Pār[ap]domas -1-
AIZROBEŽA
Visiem dzīvē kaut reizi ir nācies vilties kādā cilvēkā vai sevī. Es
laikam esmu izņēmums, jo varu teikt, ka es sevī viļos vai ik dienu. Ir
dažādi sapņi un vēlmes, bet nespēju tās piepildīt pat tad, kad alkstu
to tik spēcīgi, ka pakrūtē kas traki trīc. Es viļos savos lēmumos un
izvēlē, un bieži nākas domāt – kā būtu iegrozījusies dzīve, ja kaut viens lielais rūgtums tiktu apsaldināts?
Ir grūti atrast robežu starp vajag un nevajag, starp
gribu un negribu, starp būtu vēlams un nav vēlams. Pārkāpjot robežu,
nākas vilties, bet nepārkāpt reizumis ir sasodīti grūti. Kur ir tā
robeža, kad smiekli un viegla mutes brūķēšana pārvēršas nekontrolētā
dzērumā? Vai tā ir starpība starp 100ml alus vai trim malkiem tīra
šņabja?
Daudzi saka: „Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto!” Bet es saku: „Piekāst!”
Izdarītais daudz vairāk reizumis sāp un dara pāri, jo tu esi ko
izdarījis, ko nākas nožēlot, no kā nākas kautrēties un bēgt, bet
neizdarot tu vari tikai sapņot un tīksmē alkt pēc tā, ko neesi
sasniedzis. Šis nav iedrošinājums neuzdrošināties, tā ir uzdzīve un
dzīve aizrobežā – kur nākas vēlēties, kaut viss izdarītais kļūtu par neizdarīto.