju tajā kabīnītē, sapratu, ka čipsi ir izmētāti pa grīdu, bet atkritumos mētājas tukša alus bundža. Interesanti, kāds ēda tualetē čipsus no pakas un apnika, un izlēma izbārstīt tos pa zemi? Vai varbūt viņam uznāca traks spiežamais un čipsi vienkārši izsprāga no rokām? Vai varbūt tie jau mētājas uz grīdas un, kad es biju blakus kabīnītē, kādam vienkārši sagribējās tos apēst no grīdas? Un, jā, es mēdzu aizdomāties par triviālām lietām. Kādu laiciņu atpakaļ, ejot garām pīpētavai, es tajā pamanīju stāvam Maximas ratiņus, un pēkšņi likās, ka esmu pavisam citā vietā un laikā. Atgriezos lieliskajās atmiņās par Skotiju un Tesco ratiņiem, kuri nudien mētājās ik uz gandrīz katra stūra un varēja brīvi ne tikai ar tiem vazāties pa veikalu, bet arī pa visu pilsētu. Parocīgi un forši. Cik gan aši var pierast pie interesantām lietām. Un beidzot satiku atkal ICiemiešus. Biju jau aizmirsusi pa šiem gadiem, cik neiedomājami jautra tauta viņi visi ir. Tiesa, laiki mainās un cilvēki tāpat, un es varētu sākt spriedelēt par to, cik kolosāli bija pirms pāris gadiem, ka tusi bija foršāki un satikšanās draudzīgākas, tomēr tas jau nevienam neinteresētu, jo, kas bijis ir bijis, jādzīvo tālāk. Tomēr tajā pasākumā es sapratu to, ka nebūt nav jābūt jaunam, lai tāds justos vai izturētos. Šī tauta man atgādināja, cik lieliski atrasties starp cilvēkiem, kuri ir brīvi (vairāk vai mazāk) no dažādiem stereotipiem un uzskatiem. Brīva gaisotne, brīva izturēšanās, jo visi visus pieņem. Grandiozi!  |
7.11.10 15:16 - Pār[ap]domas -8-Ašs pārskrējiens!Vēl nesen es lūkojos laukā pa logu un vēroju, cik strauji vētras laikā virpuļo lapas, un kāds spēks ir vējam tās noraut no koka, lai aiznestu, kur pašam tīk, bet nu jau, man nemaz nemanot, ir aizritējis laiks un aiz loga stāv plikadīdas, aizmirstot apsegties bērnu klātbūtnē. Uz galvas reizumis uzkrīt pa kāda sniega pārsliņai atgādinot, ka jāsāk vilkt cepures un/vai kapuces. Un tomēr par spīti šiem skaistajiem skatiem, es vēlos atpakaļ vasaru, kad saule sildīja un saldējums nav vairākkārt atkusis un sasalis. Nu, izbraucot no Rīgas ceļā uz mājām, nav iespējams noteikt, kāds laiks tevi sagaidīs, jo vienā ceļa posmā pusotras stundas laikā, kamēr tieku līdz mājām, mani var uztvert gan lietus, gan sniegs, gan vētra un pat krusa. Nē, vasarā tomēr ir foršāk, drošāk un patīkamāk pat, ja ne visskaistāk Jau kādu laiciņu atpakaļ varēju parunāties ar viesnīcu menedžeriem no ASV. Zināju, ka būs interesanti, bet nebiju iedomājusies, ka viņi ir tik kolosāli cilvēki. Bija patīkami parunāties un visa tā attieksme un sapratne. Žēl, ka Latvijas konservētā tauta vēl ir tik tālu iepakaļ šādai attieksmei, ne jau velti mūsu servisa līmenis ir tik zems. Cilvēkiem pat ir grūti pateikt "Paldies!" vai "Tu šodien labi pastrādāji!" un citas lietas, kuras ir nieks un neprasa neko daudz, tomēr izmaina gan pamatīgi. Vēl arī pa šo laiku es dabūju dzīvē izbaudīt to, cik elektrība tomēr ir cilvēkiem svarīga, jo, kad visā Turības teritorijā tā pazuda, viss apstājās un lielākā daļa darba vienkārši paralizējās. Un cilvēki vēl savās mājās veido uz elektrības bāzes durvju un citas sistēmas. Laikam patiktos iesprūst pašam savā mājā uz vairākām stundām un būt gūsteknim. Brr! Klaustrofobiski par to vien iedomājoties. Bet nu labāk par ko priecīgāku, jo visam taču jābūt līdzsvarā un, ja sākumā sūkstos, tad pēc tam ir jāatsver šis slogs, ne tā? Un pēdējā laika lieliskākās lietas ir divas: 1) Tāds kolosāls pasākums kā "Laba Servisa Dienas" bija kas tāds, ko nevar aizmirst. Kolorīta publika un vēl varavīkšņotāki lektori. Piedrukāju gandrīz 4 lapas no abām pusēm ar jaunām idejām un piemēriem, ieteikumiem un uzmundrinājumiem. Iespējams, ka studentam, kurš vēl tikko saskāries ar šīm tēmām, nelikās TIK interesanti kā pārējiem, tomēr šī jaunā iespēja un skata punkts ļauj tik un tā apdomāt visu saņemto un kāpēc neņemt, ja dod? 2) Es nekad neesmu bijusi fotogēniska un tomēr pārkāpu pāri savai nepatikai pret pozēšanu un pieteicos papozēt Turības nākošā gada kalendāram. Šoreiz iejutos tautu meitas tēlā un, šķiet, ka man tas izdevās. LIELS paldies idejas autoriem, Rasai un Santai, kuras man iedeva tērpus un kurpes, kā arī visiem tiem, kuri ar mani kopā piedalījās šajā piedzīvojumā. It kā jau liekas, ka tas nebija nekas īpašs, tomēr ir kolosāli, ja brīdī, kad tu pārkāp kādai savai daļiņai pāri un pārraujas važas, ir līdzās kāds, kurš palīdz un uzmundrina. Un paldies Ilzei par šo iespēju; galu galā arī pašai Turībai. Tu vienmēr esi bijusi un būsi kas tāds, ar ko lepošos, jo tieši tevis dēļ esmu dzīvei tik daudz ko iemācījusies un pieredzējusi. Vispār pēdējā laikā liekas, ka dzīve sāk iet uz augšu. Laikam jaunais darbs ir vainīgs, jo viss sāka kaut kā uzlaboties tieši ar pirmo darba dienu Un pāris cilvēki man vēl vaicā, kā es paspēju visu izdarīt gan skolā, gan darbā, gan pašpārvaldē, gan tautiskajās dejās un vēl atstāt laiku sev un galu galā mācībām. Un es allaž atbildu - nezinu! Jo nudien nezinu, kā to visu spēju, vienkārši kaut kā sanāk. Vai kādam ir citi skaidrojumi? |
24.9.10 19:31 - Pār[ap]domas -7-[ne]Dienas un [ne]GulēšanaMan atlika tikai pasūkstēties par koju nekojiskumu, kad pēkšņi viss krasi mainās. Atsākas signalizācijas skanēšana un cilvēku rēkas vēlā vakara stundā. Vienu vakaru ar istabas biedrenēm nosmējāmies un bijām šokētas vienlaikus, kad koridorā kāds sāka (pieņemsim, ka...) tēlot seksa ainu. Skaņas bija vājprātīgi kaislīgas no sākuma līdz pašai kulminācijai. Tiesa, nevienai no mums nepietika drosmes atvērt durvis un palūkoties, vai tas bija joks, vai kas pa īstam. Kā arī, ņemot vērā, ka katrā stāvā ir video novērošanas kameras, pieļauju, ka akts tomēr bija teatrāli inscenēts... vai arī apsargiem labpatikās noskatīties tajā savos ekrāniņos nekā uznākt uz 5. stāvu un izjaukt citiem prieciņus. Šonedēļ kārtējo reizi pārliecinājos, cik tomēr drausmīga ir veselības aprūpes sistēma. Ir cilvēks, kuram steidzami nepieciešama medicīniskā palīdzība, bet izrādās, ka dežūrārsts strādā tikai no 15. Reģistratūrā tantas nosūta pie gandrīz vienīgā ārsta visā slimnīcā, kurš nevar neko skaidri pateikt un pat neizmeklējot vienkārši ņem un aizsūta pie ķirurga. Cik "jauki"! Pie ķirurga jāmaksā 3Ls ar ģimenes ārsta nosūtījumu, 12Ls bez. Hmm... cilvēkam trakoti sāp, bet viņam vēl jāmeklē ģimenes ārsts? Un beigās pat izrādās, ka ķirurgs vispār ir atvaļinājumā. How great is that? Tas nozīmē, ka, ja tev šodien dikti sāp, ka mirsti nost, pie ārsta ātrāk kā pēc dienas vai divām netiksi. Un ķirurgs arī "foršs". Savāc 12Ls, izmeklē pāris minūtes un uzraksta nosūtījumu pie cita ārsta, šoreiz jau citā slimnīcā. Interesanti, cik daudz naudas un laiks tiks izšķiests, lai beidzot cilvēkam būtu jābeidz mocīties? Es saprotu, ka ir krīze un citi sūdi, tomēr tas nav attaisnojums nolaidībai pret pacientiem. Vai, piemēram, cilvēkam nenormāli sāp vēders vai kāda cita sāpe, kuru vajag steidzami atrisināt. Tu nosēdi tuvākajā slimnīcā, bet tevi sūta prom, jo esi, redz, iemaldījies traumatoloģijas slimnīcā, ka jābrauc uz citu. A, kā, piemēram, neRīdzinieks varētu zināt, kur kas atrodas? Viņam sāp, viņš aiziet uz tuvāko slimnīcu un viss. A, tur viņu sūta tālāk! Absurds! Zinu, ka nu daudzi man ko argumentēs pretī, ka ir tā un ir šitā, jo izteikties, kamēr pašam tas nav jāpiedzīvo, ir elementāri, tomēr es tik un tā nevienam nenovēlētu šādu situāciju, jo tā staigāšana un vazāžanās, un naudas iztērēšana īsti gluži ne par ko, ir vairāk traumējoša nekā pati trauma, ar kuru devies pie ārstiem.  Gribētos pastāstīt savas domas politikas sakarā, bet baidos norauties no visiem Šļekstera un DUMBrovska faniem. Kāds vispār zina jau, par ko vēlēs? Gribat padalīties savā viedokli? Kaut vai privāti - par ko un kāpēc! Nezinu, vai tas ir pilnmēness ietekmē, vai kā citādi, bet joprojām nespēju normāli izgulēties. Asiņaini murgi un vajāšanas aizpilda visu manu nakts mieru. Beigās no rīta reizēm liekas, ka esmu vairāk nogurusi nekā gulēt ejot. Ir kādi risinājumi? Izņemot bomi pa pieri, miega zāles vai siltu pienu ar medu.  Un kurš teica, ka esmu par vecu tīņu drēbēm? Nu, labi, ja ne drēbes, tad vismaz bērnības atmiņu valgos ir prieks padzīvot kaut minūti dienā. SpongeBob Rocks! |
15.9.10 22:59 - Pār[ap]domas -6-Koju Dzīves [ne]DienasStudenti vairs nav studentīgi, jo brauc ar krutajiem vāģiem un visiem ir laptopi, un, ja tev nav bezvadnieks, tad tu raksti uz rakstāmmašīnas. Un kojas vairs nav kojiskas, jo lielākoties viss ir izremontēts un ērtības ir augstākajā līmenī. Nu, cik tādas var būt, dzīvojot ar vēl 3 cilvēkiem vienā istabā un guļot divstāvīgā gultā. Un virtuvē vairs netiek cepti kartupeļi dienu un nakti, bet gan var iet pastāvēt tur, lai iemācītos jaunas receptes mērcēm ar nezin ko un no sazin kā. Un galvenais, ka, laikam, tomēr vīrieši ir tie labākie pavāri, lai cik ļoti man to negribētos atzīt, jo biežāk manu viņus nekā viņas virtuvē šeptējamies ap kāda intriģējoša paskata ēdiena pagatavošanu. Un kur paliek stereotips par koju dzīvi? Labi, es negribētu prusakus, kuri lien visās vietās un skrabina sienas tumsā man pie galvas, bet reizēm pietrūkst vecās burvības. Vēl attālajā 1. kursā atceros, cik bieži skanēja signalizācija, norādot, ka atkal kāds ir ko piededzinājis. Tas radīja savdabīgu šarmu. Bet kas ir tagad? Nu, tu ej gulēt ar bumsī-bumsī ritmiem vai kādu skaļāku kviedzienu, vēstot, par to, ka kāds ir ko pazaudējis. Pat smiekli vairs nav smieklīgi - visi laikam samācījušies pieklājīgi smieties. Kur pazuduši smieklīgie smiekli, kurus var salīdzināt ar hiēnas zvaigaļāšanu vai delfīna pīkstēšanu? Vienīgā nezūdošā "vērtība" ir tie cilvēki, kuriem trakoti vajag uz tualeti un viņi, laikam, nejauši savas kakainās rokas nosmērē gar grīdu vai ūdens noraujamo pogu nekā tualetes papīrā. Jā, jā, nav ko brīnīties, tā nudien notiek! Reiz, ejot uz tualeti, no 6 kabīnītēm , ja pareizi atceros, cik tur bija, tikai 2 nebija nosmērētas. Nudien nabaga apkopējas, kurām pēc tādiem šmurguļiem jātīra. Nu labi jau labi, beigās jau tomēr nav tik traki kā izklausās, bet kuram gan patiktu lasīt ierakstu ar tekstu: "Kojas ir kojas un visi studenti kā jau studenti. Punkts. Wow! *sarkastiski*"? |
6.9.10 20:25 - Pār[ap]domas -5-Pierasti NepierastaisIr dīvaini atgriezties vietā, par kuru biji pat daļēji piemirsusi. Atgriezties augstskolā ir viens, iekārtoties kojās ir kas cits un dabūt to pašu istabiņu, kurā mitinājos 1. kursā ir vēl pavisam cita vērtība. Vecas "lietas" nepazūd! Mans jaunais pagaidu miteklis - atkal 521. istabiņa. Apļveida konstrukcijas man allaž ir patikušas. Šodien bija pirmā augstskolas diena. Nav jau tas, ka citiem 1. septembris, tomēr bija patīkami atkal satikt vecos vēžus. Tiesa, es sākumā lielāko daļu pēc izskatiem neatcerējos, bet ar laiku vien visas atmiņas atgriezās. Interesanti, vai būtu grūti noorganizēt UVL4D1 koptusiņu? Tā būtu jauka pārmaiņa gan man, gan pārējiem, jo, piemēram, es nudien ar daļu kursa biedriem pat neesmu komunicējusi un kaut kā dīvaini, ka kopā pāris gadi nostudēti un "pļurkts" vien sanācis. Un tik grūti pateikt - vēlos atpakaļ uz Skotiju vai tomēr kolosāli atgriezties dzimtenē - jo katrai vietai ir savas priekšrocības un trūkumi. Tiesa, Skotijā vismaz man bija iedvesma nodoties rakstīšanai. Pašreiz kaut kā tā nogrūsta citā plānā. Latvija izsūc no manis "garšu". Un ko man no tās nosūkt? Atkal atsākas mūžīgais jautājums: "Vai studēt maģistratūrā?" Cerams, ka tas nepārvērtīsies par retorisko jautājumu, jo tad pie atbildes es nekad nenonākšu. |
9.8.10 11:39 - Pār[ap]domas -4-Stranger in my mindKaut ko gribas, bet tā īsti negribas neko. Vai tev ir pazīstama šāda sajūta? Kā ar to cīnīties? Šodien viss liekas pārāk košs - koki un zāle pārāk zaļa, ka nevar atšķirt, kurā pusē tā zaļāka; mākoņi baltāki un spilgtāki, ka reibst galva ar acīm tiem sekojot. Viss liekas arī pārāk skaļš - putnu treļļi griežas ausīs kā sitieni, tālas un tuvas sarunas atbalsojas vairākas reizes un liek domām pazust. Arī sapņi ir pārāk ... nē, tos laikam nav iespējams atdalīt, jo joprojām tie ir par bēgšanām un ķeršanu, par cīņām un izdzīvošanu, par asinīm un mieru, un nesakarīgām dīvainībām. Laikam tas ir mājiens, ka jāturpina rakstīt stāstam nākošā nodaļa. Interesanti, pie kuras vietas es apstājos? Diezin, vai kāds vēl turpinājumu gaida? Dzīvē viss it kā esot līdzsvarā. Un šonedēļ es to izjutīšu ar pilnu krūti, jo kāda dzīve aprausies, bet kāda cita dzīve sāksies no jauna ar citu kopdzīves modeli. Vienas bēres un vienas kāzas. Viena apstāšanās un viens turpinājums. Līdzsvars. Gribētos iesākt ko jaunu, bet nav spēka tagad celties un iet tam pretī. Paliek tikai tāls sirds balss čuksts, kurš atgādina, ka vēl pēdējais studiju gads priekšā. Interesanti, ko tas man atnesīs?! |
26.7.10 12:02 - Pār[ap]domas -3-Too hard to fightDzīve ne vienmēr ir kā vilciens, kurš dienu no dienas iet pa vienām un tām pašām sliedēm. Drīzāk es teiktu, ka dzīve ir kā motocikls, kurš spēj braukt pa jebkuru ceļu un neceļu, bet to, cik liela ir drošība, nolemj pats braucējs. Kā es dažkārt vēlētos, lai viss būtu daudz citādāk un daudzkārt vienkāršāk. Mainu savu moci pret gliemezi! Reizumis ir grūti saprast, kas tevi dzīvē ir novedis tik tālu. Vai tas būtu suns, kurš pēc divu gadu laimīgas kopdzīves pēkšņi tev uzrūc gluži ne par ko? Vai tā būtu sajūta, ka ceļojot apkārt tu esi pazaudējis vietu, kuru saukt par mājām? Vai tā būtu atklāsme, ka tu neiederies tur, kur atrodies? Dzīves laimes stadijas kā zebras svītras mainās no melnās uz balto un atkal sāk no sākuma, tomēr šķiet, ka mana zebra ir vairāk melna kā balta. Bet iespējams mani piekrāpa un zebras vietā es tiku pie melna kumeļa, ar kuru man jāiemācās sadzīvot, jo citādāk nav iespējams izdzīvot. |
18.7.10 22:22 - Pār[ap]domas -2-ZEBRAS PĒCPUSEPēc gandrīz divu nedēļu nosēdēšanas istabā slimošanas dēļ liekas, ka šīs četras sienas, laptops un gulta ir mana īstā vieta brīvībai, atpūtai un iedvesmai. Es vairs neprotu sarunāties, tikai rakstīt; Es vairs nesaprotu cilvēkus, jo viņi runā, nevis raksta; Es gribu palikt vienatnē, nekā iet un redzēt vēl kādu kustīgu radību. Iespējams antibiotikas manu ķermeni ir apsēdušas vairāk nekā es spēju iedomāties, bet iespējams esmu ļāvusi savam prātam pārņemt sajūtas un vēlmes. Kā tikt laukā no vēlmes palikt vienai un neviena netraucētai? Kā atkal iziet cilvēkos ar smaidu, kurš man reiz bija, un komunikācijas spējām, kuras kur nozudušas? Reizumis man patīk domāt, ka esmu palikusi veca, ka man nav vēlmes iepazīt jaunus cilvēkus, ka man pietiek ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem. Dažkārt man liekas, ko es tur līdīšu, ko es tur darīšu, tepat ir jaukāk - netraucējot citus. Tā kāda mānija vai dzīves pagurums? Kas ar mani noticis? Tagad es vēlos tikai no rītiem pamostoties ieslēgt savu DELLicious, pievienot internetu un rakstīt stāstus un iedvesmas, kuras galvā sakrājušās nakts murgu iespaidā. Mans miegs jau otro mēnesi ir traucēts un tramdīts ar asiņainiem murgiem un pakaļdzīšanās stāstiem, ar maģiju un cīņas veidiem, ar slepkavībām un nogalināšanām. Es to dēļ nespēju izgulēties un allaž jūtos sagurusi. Kā to visu pārtraukt? Vai manas dzīves zebrai melnā svītra ieslīdējusi pakaļā? Un kad beidzot pienāks baltā svītra, lai es atkal pieceltos no pagrimuma? |
15.7.10 14:59 - Pār[ap]domas -1-AIZROBEŽAVisiem dzīvē kaut reizi ir nācies vilties kādā cilvēkā vai sevī. Es laikam esmu izņēmums, jo varu teikt, ka es sevī viļos vai ik dienu. Ir dažādi sapņi un vēlmes, bet nespēju tās piepildīt pat tad, kad alkstu to tik spēcīgi, ka pakrūtē kas traki trīc. Es viļos savos lēmumos un izvēlē, un bieži nākas domāt – kā būtu iegrozījusies dzīve, ja kaut viens lielais rūgtums tiktu apsaldināts? Ir grūti atrast robežu starp vajag un nevajag, starp gribu un negribu, starp būtu vēlams un nav vēlams. Pārkāpjot robežu, nākas vilties, bet nepārkāpt reizumis ir sasodīti grūti. Kur ir tā robeža, kad smiekli un viegla mutes brūķēšana pārvēršas nekontrolētā dzērumā? Vai tā ir starpība starp 100ml alus vai trim malkiem tīra šņabja? Daudzi saka: „Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto!” Bet es saku: „Piekāst!” Izdarītais daudz vairāk reizumis sāp un dara pāri, jo tu esi ko izdarījis, ko nākas nožēlot, no kā nākas kautrēties un bēgt, bet neizdarot tu vari tikai sapņot un tīksmē alkt pēc tā, ko neesi sasniedzis. Šis nav iedrošinājums neuzdrošināties, tā ir uzdzīve un dzīve aizrobežā – kur nākas vēlēties, kaut viss izdarītais kļūtu par neizdarīto. |
Powered by Sviesta Ciba