chrono

Vakar, sēžot saunā, viens puisis klausoties mūsos ieminējās, ka viņuprāt mūsu valoda skan kā elfu valoda no Gredzenu pavēlnieka. Mēs drusku pasmējāmies par to un tad es pie sevis sapratu, ka es to īstenībā uztveru kā komplimentu.

Manā mūžā ir pievienojies otrs ļoti labais koncerts uz kuru esmu bijis. Bija lieliski, divvārdsakot. Seksualitāte, lieliska uzstāšanās, skatuve, kas tepat, tepat priekšā un daudz, daudz sajūsmas. Un, protams, burvīgās lēdijas, kas asistēja Chris'am, kuras nekautrējās būt izaicinošas un deva papildus aktivitāti visam. Pēc visiem garlaicīgajiem standartkoncertiem ar pāris kājas izpletušies metālistiem, kas apģērbušies visi vienādi, ar vienādiem gariem matiem un vienām ar un tām pašām kustībām uz skatuves, šis elektro-seksuāli uzlādētais pasākums mani pildīja ar dzīvi.

Atkal esmu Norvēģijā. Atkal Oslo mājā, kuras iemītniekus pazīstu diezgan nosacīti, bet izmantoju man piedāvāto viesmīlību te pārnakšņot divas naktis, pirms doties tālāk uz Lillehammer un Hornsjo. Un dators lēnām lādējas ārā, jo nav pārejas no UK tipa kontakta uz ierasto, Eiropas.

Knapi paspēju uz lidostu. Vilciens 15 minūtes pirms iebraukšanas Edinburgā nolēma apstāties, jo priekšā bija notikusi avārija. Apstājās uz 40 minūtēm. Sen nebiju izjutis tādu stresu, skaitot laiku, kas palicis, lai paspētu uz galamērķi, līdz metāliskais "Virgin" zvērs sāka atkal kustēties. Būs jāapskata Skotija nedaudz kārtīgāk kādu citu reizi, jo redzēt tur ir ko.

Rītdiena solās būs izcila. Beidzot atkal satikšu M. un kā pluss būs tam IAMX koncerts vakarā. Un tad jau uz kalniem, saunu, slēpošanu un izsalkuma remdēšanu ar otra smaržu, kodieniem, ķermeņi un baudu vienkārši būt tur, blakus. Tas nozīmē tik daudz.

Mēs mīlējāmies caur acu skatieniem, mēs mīlējāmies caur sadotajām rokām.

--------

Durham ir jauka, tipiskā angļu stilā būvēta un zaļa pilsētiņa. Katru dienu, pa ceļam uz universitāti, es sākumā dodos caur guļamrajonu, kas pildīts ar 2-stāvīgām ķieģeļu mājiņām, mauriņiem un pedantiski apcirptiem žogiem un krūmiem. Tam seko bruģētas ielas, kurās ik pa brīdim var vērot tīkama stila baznīcas un tālumā slejas Durham pils. Diez vai man ātri apniks šo pusstundu iet ar kājām, jo ainavas vienmēr šķiet nenogurdinoši patīkamas. Pirmā doma, kad ierados bija "ir tik silts un viss ir tik zaļš". Kā tas arī ir joprojām un gaisā jau vairākas dienas jūtams pavasaris. Protams, neiztikt bez lietus, bet pagaidām man ir veicies ar daudz saules. Lai arī pilsēta nav liela, universitāte garantē rosību tajā un visdažādāko krāsu un izskatu studenti piešķir šim nostūrim dzīvību, kas tik bieži pietrūkst mazpilsētām. Un man šī vieta patīk daudz labāk par Londonu.

--------

Vēl 12. dienas. IAMX un Norvēģijā vienā ir pārāk laba kombinācija, lai es nejustos ārkārtīgi sajūsmināts.

--------

Beidzot man apkārt ir cilvēki, kas orientējas manā tēmā un ir ar ilgstošu praktisko pieredzi tajā. Minūtes tamdēļ šeit ir svarīgas un es cenšos izmantot tās visas.

--------

Ienirt biezoknī, ko rada mūsu rokas un kājas. Izgaršot smaržu, kas plūst no katra centimetra ādas. Slīdēt ar mēli pār krūtīm, vēderu, mīksto uzkalniņu un tumši saldo tā turpinājumu. Būt agresīvam. Būt maigam. Kost, skrāpēt, apreibt no elsām, runāt, mīlēties atkal un aizmigt, lai secinātu, ka pats labākais rīta sākums ir nevis ar kafiju (vai tēju), bet ar otra silto ķermeni sev blakus.

Klausos un baudu. Ne bieži manī rada baudu dziesmas ar groulu. Bet šī rada. Un pat klips patīk. Sāku domāt kas tad īsti tur ir (un kas nav). Rāms, nosvērts dziedājums. Tīri, labi izšķirti instrumenti un patīkama ātruma temps. Smagums un pamatīguma sajūta. Ģitāras (++). Kvalitāte (nav "spēlēju mežā un mucā" sajūtas). Viss ir ļoti vienkārši, neuzspēlēti - bet liekas "esmu metalhead!" sajūsmas un matu kratīšanas, kas nav manā gaumē; bez uzspēlētas agresivitātes, kas parasti tikai uzjautrina vai brīžiem kaitina. Varbūt vairāk "dūms" jāpapēta, tur vajadzētu būt vairāk kam man piemērotam.

Ko klausījos pirms brīža gan es neteikšu. Pēdējā laikā jūtos pārāk iemīlējies, tāpēc visādas rozā un pūkainas dziesmas rezonē ar mani un spiež mani valdīties. Ja nevaldīšos, tad kļūšu pārāk neadekvāts un nomocīšu M. ar cukura kalnu.

Sen nekas nav teikts. Tas neliecina gandrīz neko.

------

Vēl desmit minūtes. Vēl stundu. Piespiest sev klāt. Un aizmigt. Mosties. Piespiest ciešāk. Atkal aizmigt. Un mosties ik reizi, kā dzimšanas dienā, kad biji mazs un gaidīji vēl tās.

Es brīnos, ka vārds vēl nav dots šim skatienam. Tāds skatiens būtu pelnījis vismaz vienu, kaut nelielu, bet tomēr, vārdu.

Es gaidu jau piekto valsti. Un kopā kaut piecdesmit, kaut simts (cik vēl palikušas tās?).

Būtu muļķīgi bijis kaut ko īpašu gaidīt no John Lennox diskusijas ar Mārci Auziņu. Viens no viņiem ir ilggadējs kristietības karognesis, kurš sarakstījis vairākas grāmatas par zinātnes un dieva attiecībām, ticību un ateistu tuvredzībumu daudzos jautājumos. Cilvēks, kas diskutējis ar Christopher Hitchens un citiem spēcīgiem ateisma pārstāvjiem. Otrs ir... fiziķis. Bet tik nu tā es nevarēju izvairīties no vieglu vilšanās sajūtas šo diskusiju skatoties, jo no abpusēji spēcīgi argumentētas diskusijas un labiem argumentiem tur bija maz, tik tāda John Lennox vienpusēja savu uzskatu izteikšana.

"A culture is not a symbolic pattern, preserved like a butterfly in amber. Its place is not in a museum but in the practical activities of daily life, where it evolves under the stress of competing goals and other competing cultures. Cultures do not exist as simply static “differences” to be celebrated but compete with one another as better and worse ways of getting things done — better and worse, not from the standpoint of some observer, but from the standpoint of the peoples themselves, as they cope and aspire amid the gritty realities of life."

Thomas Sowell

Lidot ir ērti un patīkami. Relatīvi neilgā laika periodā tu tiec aizvizināts uz vietu, uz kuru dototies citādāk, paietu viena mūžība. Diemžēl lidošanai ir arī savas nervozi neērtās puses. Ja tu tās ievēro, tad viss ir kārtībā, bet ievērot tās ne vienmēr sanāk (pat it kā cenšoties). Pirmā no tām ir laicīga ierašanās. Īstenībā triviāli - arī darbā ir vēlams ierasties minūti pirms, nevis minūti pēc. Tiesa, ierasties lidostā minūti pirms izlidošanas nav vērts, tad jau labāk vienkārši palikt mājās. Mazāk stresa un vilšanās sajūtu. Tev ir jāierodas tā, lai tu paspētu nodot bagāžu (rēķinies, ka tieši pirms tava lidojuma būs sasniegts rekordliels rindas garums) un laicīgi ieiet vārtiņos, pēc kuriem sākas drošības kontrole un labirints, kurā tev ir jāatrod sava izeja pa kuru doties uz lidmašīnu.
Šorīt es biju pats miers un relaksācija. Piecēlos laicīgi, apzinājos cik man daudz ir laika un nesteidzīgi izvēlējos ko vilkt mugurā (jo piecas dienas man nebūs daudz ar ko to mainīt). Protams, rezultējās tas tajā, ka man nācās ņemt taksi, jo citādāk es riskētu ierasties "minūti pēc". Taksis mani aizveda diezgan laicīgi, toties, pēcāk sekojošā drošības kontrole izdomāja iegūto laiku nodedzināt. Tiku apgaismots jautājuma, kas jau sen, ik pa laikam, bija nodarbinājis daudzus cilvēku prātus. Lode manā kaklā, izrādās, tik tiešām ir īsta. Es būtu bijis pateicīgs, ja man būtu pateikta arī tās marka un ieroču saraksts, kuros tā derētu, bet samierinājos arī ar iegūto informācijas mazumiņu. Samierinājos arī ar to, ka savu lodi nācās atstāt bagāžas glabātuvē un maksāt deviņus eiro par šo augstsirdību (neatņēma tak). Protams, otreiz izejot cauri detektora vārtiņiem, es atkal liku detektoram izdot neapmierinājuma saucienu. Pēc vēlreizējas pārbaudes gan man neko neatrada un es varu tikai izteikt minējumus par iemesliem. Bikšu pogas? Varbūt haizivs zobs kaklā? Pēdējo gan neviens nepamanīja un es ceru, ka tā arī būs atpakaļceļā. Negribētos šo dāvanu atstāt Kopenhāgenas lidostā.
Man patīk tas brīdis, kad lidmašīna uzņem paātrinājumu. Tiešām patīk. 1h 30min. Pat uz Jēkabpili braukt ir ilgāk.

Jaunais IAMX albūms, Metanoia, nu jau kā dienas četras ir dzimis publikas ausīm. Un man patīk.

Es alkstu elpot kā normāls cilvēks, nevis cīnīties par elpas vilcienu katru, ar pasauli sasodīto. Cīnīties ar rudeni, kuru izbaudīt es nevaru, jo miklais, aukstais gaiss, šķiet, nogalināt cenšas mani. Cīnīties ar cigarešu dūmiem, kuri droši vien daļēji bija vainīgi pie mana saasinājuma, kas radās pēc sestdienas nakts. Pūt, elpo, gaidi. Pūt, elpo, gaidi. Es gaidīšu. Varbūt kādreiz rudens būs tas, ko es tiešām gaidīšu. Tas būtu... jauki. Tik neredzu es kā tas varētu notikt. Bet arī ikdienā ir lietas patīkamās, kas brīžiem (ilgākiem vai īsākiem) novērš no nepatīkamā. Ļauj aizmirst un gremdēties domās tīkamās par dzīvi tagad un dzīvi kaut kad rīt.

Vīna industrija ir skaists piemērs mūsu ietekmējamībai ar cenu un atsauksmēm. 10 dolāru vīns pēkšņi kļūst ievērojami gardāks, kad etiķete to pārvērš par 90 dolāru vīnu. Lēti vīni, izrādās, cilvēkam-parastajam garšo vairāk (kamēr viņi neapzinās to cenu). Pat tas vai eksperti spēj pateikt kvalitātes atšķirību starp lētiem un dārgiem vīniem līdz galam vēl nav skaidrs, statistiskās ticamības trūkuma dēļ. Tā kā īsti neviens paziņa man vēl nav uztreknējis tik tālu, lai kļūtu par vīnu snobu, man rodas līdzvērtīgas pārdomas par aliem. Kā tad tur īsti ir, vai alus snobi nav upuri šai pašai problēmai (alus garšu ietekmē tā cena, atsauksmes un tā novērtējums pēc citiem faktoriem)? Iespējams arī, ka garšas īpatnības ir radušās tieši iepriekš nosaukto faktoru iespaidā (šis alus ir labi novērtēts, tāpēc viņš garšo labi un man sāk garšot šādi garšojoši ali). Diezgan augsti ticams ir, ka vismaz daļēji tas tā arī ir. Es gan ticu, ka daudzi paziņas protestētu, bet nevajag pat apzināties, ka esi iespaidots, lai tu tāds būtu.

Cilājot kastes un vecas grāmatas pamanīju sev glabājamies vārdu kopumu "Atklāsmes". Izmetu to miskastē. Apnikušas man ir atziņas, iedvesmojošie citāti un salkanie, pamācošie stāsti ar kuriem jau tāpat ir pilns internets.

Sirdspuksti krāsoja šīs dienas gaišzili karstas un satraucoši, satriecoši sasodīti... Kas zina, kādreiz vējš aizslaucīs arī tās, vismaz daļēji, bet es pretojos un tamdēļ rakstu. Vismaz sev. Rītdiena nebūs vairs tāda kāda bija vakardiena un vai būtu tas uz labu vai sliktu. Bet dzīvē mirdz punkti, tie, kurus nemaz nevar tā vienkārši aizmirst, kas kā katedrāles paceļas virs pelēcības. Punkti, tik mazi priekš citiem, tik lieli prieš sevis. Šodien beidzas augusts un vakar, stāvot tur, es redzēju kā mirdz viens no manas dzīves punktiem, viena no manas dzīves katedrālēm. Redzēs. Kāds būs nākošais. Vai nākošais būs? Gan jau. Tik kur tas slēpjas, to nezinu es. Bet gribētos. To savienot ar iepriekšējiem.

Es gaidu. Es negribu. Augusts. Tas beidzas vienmēr. Un beidzas arī daļa no manis. Es gribu piesiet un neatlaist. Kost, līdz sāpes līdz kauliem aiziet un pārliecina. Egoisms mainās ar altruismu un ne viens ne otrs nespēlē ne mazāko lomu. Manī vijas prieks ar asām sāpēm. Mani māc nogurums un jādodas gulēt. Sudrabs stindzina un tek asinīs manās. Rīts sildīs, kausēs un par asinīm tas varēs atkal tapt.

[..]Tu vienkārši kļūsti vecs. Jā jā, Tu. Vecuma viedums ir mīts priekš tiem... mums, kuri mierina ar domu sevi, ka jaunības vitalitāte nomaisīsies pret ko lielāku. Prāta un gara skaidrību. Es gan teiktu, plānprātību. Sūnību. Debesis laistās karstzilā krāsā ik vasaru, bet krāsa no Tevis lēnām izplēn. Pieredze, kas ir vērta tikai lai ar to žonglētu saviesīgos pasākumos. Es? Es gaidu nāvi. Man riebjas gaidīt, bet izjūtu to es kā rītdienu, kurā uz darbu jāiet jau atkal. Ne to, kas ir sapņu. Darbs. Tu to negaidi, bet savā ziņā tomēr gaidi. Jo pat nedomājot par to, Tu jūti tās esību turpat sev priekšā. Dažkārt man izdodas negaidīt. Pārliecināt sevi par brīža unikalitāti un iesēsties plūsma. Ah, cik patīkami gan ir tapt nestam, jūtot tikai dzīvību drāžamies caur vēnām un neironus priecīgi sprakšķam. Vai nav vēl izdomāta tablete, uzlējums vai buramvārds kāds, kurš ļautu man negaidīt vairāk? Bet īstenībā meloju es sev. Tam nozīmes nav. Un tāls ir vecums. Varbūt plānprātīgs. Varbūt vieds. Varbūt nekāds. Tik neaizmirst. Sevi. Un ēst. Krāsas, grāmatas un labi smaržojošu miesu. Un sasodīti labi jūtos es. Jauns, vitāls un turpināt gatavs. Paldies Tev. Es laikam noķēru to. Plūsmu.[..]

Es priecājos, ka paspēju aiziet pēdējā izrādīšanas dienā K-sunī uz "Mans tēvs baņķieris." Viennozīmīga gan viena no labākajām filmām ko pēdējā laikā esmu redzējis, gan arī viena no pēdējo gadu labākajām latviešu filmām. Izņemot mani, kinoteātrī bija vēl tikai četri cilvēki. Es ceru, ka citas filmas pievelk nedaudz vairāk cilvēku, jo citādāk es nesaprotu, kā šī iestāde spēj vēl funkcionēt. Lai gan, ļoti iespējams, ka tie, kas gribēja redzēt, to jau bija paspējuši izdarīt un apmeklējums tad bija lielāks.

Paģiras. Man gribās vēl. Atmiņa ir vēl pārāk svaiga. Bet attālums un laiks dara savu. Un tas ir nedaudz mokoši. Ir smaržas, sajūtas, pieskārieni, kuras gribētos saglabāt nesējā. Nesējā, kuru vērt vaļā brīžos īpašos, lai atcerētos, ne tikai ar prātu, bet ar būtību visu. Bet varbūt arī ir labi, ka tāda nav. Jo tad atkal sajundītu visu un gribētos tikai vienu - vēl drusku vairāk. Vēl daudz vairāk.

Monty Hall problēma man joprojām liekas tik sasodīti neintuitīva, ka es atgriežos pie tās savās domās ik pa brīdim. Pat sagribējās to nosimulēt uz datora, lai arī jau esmu iepazinies ar simulācijas rezultātiem. Lieliski, man tā patīk.

Un sakot vēl, ka Latvijā esot slikta dzīve. Katru mēnesi taču var pagānīties par ko jaunu. Te LGBT var palamāt: "Arī man drīkst būt viedoklis un mans viedoklis ir tāds, ka visi tie tur būtu jāsavāc vienā nometnē un jānošauj!" Te atkal par imigrantiem var paskandalēt: "Mērkaķi! Teroristi! Atnāks un pavedīs mūsu leknās tautu meitas, atņems mūsu pensijas un ievazās Allāhu (un AIDS)!" Brīvajos brīžos var papiketēt pret kādu modernizāciju vai plānu būvēt rūpnīcu un justies savu sociālo pienākumu izpildījušam.