chrono

Drausmīgākā nakts manā mūžā. Es joprojām esmu tik ļoti uzvilkts, ka šķiet, tūlīt pat man kaut kas iekšā pārplīsīs un es zaudēšu samaņu. Es jau paspēju atvadīties no visa, gadījumā, ja notiktu tas, no kā es visvairāk baidos dzīvē. Tās bija krustceles, kurās es nekad vairs negribu atgriezties. Nekas vēl nav beidzies, bet ir redzama gaisma un sliktākais ir garām.

Noskatījos šo 1922. oriģinālo vampīrfilmu. Vēl pirms pāris gadiem tas nebūtu noticis, man riebās vecas filmas gandrīz tikpat ļoti kā ne-dēmoniskā kristietības puse mākslā. Bet šķiet apnikums, kas iestājies, pārēdoties konvencionālo, dara savu. Skatījos to kā sava laika kultūrpieminekli, kā kaut ko, ko nevar salīdzināt ar mūsdienu darbiem, bet kuri stāv uz šīs filmas pleciem. Naivums gan šajā filmā ir daudz. It kā jau gaidīts, bet viegli kaitinošs tik un tā. Kopsummā gan man pat patika. Dažādu mūsdienās atstrādāto it kā baiso momentu un triku trūkums ir patīkami atsvaidzinošs, liekot mūsos mītošās bailes apzināties skaudrāk un patiesāk. Beigas gan man gribētos sliktas. Tēlu pliekanība lika vēlēties tos ziedot, ļaunuma nolemtības sajūtas vārdā.

Mēs plānojam būt skaisti, ar melnu eleganci un svečotu tumsu, no kuras diez vai mēs kādreiz izaugsim. Tiesa, daiļa viņa ir arī pidžambiksēs un matiem izpūrušiem. Pat bez meikapa, par ko man negribēja ticēt, jo "citādāk taču acis neredz", hah. Es viņu dievinu un Sātans ir mans liecinieks, ka esmu iekritis pavisam. Un šķiet, ka abpusēji, ja reiz esam jau tik tālu tikuši. :)

Reizēm uznāk. Tad vajag vīnu, lai noskalotu, vai draugu, lai nokratītu, jo dzīves sajūta spēj ne no kā vienkārši uzmesties un nospiest. Ne ar ko īpašu, nekas nav noticis, nekas nav mainījies, Zeme turpina savu deju Visumā un sapņi ir dzīvi. Ir tikai vakars, klusums un laiks rit uz priekšu nedaudz lēnāk, nekā ierasts.

Bet tagad aizdomājos par viņas garšu, smaržu un gaidošo miklumu, kuri reibina spēcīgāk, nekā vīns, kas stāv manā plauktā. Vīns ar to iet labi kopā, tik tas bez viņas nekad nebūs tik gards, cik garda ir viņa bez tā. Gribās ātrāk šajā burvībā atkal iegrimt, nepacietība junda, bet Saule nomaina Mēnesi un Mēness Sauli tieši tikpat nesteidzīgi, kā vienmēr.

Pagājušā nedēļa bija lieliska. Saderinājāmies. Pie tam, mani pārsteidza nesagatavotu. Sēdējām uz gultas, runājām un vienā brīdī man piebīdija gredzenu acu priekšā. Heh, lūk šādu lietu dēļ es viņu mīlu. Un pēc divām dienām nosvinējām ar burvīgu trīsomu un vīnu. Un izcili lielisku nākošo dienu, pirms man viņu atkal, uz kādu laiku, nācās pamest. Tagad visas domas, gribot negribot, ir jau par "kad, ko un kā". Izskatās gan, ka pirms tam būs nedaudz jānodarbojas ar radinieku mierināšanu un pārliecināšanu, jo ne viss ko mēs vēlamies ir klasiski pieņemts, bet nu, beigās jau viss sanāks tā, kā mēs to gribam. :)

Tālāk ir mans neliels devums pārdomās par balss tiesību piešķiršanu vadoties no pilsoņa kompetences. Pašu tematu aizsāka ctulhu un tas ātri ne-iepatikās vairākiem cilvēkiem, tai skaitā hobeybee, kura nosprieda, ka balsot jālemj tieši vistrūcīgākajai un mazizglītotākajai tautiešu daļai un jārada sociālistiskā paradīze un gedymin, kurš sāka satraukties, ka citiem nerodas tāda pati knee-jerk reakcija kā viņam. Ctulhu piedāvāja divus variantus. Vai nu balsstiesības piešķiršana tiem, kam ir vismaz bakalaura izglītība, cerot, ka līdz ar izglītību korelēs arī kritiskās domāšanas prasmes vai arī vispārīga pirmsvēlēšanu testa pildīšana, kuru izturējušie varētu tad nu iet un mest savu balsi par valsts nākotni.

No abiem variantiem man labāk patika otrais, jo tas automātiski nesašķeļ sabiedrību "izglītoto" un "bauru" grupās, bet vēl vairāk man patīk trešais variants - vēlētāju loterija. Pirms katrām vēlēšanām tiek izlozēta neliela sabiedrības daļa, kas būtu tiesīga vēlēt. Izlozes princips ir pilnīgi nejaušs, tamdēļ ikvienam pilsonim ir iespēja kļūt par vēlētāju. Izlozētie vēlētāji tiek nedēļu vai divas intensīvi apmācīti jautājumos, kas viņiem palīdzētu izdarīt kompetentāku gala izvēli un tad laisti balsot. Protams, apmācību laiks tiktu kompensēts un drusku arī uzmests pa virsu ierastajai darba algai. Darba vietu pienākums būtu apmācāmo uz apmācību laiku palaist. Apmācības varētu ietvert katras partijas vēlēšanu programmu izskatīšanu un arī bijušo solījumu un programmu izpildes analīzi, LV budžeta struktūras analīzi (kur un kas aiziet un kas to budžetu un tā izdevumus vispār sastāda), dažādu ekonomisko un sociālo rādītāju statistikas apkopojumus un politikas pamatjautājumu atkārtošanu. Beigās visi noliek ieskaiti, kas parāda, vai cilvēks vispār ir sekojis līdzi apmācībās notiekošajam un kaut ko arī atcerās un nolikušos laiž balsot.

Vienmēr var taisīt arī vēlēšanas, kur 50 deputāti tiek ievēlēti no šādiem speciāli apmācītajiem indivīdiem un 50 no visas tautas, var variēt un meklēt piemērotāko modeli. Vai tas strādātu, es nezinu, bet kā domu eksperiments man pagaidām liekas interesants, jo politiskā sistēma, kas mums pašlaik ir, nebūt nav ne tik sena un tik ne perfekta, lai neturpinātu spriest par to, kā to uzlabot.

Kā jau tas būtu sagaidāms, lielāko popularitāti "Mana Balss" saņem petīcijas par lietām, kas naktīs neļauj gulēt katram sevis cienošam latvietim, vai tā būtu Uzvaras pieminekļa demontāža vai arī ĢMO pilnīgs aizliegums Latvijā. Par pēdējo tagad notiek runas Saeimas līmenī un izskatās, ka deputāti jau ir draudzīgi vienojušies, ka no ĢMO ir jāsargās tāpat kā no Krievijas un atlicis tikai pacensties noslēgt visus iespējamos caurumus, lai mēs bez bailēm varētu dziedāt un ziedēt ĢMO nepiesārņotās pļavās.

Interesants bija šis ierosinājums:
"Saeimas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš (NA) uzsvēra, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir jāuzdod pašvaldībām sagatavot informatīvu materiālu, kāpēc ĢMO ir kaitīgs un kādēļ to nevajadzētu audzēt Latvijā."
Ja šāds propagandas materiāls tiks sagatavots, tad būtu vērts uzmest tam aci. Interesanti tikai, kas tur tiks citēts, vai Seralini? Varbūt iesākumam vispār vajadzētu sākt ar ĢMO kaitīguma izvērtēšanu, pirms mesties no tā aizsargāt?

Šodien tiku pie 20 zaļām paciņām ar uzrakstu "Jake", kas ir Dānijā ražots soylent. Tiem, kas nezina, soylent ir viegli pagatavojams ēdiens, kas satur visas nepieciešamās barības vielas un uzglabājas pulvera formā. Gatavots tas parasti ir no auzām, zirņiem, eļļām, minerālvielām, vitamīniem, piena olbaltuma izolātiem etc. Ēdamā formā soylent top, kad tam tiek piejaukts klāt ūdens.

Iepirku es to vairāku iemeslu dēļ.
1) Šveices ēdiens ir ļoti dārgs un tā kā ar naudu man pašlaik ir spiedīgi, tad soylent ir lēts ierasto ēdienreižu aizstājējs.
2) Man bieži vien ir slinkums un nevaļa taisīt un prasās ērtu alternatīvu, ko varu vienkārši iemest somā un pusminūtes laikā "pagatavot".
3) Vēl jau arī vienkārša ziņkāre apvienojumā ar vēlmi ēst veselīgi.

Ja es būtu vegāns/veģetārietis, tad varbūt tas būtu ceturtais punkts, jo soylent sastāvā nav gaļas un bieži vien arī citu dzīvnieku izcelsmes produktu.

Pirms tam es biju garšojis citu soylent veidu, Mana, līdz ar to uznāca vēlme šos abus īsi salīdzināt.

Jake plusi:
+ Garša un konsistence. Jake man šķiet garšīgāks par Manu un arī substances ziņā daudz homogēnāks un patīkamāks. Tuvākais, ar ko salīdzināt, būtu biezs saldējuma kokteilis. Manai parasti veidojās nosēdumi ēšanas laikā, tie sakrājas dibena apakšā un vienīgais, kas to aptur ir ik pa brīdim šeikera sakratīšana. Dzerot arī jūtama neliela graudainība daļai no Manas frakcijas, bet varbūt tas jau ir pamainījies kopš pēdējās reizes, kad mēģināju Manu.
+ Katra porcija ir fasēta atsevišķā iepakojumā un atliek tikai iebērt šeikerī un sajaukt ar ūdeni. Mana nāk lielākos iepakojumos, no kuriem jāatber vajadzīgais pulvera daudzums un vēl atsevišķi jāpielej klāt eļļa, kas arī atrodas atsevišķās pudelītēs.
+ Ir pieejamas Light, Original un Sports versijas, kur katra atšķirās ar dienas kaloriju devu, 1500/2000/3000 attiecīgi. Līdz ar to, var kalpot gan tievēšanas, gan kuiļošanās mērķiem.

Jake mīnusi:
- Augstāka cena. Jake gadījumā par 2000 kalorijām es samaksāju 8,1 eiro (ar atlaidi), toties Manas gadījumā tie būtu 7,1 eiro. Šīs cenas gan paliek mazākas, ja pasūta lielākos daudzumos. Salīdzinājumam, Šveicē par 8 eiro es varu nopirkt vienu lētu kebabu. Vai 200 g vistas gaļas lielveikalā.

Pēc šī es vēlos arī pamēģināt joylent, kuram ir dažādas garšas (šokolādes, vaniļas u.tml.), kas varētu ieviest papildus dažādību.

Šodien konferencē ar runu uzstājās doktorants no Kembridžas. Acīmredzami inteliģents un pašpārliecināts, viņš ziņojumu par savu zinātnisko darbu norunāja saistoši un atmiņā paliekoši. Paliekoši arī tamdēļ, ka "paldies par uzmanību!" vietā bija manifests - pēdējais slaids rotāts ar ES zvaigznēm un asinssarkanu "48" tām pa vidu. "Mans veltījums visiem tiem, kas balsoja pareizi!", skanēja entuziasma pilnie vārdi, kuri atbalsojās vēl tad, kad auditorija jau tika pamesta.

-----------

Trīs tuklas lēdijas pa priekšu man gāja pa mazās Bayreuth pilsētas ieliņu. Resnākajai pavadā iestiepās viens sunītis, vidējai divi un slaidākajai veseli trīs. "Cik burvīga simetrija", nodomāju pie sevis.

-----------

Pēc nelielas cīņas ar somu es padevos un dakšiņas meklējumus atstāju galamērķim. Bet tā kā izsalkums nemazinājās, tad atlika vien 4-zvaigžņu viesnīcas istabiņai demonstrēt lielveikalā pirkto, majonēzīgo salātu ēšanu ar pirkstu. Atgādinājums sev nākotnei - nekad vairs tādus nepirkt, joprojām riebīga sajūta pēc tiem.

Aizdevos uz vienu samērā jocīgu festivālu Lucavsalā, Kubānu, lai pagremdētos man tuvajās IAMX skaņās. Pats festivāls vienreiz jau paspējis notikt Rīgā un Cehs par to arī paspējis jau paņirgāties. Divas reizes paņirgāties. Bet ko darīt, ja Ušakovs reizē pagājušā bilda, ka bijuši 15000 cilvēki, to starpā 6000 no Krievijas, kamēr teltis saskaitītas tik 54. Pērkot biļetes uzdūrāmies jocīgajiem biļešu nosaukumiem (Hola, Libre, Amigo u.tml.), kuru starpā varēja nopirkt arī buržujisko 500 eiro biļeti. Par telts vietu toties 15 eiro kāš. Grupu piedāvājums arī tāds jocīgs, te brīžiem roķīgs, te brīžiem lustīgam krievu iedzeršanas pasākumam piemērots. Kāpēc IAMX nolēma braukt tieši uz šo festivālu, Sātans vien zina.

Pie ieejas mani izkratīja un atņēma ūdens pudeli, toties lietussargu atļāva paturēt, lai arī teorētiski ienest aizliegts. Varbūt apžēlojās, jo laiks bija nožēlojami līņājošs un bez lietussarga jau pavisam pretīgs. Kad iegājām iekšā, ātri radās nojausma, ka varbūt trešo reizi šis festivāls Rīgā vairs nenotiks, jo cilvēku bija tiešām maz. Skatuves vairākas, bet radās iespaids, ka strādā tikai viena, uz kuras tobrīd uzstājās ukraiņu pankroka grupa Vopli Vidopliassova ar solistu, kas treniņbiksēs tērpts, priecīgs mētājās pa skatuvi. Uzstāšanās ātri beidzās. Drusku pasalām gaidot IAMX un tad arī pienāca viņu laiks. Vietu pie skatuves ieņemt bija viegli un bija arī vērts, jo varēja labāk ar acīm izbaudīt abas, tikai mežģīnaiņos bodijos tērptās Krisa grupas biedres. Ko tādu droši vien var nopirkt arī sexystyle vai līdzīgās vietās un uz laba ķermeņa jau izskatās ļoti gardi. Balss bija tīrāka un nenobļautāka nekā pagājušajā grupas dzirdēšanas reizē un vienīgais iebildums bija tik tāds, ka pa īsu. Nu iebildums vēl, ka apsargs gnīda, jo noņēma meitenēm vīna pudeli, ko Chris tām bija pametis piebeigšanai. Varēja jau atstāt, prieks taču viņām, ka tīkamais solists šīs uzcienājis, pat ja drusku pret festivāla noteikumiem. Bet citādak jau bija ļoti labi un cerams, ka vēl kādreiz LV parādīsies. Pēc IAMX vēl drusku uzkavējāmies un paklausījāmies pusdziesmu no kaut kāda slavena gruzīna repertuāra, bet pavilkt tā nepavilka un devāmies prom.

[..]Es mēģināju gulēt, bet nevarēju. Kliedzieni manā galvā. Tik ne jau tie traucēja manam miegam. Tam traucēja doma, ka varbūt, tikai varbūt, es izbaudu, nevis mokos no tiem...[..]

---------------

Dzīvojot ārpus LV vēl pagaidām neesmu juties, ka būtu vietā, kur izteikti neesmu savējais, kur ir svešas paražas, tikumi un citas lietas, kas liktu man ilgoties pēc mājām. It sevišķi Anglijā, kurā ir tik viegli ar valodu. Ilgas man ir pēc citām lietām, primāri cilvēkiem, kuri šķērsojuši manas dzīves ceļu un ievijuši tajā daļu sevis. Varbūt tas ir universitāšu vides pluss un citur es justu to skaudrāk. Bet nav jau īsti būts no mūsu kultūras krasi atšķirīgās zemēs. Ja paveiksies, tad nākošgad sanāks nedaudz tikt uz Saūda Arābiju. Ja paveiksies vēl vairāk, tad tikšu arī no tās ārā, nenomētāts ar akmeņiem.

---------------

You shift the play, push the curve to sit between your thighs
It's a sign, it's time to exercise the lines
You want the double cut through to wet, invade and slide
You slide and I'm awake and I'm the slave tonight

"Why don't you buy paper books? E-books lack character. Books are not something that you just read words in. They are also a tool to adjust your senses. When I'm not feeling well, there are times when that I can't take in what I read. When that happens, I try to think about what could be hindering my reading. There are books that I can take in smoothly even when I'm not feeling well. I try to think why. It might be something like mental tuning. What's important when you tune is the feeling of the paper that you're touching with your fingers and the momentary stimulation your brain receives when you turn pages."

Makishima Shougo - Psycho Pass

Atgriežos pagātnē, lasu Linkin Park - Hybrid Theory lirikas un klausos šī albūma dziesmas. Sāpes, pazemojums, neizlēmība un psiholoģiskas problēmas. Kokteilis, kuru izlaižot caur sevi es vienmēr jūtos depresīvāks, bet tā ir cena par baudu, ko šis dzēriens sniedz. Caur Hybrid Theory dziesmām netiek romantizēta nožēlojamība un problemātiskums, caur tām netiek rasti labā stariņi sliktajā. Tās ir tīras emocijas, tās plūst, tās caurauž mani un reizē baro un izsūc manu dvēseli. Laba mūzika mēdz būt kā grāmata, kura ierauj sevī un ieliek Tevi galvenā varoņa kurpēs. Pat ja dzīvē viņš man šķistu pārāk vājš, pārāk neciešams savā čīkstīgumā, pārāk salauzts. Tas nav svarīgi. Tajā brīdī es esmu viņš un viņš ir es. Un mēs atkal izciešam to, kas sen jau vairs kā nav.

---------

Žēl, ka nav daudz pozitīvas mūzikas, kas mani uzrunātu.

Labā žurnālistiskā stilā uzrakstīts un apkopojošs raksts par runas brīvības ierobežojumiem gan rietumu, gan austrumu pasaulē un to, kādu iespaidu tie atstāj globālā mērogā.

Manuprāt šī raksta galvenie pamatidejas ir sekojošās:

1) Tiesības uz runas brīvību daudzās ne-rietumu valstīs bija sākušas pieaugt, bet tās atkal tika ierobežotas un situācija daudz kur pašlaik ir sliktāka nekā tā bija pirms gadiem desmit. Tuvākais piemērs - Krievija, kura pēc Padomju Savienības sabrukuma baudīja runas brīvības pieaugumu, līdz Putins nāca pie varas, pakļāva sev visus masu medijus un izmainīja likumus, lai varētu brīvi sodīt jebkuru, kura viedoklis nesaskan ar oficiālās varas viedokli. Piemēram, blogeris, kurš kritizēja savā blogā Krievijas rīcību Ukrainā tika ieslodzīts uz pieciem gadiem par ekstrēmisma rosināšanu. Nedaudz tālāks piemērs ir Ķīna, kurā valda gigantiska cenzūra un pēc 2012. gada liberālās debates augstskolās tika aizvietotas ar vairāk Marksisma (wtf). Vai arī tuvo austrumu valstis, kurās pēc mēģinājumiem mainīt esošo sistēmu, sauktiem par "arābu pavasari", daudz kur brīvi izteikties kļuva vēl bīstamāk.

2) Ļoti daudz kur var nākties maksāt ar savu dzīvību, mēģinot runāt par korupciju vai noziedzību, vai vienkārši iebilstot pret ticību vai valsts politiskajām nostādnēm. Saūda Arābijā likums paredz Tevi nogalināt, ja Tu zaimo islamu. Ne velti Pauls Džozefs Vatsons izteicās, ka Saūdi Arābija ir vēzis uz zemes virsmas. Pat Francija nav pasargāta no musulmaņu dusmām, kā parādīja Charlie Hebdo incidents.

3) Rietumu valstīm aktuālāka un daudz mazāk dzīvībai bīstama, tomēr satraucoša lieta ir nesen parādījusies uzskatu lobēšana, ka paredz tiesības tikt neaizvainotam. Tiek stimulēti un atbalstīti mēģinājumi ierobežot izteikšanās brīvību par etniskajiem, reliģiskajiem vai politiskajiem uzskatiem. Pēdējā laikā šī tēma ir daudz kritizēta un ne velti, jo tikai bez cenzūras un caur atklātu dialogu ir iespējams tuvoties patiesībai. Runas brīvība ir viena no rietumu pamatvērtībām kura bija pamatnosacījums daudzu, senāk apspiesto sabiedrības grupu atbrīvošanai. Ironiskā kārtā, tieši šīs pašas grupas tagad vēlas, lai runas brīvība tiktu atkal ierobežota, kad viņu ideoloģija ir kļuvusi par dominējošo.

4) Progresīvo domātāju vienošanās par aizvainojošo vārdu un domu cenzēšanu ietekmē ne tikai rietumvalstis, bet ļauj arī autoratīvajām valstīm attaisnot savu rīcību pasaules acīs. Brīdī, kad mēs mēģinām aizrādīt uz cilvēktiesību pārkāpumiem tajās, viņas var norādīt uz aizliegumiem un cenzūru pie mums (pat ja tās ir divas dažādas lietas). Šī cenzūra iet roku rokā ar lobēšanu no musulmaņu valstīm, lobēšanu, kura paredz aizliegumu kritizēt un aizvainot reliģiskās jūtas un uzskatus. Un mēs paši to daudz kur atbalstām, iedvešot bailes katrā, kas kritizē islamu vai musulmaņus un beigās nākas sastapties ar tādām prātam neaptveramām lietām, kā Roterdamas bērnu izvarošanas skandāls, kur n-tos gadus pakistāņu grupējumi izvaro bērnus, kamēr vietējā policija piever acis, baidoties no apvainojuma rasismā. Mazāk drausmīgs, bet ilustratīvs ir Vācijas gadījums. Turcijas prezidents Erdogans panāca, ka pateicoties anahroniskam vācu likumam tiek ieslodzīts komiķis par svešzemju vadītāju aizvainošanu. Komiķis izteicās, ka Erdogans guļ ar kazām un apspiež minoritātes (un šo viņš tiešām dara) un tamdēļ tika iesaistīta pat Merkele, kura uzskatīja, ka ir pilnīgi OK tiesāt doto komiķi. Tiesāt par to, ko vajadzētu darīt vairāk un biežāk - izsmiet un nicināt vadītājus, kas ir amorāli apspiedēji un rada ciešanas saviem pavalstniekiem.

Secināt šeit daudz nav ko, tikai pašsaprotamo. Par runas brīvību ir jācīnās un nedrīkst paļauties saldajam aicinājuma ierobežot citus par Tev netīkamu lietu izteikšanu, jo vienā brīdī Tu pats vari nonākt gan intelektuālā, gan tiesiskā vakuumā. Vakuumā, kur Tevi, vienā vai otrā veidā, var brīvi sodīt par dažkārt acīmredzamā un vajadzīgā teikšanu.

[..]Tā bija silta vasaras diena un drīz bija jāierodas Tev. Autobusi ir domāti vai nu tiem, kam nav mašīnas, vai tiem, kas nemāk stopēt. Un stopēt Tu mācēji. Tamdēļ es nezināju ar ko un no kuras puses Tu būsi klāt, tik attapos, kad nāci man jau pretī. Joprojām atceros to skatienu. Skatienu, kas vēstīja, ka Tu nezini, vai braukt pie manis bija laba doma.

Iztecēja diena, pagāja vakars un iestājās Nakts. Mēs sēdējām uz smilšu kāpas un vērojām biezo, pienaino Ventspils jūru, kas šalca un deva fonu mūsu rimtajām sarunām. Vakara tīkamais vēsums un miers jau sen kā bija aizskalojis neziņu no acīm Tavām prom un piespiedāmies mēs viens otram, lai starpā paliktu tik siltums, ne drēgnums.

Mans miteklis bija rūpnīcas iekšienē. Mēs vieni un plašās, tukšās telpās. Iespējams, vienas no retajām dvēselēm, kas vēl vispār vēl bija palikušas tuvējā rajonā, kurā pa dienu kūsāja darbs un naktīs apkārt klīda tikai rūpnīcu rēgi.

Tu sēdēji vairāk uz gultas malas un es biju atlaidies aiz Tevis. Tas notika brīvi un dabiski. Tu biji tik Tuvu man un es sāku reibt no Tavas smaržas. Mana roka pieskārās mugurai Tavai un sāka to glāstīt. Uz katru pieskārienu Tavs ķermenis reaģēja plūstot un pulsējot pieskārieniem pretī. Skūpsti. Kurā brīdī pazuda drēbes es nezinu, bet Tavas lūpas jau bija maigi apņēmušas manu locekli un vēl pēc brīža Tu jau slīdēji man virsū. Tavas krūtis. Es varētu vērot tās nenosakāmi ilgu laiku un pieskarties tām tikpat. Cik fantastiski Tu garšoji. Es izgaršoju katru Tavu ādas pleķīti, katru krociņu, katru tumšo spalviņu uz Tava ķermeņa un manas maņas bija pārsātinātas. Ar skaistumu Tavu, ar sajūtām un dzīvi, kas plūda caur manām vēnām.[..]

Chemtrails. Ticība šīm ir interesants fenoments, tā es nodomāju katru reizi, kad redzu izmisīgus savas FB paziņas centienus pievērst publikas uzmanību tām un "big valdībai", kas mums melo. Pat HAARP netiek likts mierā un tiek aicināts to aizliegt, nodēvējot par ieroci. Izrādās, chemtrails ir vainīgas pat pie viņas vairākas nedēļas nepārejošā klepus. Es ieteicu, ka varbūt vispirms ir jāaiziet pie ārsta un jāizvērtē lietas, par kurām ir zināms, ka tās var izraisīt klepu un jutīgu kaklu (vīrusi, alerģijas, kuņģa problēmas, kuru rezultātā skābe apdedzina kaklu). Man ieteica atvērt acis. Man ir aizdomas, ka man vienlaicīgi nāktos arī aizvērt šo to citu šīs atvēršanas laikā.

Franču "r" burts ir pretīga, gārdzoša skaņa, uz ko man ir dusmas pašlaik, jo es to nespēju normāli izrunāt. Kamēr es ar to mocījos, M. tieši bija Francijā, kur bija nokļuvusi kaut kādas nekurienes mājoklī, kuras pārstāvji bija vikāniski un organiski noskaņoti ļautiņi, kas par brokastīm uzskatīja kafiju ar apelsīnu un par vakariņām pāris karotes ķirbja un tofu (neesmu pārliecināts, vai pa vidu bija arī pusdienas). Man bija dusmas, ka pēc tā garā ceļa viņai bija jācieš bads un jādzīvo uz ģībšanas robežas, jo apkārt ir pārpilnam alkohola toties ēdiens ir gandrīz vai luksusa prece. Bet nu, tas ir pagājis un jau esmu sācis nepacietīgi pētīt kalendāru, jo esmu sailgojies pēc brauciena uz LV, kur satiktu viņu. Varbūt vēl jāaiziet uz Warcraft, pirmizrāde tieši datumos kuros esmu Rīgā. Koks?

Skrullējot cauri FB pamanīju, ka kāds bija padalījies ar "drošsirdīgo, feministisko manifestu, kur māmiņa baro savu 3+ gadīgo bērnu ar krūti un grib, lai sabiedrība beidz viņai piesieties par to". Man uzreiz radās negatīvs viedoklis. Neskatoties uz to, ka es pilnīgi neko nezinu par krūts barošanu un bērniem vispārībā, es jau automātiski biju sevī nostājies to cilvēku pusē, kam tik ilga krūts barošana likās nepareiza. Es skatījos uz to bildi, kur pamilzīgs, knapi rokās noturams bērns sūca viņas krūti un ar nepatiku atcerējos epizodi no Game of Thrones, kur Lysa līdzīgā garā baroja savu jau gandrīz pubertāti sasniegušo mantinieku. Man gribējās atrast informāciju, kas apstiprinātu to, ka tik ilgi zīdīt ir nepareizi. Un pieķerot, ka manī ir ieslēdzies selektīvās datu meklēšanas bias, es pēkšni sapratu, kas manī notiek. Es tikko biju milzīgā ātrumā izveidojis viedokli uz emocijām un intuīcijas bāzes, kuras iekuru tiku smēlies savas dzīves laika pavirši apkārt salasītās attieksmēs pret tik ilgu krūts barošanu. Tas nav fundamentāli nepareizi, jo arī šīs attieksmes ir kaut kas uz kā sākt. Bet, pirms viedokli nostiprināt, būtu nepieciešams uzņemt vairāk drošticamus datus, kas iespējams, varētu radikāli mainīt kopējo bildi. Secinājums? Par krūts barošanu es joprojām neko daudz nezinu (īpaši jau tas mani arī neinteresē), bet toties šī mazā situācija deva man labu piemēru, cik ātri manī var veidoties uz vājas bāzes veidotas nostājas, kas ķēdes reakcijas ceļā tiecas sevi nostiprināt.

"We can build up whole networks of beliefs that are connected only to each other—call these “floating” beliefs. It is a uniquely human flaw among animal species, a perversion of Homo sapiens’s ability to build more general and flexible belief networks."

Kristiešu teoloģija? Kā iekšēji konsistenta un loģiska sistēma, kur vienu uzskatu pamato cits, bet neviens no tiem nebalstās falsificējamā realitātē?

"When one becomes convinced they have the truth they stop seeking the truth."

Ir interesanti apjaust, ka ir momenti, kuros tas varētu attiekties uz mani pašu. Tad gribās meklēt sevī uzskatus, kas potenciāli jau ir kļuvuši par akmenī kaltiem un pārbaudīt vai tie ir spējīgi izturēt tās pašas augstās prasības, ko tiecos uzstādīt citu paustajiem (uzskatiem). Uz brīdi pieņemt, ka viss, kam esmu ticējis un ko esmu uzskatījis par patiesu vai būtisku, īstenībā ir kaut kas, kam ar realitāti korelācija ir gandrīz vai neesoša. Tas dažkārt spēj iekšā radīt satraukumu, reizē biedējošu un baudāmu, ja es sāku apšaubīt to, uz kā es balstu visu pārējo. Ir viegli ļauties sajūtai, ka pasaules aina tikai kļūst arvien pilnīgāka, lai arī, tā var būt vienkārši pieslīpēta, paša lēnām izveidota sistēma, kurai nav jābūt ne par matu patiesai. Tikai pārliecinošai priekš sevis. Un to man negribās.


Laikam šoreiz būs jāpaseko ASV prezidenta vēlēšanām. Tramps neliks vilties.

"Anybody can turn brutal given the certain circumstances. It's a fine line when you think about it."

Mēs visi reiz esam noziegušies. Bet tik un tā ir jāmeklē vainīgais. Lai vai nu kas. Vainīgais, kas liks Tev justies labāk. Kas liks ticēt, ka taisnīgums ir īsts un, ka tā kompass ir Tava morāles (atriebes) izjūta. Lai sods nāk pār šo vainīgo, viņa grēku (un varbūt arī tavējo) dēļ. Lai jau, nodarīt ik pa laikam kādam ko sliktu taču mēdz būt patīkami. Pieķert kādu pārkāpjam to, ko dienā tajā Tev pašam nesanāca pārkāpt. Tik nevajag melot, ka Tava motivācija sakņojas cēlajā. Kā teica Kain no Legacy of Kain: "The winds carried screams from the west... I could not help but smile. Someone in this world was suffering more than me."

-----------

Man patīk šī māja. Bet vēl vairāk man patīk mani sapņi, kuros es dzīvoju. Es tos gandrīz vai varu sagaršot, cik tuvi tie šķiet.