Ik pa laikam šur tur uzpeld kāds žēlabraksts par to, kā jaunā paaudze vairs nemāk rakstīt, bet tā vietā tik sēž ieurbuši degunus ekrānos. Skumjas par zaudēto rokrakstu.
I can’t recall the last time I saw students passing actual paper notes in class, but I clearly remember students checking their phones (recently and often). In his history of handwriting, The Missing Ink, the author Philip Hensher recalls the moment he realized that he had no idea what his good friend’s handwriting looked like. "It never struck me as strange before… We could have gone on like this forever, hardly noticing that we had no need of handwriting anymore."
Articles about the decline of handwriting date back to at least the 1960s—long after the typewriter, but a full decade before the rise of the home computer.
Vairāk - https://www.theatlantic.com/technol
(Un tiem, kas skumst, ka viņu bērniem nav daiļrakstīšanas nodarbības, bet viņiem gan bija... Nu nez, es skolu sāku barikāžu gadā un nebija man daiļrakstīšana. Bija regulāras atzīmju samazināšanas uzvedībā par nekārtīgu dienasgrāmatu slikta rokraksta dēļ utml, bet ne daiļrakstīšana. Protams, mēs totāli esam ekrānu paaudze, jo informātika gan mums bija jau sākumskolā - bet tur nu mēs tiešām bijām special, tas vairāk dēļ mūsu pilsētiņas silikonielejas sapņiem.)
Ir jau, protams, dzirdēts par izglītošanas metodēm, kas arī tagad mazajiem skolnieciņiem pieprasa rakstīt ar flomīšpildspalvām, nevis lodīšpildspalvām. Tādā veidā, iespējams, ir arī kāda jēga. Bet daiļrakstīšana ar lodīšpildspalvu ir muļķīga un, kā izrādās, pat rokai neveselīga lekšana aizgājušā vilcienā. To var saglabāt kā mākslu, bet kustību veicināšanai - varbūt tomēr vairāk sportu un vairāk hands-on dabas/zinātnes mācīšanu?
Gribēju teikt 'šaušalīgi vecs esat, cienītais, 6dienu darbnedēļu tak 60tajos atcēla', bet tā paskatos, laikam jau bijis atkarīgs no skolas, dažiem vēl 90to sākumā sešu dienu skolunedēļa bijusi. Traki, cik lēni skolas adaptējas. 21. gadsitmā cilvēks-vidējais raksta tik daudz, cik nekad agrāk. Svarīgāk ir tas, ko raksta, nevis kādā rokrakstā. Kaligrāfija nav efektīva metode informācijas pierakstīšanai, tas ir mākslas vingrinājums, līdzīgi citām no agrākiem laikiem saglabātām lietām. Izrādās, ka datorrakstīšanas uzplaukums, vismaz pirmajos piecos šī gadsimta gados vēl nebija padarījis mūsu rakstību kļūdaināku. Svaigākus datus neatradu. http://www.theglobeandmail.com/life/h Rokraksts cilvēku palīdz sakārtot tāpat kā, piemēram, kurpju regulāra spodrināšana līdz spoguļspīdumam, pašam savu karošu izgrebšana no koka, vai ziemassvētku maltītes pagatavošana no pašizaudzētām (tai skaitā pašnokautām) sastāvdaļām, šaha spēle vai klavierspēle. Forši, ja to var, bet tas nav kaut kas, ko būtu jādara visiem. | |
Sakārtota vide (arī tīri apavi) veido cilvēku. Kaligrāfija bija tikai izteiksmes veids. Tomēr, neko augstās domās neesmu par cilvēku, ja redzu, ka viņam šausmīgs rokraksts - tas nozīmē, ka viņam vāveres arī galvā. Sakārtotā prātā var rasties tīras domas, ne pohui kādā, skribu skrabu. | |
Ir milzīga atšķirība starp tīriem apaviem un spoguļspodriem apaviem. Apavi, līdzīgi kā rokraksts, bija šķiras, kastas indikators - ir bijis laiks ko šķiest kaligrāfijas apgūšanai, ir līdzekļi iegādāties vairākus apavu pārus, maksāt par to spodrināšanu (vai regulāri tērēt vairākas stundas šai nodarbei) un, kas pats būtiskākais gana līdzekļi, lai varētu atļauties ārpus telpām pārvietoties tikai no karietes/auto līdz ēkas durvīm. Ja visa strādnieku šķira sāk taisīties pakaļ aristokrātiem, tad sanāk tā, kā sanāk. Šausmināšanās par zeķēm zandalēs, par krāsainu zeķu valkāšanu, lakkurpju stiepšana līdz uz darba interviju maximas maisiņā utml. Jo ārstiem (profesija, kur nepieciešams pierakstīt ļoti daudz, bet mazsalasāmībai ir zināmi bonusi) visiem ir vairāk vāveres galvā kā arhitektiem (profesija, kas cita starpā paģēr glītu rakstuzīmju veidošanu, bet nesagaida dinamisku liela apjoma informācijas piefiksēšanu). | |
Man šķiet, ka ar roku rakstīt jāmāca kaut tikai tāpēc, ka tas ļoti labi attīsta ne tikai pirkstu muskulatūru. Rokraksts salīdzinājumā ar klaviatūras bakstiem būtu kā uzrakstīt atbildi uz testa jautājumu vai ieķeksēt pie gatavajām. Bērnībā jau ļoti besīja, kaut rokraksts nebija slikts. | |
Klavierspēli gan liela kā sasodītu labu smadzeņu attīstībai, un klavieres arī ir klaviatūra. Ar klaviatūru var uzrakstīt vairāk. Ja ir iespēja uzrakstīt vairāk, tad tajā pašā laikā ir iespēja uzrakstīt izvērstāku atbildi. Savukārt, ja rakstīšana aizņem daudz laika, tad nākas iztikt ar ķeksīšu vilkšanu lapiņā, ko jau lieliski pierāda pēdējo desmit gadu centieni LV izglītībā :/ Piekritīšu, ka rokrakstīšana trenē pacietību. Bet pacietību tik pat labi trenēs arī 3000 vārdu esejas rakstīšana 300 vārdu vietā. | |
Es īpaši neiebilstu, ja rakstību ar roku izmirtu, kas kādā brīdī arī droši vien notiks. Žēlabas par to, ka rakstība izmirst un, ka labi rokraksti izmirst, ir tāds pieraduma sajaukums līdz ar vieglu fetišismu. Rokraksta glītums arī pa lielam liecina tikai par īsu periodu 6-7 gados, kad cilvēks iemācījās rakstīt un mans neglītais rokraksts liecina, ka es toreiz neuztvēru rokraksta izkopšanu pārāk nopietni, mani garlaikoja mācīties rakstīt, ko es mācēju jau pirms skolas sākuma un tamdēļ centos maksimāli ātri aizpildīt rakstīšanas uzdevumus. Bet gribās jau kā grieķiem skaisto saistīt ar labām rakstura īpašībām. | |
Ar ilgstošu facepalm un norādīšanu, ka rokraksts palīdz sakārtot cilvēku pašu, un liecina par cilvēku, jaunais cilvēks nu māk uzrakstīt kaligrāfiski, ja grib.