Pār[ap]domas -1-
AIZROBEŽA

Visiem dzīvē kaut reizi ir nācies vilties kādā cilvēkā vai sevī. Es laikam esmu izņēmums, jo varu teikt, ka es sevī viļos vai ik dienu. Ir dažādi sapņi un vēlmes, bet nespēju tās piepildīt pat tad, kad alkstu to tik spēcīgi, ka pakrūtē kas traki trīc. Es viļos savos lēmumos un izvēlē, un bieži nākas domāt – kā būtu iegrozījusies dzīve, ja kaut viens lielais rūgtums tiktu apsaldināts?

Ir grūti atrast robežu starp vajag un nevajag, starp gribu un negribu, starp būtu vēlams un nav vēlams. Pārkāpjot robežu, nākas vilties, bet nepārkāpt reizumis ir sasodīti grūti. Kur ir tā robeža, kad smiekli un viegla mutes brūķēšana pārvēršas nekontrolētā dzērumā? Vai tā ir starpība starp 100ml alus vai trim malkiem tīra šņabja?

Daudzi saka: „Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto!” Bet es saku: „Piekāst!”

Izdarītais daudz vairāk reizumis sāp un dara pāri, jo tu esi ko izdarījis, ko nākas nožēlot, no kā nākas kautrēties un bēgt, bet neizdarot tu vari tikai sapņot un tīksmē alkt pēc tā, ko neesi sasniedzis. Šis nav iedrošinājums neuzdrošināties, tā ir uzdzīve un dzīve aizrobežā – kur nākas vēlēties, kaut viss izdarītais kļūtu par neizdarīto.