chrono

Neskatoties uz to, ka kristieši vairojas drusku ātrāk par neticīgajiem, šķiet, ka tomēr kristietības fons lēnām turpina pazust. Interesanti, ka austrumeiropa nemaz nav tik homogēna un ticības bastions, kā to reizēm mēdz piesaukt, jo gan ticīgākās, gan neticīgākās valstis ir atrodamas tieši tur. Visatpalikušākā, protams, ir Polija, kas šajās dienās turpina tiekties tumsonībā, ejot lēnām uz pilnīgu abortu aizliegumu.

OK, ir vēl viena lieta, par ko jau ilgu laiku notiek cepšanās LV sabiedrībā un nu jau pārāk ilgu. Stambulas konvencija. Kopš Tieslietu ministrija uzsāka cirku ap to, tas joprojām nav beidzies. Ir "manabalss" akcija, kur var parakstīties pret Stambulas konvenciju. Kristīgais radio ik pa laikam uztaisa diskusiju par to labākajās krievu propagandkanālu tradīcijās, kur tiek pateikti pāris argumenti par labu tai un tad apgāzti. Stepaņenko, Rudzītis, kristīgie spēki un nacionāļu spēki ir sadevušies rokās un šēro rakstus par dažādiem ļaunumiem, kas radīsies to ieviešot. Argumenti pret konvenciju ir samērā jocīgi, jo izskatās, ka no 28. lappušu garā dokumenta ir paņemti 2 teikumi, nointerpretēti kā "nepastāvēs vairs sievietes un vīrieši" un paziņoti kā galvenā šī dokumenta doma un civilizācijas beigu sākuma mēģinājums. Realitātē nekad netiek īsti atzīts un runāts, ka vardarbība Latvijā ir problēma, ka konvencija to apskata no visiem galvenajiem rakursiem un piedāvā aktīvāk risināt vardarbības jautājumus un šo risināšanu kontrolēt un veikt kopīgi, tādā veidā radot arī nelielu spiedienu kaut ko mainīt, kas vienmēr palīdz, kad ir jāiekustina status quo.

Paskatīsimies, piemēram, kādi ir Zbigņēviča argumenti pret konvenciju.

1) Viņam nepatīk, ka konvencija iestājas ekskluzīvi par sieviešu tiesībām un vardarbību pret tām,
2) Uztraukums par sociālo dzimumu, minot, ka šī termina ieviešana nozīmē, ka konvencijas autori vēlas pateikt, ka nav atšķirība starp bioloģiskajiem dzimumiem
3) Uztraukums par emocionālo vardarbību pret vecākiem, kuriem būs jāpārdzīvo, ka bērniem mācīs skolās dzimumu vienlīdzību.

Pirmais punkts ir samērā jocīgs, jo diez vai kāds spēs iebilst tam, ka dažāda rakstura vardarbība, it sevišķi seksuālā, ir vērsta pret sievietēm, tamdēļ arī dokuments ir konkrēti par tām. Viņš min, ka viņam nepatīk, ka sieviešu tiesības tiek eskluzīvi atdalītas no ģimenes tiesībām, bet katram indivīdam ir savas tiesības netikt sistam, izvarotam u.tml. un tas nav jāskata ģimenes kontekstā, jo arī vīram nav tiesības sist savu sievu, ko gan nav sapratusi mūsu lielākā kaimiņvalsts.

Otrais punkts. Tiek nesaprasts jēdziens "sociālais dzimums", kas tieši tamdēļ ir ieviests, lai nošķirtu to no bioloģiskā un tas ir konvencijā skaidri un gaiši paskaidrots: "ar terminu „sociālais dzimums (dzimte)” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem".

Trešais punkts. Saukt par "emocionālo vardarbību" elementāru lietu mācīšanu skolā jau nu ir klaja demagoģija. Vecāki var savus bērnus izglītot kā viens vēlas, toties skolām nav jāpakļaujas katra vecāka individuālām iegribām, ja runājām par tādām vienkāršām lietām, kā uzsvēršanu, ka katrs dzimums var darīt ko vien vēlas, neierobežojot sevi aizspriedumos.

Par šo gan ir runāts daudz un ļoti, bet mani kaitina tas milzīgais truluma daudzums, kas tiek bliezts no cilvēku puses, kas šajā dokumentā redz pilnīgi ko citu, nekā to, kam tas ir paredzēts.

Donald Trump was asked if he could quote any Bible verses. He replied:
"Give a man a fish and he will eat for a day; deport him and you do not have to feed him again".
Trump 20:16

------

Laikam pēdējā laika vienīgais joks par Trampu, kas man ir licis iekšēji pasmaidīt. Milzīgā *visu* koncentrēšanās uz Trampu visu priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu laika periodu man ir radījusi alerģiju pret Trampa pieminēšanās mēģinājumiem visur un visos kontekstos, kā arī pret anti-Trampa jokiem, kas savu oriģinalitāti bija zaudējuši jau Mozus laikā. Šķiet gan, ka ir sācis drusku norimties, ziņās reizēm var palasīt arī par ko citu (parasti gan tikpat bezvērtīgu) un šobrīd vismaz LV ir nodarbošanās ar Rimšēviču un ar viņu saistītajām konspirācijas teorijām.

Lasot šo interviju uzzināju, ka Steven Pinker iznākusi jauna grāmata. Jāiegādājas, man vienmēr ir paticis viņa mierīgais, inteliģentais racionālisms un spēja abstrahēties no kultūru kariņa, ko daudziem tik ļoti patīk veikt, daloties divās naidīgās pusēs.

Šodienas top jautājums no M. bija: "Ko nozīmē otrās pakāpes lubrikants.... determinants?", apgūstot matemātiku. Izrādās, ka lubrikantu var tīri OK izmantot arī masāžai, ja nav nekā labāka. Ja vien tas nav ūdenī bāzēts, tad vēlu veiksmi. Bet nu, jānopērk beidzot normāla masāžas eļļa, laikam atkal vēlos ar lavandu.

Noskatījos “Call me by your name”. Nedaudz par lēnu un nedaudz par garlaicīgu priekš manis, bet tik un tā šī filma bija vismaz par kārtu pārāk par daudzām filmām. Filmām, kurās iegrūsta milzīga nauda, bet ko skatoties notiek lēna smadzeņu garozas erozija (piemēram, visas supervaroņu filmas). Ņemot vērā, ka tā tika tik daudz kur pieminēta kā 21. gadsimta degradācijas paraugs un “kā tā var!”, tad es biju pat drusku vīlies, viss bija tik maigi un mierīgi. Tā drīzāk atstāja īstas, elpojošas dzīves sajūtu.

Drīz būs jānomaina no "aizgājis pilnīgā Buiķī" uz "aizgājis pilnīgā Kalviņā". http://satori.lv/article/atskaiditas-zinasanas

Vakar kaut kā satrigerojos par vairākām lietām, kas parasti mani pārāk neuztrauc. Vispirms jau man pēkšņi kļuva grūti bezemocionāli uztver plakanās zemes grupas vidējo stulbuma līmeni. Piereģistrējos tur, jo ir interesanti palasīt ko tad šie cilvēki ēd un domā. Cenšos pats diskusijās neiesaistīties, jo tur var atvērt dziļas tārpu bundžas. Bet pienāk viena diena, kad viss lasītais sakrājas un gribās vienkārši brutāli visiem uzdirst. Piemēram, skaļš paziņojums, ka tas, ka Nīla tek uz Ziemeļiem pierāda to, ka lodveida modelis nestrādā, jo visam ir jātek uz leju. Vai kaut kādu sīkumu ķeksēšana no dažādām bildēm par Las Vegas apšaudi, lai pierādītu, ka tas viss ir feiks. Vai apgalvojums, ka gravitāciju neviens nekad nav pārbaudījis, tā ir "tikai teorija". Protams, vakar man arī aizrādīja ka horoskopi ir slikts piemērs sistēmai, kas nestrādā, jo es taču noteikti domāju avīžu horoskopus, nevis "īstos, pēc precīzām zvaigžņu kartēm sastādītos". Astronomiem gan būtu ko teikt par vārdu sakopojumu "precīzas zvaigņu kartes" astrologu izpildījumā, bet nē, es domāju visu astroloģiju kā tādu, nevis avīžu horoskopus. Zinātne pat ir centusies pārbaudīt astrologu apgalvojumus, ir pat masīva publikācija Nature pirms pārdesmit gadiem, bet pagaidām viss ko ir izdevies pārbaudīt, ka astrologi spēj prognozēt lietas tikpat labi kā nejaušība. Un tas, ka viņi savā starpā nespēj nokorelēt savos paredzējumos augstāk par 0.1 droši vien nepalīdz.

Nelietojot tviteri un reti lasot latviešu ziņu lapas, biju palaidis garām vietējā mēroga interneta vētru pret Sandru Veinbergu. Viņa izteica viedokli, ka 123k maksāt par Porziņģa apdrošināšanu no valsts kabatas ir nepareizi, it sevišķi ņemot vērā, ka džeks ir miljonārs un pats to varētu atļauties. Tā kā Porziņģis ir Dievs, Gaisma un slapina pat vīriešu biksītes, tad internets devās cīņā pret šo ķeceri, kas nesaprot, ka Porziņģis dziedē latviešu plosīto un sāpināto dvēseli. Dvēseli, kas jau no Dvēseļu Puteņa laikiem gaida cerību, ko sniegt vien var sasniegumi sportā. Piemēram, daudzu viedokli kodolīgi izteica Valdis Holbergs ar tekstu: "Pretekle! Kuce! Vecā mauka!". Latkovskis no NRA toties citēja pieklājīgāku komentāru no Kiviča, kas skanēja: "«Tu nekad neizdarīsi tūkstošo daļu no tā, ko šis 22 gadīgais puisis ir izdarījis nācijas pašapziņai.»" Nu katrā ziņā viņa nekad arī neizdarīs tūkstošo daļu no tā, ko Kivičs ir nodarījis tiem, kas reiz cerēja atrast LV mūziķos kaut kādas inteliģences pazīme un gaumes izjūtu. Latkovski arī labāk gan nelasīt, jo atšķirībā no paprastās Veidemanes viņš pat lāga uzdirst nemāk nevienam. Starp citu, NRA parādījās pat Sandras adrese, ko viņa lūdza izņemt.

Sporta skatīšanās man liekas neinteresanta laika izšķiešana (ko varētu izmantot sportojot pašam), tāpēc mans viedoklis ir biasots, bet nu nešķiet man, ka tādas naudas summas būtu jātērē priekš profesionāliem sportistiem. Ieguldīt to naudu, piemēram, nepilngadīgo fiziskajā attīstībā būtu jau prātīgāk, jo veselībai sportiskās aktivitātes ir vajadzīgas. Bet ja šis vēl ir diskutējams jautājums, tad vēl vairāk man nešķiet, ka jāsāk gānīties un piesaukt okupācijas gadu radīto traumu, kas kļuvusi jau par tādu kā karikatūru, jo cik tad var.

Par valodas politiku elektroniskajos mēdijos. Kārtējā baiļu izpausme pret krievu mēdiju telpu, kuras rezultātā autors ir gatavs lūgt valdības gādīgo roku, lai tā piespiedu kārtā parāda kuri mēdiji tad ir tie pareizie, ja reiz brīvais tirgus pats to nejēdz saprast. Es domāju, ka cilvēkam tomēr pašam būtu jābūt tā kā spējīgam izvēlēties ko un kādā valodā viņš grib skatīties un tirgum ietekmēties no tā, kā līdz šim tas ir noticis. Nevis visu balstīt "Šī ir Sparta, khem, Latvija!" politikā, kur mēs ļoti gribam norobežoties no visa sliktā (lasīt: krieviskā). Personīgi gan mani tas neskar, jo kabeļtelevīziju tāpat gadiem neskatos un esmu pilnīgi pārgājis uz angliski runājošajā telpā atrodamo (tāpat, kā šķiet, lielākā daļa manu draugu), bet kopsummā valsts valodas politika mani kaitina jau gadiem, konkrētus piemērus tagad neiztirzājot.

Šie ir labi dzīves gadi. Ir sajūta, ka vēl pēc pāris gadiem varēs mirt. Jocīga sajūta, bet ko nu tur daudz, Sakārnis jau ir pagalam, kādreiz arī man viņam būs jāpievienojas nebūtībā. Fonā skan vecas 80 dziesmas, galvā joprojām skan dzīvībā kņada un itāļu, franču, vācu un angļu valodas sajaukums, kas dzirdams pie Ženēvas ezera šajā karstajā vakarā. Esmu pasācis pēdējās nedēļās sociāli dzert, kas ir diezgan neraksturīgi man, jo bija gadi, kad dzīvoju pilnīgi nepieskaroties alkoholam pēc alkoholisma fāzes vēlajos pusaudža gados. Bet ir īstenībā patīkami, pārmaiņas ik pa laikam ir labas, it sevišķi, ja esi iemācījies sevi kontrolēt, lai nepārspīlētu un reizē atlaistu brīžos, kad vari to atļauties. Rīt atbrauc draugi ciemos, parīt ejam kalnos, aizparīt pikniks ar viņiem un jauniepazīto kaimiņieni. Kaut kad arī jāatgriežas morāli darba pasaulē, lai arī grūti, ja pēc pāris nedēļām jau atkal atvaļinājums ar visu kāzu un potenciālo notikumu notikšanu.

Esi beidzot piepildījis savu vēlmi pēc izgaišanas un ja elle ir, tad esi jau ērti iekārtojies tajā. Tas bija gaidāms, bet tik un tā savā ziņā negaidīti, kad tas ir noticis un to ir jāapzinās. Zināmu cilvēku nāve manī iesūcas lēnām un jūtu, ka šis lēnais process notiek arī tagad. Ja pirmajā brīdī ir tikai tukšums, tad nedaudz vēlāk jau tas sāk sūkties ar sajūtām, kuras ir grūti aprakstīt.

Ja kāds no klātesošajiem zina lietotāju sakārni un vēlas aiziet uz viņa bērēm, tad tās notiek 8. jūlijā, 13:00 no Jēkabpils kapličas.

Sāku lasīt, kas labs ir rakstīts "gender studies" žurnālos. Ņemot vērā diezgan lielo ņemšanos ap šīm studijām un uzsaukumiem tās vispār beigt finansēt, radās vēlmes vismaz palasīt kas tad tiek apskatīts to literatūrā, kurai vajadzētu atspoguļot šo studiju praktisko darbību. Atradu SJR žurnālu ar pašu augstāko novērtējumu - Gender & Society, un pašlaik tam eju cauri. Intresanti, ka šajā žurnālā ir vairāk grāmatu apskatu, nekā reālu rakstu. Piemēram, pēdējā izdevumā ir 5 raksti un 9 grāmatu apskati un cik esmu pašķirstījis izdevumus, tad šī tendence ir apmēram vienāda tajos visos. Paši raksti lasās diezgan viegli, kas laikam ir raksturīgs sociālajām zinātnēm, kuras apskata jautājumus ar kuriem ikdienā saskaras lielākā daļa cilvēku. Vieglums varbūt arī rodas no tā, ka raksti ir vairāk analītiski nekā zinātniski (vismaz manā izpratnē), jo parasti netiek veikti jauni eksperimenti, bet tiek izvērtēta esošā situācija no pieejamajiem avotiem. Viena no publikācijām pamanīju atsauci uz Vikipēdiju, kas man lika saviebties.

Man droši vien konkrētāk par pašu publikāciju saturu un kā es to vērtēju gribēsies izteikties, kad būšu vairāk ar to visu iepazinies, bet jau tagad es ik pa brīdim uzduros uz apgalvojumiem, kas šķiet, maigi sakot, ne pietiekoši pamatoti. Piemēram, no šīs publikācijas: " While it seems obvious that a woman’s college accepts only women, Hart and Lester (2011, 212) argue that it is too simplistic for women’s colleges to merely have a general admissions policy for all women, since gender is fluid and is constantly being constructed: “At every moment the essence of a women’s college is disrupted because gender performance shifts continuously. This means that a women’s college defined by who is admitted may never truly exist.” Piemēram UK 0.4% no cilvēkiem sevi uztver par nebināriem, tad 99.6% sevi par tādiem neuztver, kas kā minimums liecina, ka dzimumuztvere visdrīzāk tomēr nav fluīda, izņemot atsevišķus gadījumus un sieviešu koledžas joprojām turpina eksistēt, jo gandrīz 100% cilvēku tajās tomēr sevi uztver par sievietēm. Tas, protams, uz visa tā fona, ka cilvēka identitāte (tai skaitā dzimumidentitāte) rodas 2-4 gadu vecumā un ir diezgan konstanta visu dzīvi. Runa, protams, nav par visiem gadījumiem un, piemēram, trans cilvēku grupai šie nebināruma jautājumi ir aktuāli, jo viņi jau sākotnēji atrodas diezgan nebinārā pozīcijā, ja tā varētu teikt, bet to nevar tā vienkārši paņemt un ekstrapolēt uz visu populāciju.

Nobeigumā, nesen uzmanību izpelnījies neīsts raksts ar nosaukumu The conceptual penis as a social construct nopublicēts "gender studies" žurnālā, izejot cauri recenzentiem un pat saņemot atzinīgus vārdus no tiem.

Arriving somewhere but not here.

Šis komentārs pie dziesmas saldskumji aizķēra: "A good friend introduced me to this band many years ago, sadly he is gone, but I always think of him when I listen to this.....journey well mate." Kas tāds dziesmām piešķir citu, pavisam īpašu skanējumu.

Raksts par why liberals aren't as tolerant as they think nenāca kā pārāk liels pārsteigums un labi saskanēja ar šo video, kur bariņš aktīvistu lamā par nacistu vīrieti, kuram rokās ir zīme: “Right to Openly Discuss Ideas Must be Defended". Par to runājot, samērā labs grāmatas izvilkums, kas drusku arī paskatās no vēstures par šo pašu runas brīvības fenomenu un nacismu un to kā tieši runas brīvības ierobežojumi var dot tam vaļu (pretstatā bailēm, ka agresīvi diskriminējošas ideoloģijas var pārāk brīvi izplatīties ja tās likumiski neierobežo).

13 Reasons Why. Par šo seriālu uzzināju lasot theguardian ziņu portālu. Runājot par theguardian, tad ziņu kvalitāte ir laba, viegli kreisi orientēta, bet atšķirībā no tādām vietnēm kā huffpost vai buzzfeed (pēdējo gan par ziņu portālu grūti saukt) ir jūtama profesionalitāte, nevis tikai vēlme uzvarēt SJW/nacisti karā. Tiesa, viedokļraksti un recenzijas gan jau aiziet murgos, tamdēļ tās lasu reti, bet šoreiz sanāca. Raksts bija nejēdzīgs, kā jau biju gaidījis, bet mani ieinteresēja ko tad raksta autors ir šajā seriālā ieraudzījis tādu, ka neiesaka to skatīties jaunākiem par 16 gadiem bez kāda vecāka cilvēka "viedās" skaidrošanas, sēžot blakus. Vispirms jau, man ir grūti iedomāties ko tādu, ko nevarētu skatīties pubertāti sasnieguši cilvēki, jo tas ir brīdis, kad pienācis sākt domāt, izjust un izprast pasauli, nevis tīstīties kokonā, kurā neeksistē baisas lietas. Un arī seriāls solījās būt nopietnāks par vidējo, kas arī ir labi. Sāku ar pirmo sēriju, beidzu ar trīspadsmito un neskatoties uz sākotnēji skepsi un lietām, kas dažkārt uzkrita uz nerviem, man patika. Seriāls nav ļoti smags, lai arī uz beigām smagums pietieks, bet reizē ir pietiekoši (pietiekoši, nevis ļoti) nopietns, ar daudziem interesantiem momentiem un spēj noturēt uzmanību. Bija arī brīži, kurus es nespēju uztvert līdz galam nopietni, jo ir nācies redzēt krietni vairāk, lai justu līdzi par daudz sīkākām lietām, bet arī tas ne vienmēr traucēja. Theguardian tika pieminēts, ka "tās grafiskās izvarošanas ainas gan bija par daudz", bet tādiem cilvēkiem kā man, kam domas par izvarošana daudz emociju neizraisa, šādi atgādinājumi par dzīves realitāti ir samērā labi, ļaujot uz brīdi empatizēt un saprast ko vairāk. Tēli ar homoseksuālu orientāciju bija ietverti diezgan organiski, kā vienkārši sabiedrības daļa, ar savām problēmām, bet ne speciāli akcentēti vai pārdramatizēti. To redzot es sapratu, ka neesmu daudz ko tādu redzējis, jo vai nu filmās ir tikai heteroseksuāli cilvēki, vai tiek izcelts un pārdramatizēts kāds gejs vai lezbiete vai arī tiek taisīti mākslinieciski guļamgabali kā Moonlight tikai par homoseksualitāti. Beigas arī nebija ļoti noslēgtas, kas man patika, jo uz brīdi vēl lika pasēdēt un padomāt kas un kā varētu notikt tālāk. Ceru gan, ka nesekos otrā sezona, jo tas būs par daudz, bet naudiņa jau parasti vilina tos jēlos turpinājumus visam taisīt. Rezumējot, bija labi.

...ar tādu nosaukumu vēl līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gozējas feministiskos toņos krāsotā izstāde. Pirms kāda laika biju uz to intereses vadīts aizgājis. Jāsaka, varēju arī nepūlēties, jo brauciens vienā virzienā līdz turienei bija garāks nekā izstādē pavadītais laiks. Darbi bija septiņi un viens par otru nekādāki.

Visvairāk man patika 1. ekspozīcija "Dvīnes", kur autore ar savu draudzeni bija 10 gadus bildējušās kailas katru reizi, kad tās bija satikušās. Fotogrāfiju kvalitāte un kompozīcija bija tīkama. 2. bija mazā rāmītī ielikta fotogrāfija ar dzemdējušas sievietes vēderu un zem tās uz galdiņa uzlikta random piezīmju burtnīca, ko varēja pašķirstīt uzvelkot baltus cimdiņus. Balti cimdiņi bija jāvelk arī, ja bija vēlme pašķirstīt 3. ekspozīciju, kas bija burtnīcas ar kleksējumiem un kurus netīri pirksti nespētu sabojāt pat gribot. Programma gan tos apraksta kā "Kultūras noteiktās gaidas, tēmas un "sievišķības" atribūti tiek samēroti ar savu privāto pieredzi, radot komiskas, spriedzes pilnas un melanholiskas ainas". Es gan šos zīmējumus aprakstītu ar "5 gadīgai meitenei iedotas krāsas un klade". 4. ekspozīcija bija performance "Es esmu skaista", kur autore 30 dienas kameras priekšā vairākas reizes atkārtoja, ka viņa ir skaista. Aizraujoši. 5. ekspozīcija bija prasījusi vismaz 5 gadus mākslas akadēmijā, jo tur bija uztaisītas 400 burkas ar konserviem. Diemžēl tikai apskatei. Gribējās kādu nospert, jo izskatījās kārdinoši. Tiesa, man ir grūti uztvert kā mākslu kaut ko, ko spēj izdarīt arī mana vecmāmiņa pat bez ambīcijām uz mākslinieces statusu. 6. bija perfomance ar sievietēm, kas kliedza. "Tas ir veltījums sieviešu iekšējās enerģijas izlādēšanas procesam, kas mūsdienu sievieti pārnes no civilizētās pasaules uz arhaisko, mežonīgo stāvokli." Lol. Pēdējā, 7. performance bija video ar meiteni, kas kustējās mūzikas pavadībā. Aizraujoši x2.

Jāsaka, ka apdomāt un aprakstīt šo visu bija interesantāk, nekā būt tur un redzēt, jo kopsummā nebija sajūta, ka tiktu pateikts kas interesants, saistošs, pat ne šokējošs, tikai uztaisīta kaudzīte ar lietām, no kurām neplūst nekādas talanta dvesmas, arī nekā īsti oriģināla. Izejot no turienes domāju par to, ka gnidrologam ir sava taisnība sakot, ka māksla mūsdienās ir nekāda, jo tad kad mākslas muzejus sāk pārņemt random ikdienas objekti un jūsmīgi aprakstītas, bet garlaicīgas performances, zūd vēlme tajos atkal atgriezties.

"Bet homoseksuālisms tagad pie mums uztrauc visus.
Piemēram, jaunās konservatīvās partijas vērtību sarakstā, neļaut gejiem precēties, ir 4. punkts no 5. Pirms labklājības valsts. Tā teikt, kamēr geji neprecas, ar nelabklājību vēl var samierināties. :D"

Šī partija, protams, ir vienkārši smieklīga, bet tendence vērojama ne tikai viņiem. Ar putām uz lūpām cīnīties pret tā ieviešanu, kas ne-gejus iespaidos tieši par 0%.

Jāpiezīmē priekš sevis, ka šis ir pēdējā gada labākais komikss, ko esmu lasījis. SMBC komiksi gan ļoti bieži ir lieliski. Aizdomājos kamdēļ man tas tā patīk, bet neradu konkrētu atbildi, kas arī ir diezgan normāli. Visdrīzāk kaut kad bērnībā es caur redzētajiem simboliem noķēru kaut kādu garšīgu šausmu un ciešanu salikumu, kas spēj ar mani norezonēt, to tagad redzot.

------

Parīt braucu atkal uz LV. Prieks par diviem cilvēkiem, no kuriem vienu es redzēšu daudz un otru mazāk, bet kurš droši vien būtu vienīgais iemesls braukt uz LV vēl, ja tur nebūtu pirmais.

------

Divas dienas nočakarētas bezjēgā. Šķidrā slāpekļa tankā viena no caurulēm aizsala tur tikušā mikluma dēļ un atkausēšana aizņem jau otro dienu. Tā kā man ir dotas tikai trīs eksperimentu dienas, tad tas reāli sūkā.

[..]Saplēstu pudeļu istaba. Aukstums vijās ar slapjumu. Kaut kas pilēja viņam uz muguras un dedzināja ādu. Viņa rokas bija ķēdēs un kājas karājās gaisā, lēnām stiepjot iekarinātos locekļus ārā no to locītavām. Viņš labi zināja, kamdēļ ir šeit. Ne pirmā un ne pēdējā reize.[..]