Pilnīgi sajukušas dienas un dažkārt, no rīta pamostoties, nesaprotu, vai rīts vai vakars. Pamostoties ir tāda sajūta it kā visu dienu būtu nogulējusi, bet tiklīdz kas jāsāk darīt, tā saproti – diena vēl gara, bet miega daudz par maz, neskatoties uz to, ka šoreiz ik pa 15 minūtēm necēlos augšā un nogulētas pat veselas 7 stundas no vietas.

Izstāžu zālē tualete kā vecos laikos – caurums grīdā, ūdens nav jānorauj un tualetes papīra nav. Rokas pēc tam nomazgāt normāli nevar, jo ziepju nav un, lai nožāvētu rokas, jāgaida vai pusstunda, jo aparātiņš ir tik maziņš un pūš tik mazu siltu vēsmiņu, ka ar muti es pati vairāk siltumu spēju izpūst.

Brokastīs saspēros 2 vārītās olas, 2 sieriņus, 2 grauzdiņus un džemu. Vairs nebija izturams, ka nebija, ko ēst, bet naudu negribējās tērēt un, lūk, līdz kam novērš šāds režīms. Esmu jau iemanījusies izvērtēt telpu jau iepriekš, lai zinātu, kuri cilvēki redzētu, ka ko iebāžu somā, kuri ne.

Mazas iesnas ir tā vērtas, lai gulētu pie atvērta loga, citādām pārpīpēti piesūkusies istaba kož degunu, acis un liekas, ka rauj iekšas vai laukā. Kā par tādu istabiņu vispār var prasīt naudu, kurā cilvēks nespēj uzturēties? Labi, ka rīt jau jādodas mājās. Home, sweet home!