Sun, Mar. 14th, 2021, 09:35 pm
:)

Here forever we're entwined in dark and light
In shame my blood stains my own hands

Wed, Dec. 25th, 2019, 10:15 pm
***

Kā es varu būt reizē tik histēriski laimīga un tikpat histēriski nelaimīga, es nesaprotu, bet tā ir.

Sun, Dec. 15th, 2019, 10:45 pm
Skumjākais mīlasstāsts

Tikai tāds mīlasstāsts var būt visskumjākais, kas kādā brīdī ir bijis skaists. Es neesmu redzējusi neko skumjāku kā Klarku un Leksu. Šonakt sapnī redzēju, kā Klarkai bija izdevies radīt virtuālo Leksas attēlu, jo viņa tika nokopēta, kā visi komandieri. Leksa bija kā staigājoša hologramma, varēja iznākt no čipa. Kaut kādi cilvēki gribēja čipu iznīcināt (cik skumji, ka tas jau Klarkai bija jāpiedzīvo), bet šeit čips vēl pastāvēja. Es biju vienkārši vērotāja no malas, neko nevarēju ietekmēt, bet es pusi sapņa raudāju, un tas arī beidzās ar brīdi, kad Klarka tieši kā City of light sniedzās pēc Leksas attēla, bet tas pazuda, jo čips bija iznīcināts.
Abas aktrises ir vienkārši fantastiskas, dialogi viņu starpā ir perfekti. Tās sīkās sejas izteiksmes, žesti, intonācijas ir vienkārši ideāli un tik skumji, ka es nebrīnos, kā pusi sapņa vērojot raudāju un pamodos nelaimīga. Seriāls ir ļoti labs, taču es neteiktu, ka viens no maniem pašiem mīļākajiem, tomēr konkrēti šis stāsts mani ļoti aizķer. Kad Lexa atbild uz Klarkas: "Maybe someday, you and I will owe nothing more to our people," ar "I hope so", ir tik ļoti skaidrs, ka tas nenotiks, ka tas "I hope so" laikam ir visskumjākais teikums, ko es vispār kaut kur esmu redzējusi, vismaz saistībā ar mīlestības tēmu. Abas sievietes ir ļoti jaunas, bet viņām nav vairāk laika mīlestībai, kā pāris stundas, un arī cerība uz kaut ko tālāku tiek pārrauta. Abas augušas drastiskā vidē, kur jācīnās par izdzīvošanu. Viena redzējusi arī daudz maz mierīgāku pasauli, bet otra audzināta, lai nogalinātu savus biedrus vai mirtu, un tad jau bērna vecumā stātos komandiera vietā. Tas liekas kaut kas tik trausls un gandrīz neiespējams, kas dīvainā, neiederīgā un gandrīz neiespējamā veidā izveidojās tik brutālā pasaulē, lai vēl brutālāk tiktu sagrauts.
Tā kā gatavoju pasākumu par mīlestību, laikam tā tēma man pat sapņos nāk prātā.

Thu, Dec. 12th, 2019, 10:50 pm
Mediķu attieksme un kāpēc tas nekad nemainīsies

Atkal bijis gadījums, kad sieviete operācijas laikā visu jutusi, kā viņu griež un šuj, un atkal mediķi to vienkārši noraksta uz "izdomā". Pajautājot apkārt tādas pieredzes katrs sev atradīs apkārt. Par cita veida pilnīgi necilvēcīgu attieksmi nemaz nerunājot. Un kaut kā netiek minēts viens no iemesliem - visur citur tu vari pagriezties un aiziet, bet medicīnas sistēma, sevišķi Latvijā ir tāda, ka saņemot kaut jelkādu medicīnisko palīdzību, pat par lielu naudu, tev jau ir jābūt ļoti laimīgam. Tad nu kopā ir divi cilvēki, kuriem diemžēl ir jāstrādā kopā - pacients un mediķis, un ir vienalga, kā viņi saprotas. Pacientam ir kaut kā jāizdabū palīdzība, adekvāta attieksme, normāli paskaidrojumi no ārsta, bet ārstam tas ir darbs, kurā pacients nekur neaizbēgs, kurā klients netiks zaudēts, un viņam ir neaprakstāmi liela vara pār pacientu. Mēs varam iziet no kino, restorāna, izmest fotogrāfu no kāzām, atteikties iet konkrētā veikalā utt., ja mums nepatīk apkalpošana, bet Latvijā cilvēkam ir jābūt neizsakāmi pateicīgam par to vien, ka viņam ir ģimenes ārsts, pie kura ir jāgaida rindā mazāk nekā vajadzīgs nomiršanai. Tālāk arī par visu citu - sagaidīji rindu, kamēr vēl esi dzīvs - esi pateicīgs. Tev vispār kaut ko palīdzēja, lai gan rupji un pa pusei - esi pateicīgs. Ārstus neviens no darba ārā nemet, lai gan pacienti viņu rokās saņem labi ja pusi no tā, kas it kā būtu jāsaņem, jo nav jau neviena, kas nāktu vietā.
Tas viss rada neaprakstāmu varu ārstu rokās, un ko dara vara - sabojā cilvēku. Ārsts zina, ka drīkst izgāzt savu slikto garastāvokli un nogurumu, jo viņam nekas par to nebūs. Sākumā mēģina nedarīt, bet vēlāk, redzot, ka visi tā dara, arī palaižas un sāk domāt - lai saka paldies, ka es te vispār kaut ko daru. Un vai tad nav taisnība? Ir jau, lai cik ciniski, bet jāsaka vien ir - labi, ka vispār kaut ko saņem. Ja tas ārsts ies strādāt Depo par krāvēju, tu vispār neko nesaņemsi. Tā visa ir vienkārši varas spēle. Pacients nevar atmest ar roku un pateikt - nu nevajag arī. Viņam ir kaut kā no ārsta jāizspiež tā palīdzība, uzmanība, iecietība, un tad sākas vai nu aploksnīte vai dusmas. Vai vēl ļaunāk - histērija, jo tava dzīvība ir kāda rokās, kuram tu esi riebīgs gadījums, no kura vajadzētu atkratīties vaļā pēc iespējas, lai mazāks papīru darbs, un to var panākt divējādi. Viens - ieskaidrot, ka tev nekas nekaiš, lai tu ej citur, lai tu vairāk izej svaigā gaisā un ka tas viss no nerviem, vai izturēties tik pretīgi, lai vairs nenāktu. Otrs - izārstēt. Kas ir vieglāk? Pirmais, protams. Atkratīties visiem spēkiem, jo tev nekas par to nebūs. Kurš tad darbā nemēģina darīt mazāk? Visi tā dara. Tikai tas, ka ārsti ir novesti cinismā, ka viņiem atkratīties no kāda, kam palīdzība varētu glābt dzīvību, ir skumji.
Kamēr ārstiem nebūs konkurences, kamēr nebūs tā, kā ir ebay pārdevējiem, ka viena negatīva atsauksme tev var maksāt darbu esi vainīgs vai neesi, kā oficiantiem, ka viena ietekmīga klienta sūdzība tevi atbrīvo no darba, nekas nemainīsies. Viņu rokās būs absolūta vara un viņi to izmantos tieši tāpat kā jebkurš to izmantotu - kļūstot arvien samaitātāki, arvien ciniskāki, arvien neiejūtīgāki, jo visvarenības apziņa jebkuru padara par izdzimteni. Kādu vairāk, kādu mazāk, kādu ātrāk, kādu lēnāk. Tas ir dabiski, tāda ir cilvēka daba. Kāds saglabā kaut kādu cilvēcību, kāds nē, bet, turot rokās tik milzīgu varu pār cilvēku kā dzīvība un nāve, turklāt bez jebkādas atbildības, neviens nesaglabā tādus uzskatus, kādi bija, sākot studēt.
Un tā diemžēl ir, ka bez atbildības. Kaut ko jau tur pasoda, kaut ko noņem, kaut ko pa ziņu portāliem paraksta, un... viss. Turpina strādāt. Kā Jēkabpils neiroloģe, kuru aiz muguras nodirš visi, pat reģistratūrā brīnās, kā piekrīt uzreiz pie Jaundālderes, kāpēc neprasās pie otras. Visi zina, ka cilvēks ir ar smagiem mentēliem traucējumiem un pilnīgi nespējīgs darīt savu darbu, izņemot parakstīt kaut kādus papīrus, bet nav cita, kas strādā. Tad jau labāk esot, ka vismaz ir kāds, ar kura parakstu var izdabūt nosūtījumu, tomēr labāk nekā nekas. Jā, protams, ka labāk. Es arī dabūju nosūtījumu tajā pašā nedēļā nevis pēc mēneša, kad varētu tikt pie otras neiroloģes. Jā, paldies. Noklausījos 15min kā tika iztirzāta mana personība, mans apģērbs, mana izglītība, mana profesija, un tad tika uzlikts paraksts uz lapiņas. Tas paraksts, kuru man vajadzēja. Paldies no sirds, ka ir tāda Jaundāldere, kas visiem zināms der tikai lapiņu parakstīšanai. Paldies, ka vara pār manu veselību ir tāda cilvēka rokās, citādāk es to lapiņu nedabūtu un netiktu pie cilvēka, kurš man 13 minūtes mēģināja iestāstīt, ka man nekas nekaiš, un tad 2 minūtes ieklausījās tajā, ko es saku, un parakstīja kaut kādas vispaŗējas zāles, ko paraksta visiem. Kāpēc paldies? Jo varbūt man tās zāles būtu līdzējušas. Man vispār 11 mēnešu laikā izdevās tikt pie kaut kādas receptes un kaut ko izmēģināt. Man tās zāles, protams, nepalīdzēja, bet kādam varbūt palīdzētu. Un tam cilvēkam varbūt tiktu vēlāk izglābta dzīvība, jo viņam nesāpētu tik šausmīgi, ka dzīvot negribas. Un par to paldies visiem šiem cilvēkiem, kuri ar lamāšanos, pierunāšanu, no saldiem vārdiem līdz draudiem un apvainojumiem mēģināja tikt no manis vaļā, bet nespēja, padevās, un kaut ko pēdējās minūtēs iešķieba. Kādam tas varbūt būtu palīdzējis.
Paldies, ka mums tomēr kaut kas ir, bet nevainojiet mūs par "histēriju, jūtīgumu, nespēju skaidri domāt". Mūsu dzīvība ir cilvēku rokās, no kuriem viss ir jāizspiež, kuriem nekas nerūp, kuri mēģina darīt pēc iespējas mazāk. Tur arī rodas tā histērija pat to izņēmumu priekšā, kuri vēl sistēmā nav ļāvušiem līdz galam tikt samalti gaļā, kuriem ir saglabājusies kaut kāda līdzjūtība un kuri neredz tikai apgrūtinošu gadījumu, kas novērš no papīriem, bet, piemēram, tādu kā govi, kura varbūt potenciāli jūt bailes un sāpes. Cita suga, jo pacients nav cilvēks, bet viņš skatās tev pretim ar to stulbo skatienu, bet šajās govs acīs tomēr ir kaut kāda dzīvība, un tev tā kā mazliet paliek žēl mēģināt pavisam atkratīties. Gribētos tā kā noglāstīt govs purniņu un pateikt, ka varbūt te tomēr vēl var kaut ko darīt. Ja pēc papīriem vēl paliks mazliet laika.

Mon, Dec. 9th, 2019, 11:48 pm
***

Virs galvas atvars griežas,
Nakts vērpjas audeklā.
Kā izcelt melodiju
No dzelmes apziņā?
*
Zem kājām dzīves vijas,
Kā saknes laiktelpā.
Es vēlos atlaist sevi
Un pazust atvarā.
*
Kā stīgas ieskanoties,
Nakts audums uzrunā.
Laiks savērpj mani plaukstās,
Mēs esam kopībā.

Mon, Dec. 9th, 2019, 07:20 pm
The fountain

Noskatījos šo slaveno filmu. Patika, pat ļoti, lai gan nesaskatīju tajā to, kāpēc ir cilvēki, kam tā ir pati mīļākā filma. Droši vien manā arī citi nesaskata.

Sun, Dec. 8th, 2019, 11:54 pm
Meh

Biju uzrakstījusi garu, interesantu ierakstu, bet ciba uzkārās un tas pazuda. Protams, ka būtu jānokopē pirms postēšanas, bet ne vienmēr to atceros. Nu, neko. Nezināsiet jūs manas dziļdomas.

Wed, Nov. 27th, 2019, 10:38 pm
Vecie cibas laiki

Atceros laiku, kad tika daudz komentēts pie visādām gaudu žēlabām, filosofijām, trww evil gotu lietām, melanholiskiem dzejoļiem utt. Tagad ieliec tikai kaut ko politisku, uzreiz kvadriljons komentāru, bet pie visa cita - nulle.
Mēs esam kļuvuši veci.

Tue, Nov. 26th, 2019, 12:18 am
Pēdējais laiks

Nekad nevar zināt, kurš tas būs.

Sun, Nov. 24th, 2019, 08:25 pm
Nav, ko teikt

Notiek daudz. Ik pa laikam liekas, ka šito vajadzētu ierakstīt, bet, kad piesēžos, pēkšņi, nav ko teikt. Lietas ir pārāk nopietnas. Smagas. Dziļas. Daudz.

Tue, Nov. 19th, 2019, 11:08 pm
Zeķu lietas

Es tiešām nesaprotu tradicionālās zeķes. Kāpēc netaisīt valnīti visā garumā? Zeķes vienmēr šļūk uz leju, bet, ja valnītis ir visā garumā, tad problēma samazinās. Tāpat zeķes vienmēr ir potītē par platu, nepieguļ. Tas nav tikai manai ļoti šaurajai un garajai pēdai. Tā parasti ir visiem. Vajag taču noraukt potīti katrā kārtā, nevis katrā otrajā. Tāpat ar purnu. Kāpēc visur raksta noraukt katrā otrajā, ja tā sanāk tizls, spics, nekur liekams gals kā ākstam? Un visi tikai taisa pakaļ. Es atceros, kā man vienmēr visas zeķes bija par platu, un vecmamma, kas adīja, atteicās sašaurināt, jo adot nesmuki izskatoties, un vispār tas esot nepareizi taisīt tik šauru zeķi. Nu un tad, ka man neērti. Nu un tad, ka šļūk nost. Galvenais, lai ir tā, kā "vajag".
Uzadīju sev zeķes, beidzot kaut kas, kas tiešām der man uz kājas. Cerams, ka arī ilgāk valkājot nešļuks uz leju.

Mon, Nov. 18th, 2019, 08:55 pm
Mind fuck

It's something you'll get used to A mental mind fuck can be nice
The Rocky Horror Picture Show (1975)

Mon, Nov. 18th, 2019, 02:42 pm
Dark crystal: Age of resistance

VISS tur ir perfekti. Pie visa es varu piesieties, pat pie mana mīļā Sense8, bet šeit es nevaru. Nekur. Mūzika, balsis, leļļu māksla, cgi, stāsts, dizains, emocijas, VISS ir perfekti un es nemainītu pat ne vienu sīku lietiņu. Nav tur pat ko vairāk, jo tā ir mana perfekcija.

Sat, Nov. 16th, 2019, 03:05 pm
Nepagāja ne 15 gadi, kad nopirku bikses

Es jau milzīgi ilgu laiku netiku valkājusi bikses, izņemot sporta bikses un šortus tiem paredzētajās nodarbēs. Legingus, arī pabiezus, es neatzīstu par biksēm, bet tagad ir radušies tie jeggings, kas ir pietiekami ērti, bet neizskatās pēc zeķubiksēm. Vēl pirms kāda laika nekā tāda nebija. Tad ziemā vilku ubergaros svārkus, bet tie vienmēr bija apakšmalā slapji, un pa mežu arī nebija īpaši ērti. Beidzot aktuālā mode ir sākusi domāt arī par ērtībām, lai nav jāvalkā sporta bikses vai citas tizlības, bet ir ērtas ikdienas bikses, kas pēc kaut kā izskatās, un nepielīp pie dibena kā celofāna maisiņš. Tad arī rūdīta svārku valkātāja var tomēr kaut ko dabūt.

Sat, Nov. 16th, 2019, 01:53 pm
Cerams, ka būs vēl

Tik dīvaini, kad kāds mani pamana kā personu.

Tue, Nov. 12th, 2019, 08:05 pm
Ok, piektdien

Kā man visu nenočakarēt? Nezinu. Šis ir gadījums, kad gribu izspiest visu sulu no šī citrona. Visu. No mizas arī. No sēklām. No tām baltajām figņām starp daiviņām. VISU.

Mon, Nov. 11th, 2019, 11:26 pm
Veselums

Vēl procesi nav galā, bet mans soul retrieval process notiek vareni. Pārmaiņas prasās gan iekšējā, gan ārējā pasaulē. Es tiešām esmu kļuvusi vairāk. Integrācija nebūs viegla un tai nav jābūt, lai gan, protams, gribētos visu vienmēr vienkārši. Pārmaiņas ir vienkārši neticamas un drastiskas, bet pareizas. Manis ir vairāk, bet arī manī tagad ir vairāk vietas vēl kaut kam. Es zinu, ka nāks. Tikai nevajag notirlināties un arī ne pārmēroties, bet tā līdzsvaroti. Ha.

Mon, Nov. 11th, 2019, 12:02 pm
Lietas, kas beidzas, un tās, kas sākas

Viss beidzas, un tas ir labi, tāpēc ir jādomā par to, kas varētu sākties. Ceturtdien vai piektdien varbūt būs kāds jauns sākums. Visticamāk, ka ne tam, ko es gribētu, bet kaut kam vienalga labam. Ir gan sajūta, ka ir daudz iespēju visu sabojāt, vai vismaz neievirzīt tā, lai būtu pietiekami veiksmīgi. Nu redzēs. Tas sūrais brīdis, kad gribas pateikt - nu tad nevajag arī! - ir garām, jūtos mierīga un harmoniska. Darīšu, cik dabiski labi sanāks, un tad jau redzēs, vai tas būs dīvains, neērts mirklis, vai neitrāls, vai labs, kas var attīstīties tālāk. Gribētos jau pēc iespējas vairāk, bet pēkšņi ir sajūta, ka ir tik daudz iespēju - vajag tikai izkāpt ārpus kaut kādas pašas radītas kastes.

Thu, Nov. 7th, 2019, 02:06 pm
Kauns latviešu gaumei

Biju uz Moon far away koncertu. Viņiem bija jāsāk spēlēt 8!!!!!!!! cilvēkiem, bet koncerta laikā vēl četri ieradās. Tas ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem koncertiem, viņu "presence" bija visaugstākajā līmenī, lai gan skaņošana nebija. Biju noraudājusies slapja, klausoties. Kaut kas reti fantastisks. Kā cilvēkiem var nebūt interese par tik augsta līmeņa mūziku, nesaprotu. Viņi ir profesionāli, balsis no tīra zelta, tērpi, šovs, viss, ko var vēlēties. Fantastiska mūzika! Biju starā, kad ieraudzīju, ka viņi būs Latvijā, bet, ierodoties koncertā, nesapratu, kas notiek, jo bijām tik maz. Grupa tomēr uzstājās par visiem 100% arī tik cilvēkiem, cik bija.
No vienas puses gribējās arī palikt uz Vārnu, bet biju tādā katarses stāvoklī, ka nelikās laba doma.

Wed, Nov. 6th, 2019, 09:09 pm
And for my next trick I am going to fucking kill myself

Es nupat līdz dvēseles dziļumiem saprotu to, kam pa pusei ticēju jau sen. Tikko tu kļūsti saprātīgs un saproti lietas, ieraugi dzīvi tādu, kā ir, tev vienkārši nav izredžu saglabāt pieskaitāmību. Tu kļūsti par kaut ko citu.
Nepretendēju uz visa saskatīšanu, kā ir, tāpēc šis nav pirmsnāves vēstījums, neuztraucieties, jums nav jājūtas neērti. Tomēr esmu iebridusi tādos apziņas purvājos, ka labi apzinos, ka kaut kas notiks. Vai nu ļoti labs vai ļoti slikts, vai ļoti dīvains. Es esmu uz īssavienojuma robežas, un nezinu, kas notiks, kad līdz galam saies uz īso. Zinu tikai to, ka tas notiks.
Vislabāk šo stāvokli raksturo brīdis, kad Faidrs no Dzena un motociklu tehniskās apkopes mākslas tika pasludināts par jukušu un viņam izcepa smadzenes, lai izārstētu, radot citu personību.
Es visiem spēkiem cenšos sev iestāstīt, ka ir jāsaglabā "normāla" dzīve, publiskā un draugiem rādāmā seja, bet es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas viss ir pilnīgs nenormāls. Tas viss, ko es esmu izveidojusi, ir tik slimi, ka ar visu manu izslavēto brīvību un "daru kā gribu", tā ir tikai kārtējā slimības izpausme. Te nekā nav. Ne jau ka citiem būtu daudz labāk, es nesalīdzinu ar citiem, tikai ar sevi un varbūt kaut kādu kvalitāti, par ko vēl maz zinu.
Vai es attapšos iztapsētā istabiņā vai sasniegšu apgaismību, es nezinu. Tas var arī būt viens un tas pats. Kā es šito ar sevi esmu izdarījusi, es nesaprotu. Man taču it kā ir dzīve, kuru žēl zaudēt. Es kaut ko daru. Es kaut kas esmu. Bet vienā brīdī tas viss tik absurdi pazuda aiz melna nekā, ka pat smiekli nāk. Cik trausla var būt cilvēka dzīve. Cik mazvērtīga un bezjēdzīga, ja paskaties uz to, un tur nekā nav.
Citāts no filmas Rocketman, lai gan Eltons Džons esot mazliet citādāk teicis.

20 most recent