chrono -

[..]Tu vienkārši kļūsti vecs. Jā jā, Tu. Vecuma viedums ir mīts priekš tiem... mums, kuri mierina ar domu sevi, ka jaunības vitalitāte nomaisīsies pret ko lielāku. Prāta un gara skaidrību. Es gan teiktu, plānprātību. Sūnību. Debesis laistās karstzilā krāsā ik vasaru, bet krāsa no Tevis lēnām izplēn. Pieredze, kas ir vērta tikai lai ar to žonglētu saviesīgos pasākumos. Es? Es gaidu nāvi. Man riebjas gaidīt, bet izjūtu to es kā rītdienu, kurā uz darbu jāiet jau atkal. Ne to, kas ir sapņu. Darbs. Tu to negaidi, bet savā ziņā tomēr gaidi. Jo pat nedomājot par to, Tu jūti tās esību turpat sev priekšā. Dažkārt man izdodas negaidīt. Pārliecināt sevi par brīža unikalitāti un iesēsties plūsma. Ah, cik patīkami gan ir tapt nestam, jūtot tikai dzīvību drāžamies caur vēnām un neironus priecīgi sprakšķam. Vai nav vēl izdomāta tablete, uzlējums vai buramvārds kāds, kurš ļautu man negaidīt vairāk? Bet īstenībā meloju es sev. Tam nozīmes nav. Un tāls ir vecums. Varbūt plānprātīgs. Varbūt vieds. Varbūt nekāds. Tik neaizmirst. Sevi. Un ēst. Krāsas, grāmatas un labi smaržojošu miesu. Un sasodīti labi jūtos es. Jauns, vitāls un turpināt gatavs. Paldies Tev. Es laikam noķēru to. Plūsmu.[..]