chrono

Ryan Gosling ir tik lielisks šeit.

Nāve ir kaut kas tāds, kas, šķiet manī krājas un nekad nebeigs krāties, līdz nepienāks manis paša beigas. Šodien nomira viena no manām divām žurkām. Lucifers. Viņām abām jau nāk trešā gada beigas un tas priekš žurkām ir ļoti cienījams vecums, tamdēļ tas bija gaidāms. Vakar es redzēju Luciferu galīgi vāju un šodien atradu viņu jau nekustīgu. Viņa sirds vēl sitās, bet viņš nespēja vairāk pakustēties. Es viņu uzmanīgi izcēlu no būrīša, ieliku kurpju kastē, zinot, ka tas visdrīzāk būs arī viņa zārks, un uzņēmu pēdējo bildi ar viņu. Izskatījās, ka viņa acī sariešas asara un kad es pārbaudīju viņa sirdspuktus vēlreiz, tie vairs nebija. Cik jocīgi apzināties, ka kāds ir nomiris Tavā acu priekšā. Es atceros vēl viņu pavisam maziņu, kustīgu kā dzīvsudrabu un es joprojām esmu tāds pats kā biju tad, bet viņa vairs nav. Un ir žēl viņa brāļa, Hadesa, jo es nezinu, kā būs viņam tagad. Viņi tomēr visu dzīvi ir bijuši kopā.

Jāpievienojas te jau cibā izskanējušajam, ka Raised By Wolves ir izcils seriāls un viens no šī gada skatāmpriekiem. Droši vien nebūtu tam pievērsis uzmanību, ja ne chimera viens ieraksts un par to viņai paldies. Kādu laiku nebija sanācis noskatīt neko baudāmu no sci-fi, bet šis seriāls atgādināja, ka tomēr vēl joprojām mēdz iznākt labas lietas arī šajā lauciņā.

Otrs šī gada seriāls noteikti ir The Boys. Tiesa, otrā sezona lika nedaudz vilties. Pirmā sezona bija svaiga, intriģējoša un katru sēriju es apēdu un ar steigu ķēros pienākošās. Otrajā sezonā jau bija sajūta, ka kaut kas sāka pietrūkt un kaut kas nebija līdz galam labi izspēlēts, lai arī vēl neesmu sapratis, kas tieši. Un ja pirmās sezonas nobeigums mani atstāja karājamies uz "eu, es gribu zināt, kas notiek tālāk!", otrās sezonas nobeigums bija samērā meh (kick a nazi, for real?). Neskatoties uz to, es esmu samērā ieienteresēts trešajā sezonā un ceru, ka seriāls neiebrauks virspusējas moralizēšanas grāvī.

Dzirdot cilvēkus sevi dalām milēniāļos, būmeros un citos zvēros (laikam vairs nav aktuāli lepni paziņot, ka esi, piemēram, Auns), nāk prātā šis citāts:

“Don't you see? I'm not the spirit of any age. I'm at odds with everything and always have been! I have never belonged anywhere with anyone at any time!”
― Anne Rice, Interview with the Vampire

“I felt a tremendous distance between myself and everything real.”

― Hunter S. Thompson , The Rum Diary

“The Fremen were supreme in that quality the ancients called "spannungsbogen" -- which is the self-imposed delay between desire for a thing and the act of reaching out to grasp that thing.”
― Frank Herbert, Dune

Nesenais indulgence posts ir samērā aktuāls, jo gandrīz katru dienu nākas lasīt par nākamo gadījumu, kur kādu cenšās izēst no savas vietas, jo konkrētais cilvēks iedrošinājās apšaubīt kādu no sociālā taisnīguma baznīcas kanoniem. Šoreiz krustugunīs nonācis Steven Pinker. Kurš gan regulāri tiek gānīts, it sevišķi savu pēdējo grāmatu sakarā kur viņš ķecerīgi izteicās, ka vispār jau pasaule kļūst lēnām labāka. Uzsākta petīcija lai viņu izmestu no Linguistic Society of America (LSA) pāris no konteksta izrautu tvītu sakarā. Kas pat ārpus konteksta nav nekas īpašs, bet laikam pietiekoši neatbalsta BLM ortodoksiju. Viņam ir paveicies ar labiem draugiem, kas nebaidās pieķerties pie šīs petīcijas un atspēkot katru no pirksta izzīstajiem pārmetumiem, bet diemžēl ne katram ir paveicies ar šādu atbalstu. Politisko datu analītiķis David Shor tika atlaists par šo tvītu, kurā runā par to, ka statististi miermīlīgi protesti palīdzējā ievēlēt demokrātus un vardarbīgi protesti palīdzēja ievēlēt konservatīvos. NYT editoram nācās atkāpties no darba, jo viņš aizstāvēja rakstu savā žurnālā kurā tika runāts, ka ja lokālā policija netiek galā ar agresīvajiem demolētājiem, tad ir jāsūtā palīgā armija. UCLA profesoram draud atlaišana, jo viņš neuzskatīja, ka tamdēļ, ka ir miris George Floyd būtu jādod īpašas priekšrocības melnādainajiem eksāmenu licējiem. Šis futbolists tika atlaists no darba tamdēļ, ka viņa sieva izteica rasistiskus komentārus internetā. Un šie ir tikai daži piemēri, ir vēl daudzi tādi paši.

Arī ķīmijas pasaule neiztiek bez skandāliem smilšu kastē. Nesen vienā no lielākajiem ķīmijas žurnāliem tika publicēts viedokļraksts par organiskās ķīmijas tagadni un nākotni, kas kritizēja vairākas lietas, kas autora prāt ir mainījušās uz slikto pusi. Raksts ne īpaši interesants un ne pārāk kvalitatīts, bet publikas uzmanību piesaistīja ne jau tas. To piesaistīja tas, ka viena no lietām ko autors garāmejot nokritizēja bija "diversity in work force". Autora prāt pieņemšanai darbā būtu jābūt meritokrātiskai nedodot plus punktus par piederību kādai no ne-balto vīriešu grupām. Ar to, protams, pietika, lai sāktos milzīgs sašutums, raksta atsaukšana, žurnāla zvērēšana pie tā, ka tiks pastiprināti strādāts pie diversitātes un līdztiesības un atlūgumu iesniegšanas jo "žurnāls nav pietiekoši strādājis pie līdztiesības jautājumiem". Mans priekšnieks šo visu nokomentēja izsakot cerību, ka "neviens no jums jau tā nedomā vai ne?" Ja es nezinātu par ko visa šī ņemšanā bija, es būtu padomājis, ka runa ir par atbalstu koncentrācijas nometnēm vai citiem noziegumiem pret cilvēci, nevis vienkārši pāris teikumi pret priekšrocību došanu konkrētām grupām. Pašu rakstu var atrast šeit, jo lai arī tas ir atsaukts, no interneta to vairs ārā nevar dabūt.

"We are not mere men disguised as wolves. We are wolves disguised as mere men." Jin-Roh the wolf brigade

Jin-Roh sākas ar viegli saprotamu dualitāti - vienā pusē ir autoritārs un apspiedošs režīms un otrā pusē ir pretestība tam. Bet samērā ātri šī dualitāte pazūd kad notiek iepazīšanas ar galveno varoni un sekošana viņa izvēlēm. Labais tēls / sliktais tēls vairs nav kategorijas kurās var viegli ielikt tēlus un tas ir darīts ar nodomu, lai paradītu cik patiesībā kompleksi ir dzīvi cilvēki. Jin-roh apskata smalko līniju kur beidzas cīņa par brīvību un sākas terorisms, izvēli situācijās kur jāizšķiras starp pienākumu, morāli un jātiek galā ar neskaidrību kādas būs izvēles sekas. Tas apšauba vienkāršoto dalījumu labajos un sliktajos, neslīkstot relatīvismā, bet uzsverot dzīves sarežģītību un patstāvīgo informācijas trūkumu, lai spētu patiesi novērtēt visu šādās kategorijās. Kā papildus šarms šai anime ir tas, ka izpaliek infantilisms, kas reizēm tiek izmantots, lai radītu atelpas brīžus pa vidu nopietnībai un ir raksturīgs daudzām anime. Un vēstījums kas tajā sniegts ir vienmēr aktuāls pasaulē kurā notiek pastāvīgas viedokļu sadursmes un morālā atrunāšanās, ka "normālvariantā šis būtu slikti, bet ja tas tiek izmantots pret "sliktajiem", tad tas ir pareizi".

https://youtu.be/ATBrK_hlvek

Nelielā paviesošanās Kenijā bija samērā domas rosinoša. Ja paskatās dažādu valstu un aģentūru ceļošanas ieteikumos, tad Kenija skaitās pie vidēji drošām valstīm, kur dodoties jāievēro paaugstināta piesardzība. Salīdzinājumam, blakus esošā Somālija dabū novērtējumu: "do not travel!". Toties Kenija atrodas vienā kategorijā ar Franciju un UK. Jāsaka gan uzreiz, ka nokļūstot tur sajūta ir tālu no ierašanās Lionā vai Marseļā. Visu tur būšanas laiku es pavadīju Nairobi un tās tuvumā. Apmēram 60% Nairobi iedzīvotāju dzīvo "slums". Tie ir ekstrēmas nabadzības un netīrības reģioni, kur lielākā daļa cilvēku dzīvo par mazāk nekā vienu dolāru dienā. Es biju ekskursijā uz slavenākajiem Nairobi "slums", Kiberu. To organizēja uzņēmīgi vietējie, kas paši nāk no turienes un ekskursijas ceļā iegūto naudu iegulda vietējās komūnas uzlabošanā. Manuprāt šī ekskursija arī ir vienīgais drošais veids kā doties uz turieni, jo seši vietējie, kas visu ekskursijas laiku Tevi ietver no visām pusēm ir labs drošības garants vietā, kur fakts, ka vari atļauties nopirkt lidmašīnas biļetes uz Keniju Tevi padara par ārkārtīgi bagātu staigājošu mērķi. Tas, ka esi tur vienīgais baltais, protams, ir papildus bonuss. Nekad neesmu juties tik priviliģēts un viss redzētais tikai pastiprināja manu sajūtu, ka tie cilvēki, kuri ir piedzimuši EU vai US un sūdzās par to, ka nepieder priviliģēto kastai vienkārši nesaprot cik ārkārtīgi viņiem ir paveicies būt vietā nomirt no bada vai elementāru medikamentu trūkuma neskaitās ikdiena. Slums ir vieta kur būda ir blakus būdai, dubļi ir sajaukušies ar atkritumiem, smaka vietām ir neciešama un valdība jau gadu desmitiem nav izrādījusi nekādu interesi kaut kā palīdzēt. Ik pa laikam tikai tiek nonestas kādi pāris tūkstoši būdas, ja to pieprasa jaunā ceļa izveide. Jāpiezīmē, ka par to nekas netiek kompensēts, jo visa valsts oficiāli pieder valdībai un tā var darīt ar to ko vēlas. Man sanāca apskatīt slaveno Kiberas futbola laukumu, kur dzimst futbola leģendas. Es ievēroju, ka šiem cilvēkiem futbols ir gandrīz vai reliģija un vienīgais veids kā tikt ārā no nabadzības. Līdz ar to treniņi katru dienu tiek uztverti ļoti nopietni un futbolu spēlē gandrīz katrs jaunietis kurš spēj pakustēties. Es apskatīju vietējo skolu kura cenšas iegūt kaut kādu naudu, lai varētu pabarot bērnus un sagādāt viņiem tādas lietas kā datorus, lai iemācītu 21. gadsimtam nepieciešamās iemaņas. Pagaidām viņiem bija 3 pusstrādājoši. Divas ēdienreizes dienā visantisanitārākajā virtuvē kādu vien man ir dzīvē nācies redzēt. Diezgan traģiski. Es paviesojos pie "Power women", kas ir vieta, kur bariņš HIV inficētu sieviešu izveidoja savu veikalu un pārdod rotas un citus pašdarinājumus, lai izdzīvotu. HIV ir nopietna Kiberas problēma un inficēto skaits ir milzīgs.

Es protams pabiju arī citās vietās, kā arī apskatīju savvaļas dzīvniekus, bet Kibera man droši vien paliks prātā visilgāk. Tas un šādi sludinājumi, kur piedāvā ārstēt visu, sākot ar vēzi un beidzot ar seksuālās potences uzlabošanu. Ā, un vēl tas, ka Kiberā nav policijas. Vietējie visu risina "mob revenge" ceļā un man tika apgalvots, ka tamdēļ noziedzība patiesībā ir ļoti zema, jo visi zina visus un pūlis zagļus un citus noziedzniekus soda nežēlīgi.

Mana universitāte vairāk nekā gadu ņēmās, domāja, taisīja aptaujas un beidzot nonāca pie jaunā universitātes logo dizaina. Par šo tika maksāts dizaina aģentūrai un kā minimums izgrūsti pārdesmit tūkstoši. Nav jau tā, ka būtu briesmīgi, bet es vēl pagaidām nevaru savilkt savā galvā ieguldīto enerģiju un laiku un rezultātu.

Rīt dodos uz Keniju. Samaksāju ap 350 EU lai savakcinētos un dabūtu malārijas zāles, jo kā jau varētu sagaidīt, šī pasaules daļa nav pārāk droša. Piemēram, krāna ūdeni dzert nedrīkst un jāuzmanās pat no kokteiļiem, kuros ir ledus gabaliņi, jo Tu nezini no kā šis ledus ir gatavots. Mani interesē kā būs Nairobi. Palasīju par šo pilsētu un tai ir iedota iesauka "Nairobbery". Neiesaka staigāt apkārt pa nakti un vispār neiesaka staigāt apkārt, bet braukt visur ar mašīnu. Lai arī tas ne vienmēr palīdz, jo pilsēta ir pilna ar bandām, kas šad tad aptur arī mašīnas ar ieroču palīdzību. Izklausās interesanti.

Samērā interesants raksts par abortu pēc piedzimšanas. Jau pavecs un noteikti izsauca milzīgu morālo paniku pēc tā iznākšanas, bet kopsummā autoru argumenti šķiet diezgan pamatoti. Arī lieliski iet kopā ar citu morālās panikas tēmu.

Man patīk viņu iztēloties tur sēžam un ar saviem izkaltušajiem acu dobumiem veramies tajā, kur dzīvē vairs viņam netika ļauts vērties. Ar savu miroņa smaidu turpinot būt tas, kas viņš savā ziņā vienmēr vēlējās būt. Kaut kas šajā domā ir mierinošs, lai arī bērnišķīgi naivs.

Sadirsties ar Rudzīti. Check. Kā bonuss jāmin, ka godātais mediķa kungs tā uzvilkās, ka likās, ka būs šovakar vien pašam sev jāizraksta zāles nerviem.

Neskatoties uz to, man pret viņu nav nekāds naids vai nepatika, viņš ir viena no retajām izklaidējošajām personībām LV dzīvē ar bagātīgu fantāziju, kurš kaut kā vienmēr pamanās būt visur klāt. Ar tiem daudz dzirdamajiem ārstiem LV gan ir tā pagrūti. Šodien, piemēram, lasīju, ka topošā Latvijas Ārstu Biedrības vadītāja salīdzina filipīniešu šarlatānus ar vibronazi. Tos pašus, kas izliekas, ka izoperē vēzi ar kailām rokām. Un piemin "nopietnus zinātniekus fizikas institūtos", kas pēta homeopātiju. Pēdējais man pat radīja interesi, par kuriem zinātniekiem viņa nez runā un ko viņi īsti pēta?

Ir lietas kas mainās, izņemot filozofus, kas spriež par zinātni.

"Every attempt to employ mathematical methods in the study of chemical questions must be considered profoundly irrational and contrary to the spirit of chemistry. If mathematical analysis should ever hold a prominent place in chemistry – an aberration which is happily almost impossible – it would occasion a rapid and widespread degeneration of that science.

— Augustus Compte, French philosopher, 1798–1857; in Philosophie Positive,1830."

Lasīju šo recenziju par Mogh un man acīs iekrita lieta, ko es tā vienkārši nevaru noignorēt. Nē, runa nav par to, ka šo par recenziju īsti neceļas pirksti saukt, vairāk jau par tādu kā dienasgrāmatas ierakstu. Runa nav arī par to, ka cilvēks 1/3 recenzijas ir veltījis, lai izpaustu treknu ksenofobijas devu, jo nu kaut kur jau tie NA vēlētāji tiek sagrabināti. Runa ir par to, ka kāds, kurš nav sasniedzis vēl pensijas vecumu izmanto vārdu "pupiņi". Pupiņi! Tas ir vārds ko es iztēlojos manu nelaiķa vectēvu izmantojam lai apzīmētu to, ko viņš redzēja, kad mana nelaiķa kuce bija apgūlusies tā, ka vēders ir pagriezts uz augšu. Bet nu, deminutīvam būt un varbūt kādu dienu man arī liksies ļoti mīlīgi un labskanīgi manas vai kādas citas sievietes krūtis (vai pupus, kā nu labpatīk) dēvēt par pupiņiem.

Šodien redzēju bildi no vienas no lielākajām Šveices bankām "UBS", kur tās darbinieki bija uzvilkuši krekliņus par godu drīz notiekošajam Cīrihes praidam ar uzrakstu "UBS pride". Bija interesanti palasīt komentārus pie bildes, jo tie bija drusku citādāki, nekā LV ekosfērā. Galvenokārt tāpēc, ka galvenie negatīvie komentāri bija no cilvēkiem, kas uzskatīja, ka kapitālistu firmas nedrīkst iet praidā. Izrādās ir pat populāra frāze "Queer liberation not rainbow capitalism". Kas man liekas vienkārši stulbi un cērtoši sev kājā, bet arī pastarpināti liecina par pozitīvo. Par to kāds ceļš ir iets šeit, kad lieli uzņēmumi var nebaidīties zaudēt daļu savu klientu un "ak vai, arī šie atbalsta šo nenormālību" komentāru vietā ir tikko minētais.

VVC tagad ir arī aplikācija saukta par "Valodas draugu". Beidzot ir iespējams izpaust savu riebīgumu jau pavisam vienkārši un nosūdzēt ar vienu pirksta klikšķi visu kas kustas un nekustas vienai no nejēdzīgākajām institūcijām LV.

“What is progress? You might think that the question is so subjective and culturally relative as to be forever unanswerable. In fact, it’s one of the easier questions to answer. Most people agree that life is better than death. Health is better than sickness. Sustenance is better than hunger. Abundance is better than poverty. Peace is better than war. Safety is better than danger. Freedom is better than tyranny. Equal rights are better than bigotry and discrimination. Literacy is better than illiteracy. Knowledge is better than ignorance. Intelligence is better than dull-wittedness. Happiness is better than misery. Opportunities to enjoy family, friends, culture, and nature are better than drudgery and monotony.
All these things can be measured. If they have increased over time, that is progress. Granted, not everyone would agree on the exact list. The values are avowedly humanistic, and leave out religious, romantic, and aristocratic virtues like salvation, grace, sacredness, heroism, honor, glory, and authenticity. But most would agree that it’s a necessary start. It’s easy to extoll transcendent values in the abstract, but most people prioritize life, health, safety, literacy, sustenance, and stimulation for the obvious reason that these goods are a prerequisite to everything else. If you’re reading this, you are not dead, starving, destitute, moribund, terrified, enslaved, or illiterate, which means that you’re in no position to turn your nose up at these values—or to deny that other people should share your good fortune.”

“And here is a shocker: The world has made spectacular progress in every single measure of human well-being.”

Excerpt From: Steven Pinker. “Enlightenment Now: The Case for Reason, Science, Humanism, and Progress.”

Nabadzība
Bads
Dzīves ilgums
Karš
Slepkavības
u.t.t.

Beidzot pabiju vienā no svarīgākajām latviešu kolonijām, Īrijā. Skaista valsts, skaista arhitektūra, skaista valoda. Labprāt tur pat dzīvotu, ja vien nebūtu tik pretīgs laiks, kas kā saprotu, apmēram visu gadu ir tāds. Pirmo reizi uz ielas sastapos ar pastarās dienas piesaucēju, kura turēdama rokās mikrofonu vārsmoja pa to cik visi mēs esam lieli mēsli, bet dievs tāds žēlsirdīgs, tamdēļ viņš sūta mums dabas katastrofas, slimības un ciešanas par to, ka mēs abortējam bērnus. Maijā Īrijā notiks referendums, kas paredz atcelt abortu aizliegumu, tamdēļ bija jūtama liela rosība no to cilvēku puses, kas abortu pielīdzina slepkavībai un viņa bija tikai viena no tiem. Vai jūs zinājāt, ka līdz 1995. gadam Īrijā bija aizliegts šķirties? Es nē. Bet referendumā šīs anahronisms tika izlabots. 2015. gadā tika nobalsots par tiesībām laulāties viendzimuma pāriem. Tagad ir pienācis 2018. un redzēs kā izvērtīsies balsojums par abortiem.

W: "I will blot out man whom I have created from the face of the ground, man and beast and creeping things and birds of the air, for I am sorry that I have made them. I will send rain upon the earth forty days and forty nights, and every living thing that I have made I will blot out from the face of the ground. And after seven days the waters of the flood came upon the earth. On that day all the fountains of the great deep burst forth, and the windows of the heavens were opened. And rain fell upon the earth forty days and forty nights. The ark floated on the face of the waters, and all flesh died that moved upon the earth. Birds, cattle, beasts, all swarming creatures that swarm upon the earth, and every man. Only Noah was left, and those that were with him in the ark. Then he sent forth a dove from him, to see if the waters had subsided from the face of the ground. Then he waited another seven days, and sent forth the dove, and she did not return to him any more."

W: Where did the bird land? Or maybe it weakened and was swallowed by the waters, no one could know. So the people waited for her return, and waited and grew tired of waiting. They forgot they had released the bird, even forgot there was a bird and a world sunken under water. They forgot where they had come from, how long they had been there, and where they were going so long ago that the animals have turned to stone. The bird I saw, I can't even remember where or when, it was so long ago. Perhaps it was a dream. Maybe you and I and the fish exist only in the memory of a person who is gone. Maybe no one really exists and it is only raining outside. Maybe the bird never existed at all.