chrono - You Are (Probably) Wrong About You

Spēja sevi novērtēt objektīvi ir jāattīsta - un jābeidz pašiem sev melot - tad arī piemitīs :D
Par novērošanu un vēlāku analīzi - man tieši liekas, ka saskarsmi ar citiem cilvēkiem nevajadzētu ņemt kā absolūto piemēru un paraugu, jo tur parādās tikai puse no rakstura - darbība. Bet tas, kas tam cilvēkam galvā notiek, joprojām nav zināms, līdz ar to nevar pateikt tādas svarīgas īpašības kā atklātību un godīgumu. Saskarsmē ar citiem, cilvēki ļoti bieži mēdz izlikties, lai iepatiktos, izpatiktu, izmantotu utt. bet kamēr Tu nepaskatīsies, kas notiek galvā, (vai nepavērosi to cilvēku ilgākā laika posmā, arī tad, kad viš to nezinās) tikmēr Tu nezināsi vai kāds palīdz citiem tāpēc, ka viņam ir laba sirds vai tāpēc, ka grib un gaida kaut ko pretī.
Tāds eksperiments būtu ļoti rūpīgi jāizplāno.

"Bet galvenā problēma ir tāda, ka mēs tiecamies nepārtraukti pieļaut sistemātiskās kļūdas savā un savu spēju novērtējumā un paši to nemaz nepamanām. "

Cilvēki sevi var novērtēt relatīvi, par atskaites punktu ņemot sev zināmos cilvēkus, kas jau by default ir statistiski neprecīzi, jo pārsvarā gadījumu apkārtējie cilvēki ir +/- vienlīdzīgi, līdz ar ko arī vidējais rādītājs nav objektīvs. Rezultātā viņu domas, ka ir labāki par savu vidējo paziņu, var būt atbilstošas, bet lielajā plašajā populācijā visa tā viņa grupiņa ir zem vidējā rādītāja. Un tā info, savukārt, ir pieejam tikai visādiem pētniekiem un zinātniekiem, tāpēc viņiem liekas, ka parastie cilvēki neko nesaprot no sevis :) Izglītojot un informējot cilvēkus, manuprāt, arī neadekvātais novērtējums būtu daudz mazākā mērā izplatīts.
Bet tas pētniekiem nav izdevīgi, jo tad viņiem nebūtu darba.. :/

Tas par darbu bij domāts, kā sarkasms..

"..jo nevar būt tā, ka visi ir labāki par savu vidējo paziņu, it sevišķi, ja grupām būtu tieksme sadalīties pēc "labuma", tāpēc ka tad tomēr vajadzētu atrasties daudz vairāk tiem, kas šajās grupās ir "vidēja labuma"."
Nav jau arī, bet tas jau viņiem netraucē domat, ka ir; max puse no cilvēkiem būs labāki (kas skaitītos kā patiesāks vērtējums) un max puse būs novērtējusi sevi nepatiesi augstu, pieskaitam trešos, kas sevi novērtē par zemu un sadalījums atkal mainās - atkarīgs kuri cilvēki paķersies pētījumā :D atkarīgs arī kādā amplitūdā mēra novirzes no tā objektīvā vērtējuma (vai tas ir statistiski būtiski, vai nē) un kas īsti tiek publicēts rezultātos.
Par tām vidējām vērtībām un pašnovērtējumiem var diskutēt ļooooti daudz (un rakstiski to ir grūti darīt) :D
Un par to, kā vērtē citus - man neliekas, ka arī tie būtu sevišķi objektīvi vērtējumi, jo arī tur bieži parādās emocionālā nokrāsa, un viena rakstura iezīme dažādiem cilvēkiem var izteikt dažādas lietas (piemēram, es neuzskatu ka stūrgalvība vienmēr ir slikta īpašība, tāpat arī izpalīdzība nav vienmēr laba īpašība), līdz ar to arī vērtējums atšķirsies. Un tad principā sanāk, ka par cilvēku A var spriest arī pēc tā kā viš vērtē cilvēku B, salīdzinot ar to, kā citi vērtē cilveku B.
Ja būtu jāvērtē pilnīgi sveši cilvēki, arī noteikti uzreiz parādītos kkāda subjektivitāte, jo pirmais iespaids var izrādīties nepareizs.
Es gan neesmu piedalījusies tādos pētījumos, nezinu pēc kādiem kritērijiem jāvērtē, tāpēc grūti pateikt cik labi es novērtētu sevi un citus un cik ļoti tas atšķirtos no citu vērtējumiem. Bet tas noteikti būtu atkarīgs arī no sfēras kādā jāvērtē.
Kopumā sanāk, ka cilvēki gan sevi, gan viens otru vērtējot vispār nevar būt pilnīgi objektīvi.
Es nemēģinu apstrīdēt Tevis teikto, es tikai izklāstu savu domugājienu.

Man šķiet, ka cilvēki ļoti bieži pieķeras kaut kādiem priekšstatiem gan par citiem, gan par sevi, un tas ir cēlonis lielai daļai neobjektivitātes. Esmu to ļoti skaidri pamanījusi. Mani mēdz dēvēt teiksim, par X īpašības personību, lai gan es X lietas neesmu teikusi un darījusi jau ļoti ilgi, esmu, piemēram, sapratusi savas kļūdas un tā vairs nedaru, bet cilvēkiem pat gadiem vienalga liekas, ka es esmu X. Tāpat arī pārmaiņas vai nepatiesus priekšstatus ir grūti pamanīt citos cilvēkos. Mēs pilnīgi neobjektīvā ātrumā vērtējam cilvēkus pašā pazīšanās sākumā un turamies pie šiem priekšstatiem neobjektīvi ilgi un cieši. Tas par tām pazīšanās pirmajām svarīgajām 90 sekundēm ir lielāka patiesība nekā mēs ikdienā atzīstam. Tāpat arī vispār kaut kāds iepazīšanās pirmais laiks liek mums padomāt par cilvēkiem X, Y un Q, un šie paviršie iespaidi nez kāpēc ir nejēdzīgi noturīgi.
Man liekas, ka cilvēki tā dara arī paši uz sevi. Nodomā - es esmu X, un viss, lai gan varbūt tas mainās, varbūt tas tā ir bijis tikai kādā periodā, varbūt tas vispār nav X, bet Q.
Vismaz es šo saredzu kā milzīgu citu un pašvērtējuma problēmu.