chrono

Ko tu dari katru vasaras vakaru ja tev 15 minūšu attālumā ir pludmale? Tieši tā, nebrauc uz to.

Es skatos uz sevis rakstītajiem vārdiem kā uz spoguli un brīnos, vai tiešām tos esmu rakstījis es? Sapņi mēdz atmodināt mirušos, atmiņas un sajūtas, kuras šķita, būs jau piemirstas un dzīve turpināsies bez tām. Emocionālā pasaule pēkšņi uzbangoja tuksneša vidū un ietina ilgās un vēlmē. Un pat vēl nav vakars. Ir tās pāris lietas, ko esi slēpis sevī gadiem, iemeslā, ka tās netiks saprastas, ka tās nebūs piemērotas. Un tad kad sāc, tu nevari vairs apstāties.

Ir pāris cilvēki, kuru pastāvēšana mani priecē. Un viens no tiem ir Chris Corner (CC), kurš pazīstams ar savu soloprojektu, IAMX. Manā uztverē IAMX ir viens no šīs un pagājušās desmitgades izcilākajiem projektiem, gan ar savu skanējumu, gan attieksmi. Zem IAMX vārda CC pagaidām ir klajā laidis 5 studijas albūmus, kuri ir gan paša komponēti, gan pašrocīgi producēti. Seksuālās identitātes meklējumi, izmisums, nāve, reliģija, politika, narkotikas, nihilisms un protams, nekur neiztikt arī bez grūti nepieminamās mīlestības, tas viss ir atrodams IAMX repertuārā. Muzikāli tiek eksperimentēts gan ar instrumentiem, kuru nosaukumus man vēl ir jāmācās izrunāt (piemēram, vibraphone, glockenspiel, celesta un harpsichord), gan savu, uz mūsdienu fona unikālo vokālu. Ne vien pati mūzika definē mākslinieku, bet arī viņa uzstāšanās māksla. Pavērojot CC uzstāšanos, var vērot cilvēku, kuram skatuve ir narkotika un ūdens priekš slāpju cietēja reizē. Kopsummā ar teatrālo sniegumu tas dod sajūtu, ka skatītāji ir atnākuši ne tikai baudīt sev tuvās dziesmas, bet arī vērot vienpersonisku un personīgu izrādi. Tas īsumā ir viss, lai arī teikt varētu daudz vairāk. Tagad laiks Tarkovskim.

[..]Tu dzīvo ģitāras stīgās, tinoties to melodijā un šķelmīgi els saldkaislas mūžības vēsmas, kuras, šķiet, piepilda visu mani un vēl drusku, kad klausos tevī.[..]

Lasot rakstu par "flawed self-assessment" un konkrēti par mūsu realitātei neatbilstošo optimismu, mani uzjautrināja sekojošā frāze:

"Ironically, people even state that they are more likely than their peers to provide accurate self-assessments that are uncontaminated by bias
(Friedrich, 1996; Pronin, Lin, & Ross, 2002)."

Starp citu, šajā rakstā var iedvesmu pasmelties tie, kas vēl mācās vai arī tie, kas raksta zinātniskos papīrus. Universitātes studentu reāli pavadītais laiks pie noslēguma darbu rakstīšanas ir vidēji par trīs nedēļām ilgāks, nekā viņu "reālistiskākais minējums" un nedēļu ilgāks nekā viņu dotais "ļaunākais scenārijs". Tā kā, laiku vēlams atlikt vairāk, nekā šķiet nepieciešams šādu darbu veikšanai.

167 lpp, 2,50 Ls (vēl vecajā valūtā pārdota) - šie skaitļi ir samērā necili, jo tie raksturo Solāris, grāmatu, kas atstājusi prāvu ķetnas nospiedumu zinātniskās fantastikas jomā. Beidzot tiku pie tās izlasīšanas. Tā prasīja braucienu līdz Ventspilij un vēl drusku, līdz tika sasniegts otrs vāks. Galvenā doma likās tik patīkami tuva, it sevišķi, kad tā vēl nesen tika izvirzīta sarunā par ārpuszemes dzīvību. Doma, ka saskaroties ar ārpuszemes dzīvību, mēs varētu nebūt spējīgi to noreducēt savos antromorfajos konceptos. Vismaz ne jēdzieniskā veidā, jeb veidā, kas ļautu šo būtnu kaut primitīvi izprast un varbūt arī izveidot inteliģentu kontaktu ar to. Ir doma arī uzmest aci kādai no šīs grāmatas ekranizācijam, bet pats autors mani no tā attur. Citējot Staņislavu Lemu par šīm ekranizācijām:

..to my best knowledge, the book was not dedicated to erotic problems of people in outer space... As Solaris' author I shall allow myself to repeat that I only wanted to create a vision of a human encounter with something that certainly exists, in a mighty manner perhaps, but cannot be reduced to human concepts, ideas or images. This is why the book was entitled "Solaris" and not "Love in Outer Space".

Tiesa, noskatoties treilerus, es sapratu, ka ja man būs jāizvēlas, tad es noteikti došu priekšroku 1972. gada Tarkovska ražojumam. Jo 2002. gada filma ar Klūniju man rada riebumu jau pašā treilerī.

Tas, ka tu visdrīzāk sevi saproti un zini daudz sliktāk, nekā citi cilvēki, jau kādu laiku ir praktiski postulāts psiholoģijā. Bēdīgi slavena ir mums piemītošā nespēja objektīvi novērtēt savu raksturu un īpašības. Starp citu, tās dēļ es ne pārāk augsti vērtēju dažādus personības testus un to rezultātus. Man šķiet, ka šeit diezgan labi talkā nāktu nofilmēt kādu vienu dienu no savas dzīves un pēc tam paskatīties, kāds tad tu izskaties no malas. Tas ir līdzīgi, kā ar dziedāšanu, kur viens savas balss audioieraksts ir potenciāli vērtīgāks par nedēļu dziedāšanas kaķu un suņu priekšā, jo ļauj novērtēt savas balss plusus un mīnusus un pamanīt dažādas kļūdas, kļūstot par piekasīgo vērotāju no malas. Vēlams, protams, lai diena ir piesātināta un it sevišķi, lai tajā ir intensīvi vērojama saskarsme ar citiem cilvēkiem. Tas varētu kaut daļēji nākt talkā daudzu apsēstībai saprast "kāds tad nu es beigu galā esmu".

Vispirms neliels piemērs. Cilvēks regulāri cenšas izsaukt garus un rast sarunu ar tiem. No sākuma tā īsti nesanāk, bet viņš mēģina atkal. Sasprindzinās, ieklausās. Sāk ko just. Nākošajā reizē jau izdodas labāk, ir dzirdami pat vāji, apslāpēti čuksti. Kas notiek? Varbūt viņš sevi ir uztrenējis sarunās ar gariem? Bet varbūt viņš tomēr ir vienkārši uztrenējis savas smadzenes radīt sajūtas un vīzijas. Vienkāršs piemērs. Zinot melodiju un dzirdot tās vāju izpildījumu, piemēram, ar rokas sišanu pret galda virsmu, mēs dzirdam ko citu, nekā tie, kas šo melodiju nezina. Mēs dzirdam kā galvā skan instrumenti, varbūt pat pievienojas vokāls un ja dziesma saistās ar kādu notikumu, mēs varam sevi iedomāties pat kādā citā vietā, kurā esam reiz atradušies šīs melodijas pavadījumā. Tas viss nenotiek realitātē, tas notiek tikai mūsu prātā. Vārdu dzirdēšana vējā, citu mūzikas instrumentu dzirdēšana bungās, vīziju redzēšana ugunī. Tie visi ir piemēri, kur parādās cilvēka smadzeņu spēja sevi attīstīt dažādos virzienos. Tik tiek bieži tiek aizmirsts, ka tā visa var būt tikai attīstītas iztēles radība, nekas mistisks.

Sapnī vijoles skaņas pārvērtās ādas siksnās, kas laigi apvijās un spēcīgi sažņaudza kailo augumu.

Braucot autobusā pieveicu lasāmvielu. Uz brīdi vajadzēja atpūtināt smadzenes un nekas cits neatlika kā uz brīdi tupi pablenzt pa logu. Sapratu, ka joprojām neesmu sasniedzis to vecumu/briedumu/prāta stāvokli lai justu gandrīz erotisku baudu caur logu vērojot Latvijas ainavas. Tieši otrādāk, šis skats mani satriecoši garlaiko un ir jāsaņemas lai pievērstos interesantām domām, kas laukmaļu baidītas bikli paslēpušās prāta nostūros. Bet varbūt arī tam visam ir sava vērtība, jo garlaicības vajāts es iespēju gan sakārtot domas par dažādiem jautājumiem gan paplānot tuvākās/tālākās nākotnes rīcības plānus, gan sailgoties pēc jaunas slodzes porcijas smadzenēm. Izmantojot tādus populāros relaksācijas līdzekļus kā skrullējot twitera ierakstus vai citas bezjēdzīgās interneta darbības veicot, smadzenes tikai kādu brīdi deģeneratīvi padarbojas tukšgaitā un neko jēdzīgu neiegūst. Tā kā, arī garlaicīgām laukmalēm ir pielietojums dzīvē.

Biju, piedalījos gājienā un kādu brīdi arī pavadīju pēcgājiena Vērmaņdārza pasākumā. Kādi bija mani iespaidi? Pozitīvi un daudz labāki, nekā biju gaidījis. Pirms tam svārstījos vai iet vai tomēr vērot no malas, bet beigās, atrodot kompāniju, nolēmu, ka iešu. Biju gaidījis diezgan daudz negatīvas attieksmes no vērotājiem, kā arī jutu "dzīvnieks krātiņā" sajūtu nožogotības dēļ, tāpēc gājienam sākoties biju sadrūmis, neskatoties uz apkārt vērojamo līksmību. Tomēr šī sajūta ātri mainījās, redzot visapkārt gandrīz vai tikai vienu vienīgu roku māšanu, uzmundrinošus uzsaucienus un sasmaidīšanos skatītāju un gājēju starpā. Kaut kur aizmugurē skanēja mūzika un pacilātība beidzot sasniedza arī mani kad izdzirdēju Queen - I want to break free. Sākotnēji biju domājis, ka tas viss būs nedaudz "jēlāks" - bezgaumīgi tērpi lielos daudzumos, pārspīlēta gorīšanās u.tml., bet realitāte šo manu stereotipu pāraudzināja. Lielākā cilvēku daļa izskatījās diezgan ikdienišķa un tie, kas bija pacentušies saģērbties kā īpašāk, piedeva visam tikai baudāmu odziņu. Lielā protestētāju pūļa vietā mēs sastapāmies ar niecīgu saujiņu saskābušu cilvēku, kas bija nocentrējusies pie gājiena sākuma un kurai līksmi uzgavilēja katra no Vērmaņdārza iznākušā grupa. Tika lēsts, ka protestētāju bija ap 40, bet gājienā ejošo ap 5000. Diezgan krasa atšķirība pēc 2006 gada, kad protestētāji bija 3000, bet gājēji tikai 70. Pastaigājoties vēlāk pa Vērmaņdārzu varēja vērot cilvēkus relaksējamies, klausoties mūziku, spēlējoties ar bērniem un izbaudot saulaino, vasarīgo laiku. Rezumējot: sen es neesmu bijis tik mierīgā, pozitīvi uzlādētā un patīkamā pasākumā, kur valda kopības gars un ne miņas no daudz kur jūtamās agresivitātes piegaršas. Ceru, ka šādi pasākumi būs vēl un tos apmeklēs arvien vairāk visdažādāko orientāciju, ticību un citu piederību cilvēki. Bet jau tagad tas tā bija un es noteikti nebiju minoritāte, jo bija vērojami ļoti daudzi heteroseksuāli pāri un es runāju tikai par tiem, par kuriem varēja spriest, ka tie tādi ir. Seksualitāte nebija tā, kas spēlēja jebkādu lomu šeit un visus vienoja kopības sajūta, kas vērojama brīžos, kad tu izjūti, ka svarīgs ir tikai tas, ka visi jūs esat cilvēki.

Zvanīt pēc pusnakts uz nepazīstamu numuru un kā pirmo jautājumu uzdot: "Vai tu esi nomirusi?" man vēl līdz šim brīdim nebija nācies. Bet tā ir burvīga sajūta, kad tev pielec, ka šie būs tieši tie vārdi, ko tev nāksies izmantot.

Lieta, kas mani vienmēr ir aizskārusi, ir cenšanās aizbāzt muti ikvienam, kas izsaka neērtas un ievērojamai sabiedrības domai netīkamas idejas un ierosinājumus. Piemērs, kas man šo lika apcerēt, ir centieni panākt Prinstonas universitātes bioētikas profesora Peter Singer atkāpšanos no darba tādēļ, ka viņš iestājas savos uzskatos par eitanāziju un par kroplu jaundzimušo nogalināšanas legalizēšanu (nevis to, ka kropli jaundzimušie ir jānogalina, bet gan to, ka vecāki var legāli šādu soli veikt). Par eitanāziju vēl viss ir puslīdz skaidrs, bet otrs ierosinājums ir diezgan radikāls un saceļ galveno iebildumu vētru. Lai nedaudz paskaidrotu Peter Singer pozīciju, es viņu citēju:

"Newborn human babies have no sense of their own existence over time. So killing a newborn baby is never equivalent to killing a person, that is, a being who wants to go on living. That doesn’t mean that it is not almost always a terrible thing to do. It is, but that is because most infants are loved and cherished by their parents, and to kill an infant is usually to do a great wrong to its parents. Sometimes, perhaps because the baby has a serious disability, parents think it better that their newborn infant should die. Many doctors will accept their wishes, to the extent of not giving the baby life-supporting medical treatment. That will often ensure that the baby dies,” Mr. Singer continued. “My view is different from this, only to the extent that if a decision is taken, by the parents and doctors, that it is better that a baby should die, I believe it should be possible to carry out that decision, not only by withholding or withdrawing life support — which can lead to the baby dying slowly from dehydration or from an infection — but also by taking active steps to end the baby’s life swiftly and humanely."

Bet Peter Singer nav vienkārši briesmonis, kas vēlas gūt baudu no pasaules sagandēšanas, viņa argumenti ir loģiski un racionāli un jebkura doma, lai arī cik tā nepieņemama liktos, ir tiesīga tikt uzklausīta, izvērtēta un pakļauta diskusijai. Un šeit sākas mani iebildumi, jo ir puse, kas vienmēr, tikko tiek apspriests kaut kas, ko tā nav spējīga neemocionāli uztvert, vēlas diskusiju vienkārši apklusināt un agresīvi pārtraukt jebkādu šī viedokļa izplatību ārpus paša autora galvas, pie viena pieprasot viņam atvainoties visiem "aizvainotajiem" un sākt domāt "pareizāk".

Samērā interesants raksts par šo tēmu ir Peter Singer oponenta pārdomas un izklāsts par piedzīvoto pēc saskarsmes un diskusijām ar šo radikālo ideju autoru. Šis raksts arī netieši paver nelielu ieskatu pašu opozicionāru bieži vien neracionāli agresīvajā pasaulē. http://www.nytimes.com/2003/02/16/magazine/unspeakable-conversations.html?pagewanted=1

Maģistratūrā ir veiksmīgi noslēgusies ar vidējo svērto atzīmi 9.967. Tagad tā kā vajadzētu sākt koncentrēties uz publikācijām, doktorantūru un lielo dzīvi.

Rīt jādabū maģistra grāds. Viegls satraukums kaut kur iekšā lāsmo. Viegls, kā iztraucētās smiltis, kura putina buldozeri un ekskavatori mana loga otrā pusē. Jau atkal saskaros ar to kā tiek izvarots vārds "organisks", lietojot to konkrētas pārtikas nišas kontekstā. Satraukšanās par savu ēdienu ir populārs hobijs un dažādi hipiju lapu raksti diendienā brīdina par to, ka "viss ir slikts" pamatotu un visbiežāk jau, nepamatotu iemeslu dēļ. Varbūt vērts ir katru dienu paskriet pa pusstundiņai vai pameditēt, nevis censties izskaust katru e-burtu, pesticīdiem apsmidzināto pārtiku un citus ļaunos garus no savas ēdienkartes? Man šķiet, ka pirmie divi varianti varbūt sniegs veselībai nedaudz vairāk, nekā pēdējie. "Even organic peanut butter is bad for you". Hah.

Ha ha, bariņš norūpējušos māšu ir izvērtušas petīciju pret tuvākajā nākotnē ekrānos redzamo seriālu "Lucifers". Kaut kas tur neejot kopā ar Bībeli un tad nu jātaisa bezjēdzīga "mātes ir sašutušas" klaigāšana. Es vēl saprastu, ja viņas boikotētu vāju Lucifera attēlojumu, jo tas tiešām ir grēks, šo skaisto būtni tik brutāli izcūkot, ieliekot viņu klišejiski garlaicīgā seriālā. Bet pēdējā laikā jau tāpat visus eleganti tumšos un gardos tēlus sabojā, izvarojot to burvību ar jēlu un barbariski trulu attēlojumu. Par piemēru var minēt kaut to pašu Drakulu, kura pēdējā filma bija vienkārši vemjoša varavīksne.

[..]Simts cīņās cīnījuši mēs bijām. Simtpirmajā tu padevies. Es turpināju. Bet tu padevies.

Tā bija nāve mums abiem. Tikai tev tā bija nedaudz vairāk. Nāve. Es vēroju kā vijās ķēdes kāri ap kaklu tavu. Es kliedzu. Tu kliedzi. Es beidzu kliegt. Tu beidzi dzīvot.

Kas palicis no tā? Simts cīņas un viena. Un arī dzīvība. Viena. Ne tavējā. Vai manējā? Ar taviem pelniem es izkaisīju sevi līdzi. Un arī dzīvi. Savējo.[..]

Un šis... izcili.

Song

What day are we?
We are every day
My friend
We're the whole of life
My love
We love and we live
We live and we love
And we don't really know
What life is
And we don't really know
What the day is
And we don't really know
​What love is

Jacques Prévert

[..]Melanholija. Rudenī tai piemīt trūdošo lapu, aizgājušo vasaras dienu un drebuļus dzenošā vēja smarža. Bet tā mani vajā pat karstākajās vasaras dienās. Arī šodien tā ietriecās manī un pieprasīja, lai skumstu es par lietām, kuras labot vairs nevar un cilvēkiem, kuri mūžam zuduši man. Bet apsolos es to izdzēst. Izdzēst ar baudu par algas palielinājumu, kaismiem svešzemju ceļojumiem un nepilngadīgu kaimiņu Staburadžu pavešanu. Un tad, pēc gadiem trīs, es sākšu ticēt dievam. Un lūgt piedošanu. Velns viņu zina par ko, bet ļaudis elš ar tik lielu baudu par savu grēcīgumu, ka tas manī rada arvien stingrāku vēlmi pievienoties šim grēcinieku pulciņam.[..]