Ik pa laikam šur tur uzpeld kāds žēlabraksts par to, kā jaunā paaudze vairs nemāk rakstīt, bet tā vietā tik sēž ieurbuši degunus ekrānos. Skumjas par zaudēto rokrakstu.
I can’t recall the last time I saw students passing actual paper notes in class, but I clearly remember students checking their phones (recently and often). In his history of handwriting, The Missing Ink, the author Philip Hensher recalls the moment he realized that he had no idea what his good friend’s handwriting looked like. "It never struck me as strange before… We could have gone on like this forever, hardly noticing that we had no need of handwriting anymore."
Articles about the decline of handwriting date back to at least the 1960s—long after the typewriter, but a full decade before the rise of the home computer.
Vairāk - https://www.theatlantic.com/technol
(Un tiem, kas skumst, ka viņu bērniem nav daiļrakstīšanas nodarbības, bet viņiem gan bija... Nu nez, es skolu sāku barikāžu gadā un nebija man daiļrakstīšana. Bija regulāras atzīmju samazināšanas uzvedībā par nekārtīgu dienasgrāmatu slikta rokraksta dēļ utml, bet ne daiļrakstīšana. Protams, mēs totāli esam ekrānu paaudze, jo informātika gan mums bija jau sākumskolā - bet tur nu mēs tiešām bijām special, tas vairāk dēļ mūsu pilsētiņas silikonielejas sapņiem.)
Ir jau, protams, dzirdēts par izglītošanas metodēm, kas arī tagad mazajiem skolnieciņiem pieprasa rakstīt ar flomīšpildspalvām, nevis lodīšpildspalvām. Tādā veidā, iespējams, ir arī kāda jēga. Bet daiļrakstīšana ar lodīšpildspalvu ir muļķīga un, kā izrādās, pat rokai neveselīga lekšana aizgājušā vilcienā. To var saglabāt kā mākslu, bet kustību veicināšanai - varbūt tomēr vairāk sportu un vairāk hands-on dabas/zinātnes mācīšanu?
Apavi, līdzīgi kā rokraksts, bija šķiras, kastas indikators - ir bijis laiks ko šķiest kaligrāfijas apgūšanai, ir līdzekļi iegādāties vairākus apavu pārus, maksāt par to spodrināšanu (vai regulāri tērēt vairākas stundas šai nodarbei) un, kas pats būtiskākais gana līdzekļi, lai varētu atļauties ārpus telpām pārvietoties tikai no karietes/auto līdz ēkas durvīm.
Ja visa strādnieku šķira sāk taisīties pakaļ aristokrātiem, tad sanāk tā, kā sanāk. Šausmināšanās par zeķēm zandalēs, par krāsainu zeķu valkāšanu, lakkurpju stiepšana līdz uz darba interviju maximas maisiņā utml.
Jo ārstiem (profesija, kur nepieciešams pierakstīt ļoti daudz, bet mazsalasāmībai ir zināmi bonusi) visiem ir vairāk vāveres galvā kā arhitektiem (profesija, kas cita starpā paģēr glītu rakstuzīmju veidošanu, bet nesagaida dinamisku liela apjoma informācijas piefiksēšanu).