Madaras pasaule

25.2.11 15:16 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -03-

Pilnīgi sajukušas dienas un dažkārt, no rīta pamostoties, nesaprotu, vai rīts vai vakars. Pamostoties ir tāda sajūta it kā visu dienu būtu nogulējusi, bet tiklīdz kas jāsāk darīt, tā saproti – diena vēl gara, bet miega daudz par maz, neskatoties uz to, ka šoreiz ik pa 15 minūtēm necēlos augšā un nogulētas pat veselas 7 stundas no vietas.

Izstāžu zālē tualete kā vecos laikos – caurums grīdā, ūdens nav jānorauj un tualetes papīra nav. Rokas pēc tam nomazgāt normāli nevar, jo ziepju nav un, lai nožāvētu rokas, jāgaida vai pusstunda, jo aparātiņš ir tik maziņš un pūš tik mazu siltu vēsmiņu, ka ar muti es pati vairāk siltumu spēju izpūst.

Brokastīs saspēros 2 vārītās olas, 2 sieriņus, 2 grauzdiņus un džemu. Vairs nebija izturams, ka nebija, ko ēst, bet naudu negribējās tērēt un, lūk, līdz kam novērš šāds režīms. Esmu jau iemanījusies izvērtēt telpu jau iepriekš, lai zinātu, kuri cilvēki redzētu, ka ko iebāžu somā, kuri ne.

Mazas iesnas ir tā vērtas, lai gulētu pie atvērta loga, citādām pārpīpēti piesūkusies istaba kož degunu, acis un liekas, ka rauj iekšas vai laukā. Kā par tādu istabiņu vispār var prasīt naudu, kurā cilvēks nespēj uzturēties? Labi, ka rīt jau jādodas mājās. Home, sweet home!

24.2.11 12:09 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -02-

Sešos no rīta iebraucām Minskā un neprecīzās Google Maps dēļ ne tur aizbraucām, jo izrādījās, ka no tilta nobrauktuve lejā nebija uz to pusi, kur mums bija norādīts kartē. Beigās maldījāmies un apbraucām gandrīz apkārt visai Minskai. Tie, kuri zina, kā izskatās šī pilsēta, zina, cik grūti atrast atpakaļ ceļu.

 Beidzot nonākot īstajā pusē, kur pēc kartes būtu jāatrodas mūsu viesnīcai, atkal attopamies, ka viesnīcas tur nav un nevar būt, jo mūsu priekšā bija dārziņu mājas un privātmājas. Beigās braucām iekšā pilsētas centrā, lai sameklētu agros putniņus, kuriem pajautāt, kur atrodas mūsu viesnīca. Beigās mikriņa šoferis spēja paskaidrot. Un beidzot 7 no rīta tikām viesnīcā un savā numuriņā. Tas nekas, ka 10 mums jau sākās izstāde, bet gudri bija paņemt līdzi studentus, kuri pastāvēja mūsu vietā izstādē, kamēr vismaz mazliet izguļamies.

 Pēc gandrīz negulētas nakts pazūd laika izjūta tik ļoti, ka reizēm vairs nesaproti, kas par dienu, vai kura tās daļa. Liekas, ka šorīt pamodos un pa dienu atkūlos līdz Minskai, lai gan patiesībā pamodos vakar no rīta un vēl neesmu aizgājusi gulēt.

 Istaba smird pēc pretīgas tabakas un no tās traki šķebina. Dažbrīd grūti saprast, vai man reibst galva no tabakas smirdoņas vai no negulēšanas. Apkārt pilnīgi visu dzird cauri, nudien brīnos, kā tik šķebinošas iestādes var pastāvēt.

Brīnumainā kārtā sega smaržoja pēc bērnībā lasītajiem Donalda Daka žurnāliem.

23.2.11 13:33 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -01-

Dažkārt ir diezgan grūti saprast cilvēkus, kuri ir ietiepīgi un trakāk, ja vēl ietiepīgi principiāli, jo ar tādiem nudien ir dikti grūti komunicēt. Dažkārt dzīvē gadās satikt cilvēkus, kuri ir lieliski savā amatā, bet kā cilvēki vai līdzcilvēki, ar kuriem jāstrādā gandrīz vai ik dienu, ir diezgan apgrūtinoši. Kāpēc? Tāpēc, ka tu allaž centies pēc vislabākā nodoma un izdarīt visu kā nākas, bet šiem cilvēkiem nekas nav īsti pa prātam. Ietiepība vai ignorance, varbūt kas cits? Lai vai kā – ir grūti spert soli pretī, ja otrs tikai sper visu laiku tikpat lielu atpakaļ.

 Tieši tādā noskaņā iesākās “īsais” ceļojums uz Minsku. Gribējām vēl aši ieskriet Ziepniekkalna pasta nodaļā, lai nosūtītu pāris ierakstītas vēstules uz ārzemēm, bet beigās nogaidījāmies veselu stundu, līdz tikām prom. Dažkārt es nesaprotu, kāpēc Latvijas pats nav izdomājis daudz vienkāršāku un ašāku datu ievades sistēmu, lai efektīvāk apkalpotu cilvēkus. Pie tam – kur loģika uz darba dienas beigām atstāt strādāt tikai vienu kasi, kamēr cilvēku rinda jau gandrīz vai gāžas no telpas laukā?

 Nogurdinošs ceļš un laikam īsti gudra doma cauru nakti braukt nebija, jo nācās skaļi dziedāt līdzi mūzikai, lai neaizmigtu. Nu Prāta Vētras pāris dziesmas man allaž atgādinās par aizkritušu rīkli un garum-garo braucienu uz Minsku. Viļņa, patiesībā, dikti neatšķiras no Rīgas, cik nu naktī pa ceļam spēju to saskatīt ar savām samiegojušajām acīm, toties Statoili ir foršāki – tur citādākas un gardāka maizītes.

 Cilvēki, manuprāt, vairs nenovērtē, cik lieliski ir dzīvot ES un Šengenas zonā, jo, cenšoties iebraukt Baltkrievijā, uz robežas nosēdējām 3 h. Ne kādu skaidru norāžu, kur jādodas, ne paskaidrojumu, kas jādara. Haoss! Un vēl tā veco laiku tipa lapiņu aizpildīšana… nemaz nezināju, ka mūsdienās tādu papīru vispār vēl ražo. Pat lētākais tualetes papīrs ir labāks, bet nu tās tīri manas domas. Diezin vai viņiem tur ir augsts turisma līmenis, ņemot vērā, ka lapiņas ir krieviski bez tulkojumiem un “kasierītes” nav diezin cik ieinteresētas uz runāšanos krieviski, kur nu vēl citā valodā.

 Interesanti, kāds viņiem tur noziedzības līmenis. Man vienkārši pēc tik ilgas besīšanās uz robežas un salšanas vēlā naktī, meklējot, kura lapiņa jāiesniedz kurai kasei, nudien gribējās kādu nožmiegt, jo jau 336 km bija nobraukti un lieki iztērēts laiks uz robežas, un vēl 100 km bija palikuši. Hmm, I wonder why…  J Brīžiem gribējās labāk braukt to gaisa gabalu atpakaļ nekā doties tālāk, bet komandējums ir un paliek komandējums. Atpakaļ ceļa nebija.