chrono

Šodien es izpildīju 40 treniņu šogad. Tas iespējams ir vairāk nekā pāris pēdējos gados kopā. Nolēmu, ka jābeidz izlaišanās, kas sākās līdz ar koronas iestāšanos, kad vienīgā kustēšanās bija gulta-dators-tualete. Pirms gada es savainoju jau tā savu savainoto plecu un ilgstošu laiku es nevarēju izdarīt asu kustību ar savu roku vai tīri elementāri to pacelt virs galvas virs asām sāpēm plecā. Es sāku ar plecus stabilizējošu vingrinājumu veikšanu, bet tie bija zemas intensitātes un nekādu tonusu ķermenī neuzturēja. Līdz ar jauno gadu es beidzot pievērsos spēka vingrinājumiem. Sākumā tikai ar elastīgajām saitēm, bet redzot, ka situācija uzlabojas nopirku 100kg lietotu svaru, ar ko var trenēt faktiski visu ko es vēlos. Jāpiezīmē, ka no lietotajām lietām, lietoti svari ir viena no labākajām. Apģērbs ar laiku izbalē, elektrotehnika nolietojas, bet svari pilda savu funkciju neskatoties uz to vecumu, varbūt vienīgi rūsa uzmetas, ja tie ir vecāki. Nopirku, neskatoties uz to, ka pēc pāris nedēļām ir jāpārceļas, bet es tapu ļoti entuziastisks un tas bija jāizmanto. Un esmu diezgan apmierināts ar rezultātu. Pa šo laiku ir pazudušas asās sāpes plecā un plecs ir atgriezies stāvoklī kādā tas bija pirms gada. Mana ilgstošākā pleca trauma, kas rezultējas mūžīgā pleca iekaisumā joprojām ir un tā diezgan iespaido atkopšanās periodu pēc treniņiem, kas ietver plecu/krūšu vingrinājumus, bet šķiet, ka tā pat lēnām paliek labāka līdz ar muskuļu pastiprināšanos. Ar pēdējo es esmu diezgan apmierināts, ir bauda just kā piebriest bicepsi, krūšu muskuļi, sāk atkal atsegties sešpaka. Tauku kārtiņa ap vēderu gan ir visnoturīgāk tauku rezerve vīrieša ķermenī un es neesmu uzlicis par pašmērķi no tās tikt vaļā un ja tagadējais dzīves stils to neļaus, es nepārdzīvošu. Esmu atteicies arī no saldumu un uzkodu lietošanas uzturā. Kopš Z-svētku/Jaunā gada atvaļinājuma esmu nopircis vienu saldējumu un vienu čipšu paku, kad sajutos, ka derētu. Tas īstenībā ir diezgan viegli, es nekad neesmu bijis saldumu fans un man patīk tas, ka enerģijas līmenis ir daudz augstāks un vienmērīgāks kad nerij cukuru. Es gribu, lai tas, kā es dzīvoju ir ilgspējīgi, tamdēļ neko īpaši aizliegt es arī nevēlos un droši vien ēdīšu zefīriņus un čipšus katru dienu, kad būšu LV, bet brīvdienas ir domātas, lai izlaistos. Bet nu, jāturpina un jāskatās kādi būs rezultāti pēc sešiem mēnešiem un gada, jo paiet laiks, kamēr reāli redz izmaiņas visā. Galvenais atkal nesadirst kādu saiti vai locītavu.

Tad nu varam laimē diet (vēlams tautas tērpā, vai vismaz ar prievīti apsietu), jo no Doždj beidzot esam tikuši vaļā. Bija pāris balsis kuram šis lēmums nepatika, bet tā jau mūsu "piektā kolonna". Pats Doždj - imperiālisti. Kas vispār ir interesants vārds, jo pirms tam populāri bija saukt par putinistiem un kremliniem tos krievus un arī latviešus ar pretēji politiskiem uzskatiem. Bet tā kā Doždj ir pret Putinu, tad vismaz var piekabināt šo vārdu. Kāpēc? Jo krievs paliek krievs. Varbūt pēc pārdesmit gadiem būs interesanti atskatīties uz šo laika periodu un atcerēties ka šis un līdzīgi izteicieni skaitījās pilnīgi sociāli akceptējami. Piemēram, izlasīt jebkurā diskusijā pārdomas, ka visus krievvalodīgos derētu izsūtīt diez vai kādu pārsteigs. Un arī īpašu pretsparu tam nekur nesanāks lasīt un to es zinu, jo šāds komentārs parādās pie katra ieraksta tviterī par jebkuru ar krievvalodīgajiem saistītu tēmu. Šādu izteicienu mētāšana un reizē pilnīgas paklausības pieprasīšana no krievvalodīgajiem ir lietas, kas iet roku rokā un nez kāpēc mulsumu neizraisa. Beigu galā mēs esam maza, rusofobiska valstiņa un, lai arī mēs gribētu, lai mūs uz starptautiskās skatuves redz citādāk ar katru savu darbību mēs atstājam tikai šo vienu asociāciju.

Viena no nozīmīgākajām prasmēm ko man skolā iemācīja bija konspektu rakstīšana. Tā joprojām ir ārkārtīgi noderīga gan rakstot gala darbus, gan publikācijas, gan zinātniskos pieteikumus. Jocīgā kārtā, tās nebija latviešu valodas stundas kur mums to lika apgūt. Tās bija vēstures stundas.

Skatoties šo Ņevzorova video man ienāca prātā, ka Ņevzorovs ironiskā kārtā iemieso sevī to kāda Krievija gribētu sevi redzēt - skarbu, dzīves pieredzējušu inteliģentu, kas redz un runā par lietām tādas kādas tās ir. Diemžēl realitāte ir krietni citādāka un pēdējais izgājiens Ukrainas virzienā to tikai apstiprina. Krievija nav un nekad nav bijusi Dostojevska, mākslas un skarbās, bet labsirdīgās inteliģences valsts. Atsevišķi cilvēki jā, bet ne tā pati. Kamēr citas Eiropas valstis atkratījās no aristokrātijas un baznīcas kundzības pagājušajā gadsimtā, Krievija iegāja Orvela laikmetā, kas ir rūpīgi kultivēts līdz šai dienai. Režīms kurā meli tiek uztverta kā normāla (un vajadzīga) ikdienas sastāvdaļa, kur paklausība režīmam ir tikums un agresīva iestāšanās pret režīma oponentiem ir mudināta. "Mēs neuzbruksim Ukrainai" - Putins pāris dienas pirms uzbrukuma. "Mēs negribam karot ar Ukrainu un nekarojam arī tagad" - Lavrovs mēnesi pēc kara sākuma Ukrainā. Klausīties Krievijas ziņas ir kā klausīties alternatīvo realitāti, kur balts ir melns un melns ir balts un paši bezkaunīgākie meli un izdomājumi tiek pavēstīti nemirkšķinot. Ne velti viena no ziņu dīvām nesen stāstīja, ka 1984 nav par totalitāriem režīmiem, bet par liberālismu, jo acīmredzot pat viņa ir sākusi saskatīt, ka šī grāmata stāsta par notiekošo Krievijā un jāmetās to pārvirzīt uz citurieni. Bet kam ir vajadzīga patiesība, ja ir ilūzija par spēku. Pat lielākie Putina pretinieki Krievijā mēdz tikt pieķerti iesmaidam skatoties video par to kā Putins ir publikas priekšā pazemojis kārtējo deputātu vai biznesmeni, kurš drebēdams ir raustījis valodu, kamēr vecais tirāns ir to dirsinājis. Var pievērt acis uz to, ka vairs pat nevar uzdirst uz veikala salātiem uz kuriem ar majonēzi uzzīmēts burts Z bez izsaukšanas uz policiju (true story) ja sirdi silda tas, ka "mūsu armija" karo pret nacistiem un visa pasaule no mums raustās. Tas ir režīms kurā būt par orku ir vieglāk nekā būt par inteliģentu, jo pirmais ir pat vēlams, kamēr otrs noved tikai pie problēmām. Un par orkiem viņi ir pārvērtušies, ziņu kanālos gānoties vienā laidā par rietumiem, draudot uzmest atombumbas uz Amerikas un Eiropas un beigu galā, visšausmīgākais, neiedomājamās slepkavības, kas pašlaik notiek Ukrainā.

Tikai nekaitini Krievijas lāci. Nepazemo viņu (Makrons lol). Neprovocē. Sēdi klusu un neiesaisties, jo ja nu sāksies vēl lielāks karš. Šīs runas man atgādina monologu no filmas Network (sākas no 1:34), kas runā par mūsu vēlmi aizvērt acis un turēties pie sava komforta cerot, ka sliktais pāries pats no sevis. Tā ir tieši tā pazemība, kas uztur Krievijas sparu, tā barojas no vājuma un izmanto to nekautrējoties. Krievija nav lācis, tā ir iepuvis orks, kurš turpinās ņemt un iznīcināt visu savā ceļā kamēr viņai to ļaus un pie varas būs tie cilvēki, kas tur ir. Un ne tikai viņi, jo atbalsts Putinam nāk no tautas un kamēr viņš spēs uzturēt spēka ilūziju, tas tur būs.

Attiecībā uz krii pārdomām, atbildēšu uz pirmo punktu jo komentārus jau var aizslēgt, bet viedoklis tomēr ir izteikts publiski. http://klab.lv/users/krii/2331256.html

Jā, NATO iesaistīšanās neatgriezīs dzīvību atpakaļ tiem, kuri jau ir miruši Ukrainā, bet ļaus izvairīties no vēl vairāk mirušajiem no vēl vairāk pilsētām un dzīvēm izpostītām. Es pat nesaprotu kamdēļ kas tik elementārs ir jāpaskaidro, bet ja reiz uzstādījums bija, ka "neko jau armijas iesūtīšana nepalīdzēs, tik slikti būs pašiem", tad laikam tomēr. Ja tā būtu notikusi no pirmās dienas, tad varbūt mēs vairs neredzētu tās bildes, ko mēs redzam tagad un turpināsim redzēt katru dienu. Nākošreiz kad desmit džeki noskatīsies kā trīs sit un izvaro vienu, tad arī iesaki viņiem neiesaistīties, ja nu vēl kāds no malā stāvošajiem dabū pa purnu kādu reizi. Interesanti, ka to sauc par vaimanāšanu. Ja Tev uz galvas mestu bumbas katru dienu Tev varbūt arī gribētos, lai kāds palīdz ar ko vairāk, nekā ieroču pamešanu un kabatas naudas nogriešanu agresoriem, lai cik jaukas šīs abas lietas nebūtu. Reizēm ir jārēķinās, ka iestājos pret ļaunumu sanāks norauties arī pašiem, bet cena par ļaunuma neapturēšanu būs kādam jāmaksā un varbūt vienu dienu arī pašiem.


png download

"Nato’s chief Jens Stoltenberg called on Russia to end the war in Ukraine and withdraw all its forces, adding the alliance would not send troops or combat jets to support Kyiv as it does not want to become part of the conflict.

“The Russian assault is totally unacceptable and it is enabled by Belarus,” Stoltenberg said on Tuesday after meeting Polish president Andrzej Duda.

“Nato is a defensive alliance, we do not seek conflict with Russia. Russia must immediately stop the war, pull all its forces from Ukraine and engage in good faith in diplomatic efforts,” he added."

"Andriy Zagorodnyuk, Ukraine’s former defence minister, says Belarus is about to declare war on Ukraine, writes Luke Harding in Lviv."

Interesanti un ko darīsim mēs ja tas tā notiks? Agresorvalstīm ir OK iesaistīties toties aizsardzība no NATO un UK puses iesaistoties karā būs joprojām pārāk liela provokācija? Vēl lielākas sankcijas? Palīdzība ar ekipējumu un resursiem kas sāka beidzot nākt, protams, ir lieliska, bet kāda gan ir cerība, ka Ukraina uzvarēs karā pret vienu no lielākajām valstīm pasaulē kurai tagad pievienosies vēl viena kaimiņvalsts bez reālas armijas palīdzības? Redzēs, protams ko Balkrievija darīs, jo praktiski tā jau ir iesaistījusies karā, vajadzīgs ir tikai formāls paziņojums un savu armiju iesūtīšana Ukrainā tagad.

Pēdējie mēneši bija tikai īss brīdis Eiropas apkaunojošā gļēvulīgumā un acu aizvēršanā. "Tikai nevajag eskalēt situāciju, varbūt ja mēs ne pārāk agresīvi norādīsim, ka iebrukt Ukrainā nav pareizi un paslēpsimies zem mūsu galdiem, tad varbūt Putins nedarīs neko sliktu." Jā, būšana par jēlām olām palīdzēja neeskalēt situāciju. Un tas turpinās. Žurnālistiem jau ir aptrūkušies īpašības vārdi lai aprakstītu "vēl bargākās sankcijas" par ko Krievija pat ausi neceļ. Francija tikmēr brīdina, ka var turpināties iebrukums pēc tam Moldovā un Gruzijā. Tās mēs arī ignorēsim? Un klīst baumas arī par Baltijas valstīm. Un ko tad, tad mēs sāksim beidzot kaut ko darīt? Tas būs īstais brīdis, kad atzīt, ka varbūt vajadzēja nostāties līdzās vienai no lielākajām armijām Eiropā, kamēr tā vēl bija eksistējoša un karš vēl nebija nonācis līdz mūsu viensētām? Man sirds lūst uz pusēm lasot palīdzības saucienus no Ukraiņu iedzīvotājiem kuri tiek vienkārši ignorēti, bet kā būs tad, kad mēs paši nonāksim šādā situācijā?

Atstāšu šo šeit, nākotnei, kad Krievija izdomās, ka varētu paķert arī Baltijas Valstis un neviens neko nedarīs, jo atombumbas taču, nav mūsu valsts, finansiālie zaudējumi etc. Es visu dienu vāros dusmās un skumjās par notiekošo un to, kā pasaule vienkārši noskatās, kā tirāns ieņem valsti, kas nav vainīga ne pie kā. Bija mēneši laika, lai apbruņotu Ukrainu līdz zobiem un iesūtīt tur NATO miera uzturētājus (miera uzturēšana taču iet uz urrā pašai Krievijai kad vien vajag) un joprojām bija un ir iespēja iesūtīt karaspēku, lai palīdzētu atspiest agresoru un atsūtītu atpakaļ Putina armiju zārkos. Bet tas netiks darīts un tā vietā valstis turpinās "ļoti nosodīt" un izdomāt smieklīgas sankcijas pret kaut kādiem random augsta līmeņa krieviem un otrās šķiras bankām Krievijā labi zinot, ka tas pilnīgi neko nemainīs. Kā piemērs EU nav spējīga pat pieņemt lēmumu par SWIFT atņemšanu Krievijai, jo reasons. Tas gan arī neko nemainītu. Tā nu mēs varam tikai noskatīties kā agresors iznīcina mūsu kaimiņus, sadragā cilvēku dzīves un rada prātam neaptveramu izmisumu valstī kuras vienīgais "noziegums" bija pirms desmit gadiem saņemties un nogāzt vienu no korumpētākajiem Krievijas ielikteņiem un naivi ticēt, ka Eiropa viņus pieņems savā pulkā. Bet ar Ukrainu tas diez vai beigsies un tad mēs gribēsim pagriezt laiku atpakaļ, jo lietas būtu bijušas daudz vienkāršākas, ja mēs būtu nostājušies blakus Ukrainai ne tikai ar vārdiem, bet arī savos darbos.

Atcerējos nesaistīti nu jau pavecu rakstu par toleranci. Tas toreiz man atvēra acis uz to, ko es redzēju, bet nebiju noformulējis pats priekš sevis. Situāciju kad cilvēki, kas sevi uzskata par tolerantiem un vēlas, lai citi tādi būtu, ne pavisam tādi paši nav. Piemēram, daudzi sevi šādi saucošie cilvēki ir torelanti pret dažādām seksualitātes izpausmēm, bet tas pats par sevi nav tikums ja jau sākotnēji viņiem nebija nekādu iekšējo iebildumu pret tām. Bet tikko, piemēram, ir runa par kādu no konservatīvā spārna šie tolerantie cilvēki mēdz pārvērsties dēmonos un nosodīt katru to izpausmi. Protams, tas pats novērojums mēdz attiekties arī uz konservatīviem cilvēkiem (lai arī viņi parasti neizmanto sevis apzīmēšanai vārdu "tolerants"), vienkārši tie manā draugu un paziņu lokā ir krietni mazāk par izteikti liberāli tendētiem. Paņemot definīciju no raksta: "If I had to define “tolerance” it would be something like “respect and kindness toward members of an outgroup”.", kur "outgroup" mūsdienās visbiežāk ir pretējā politiskā flanga pārstāvji. Un šis respekts pret citas cilvēkiem ar citādākiem uzskatiem diemžēl reti kuram piemīt.

Es zinu, ka kādam noteikti šo lasot prātā nāks Karl Popper vārdi par toleranci, kuri ir kļuvuši tik populāri katru reizi, kad jāapklusina kāds no pretējā flanga, ka tie noteikti tiks iekļauti komunistu manifestā v2.0. Savā grāmatā viņš rakstīja šo: "Unlimited tolerance must lead to the disappearance of tolerance. If we extend unlimited tolerance even to those who are intolerant, if we are not prepared to defend a tolerant society against the onslaught of the intolerant, then the tolerant will be destroyed, and tolerance with them." Bet viņš arī turpināja sevis teikto ar sekojošo: "In this formulation, I do not imply, for instance, that we should always suppress the utterance of intolerant philosophies; as long as we can counter them by rational argument and keep them in check by public opinion, suppression would certainly be unwise." Un pie tā man arī gribētos pieturēties, iesaistīties argumentos un atteikties no morāla sašutuma saskaroties ar sev nesaskanošiem un netīkamiem viedokļiem un varbūt arī rezultātā iemācīties kaut ko jaunu priekš sevis.

Es nesaprotu kā cilvēki spēj paskatīties raidījumus kuros ik pēc 2 sekundēm skan ierakstīti smiekli. Nesaprotu arī kā es tos spēju paskatīties, kad es biju bērns. Ik pa laikam kaut kur internetā uzpeld kāds klips no Friends vai kā līdzīgi briesmīga un es to nespēju vienkārši paskatīties, man paliek fiziski slikti no tiem mākslīgajiem smiekliem. Vienīgā reize, kad es varēju skatīties tādu video bija kad bija speciāli uztaisīts, ka šī smieklu daļa ir izņemta, lai parādītu cik tas seriāls kļūst jocīgs bez tās.

No reviewer (that I have seen), although all have carefully used the correct dwarfs themselves, has commented on the fact (which I only became conscious of through reviews) that I use throughout the 'incorrect' plural dwarves. I am afraid it is just a piece of private bad grammar, rather shocking in a philologist; but I shall have to go on with it. Perhaps my dwarf – since he and the Gnome are only translations into approximate equivalents of creatures with different names and rather different functions in their own world – may be allowed a peculiar plural. The real 'historical' plural of dwarf (like teeth of tooth) is dwarrows, anyway: rather a nice word, but a bit too archaic. Still I rather wish I had used the word dwarrow.

The Letters of J.R.R. Tolkien 17: To Stanley Unwin, Chairman of Allen & Unwin. October 1937

These nails are for you
These fangs are for you
I'll be your beast

---

Diez vai es jebkad pārstāšu dievināt vasaras naktis, pat ja reizēm es tajās jūtos ļoti, ļoti vientuļš.

It's not gay if it's clay.

Ir filmas, kas atstāj iespaidu un paliek sajūtās vēl ilgi pēc to noskatīšanās. Un Bladerunner un tā turpinājums Bladerunner 2049 ir vienas no tām. Oriģinālais Bladerunner ir lieliska filma un lai arī izlaista 1982. gadā ar visiem saviem novecojušajiem specefektiem tā ir spējusi novecot cienīgi. Iespējams tamdēļ, ka filma nav balstīta uz specefektiem (līdzīgi kā liela daļa senāko filmu), bet gan uz idejām un to interpretācijām. Vismaz virspusēji tas ir stāsts par dillemu kurā brīdī mums ir jāsāk piemērot sava morāle tam, ko mēs uzskatām par citādo un mazāk cilvēcīgo, bet reizē tā ir arī filma par vientulību un sevis un domu biedru meklējumiem pasaulē, kas ir auksta un vienaldzīga. Pēc tās noskatīšanās es biju diezgan skeptisks par tās turpinājumu, Bladerunner 2049, bet jāatzīst, ka pēc turpinājuma noskatīšanās man tas patika pat vairāk par pirmo filmu. Ja Bladerunner galvenais varonis bija samērā generic detektīvs Harisona Forda tēlojumā un Harisons man nekad nav licies kā īpaši dziļš aktieris, tad Bladerunner 2049 ar Ryan Gosling galvenajā lomā bija baudījums ar visām tām niansēm ko šis aktieris spēj ielikt paralēli sevis spēlētajai lomai. Pirmajā filmā vieni no interesantākajiem tēliem bija androīdi, kas notājās pret sistēmu un galvenais varonis vienkārši darīja savu darbu. Otrajā filmā mēs varam sekot galvenā varoņa (androīda) evolūcijai, kas sākas ar pakļaušanos sistēmai un centieniem dzīvot pieticīgu dzīvi kurā tiek gūta zināma laime no attiecībām ar AI sievieti, kas ir ieprogrammēta radīt mīlestības ilūziju. Tā turpinās ar atskārsmi, ka viņš ir kas vairāk un pretošanos sistēmai un beidzas ar atskārsmi, ka viņš tomēr nav nekas vairāk par to, kā viņam likās sākumā, bet tajā brīdī tas vairāk nav svarīgi, jo viņš ir mainījies un viss beidzās ar viņa skumjo nāvi, kur viņš ir savā ziņā kalpojis kā līdzeklis, lai turpinātu stāstu, kas ir lielāks par viņu pašu. Es necentīšos aprakstīt daudzos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus kas lietoti šajā filmā, sākot ar krāsu un apgaismojuma izvēli, bet es varu tikai teikt, kas izbaudīju katru tās minūti un savam nākotnes Es iesaku to noskatīties vēlreiz. Un kā sidenote ir jāsaka, ka man patīk filmas, kuras necenšas sniegt politisku vai morālu vēstījumu. Gan viens, gan otrs ir saskatāms, ja ļoti pacenšās to ieraudzīt, bet tikai ar ļoti subjektīvu nokrāsu un man gribētos lai vairāk filmas sekotu šai ne-melnbaltajai pieejai.

[ This comment has been censored by The Party for your safety ]

Ryan Gosling ir tik lielisks šeit.

Nāve ir kaut kas tāds, kas, šķiet manī krājas un nekad nebeigs krāties, līdz nepienāks manis paša beigas. Šodien nomira viena no manām divām žurkām. Lucifers. Viņām abām jau nāk trešā gada beigas un tas priekš žurkām ir ļoti cienījams vecums, tamdēļ tas bija gaidāms. Vakar es redzēju Luciferu galīgi vāju un šodien atradu viņu jau nekustīgu. Viņa sirds vēl sitās, bet viņš nespēja vairāk pakustēties. Es viņu uzmanīgi izcēlu no būrīša, ieliku kurpju kastē, zinot, ka tas visdrīzāk būs arī viņa zārks, un uzņēmu pēdējo bildi ar viņu. Izskatījās, ka viņa acī sariešas asara un kad es pārbaudīju viņa sirdspuktus vēlreiz, tie vairs nebija. Cik jocīgi apzināties, ka kāds ir nomiris Tavā acu priekšā. Es atceros vēl viņu pavisam maziņu, kustīgu kā dzīvsudrabu un es joprojām esmu tāds pats kā biju tad, bet viņa vairs nav. Un ir žēl viņa brāļa, Hadesa, jo es nezinu, kā būs viņam tagad. Viņi tomēr visu dzīvi ir bijuši kopā.

Jāpievienojas te jau cibā izskanējušajam, ka Raised By Wolves ir izcils seriāls un viens no šī gada skatāmpriekiem. Droši vien nebūtu tam pievērsis uzmanību, ja ne chimera viens ieraksts un par to viņai paldies. Kādu laiku nebija sanācis noskatīt neko baudāmu no sci-fi, bet šis seriāls atgādināja, ka tomēr vēl joprojām mēdz iznākt labas lietas arī šajā lauciņā.

Otrs šī gada seriāls noteikti ir The Boys. Tiesa, otrā sezona lika nedaudz vilties. Pirmā sezona bija svaiga, intriģējoša un katru sēriju es apēdu un ar steigu ķēros pienākošās. Otrajā sezonā jau bija sajūta, ka kaut kas sāka pietrūkt un kaut kas nebija līdz galam labi izspēlēts, lai arī vēl neesmu sapratis, kas tieši. Un ja pirmās sezonas nobeigums mani atstāja karājamies uz "eu, es gribu zināt, kas notiek tālāk!", otrās sezonas nobeigums bija samērā meh (kick a nazi, for real?). Neskatoties uz to, es esmu samērā ieienteresēts trešajā sezonā un ceru, ka seriāls neiebrauks virspusējas moralizēšanas grāvī.

Dzirdot cilvēkus sevi dalām milēniāļos, būmeros un citos zvēros (laikam vairs nav aktuāli lepni paziņot, ka esi, piemēram, Auns), nāk prātā šis citāts:

“Don't you see? I'm not the spirit of any age. I'm at odds with everything and always have been! I have never belonged anywhere with anyone at any time!”
― Anne Rice, Interview with the Vampire