Sešos no rīta iebraucām Minskā un neprecīzās Google Maps dēļ ne tur aizbraucām, jo izrādījās, ka no tilta nobrauktuve lejā nebija uz to pusi, kur mums bija norādīts kartē. Beigās maldījāmies un apbraucām gandrīz apkārt visai Minskai. Tie, kuri zina, kā izskatās šī pilsēta, zina, cik grūti atrast atpakaļ ceļu.

 Beidzot nonākot īstajā pusē, kur pēc kartes būtu jāatrodas mūsu viesnīcai, atkal attopamies, ka viesnīcas tur nav un nevar būt, jo mūsu priekšā bija dārziņu mājas un privātmājas. Beigās braucām iekšā pilsētas centrā, lai sameklētu agros putniņus, kuriem pajautāt, kur atrodas mūsu viesnīca. Beigās mikriņa šoferis spēja paskaidrot. Un beidzot 7 no rīta tikām viesnīcā un savā numuriņā. Tas nekas, ka 10 mums jau sākās izstāde, bet gudri bija paņemt līdzi studentus, kuri pastāvēja mūsu vietā izstādē, kamēr vismaz mazliet izguļamies.

 Pēc gandrīz negulētas nakts pazūd laika izjūta tik ļoti, ka reizēm vairs nesaproti, kas par dienu, vai kura tās daļa. Liekas, ka šorīt pamodos un pa dienu atkūlos līdz Minskai, lai gan patiesībā pamodos vakar no rīta un vēl neesmu aizgājusi gulēt.

 Istaba smird pēc pretīgas tabakas un no tās traki šķebina. Dažbrīd grūti saprast, vai man reibst galva no tabakas smirdoņas vai no negulēšanas. Apkārt pilnīgi visu dzird cauri, nudien brīnos, kā tik šķebinošas iestādes var pastāvēt.

Brīnumainā kārtā sega smaržoja pēc bērnībā lasītajiem Donalda Daka žurnāliem.