Mon, Sep. 21st, 2020, 01:24 pm
Mezgls

Man kādus gadus 10 likās, ka ar kaut ko esmu tikusi galā, lai tas mani tā neietekmētu. Jā, šausmīgās atmiņas no pagātnes dažreiz rādījās murgos, dažreiz skatoties kādam acīs uzmācās senā šausmu un bezspēcības sajūta, bet tas bija reti, un ikdienā es jutos, ka esmu tikusi galā. Tas bija tiešām ilgi, un likās, ka uz visiem laikiem. Tomēr tagad tas viss jau kādu gadu nāk tā teikt "uz augšu", un liek man par sevi domāt. Man galvā risinās monologi un dialogi, un es nespēju tos apturēt. Kāpēc? Why, mister Anderson, why, why, why?
Teorētiski viens paņēmiens būtu izrunāt ar tiem cilvēkiem to, kas toreiz notika, vai viņi vispār ir kādreiz sapratuši, ko man nodara, kas ar mani notiek, un ka nekas no tā nebija pa jokam? Ka tam visam bija iemesli, un ka man pat tajos mierīgajos 10 gados rādījās šaušalīgi murgi par to laiku? Ka man nekad vairs diemžēl nebūs līdzsvarota psihe, un ka man vienmēr būs kā filmu varonim jāpamato sava nesakarīgā izturēšanās ar "to gadījumu, kas mani līdz šim visam noveda"?
Kā lai kaut ko tādu runā? Turklāt ar cilvēkiem, kas negrib runāt, kas grib tikai tērgāt. Un, ja kaut ko saka, tad pat nezinot notikušā apstākļus, nesaprotot situāciju, nenoklausoties līdz galam, vainota tieku tikai es. Neviens cits nekad nevar būt vainīgs, visos gadījumos vaina ir mana, jo tāda es esmu - skabarga pakaļā.
Es nesaprotu, kāpēc visi tie murgi kāpj uz augšu. Es taču tik ilgi domāju, ka esmu tikusi galā, ka tā ir pagātne, ka es sevi tālāk veidošu pati. Taču kas te tagad notiek? Varbūt man vienkārši vajadzētu kādam izstāstīt? Nevis runāt ar tām personām, bet beidzot izstāstīt kādam? Jo neviens to visu nezina, tā ka vispaŗ neviens, izņemot vienu cilvēku, kuru es dzīvē neesmu satikusi, un kurš ir miris, tāpēc pat tas vairs neskaitās.
Vai no tā būtu kāds labums to visu izstāstīt? Es nezinu. Es domāju, ka nebūtu labuma, bet tas ir vienīgais, ko varu iedomāties. Varbūt uzklausīt no malas, kā tas viss izskatās. Nezinu. Es gribu atsiet to mezglu, lai nespiež, bet es nezinu kā.

Sat, Sep. 19th, 2020, 07:26 pm
Lord of the Lost

Es neticēju, ka atradīšu mūziku, grāmatu, filmu vai jebko, kas tik 99% rezonēs ar mani. Patiesībā rezonē viss, vienkārši viena tēma - astronomija un zinātne vispār - pietrūkst, taču patiesībā nepietrūkst nekas, jo tik perfekta atbilstība man nelikās iespējama. LOTL ir par visu, par ko esmu es, ne gluži tādā proporcijā, bet tomēr.
Muzikāli viņi ir tik dažādi, bet visi viņu iemīļotākie stili ir man pie sirds. Metāls, roks, ambients, neoklasika, orķestra mūzika, ērģeles, tumša industrija... vienīgi iztrūkst kāda folka piesitiena, kas man aktuāls, bet es to pat negribētu, man tad bail kļūtu.
Tematiski ir viss, ko var vēlēties, pat dažas man ļoti retas tendences. Burvīgi daudz par seksu, seksīgumu, cilvēku skaistumu. Apokalipstiskās tēmas, par pasaules galu, par vides degradāciju, par ekonomiku, par politiku, kas šķir cilvēkus, kad mums vajadzētu apvienoties. Par sajūtu, ka tūliņ viss ar sprādzienu traģiski mainīsies, un mums jāpaspēj mīlēt, cik ilgi vien spējam. Jā, par mīlestību. Tik daudz par mīlestību starp cilvēkiem. Par to, ka visradikālākais, ko tu vari izdarīt, ir mīlēt. Par pazudušajiem, autsaideriem, kas nekur neiederas, par frīkiem, kuriem jāturas kopā. Tēmas par literatūru un mākslu. Par pagānismu, dieviem un mītiskiem varoņiem. Par karu, iznīcību un pacelšanos tam visam pāri vienā spožā mirklī, kaut tas arī būtu pēdējais. Par dabu, par skaistumu vispār, par pēcnāves dzīvi un nemirstību.
Un tā kombinācija sajūtās ir perfekts manis atspoguļojums. Ir gan tas, ko citi sauc par patosu, bet es par poēziju, un kas mani ir šķīris no ģimenes un draugiem, cik ilgi sevi atceros, ka jā, man patīk cēlas traģēdijas un sentimentālas drāmas, ja tās ir manā stilā. Turpat blakus ir rēcošs metāls un plosīšanās. Un tūliņ vēl ir bērnišķīga ākstīšanās. Un tas viss ir kopā tādā fantastiskā salikumā, kādu nekad agrāk neesmu redzējusi.
Tad, protams, tās fantastiskās zeķubikses, svārki un spalvu apkakles... melnie nadziņi, uzkrāsotās actiņas, lateksa bikses un vispār... jā, un skūpstīšanās uz skatuves un tā tālāk, un vēl interesantāk... Nulle tokiskās maskulinitātes, vienas varavīknes un pūkaini, rozā boa pa vidu melnām ādas drēbēm ar spaikiem. Un tās milzīgās skropstas. Ahhh...
Lords ir tieši tāds, kādu es vienmēr esmu iedomājies savu perfekto vīrieti. Pats es esmu ar gariem, melniem matiem, tumšām acīm, bet savu dārgumu (galveno) es vienmēr iedomājos ar baltiem matiem, spokainu izskatu un maniakālu smaidu. Nu, es neesmu vīrietis ar gariem, melniem matiem, tāpēc man arī neder tāds dārgums, bet Lords ir kā izkāpis no manām homoerotiskajām fantāzijām.
Un visā tajā traģiskajā, sēru un nāves pilnajā romantikā tomēr viņi ir par mīlestību, par tuvību, par draudzību un sadzīvošanu citam ar citu un vidi. Jā, mani ir aizrāvis arī Shining, taču Kvarfijs ir par to, lai visi viņa fani izdarītu pašnāvību. Tas ir jauki sviest publikā žiletes. Tā ir māksla, tas ir skaisti, bet tas nav mans. Uzskata jau mani par ļaunuma sakni, kam jau teju 35, bet "sO GoTh i ShIt BaTs", bet mans mesidžs ir par mīlestību, par tuvību, par brīvību un dzīves svinēšanu.
Tehniski gan grupa nav augstākajā līmenī. Tas pats Shining vai Type O Negative ir pakāpienu augstāk, es to atzīstu. Taču pat tas mani piesaista. Viņi labāk dara savu ar tiem līdzekļiem, kas viņiem ir, netiecas pēc popularitātes par katru cenu, spēj par sevi paironizēt, ielikt dziesmā lipīgu meldiņu un nekautrēties par to, jo tas ir tas, ko viņi grib darīt. Tas man atgādina kā es rakstu savas grāmatas. Jā, es cenšos, lai tās būtu kvalitatīvas, bet vēl vairāk es gribu, lai tās būtu manas, un es nesagaidu perfekciju. Jā, LOTL brīžiem kāds vārds lirikās tā kā lec laukā, daži salīdzinājumi ir pārāk nodrāzti, daži rifi ir paprasti, bet better done than perfect, un beigās ir tāds perfectm kādu es nekad ne no kā nebiju cerējusi sagaidīt.
Kaut kas tik ļoti, ļoti mans, kaut arī citā proporcijā un, protams, drusciņ citādi. Kaut kas tāds kā jau minētie Shining un Type O Negative, tikai vēl plus IAMX, Psychotica, Epochate un Ashram. Neiespējama, bet pastāvoša kombinācija.
Protams, ka mana trešā grāmata būs veltīta viņiem, lai gan viņi tāpat kā IAMX un atmosfēriskie blekmetālisti to nekad neuzzinās. Tā kā katra diena šajā dzīves periodā jūtas kā nepanesams murgs, tad nāk prātā manas "ko es vēl gribētu dzīvē izdarīt". Trešā grāmata ir gatava, tūliņ būs uz papīra. Nu ir jauna gribēšana - tikt uz viņu koncertu. Un tad es varēšu mirt laimīga, tikai uzvelciet man krekliņu ar viņu varavīkšņaino "Love of the Lost".
I am your full metal whore, Lord.

Sat, Sep. 19th, 2020, 01:19 pm

I want it all and I want more, full metal, full metal whore.
Lets fuck and fight, make love, make war, full metal, full metal whore.

Tue, Sep. 15th, 2020, 10:14 pm
I am Jack's rotten heart

Fight club vienmēr palīdz, vismaz kamēr skatos.

Tue, Sep. 15th, 2020, 09:00 pm
Viss ir labi, bet ir šausmīgi

Ienīstu savas smadzenes, endokrīno sistēmu vai jebkādu citu herņu, kas šo dara. Man viss ir ok. Ne perfekti, ne laime pilnīga, bet viss ir OK, normāli. Man nav nekā akūta, par ko sūdzēties. Jā, ir daudz kas, ko es dzīvē vēlētos, bet kuram tā nav? Viss tiešām ir kopumā kārtībā.
Bet...
Es visu dienu spēju domāt tikai par pašnāvību, nāvi, roku graizīšanu vai kādu, jebkādu, kaut vai bīstamu veidu, kā sevi uz laiku izslēgt. Kāpēc? Jo SĀP. Kas? Nezinu. Sirds, dvēsele? Hren viņu zina. Brīžiem no emocionālām sāpēm kājas ļimst, nevar paelpot, sirds raustās pilnīgā neritmā, un nevis no stresa vai trauksmes, bet tieši no skumjām, no sērām par kaut ko zaudētu, kas nekad arī nav bijis.
Nav man bezcerība, nav vainas apziņa, kauns, dusmas vai citas graujošas emocijas, nav nekā, man tādas radīt, bet šīs emocionālās sāpes un sēras vienkārši uznāk tukšā vietā. Būtu tas pirmo reizi, varētu domāt, ka 2020. vainīgs, bet nē, tā gadās ik pa laikam, parasti vismaz divreiz gadā, dažādos ilgumos un stiprumos. Un tagad ir tik drausmīgs periods, ka vairs nezinu, kā glābties. Dzeru antidepresantus, nepalīdz. Jūtos labi tikai tad, kad vingroju, bet jau esmu pārvingrojusi jēgu, visas malas sāp, un nevaru vairs arī ieēst, nav spēka.
Un kā lai es pasaku "kas man ir?". Nu nekas nav! Dzīve, eksistence, būšana, tas arī viss. Tik ļoti pietrūkst kontakta, bet es taču šādā brīdī nevaru ne ar vienu runāt. Ik pa brīdim jāķer pie sirds vai galvas, jo pēkšņi tik drausmīgas emocionālās sāpes, ka galva sagriežas, gar acīm melns. Tā taču nav adekvāta reakcija. Tā var darīt, ja visi tavi mīļie būtu pēkšņi nomiruši, vai māja nodegusi ar visiem kaķiem un mantām. Man nekas nekaiš! Man tieši šis ir diezgan labs periods citās ziņās.
Bet sāp, tik šausmīgi kaut kas sāp, it kā atdalīti no manis. Un nāk atmiņas no tā laika, kad es šādā stāvoklī pavadīju vairākus gadus. Tas ir visļaunākais. Droši vien tad tas viss sākās, kad es gribēju un gribēju, un gadiem gatavojos katru dienu izbeigt šo eksistenci, bet apzinājos ļoti labi, ka sevi tikai apkaunošu, jo man nav iekšu, bet nekādu zāļu man nedabūt, ne tādas, kas palīdzētu, ne tādas, kas nogalinātu.
Vai tiešām tā ir vienkārši emocionāla trauma, kas nāk augšā ik pa laikam? Jo tagad man nav tik šausmīga dzīve, kā bija toreiz, tagad viss ir labi! Tomēr es periodiski bez iemesla jūtos tā, kā toreiz, kad es nerūpēju pat vienam vienīgam cilvēkam, un kad katra diena pagāja kaunā par to, ka man nav spēka un gribas atpestīt citus un sevi no šī murga, kas ir mana dzīvība.
Varbūt no tādām traumām nav iespējams tikt vaļā. Varbūt tā sajūta kaut kur iekšā saglabājas un ik pa laikam vienkārši par sevi atgādina - tu nāc no turienes, un tu to nekad neaizmirsīsi.
Un tā pārējie turpina ciest, jo man bez iemesla ir tik slikti, ka pelpot lāga nevar. Tas cikls nepārraujas, un laikam tas arī vairs nekad nenotiks, lai cik es cerētu, ka katra reize būs pēdējā, jo viss taču īstenībā ir kārtībā.
Tikai nav un nebūs kārtībā.

Fri, Sep. 11th, 2020, 11:16 pm
Beidzot

Izlēmos, kam veltīt trešo grāmatu

Sun, Sep. 6th, 2020, 10:20 pm
34

Es esmu vislabākajā fiziskajā formā kopš bērnības, ar kuru tomēr ir grūti salīdzināt. Tā nav laba fiziskā forma, bet salīdzinoši ar daudzi apkārtējo pilnīgo kūtrumu, tomēr arī ne tik slikta.
Es beidzot atļauju sev noticēt, ka murgs ir galā, ka es esmu atradusi risinājumu savai mūžsenajai problēmai, kas mani mocīja ļoti spēcīgi 10 gadus, mazākā mērā vēl 10, un šad tad izpaudās jau bērnībā. Es par to jau rakstīju, bet tagad, tuvojoties 35 dzimšanas dienai, es tam ticu - kamēr es turpināšu strādāt ar sevi, šo problēmu lielā mērā vairs nebūs. Ir jāpieņem, ka ķermenis ir visu mūžu atradies nepareizā pozīcijā, tāpēc problēmas būs, bet ne tik lielas, lai regulāri noliktu mani uz gultas. Tas tiešām ir tas "THE risinājums", tie nav murgi, nav meli, nav veltas cerības, un tas darbojas.
Visiem spēkiem ir jāmēģina priecāties par savu pusmūžā atdoto dzīvi, nevis raudāt un dusmoties par to, cik vienkāršs tas risinājums bija, un kāpēc, kāpēc, kāpēc es to neatradu senāk. Tas ir mans lielais brīnums, kurš nāca caur tīru maģiju, kad es beidzot tai biju gatava savā garīgajā ceļā, jo fiziskā medicīna mani bija pilnīgi pievīlusi. Risinājums atrodas fiziskajā pasaulē, bet neviens jobnutais latviešu ārsts man to nespēja pateikt.
Ja kaut ko tādu var atrisināt šamaniskā veidā, tad var vēl daudz vairāk. Ne visu, bet tik daudz!
Es gaidu savu 35 ar jauna cilvēka sajūtu.

Sun, Aug. 30th, 2020, 11:34 am
Politiskais prieks

Negaidiju, ka cilvēki tik aktīvi būs likuši krustiņus tieši Progresīvo kandidātiem, un ka šī partija pat apsteigs savus apvienības biedrus. Es nezinu, ko tas mainīs Rīgai, bet tas pierāda, ka Latvijas iedzīvotāji sāk izvilkt galvas no konservbundžām ar tīrām latvju šprotēm.

Fri, Aug. 28th, 2020, 08:58 pm
Perfekcija un skumjas

Līdz šim man ir bijuši trīs veidu iepazīšanās portālu randiņi:
1. Randiņš ir neveikls, un mēs abi saprotam, ka nebūs.
2. Randiņš ir labs un mēs saprotam, ka kaut kas būs, un arī ir, protams, ar dažādiem rezultātiem.
3. Randiņš ir vai nu slikts vai vidējs, un es neko tālāk negribu, bet otra puse grib un mani notracina.
Tad nu visam dzīvē pienāk pirmā reize - es gluži aizpeldēju ekstāzē par viņas burvīgumu, bet viņu es nesaistīju, lai gan tika visžēlīgi atļauts šad tad atrakstīt, lai parunātos par vienu tēmu, kas mums ir kopīga. Viņa man patika no visiem šādiem randiņu partneriem vislabāk. Jau kopš brīža, kad viņu ieraudīju, līdz pēdējai minūtei, kad redzēju viņu aizejam. Randiņš bija ok, likās, ka vismaz parunāties viņai patika, mums bija daudz kopēju tēmu, viņa neatvadījās nepieklājīgi ātri, likās izklaidēta, bet es saprotu, ka ne katrs cilvēks ir tev piemērots un tavā gaumē, tas ir normāli.
Tomēr sāp, protams. Droši vien ir sāpējis arī tiem, kuriem es pasaku nē. Vai varbūt ne sāp, bet nepatīkami. Man pa īstam sāp, jo es nekad nebiju satikusi tik apburošu cilvēku, kas man pirmajā piegājienā liktu pazaudēt galvu. Es jau randiņa beigās sapratu, ka nebūs, bet nespēju un nespētu aizmirst viņas elegantās kustības, fantastiskos, garos matus, un spoži zaļās acis. To, kā viņa runāja, it kā dvēselē būtu miriādes dažādu pasauļu, katra skaistāka par iepriekšējo.
Pašvērtējumu tas neskāra, neapvainojos, neesmu pat īsti skumja, bet tāds nelabs dūriens sirdī ir palicis, un aizmirst šo tikšanos arī nevaru. Tāda jau es esmu, kā no deviņpadsmitā gadsimta, kad tikšanās vēl kaut ko nozīmēja, nevis tika meklēta nākamā, nedomājot un aizmirstot. Tas bija kaut kas tāds, par ko saka, ka aizskāra dvēseli līdz pašiem dziļumiem.
Var jau arī būt, ka es pati kaut ko sabojāju, jo paskatoties vien uz viņu man aizkrita balss, un droši vien uzvedos dīvaini, pārāk nedroši, bija bail kaut kā viņu aizskart, kaut ko sabojāt, ko stulbu pateikt. Lai gan visticamāk es vienkārši nederēju pēc izskata, jo kopēju tēmu mums bija ļoti daudz. Nezinu un prasīt negribu, bet pateicu gan, kā jūtos, jo komplimenti pat nākuši no cilvēka, kuru otrreiz satikt negrib, viņai patika.
Un vēl - ja tādi cilvēki vispār pasaulē vēl pastāv, tad ir cerība satikt kādu ne gluži kā viņa, bet tikpat burvīgu, un varbūt tai būtnei arī es likšos burvīga.

Mon, Aug. 24th, 2020, 01:20 pm
Skaistums un kustība

Skaistums pamazām sāk dziedēt bezizejas sajūtu. Gleznotājkalns un kāpelēšana pa Siguldas kāpnītēm ir vismaz kaut ko atvērusi vaļā. Vēl arvien ik pa bridim nāk panikas sajūta, bet es lieliski atpūtos. Katrā ziņā kaut kā jau tā dzīve iet uz priekšu. Tik daudz neizprotama, bet kaut kā pamazām... nu gan jau. Tā, citādi, vēl kaut kādīgi, bet gan jau.
Tomēr zinu, ka šis mezgls būs ilglaicīgs un sevi pārāk mānīt arī nevar.

Sun, Aug. 23rd, 2020, 11:56 am
Klusēšana

Man būtu ļoti daudz jāklusē, bet es nemāku. Es varu dienām ilgi ne ar vienu nesarunāties, bet es nemāku paklusēt. Man būtu jāmāk.
Tā kā es nemāku, tad "I regret to announce — this is The End. I am going now. I bid you all a very fond farewell."
Ne jau pa īstam, nē, bet kaut kur iekšā es tomēr jūtos ierāvusies sevī un laikam šī bija pēdējā reize, kad es mēģināju saglabāt cieņu pati pret sevi. Daudz labāk ir būt glodenītei. Smukai, mīlīgai, nekaitīgai, bet ķepiņām, iekost nevar un pat negrib, bet padevīgi nometīs astīti.
Mana personība atkal ir sadrupusi gabalos, un es kārtējo reizi nesaprotu, kā tad man to veidot. Kur ir tas līdzsvars starp to, ko es varu, un ko man vajadzētu varēt, un kur ir tā mēraukla, kas man var parādīt, ko upurējot es tomēr iegūšu sirdsmieru.
Visu upurējot nevar, jo izskatās, ka man tad būtu jānomet arī galva un jāizaudzē vietā labāka, bet es nemāku, lai cik ļoti negribētu.
Tā sajūta, ka visa mana eksistence ir tikai traucēklis kā pašai, tā it sevišķi visiem citiem, ir atkal pārmākusi visu manu dzīvi, visas citas jūtas un domas, un es nespēju savākt kopā nekādu iemeslu, pat ne ieganstu kaudzīti, ar ko pierādīt sev, ka mana eksistence tomēr ir ar plusa zīmi.
Būtu pašai tā dzīvotgriba, tad nospļautos uz visiem citiem, ja nav, tad nav, bet nu nav tas pietiekams iemesls, un sajūta, ka man izbeidzoties visi atviegloti uzelpotu, nav tā labākā, lai kaut kā sevi piespiestu. Biju kļuvusi tik produktīva, bet tagad atkal ir pilnīga bezjēdzības sajūta.
Es zinu, ka no līdzīgām bedrēm jau ir izdevies izrāpties, bet tā kārdinošā sajūta atkal sākt domāt, ka šī ir pēdējā, vairs neatstājas.
Kaut būtu vairāk klusuma. Mana balss ir vai nu skaļa vai nekāda, citādāk es nemāku. Gribētos klusumu un mieru, un droši vien tas pienāks tikai līdz ar smadzeņu izslēgšanos.

Sat, Aug. 22nd, 2020, 04:26 pm
Sajukums

Tas viss patiesībā ir ļoti nesaprotami. Es nezinu, ko es jūtu, izņemot apjukumu un stresu, bet tur ir vēl kaut kas. Galvā ir pilnīgs sajukums, bet ķermenis no šī stresa līmeņa jau ir pilnīgi sačakarējies. Ar visu savu rijību neko nevaru ieēst, jūtos vārga, slikta dūša, rokas trīc. Emocijas laikam jau sāk meklēt izeju no šī stāvokļa, kas nevar ilgi turpināties, un piedāvā dažādus veidus, kā pārāk permanenti izslēgt šīs sajūtas.
Es sen neesmu bijusi tādā stāvoklī, kad es tieši uz šo doto brīdi nesaprotu, ko darīt un kāpēc tieši es tā jūtos. Iltermiņš tad tā, bet kā man vispār nonākt līdz tam, kad es varu atsākt domāt? Man nav skaidrs nekas par situāciju ne pagātnē, ne tagadnē, ne nākotnē, jo es vienkārši nevaru vairs padomāt. Par citām lietām kaut cik varu, bet par to visu nekādi.
Kaut kas te galīgi vairs nav kārtībā, bet es nezinu ne kā tas cēlās, ne kas notiks tālāk.
Laikam pēdējās dienas ir bijušas tik stresa pilnas, ka tādus triecienus, kurus citreiz izturētu, nedaudz paraudot, šobrīd es nespēju vairs sakarīgi sagremot, un kaut kas pārdeg līdz pat visdziļākajām iekšām.
Visticamāk, ka vēlreiz izgulēšos un šis mezgs atleks vaļā pats no sevis, bet šitādas sajūtas mani tomēr biedē.

Sat, Aug. 22nd, 2020, 12:47 pm
Nejēdzīgā pašsajūta

Kad kaut kas saiet grīstē, man diemžēl nervi mēdz izdomāt visādus pigorus. Nelabu dūšu, nespēju koncentrēties, vājuma sajūtu un citas huiņas, kas nu nekādi nepalīdz. Gribētos to visu vienkārši nolikt malā, bet diemžēl nekas tur nesanāk, jo pie noteikta līmeņa pārvarēt un iet tālāk nav iespējams, arī domas ar ko foršu novērst nevar.
Vēl un vēlreiz nāk prātā viss, kam man būtu jābūt vai kas es gribētu būt, un kas es neesmu, jo visām pārmaiņām un attīstībai ir robežas, kuras pārkāpt vai nu nav iespējams pavisam, vai prasa pārāk lielus upurus. Piemēram tādus, ka es vairs sevi nepazīstu, nemīlu, negribu būt es.
*
He is so much more than me
More than I will ever be
My better me, my better me
He's not like me
My better me
Is not so mortified
Fucked up inside, but that ain't me
That's just my better me

Tue, Aug. 18th, 2020, 07:36 pm
Posms noslēdzies... gandrīz

Grāmata nodota redaktorei. Vēl tikai neliela astīte palikusi, lai tā nonāktu uz papīra.

Sun, Aug. 16th, 2020, 09:07 pm
Shit happens or bliss happens, Ishak?

Tikko pārkāpu svarīgu ierobežojumu, tādu, kas mani tika mocījis gadu desmitus, sajūtās - simtus. Uzreiz uz līdzenas vietas atradu auskaru, kuru pazaudēju vēl Jēkabpilī, un kurš simbolizēja svarīgo tēmu. Kopā ar kaut kādām mantām tas bija atceļojis uz Jaunciemu slēptā veidā, lai uznirtu tieši pēc atklātības mirkļa par konkrēto tēmu.
Un tad es gribu ierakstīt dziesmiņu, kuru klausos, bet neatpazītu, un kas atklājas? Revelation. Tas viss ir mazticami, lai neteiktu vairāk.

Sat, Aug. 15th, 2020, 11:43 pm
Smieklīgā situācija

Droši vien katrs zina lēto porna kategoriju, kurā figurē "vidēji, ciešama izskata vīrieši ar piemērotiem locekļiem", droši vien tādi, kuriem nevajag izcili daudz maksāt, bet arī ne lēti, un tad ir atkarībā no dalībnieku skaita - viena vai vairākas dārga, pareiza izskata sievietes, uz kurām nauda nav taupīta, jo kaut kam ir jāpievilina cilvēki, un vēl ir fona sievietes, kuras vienkārši rada orģiju sajūtu un dārgi nemaksā. Vīriešu acīs pilnīgi neslēpti var redzēt "eh, nu kad te viss ies pa riņķi un es tikšu pie tām smukajām?". Bet nu 21.gs porns ir porns, ir jāizturas cienījami, jādara lietas ar visām, bet viņas ir kā porna pasaules bomži - patiesībā neredzamas, līdz galam neeksistējošas, viņas īsti neskaitās.
Nebija te līdz galam porna, bet nu es pabiju tajā bomža situācijā. Tas ir normāli, es zinu, ka esmu veca, nepareiza izskata un spalvainām kājām. Man tas viss ir ok un es arī zinu, ka ir cilvēki, kam patīku. Pieņemu situāciju tādu, kāda tā ir, tāpēc nesajutos ne skumji, pat ne neērti, bet tā drusku pasmieklīgi.
Tomēr sajūta, ka esi vecā, neglītā avs visu pareizo, gludi skūto un slaido sieviešu bariņā, nav tā pati patīkamākā. Nevis tādēļ, ka uz mani skatās citādāk, bet tādēļ, ka ir tā "nāc bariņā!" attieksme, bet es zinu, ka tas ir tikai tāpēc, ka es tur esmu (pilnīgi nejauši) pagadījusies, un negrib mani aizvainot. Bet nu tieši tā jau arī ir tā riebīgākā sajūta, ka tu labi zini, ka no tevis var sākt vemstīties, ka tu neesi tāda kā tās iekārojamās, bet cilvēki ir pieklājīgi un tevi tur pacieš.
Izbaudīt tādu pasākumu nav iespējams, sajūta ir pasmieklīga, bet nu kauna jau man nekad nav bijis. Kā ir, tā ir.
Tomēr jāatzīst, ka vēlreiz tādā situācijā nonākt es negribētu. Manas mājas ir manas mājas, un cilvēki, par kuriem zinu, ka patīku, ir cita lieta. Tur es varu pilnīgi brīvi darīties bez kompleksiem, bet būt tādā jauno, gludo smukulīšu kompānijā kā tādai grezelei man gan nepatika. Tas ir kā uzdāvināt vecpuisim 90 gadus vecu striptīzdejotāju. Kā viņas to pacieš, es nezinu. Viņas ir domātas apsmieklam un pazemojumam, un viņas to labi zina. Tur vajag tādas iekšas, kādu man nav.

Thu, Aug. 6th, 2020, 07:18 pm
Rudens

Vakar es sāku klausīties rudens mūziku. Šodien es jau gaidu. Smaržu, krāsas, to īpašo sajūtu.

Tue, Aug. 4th, 2020, 12:26 am
Cry, Loreley

Being stronger than death does not heal the hurt.

Sat, Aug. 1st, 2020, 09:59 pm
Braucieni

Ainažos ir smuki.

Mon, Jul. 27th, 2020, 10:36 pm
Bļedstva

Drausmīgi slima. Rīt covid tests.
Bija forši pavadīts laiks.
Klausos daudz Lord of the Lost. Fantastiski dziesmu nosaukumi un lirikas, smuki tērpi, laba mūzika.
Balss varētu arī palikt šajā kontraltā, gandrīz jau pēc tenora.
Šodien uzzināju, ka pēc T dzeršanas balss parasti paliek lūzusi un zema arī ja pārtrauc, bet prieka maz - arī izkritušie mati vairs neataug. Nelon.

20 most recent