...
Okt. 13., 2015 | 11:18 pm
No:: chrono
Lidot ir ērti un patīkami. Relatīvi neilgā laika periodā tu tiec aizvizināts uz vietu, uz kuru dototies citādāk, paietu viena mūžība. Diemžēl lidošanai ir arī savas nervozi neērtās puses. Ja tu tās ievēro, tad viss ir kārtībā, bet ievērot tās ne vienmēr sanāk (pat it kā cenšoties). Pirmā no tām ir laicīga ierašanās. Īstenībā triviāli - arī darbā ir vēlams ierasties minūti pirms, nevis minūti pēc. Tiesa, ierasties lidostā minūti pirms izlidošanas nav vērts, tad jau labāk vienkārši palikt mājās. Mazāk stresa un vilšanās sajūtu. Tev ir jāierodas tā, lai tu paspētu nodot bagāžu (rēķinies, ka tieši pirms tava lidojuma būs sasniegts rekordliels rindas garums) un laicīgi ieiet vārtiņos, pēc kuriem sākas drošības kontrole un labirints, kurā tev ir jāatrod sava izeja pa kuru doties uz lidmašīnu.
Šorīt es biju pats miers un relaksācija. Piecēlos laicīgi, apzinājos cik man daudz ir laika un nesteidzīgi izvēlējos ko vilkt mugurā (jo piecas dienas man nebūs daudz ar ko to mainīt). Protams, rezultējās tas tajā, ka man nācās ņemt taksi, jo citādāk es riskētu ierasties "minūti pēc". Taksis mani aizveda diezgan laicīgi, toties, pēcāk sekojošā drošības kontrole izdomāja iegūto laiku nodedzināt. Tiku apgaismots jautājuma, kas jau sen, ik pa laikam, bija nodarbinājis daudzus cilvēku prātus. Lode manā kaklā, izrādās, tik tiešām ir īsta. Es būtu bijis pateicīgs, ja man būtu pateikta arī tās marka un ieroču saraksts, kuros tā derētu, bet samierinājos arī ar iegūto informācijas mazumiņu. Samierinājos arī ar to, ka savu lodi nācās atstāt bagāžas glabātuvē un maksāt deviņus eiro par šo augstsirdību (neatņēma tak). Protams, otreiz izejot cauri detektora vārtiņiem, es atkal liku detektoram izdot neapmierinājuma saucienu. Pēc vēlreizējas pārbaudes gan man neko neatrada un es varu tikai izteikt minējumus par iemesliem. Bikšu pogas? Varbūt haizivs zobs kaklā? Pēdējo gan neviens nepamanīja un es ceru, ka tā arī būs atpakaļceļā. Negribētos šo dāvanu atstāt Kopenhāgenas lidostā.
Man patīk tas brīdis, kad lidmašīna uzņem paātrinājumu. Tiešām patīk. 1h 30min. Pat uz Jēkabpili braukt ir ilgāk.
Šorīt es biju pats miers un relaksācija. Piecēlos laicīgi, apzinājos cik man daudz ir laika un nesteidzīgi izvēlējos ko vilkt mugurā (jo piecas dienas man nebūs daudz ar ko to mainīt). Protams, rezultējās tas tajā, ka man nācās ņemt taksi, jo citādāk es riskētu ierasties "minūti pēc". Taksis mani aizveda diezgan laicīgi, toties, pēcāk sekojošā drošības kontrole izdomāja iegūto laiku nodedzināt. Tiku apgaismots jautājuma, kas jau sen, ik pa laikam, bija nodarbinājis daudzus cilvēku prātus. Lode manā kaklā, izrādās, tik tiešām ir īsta. Es būtu bijis pateicīgs, ja man būtu pateikta arī tās marka un ieroču saraksts, kuros tā derētu, bet samierinājos arī ar iegūto informācijas mazumiņu. Samierinājos arī ar to, ka savu lodi nācās atstāt bagāžas glabātuvē un maksāt deviņus eiro par šo augstsirdību (neatņēma tak). Protams, otreiz izejot cauri detektora vārtiņiem, es atkal liku detektoram izdot neapmierinājuma saucienu. Pēc vēlreizējas pārbaudes gan man neko neatrada un es varu tikai izteikt minējumus par iemesliem. Bikšu pogas? Varbūt haizivs zobs kaklā? Pēdējo gan neviens nepamanīja un es ceru, ka tā arī būs atpakaļceļā. Negribētos šo dāvanu atstāt Kopenhāgenas lidostā.
Man patīk tas brīdis, kad lidmašīna uzņem paātrinājumu. Tiešām patīk. 1h 30min. Pat uz Jēkabpili braukt ir ilgāk.