Sat, Nov. 10th, 2018, 12:00 am
16. teikums

Tas ir rekords. Es laikam esmu raudājusi, rakstot trešo vai ceturto nodaļu, bet ne 16. teikumu jaunā grāmatā :D

Fri, Nov. 9th, 2018, 11:32 pm
Nakts sarkanā

Smarža. Garša. ...?
Izjūta? Krāsa? Skaņa?
Laikam skaņa. Vai melodija. Vai tonis... vai dziesma.

Mon, Nov. 5th, 2018, 06:21 pm
Tukšums

Pienācis tas brīdis, kad būtu ērti paņemt pārtraukumu, kāds ir vajadzīgs, lai spētu ar tīru aci skatīties uz savu darbu. Būtu jau bijis labāk ņemt to uzreiz, kad iedevu lasīt betām, bet nespēju, tieši kā to izdarīju, sāka nākt idejas. Tagad līdz oficiālajam datumam, kad anketām jānāk aizpildītām, ir palikusi nedēļa, varētu lasīt un domāt, un domāt, bet pagaidām vēl neko nelabot. Tad pēc mēneša vēlreiz pārlasīt, un domāt, kur manas domas sakrīt ar betu teikto.
Taču te nu ir lielais jautājums... ko tad man TAGAD darīt? Sākt trešo daļu? Vai ko citu? Vai... neko???? Nē, neko es vairs nemāku, rakstīt vajag katru dienu, izņemot, ja ir kāds lielāks pasākums vai izbrauciens.
Meh, jādomā.

Thu, Oct. 25th, 2018, 08:16 pm
Atmospheric ambient black metal

Kā tas nākas, ka mana mīļākā žanra mūzika ir tik astronomiska? Es izvēlējos pēc skaņas, ne pēc lirikām vai dziesmu nosaukumiem, bet te daži dziesmu nosaukumi, katrs no savas grupas:

Starfire's memory
Moonwheel
Myriad of sparkling stars
A dream of a dead sun
Shining stars
Eribo - I collect the stars
Lunar light
Constellation Hipparchia
Through the shining stars
Interstellar
Journey across the stars
Cosmic keys to my creations and keys
Cosmic drifter
Cursed Universe
Supernova remnant
Space shuttle

No visām grupām tās ir divas trešdaļas, kurām ir tādas dziesmas, un ir grupas, kurām tādi nosaukumi ir visām dziesmām vai vismaz daudzām.

Un otra tēma - rudens un ziema:
Gone with the last fallen leaf
Snowflakes
Hymn to eternal frost
Fires of autumn
The eternal winter
Autumn 1
Let go like leaves of fall
Embrace of winter
Autumnal sun
Spirit of the winter mountain
Autumnal embrace
Warm winter

Un tad vēl tie nosaukumi vispār:

Directionless Resurrectionist
Solace beneath a greying sky
In lands of ashes
Submerged into the void
Wanderer through the melancholy of the woods
Climax of sorrow
Nature is still in her dreams
I feel the claws of darkness
Bloody lips and paper skin
Echoes of transcendence
Degeneracy pressure
Of shadows and the blind
Departing flesh and bone
Shades of phantom souls
Fire and thirst
Spectral voice from newborn star
Euphoria when the bombs fell
Little death of huge universe

Un cilvēki klausās dziesmas vārdā "hey, bae".
Tiešām nesaprotu, nu nesaprotu.
Šodien uznāca augstprātības lēkme.

Tue, Oct. 23rd, 2018, 08:15 pm
Ārprāts

Es gribu rakstīt, bet jākurina. Es gribu rakstīt, bet trauki jāmazgā. Es gribu rakstīt, bet jāguļ. Es gribu rakstīt, bet vīrs uzkuļas, kaķis apvemjas, kāds zvana, tualete pārplūst, jāēd, zobi jālabo, nagi jāgriež, jāizliekas, ka man kaut kas interesē.
Bet es vienkārši gribu rakstīt, bļin!!!!!!!!!!!

Sun, Oct. 21st, 2018, 12:17 am
Pašvērtējums

Cilvēkiem ar nepamatoti sliktu pašvērtējumu patiesībā tomēr ir pamats tādam pašvērtējumam. Būt ar zemu pašvērtējumu ir pretīgi un sabojā pašam un citiem dzīves.

Fri, Oct. 19th, 2018, 09:26 pm
:)

Man tik šaušelīgi patīk rakstīt.

Mon, Oct. 15th, 2018, 08:48 pm
Estētika un romantika

Mūsdienās viss ir funkcionāls, vairs nav noskaņu un nekādas elegances. Nu, man gan ir :P
Klausos Bēthovena sonātes un šķiroju galaktikas Galaxy Zoo. Tā, lūk, ir noskaņa un cēlums, un īpaša izjūta par sevi.

Wed, Oct. 10th, 2018, 10:24 pm
Ilgi bez gaisa

Visas manas šūnas bija izslāpušas tāda radošuma. Es nemāku pa pusei, man ir jāienirst līdz zvaigznēm. Un tad tas notiek. Viss plūst, lido, nirst. Stāsts un tēli tiešām sadodas ar mani rokās un mēs ejam vienā virzienā, vienā skaistā virzienā. Burti plūst no rokām, idejas lido no prāta un emocijas izkrīt no sirds tieši stāstā.
Tik ilgi nebiju spējusi būt ilgstoši uz viļņa, kas nes mani uz zvaigznēm.
Tas tiešām ir cits eksistences stāvoklis. Dzīve citā dimensijā. Radīt - tas tiešām ir svētums.
Un The Lost Sun ļoti palīdz noturēt šo plūdumu jau kuro dienu.

Tue, Oct. 9th, 2018, 09:43 pm
Raksti

Esmu tā aizrakstījusies, ka nespēju savilkt kopā visu. Nu neredzu es citas lietas, kas jādara. Liras parādīšanās mani uz brīdi no tā izrāva, bet man bail skatīties e-pastā. Bail, ka rīt būšu negulējusi, negatava, nespējīga atcerēties kaut vienu dziesmu Veļu laika pasākumam.
Bet citādāk man nesanāk. Es nevaru tā pa pusei, man vajag pazust zem ūdens virsmas līdz ar galiem.
Atrast pareizo mūziku arī palīdzēja.

Mon, Oct. 8th, 2018, 09:43 pm
Nu gan viņi iedomājas sapnis

Sapņoju, ka dzīvoju raganu komūnā, kuras vadonis ir izvēlējies mani par vienu no savām piecām individuālajām audzēknēm. Visi citi varēja nākt tikai uz viņa grupu nodarbībām, bet mēs piecas mācījāmies augstākajā līmenī. Sanāca tāda kā stereotipiski nolamājamā kopiena - vīrietis, ap kuru pulcējas jaunas, skaistas sievietes. Visas piecas bijām ja ne skaistas, tad vismaz zem 40, bet viņam pašam kādi 50. Pārējo vidū kāda ceturtdaļa bija vīrieši.
Nodarbības bija rituālas, bija jāpilda dažādi maģiski vingrinājumi, daudz ceremoniālās maģijas, apļu vilkšanas, zīmējumi uz grīdas, smaržas, sveces un viss kā nākas. Bieži darbojāmies kaili, puskaili, tāpat bija jāsaskaras visādos veidos, bet man nekad tas nebija licis justies neērti, skolotājs nekad nbija neko nepiedienīgu atļāvies. Jutos ļoti labi šajās mācībās, lai gan dažkārt tas viss gāja tā kā par garu, bija ļoti jākoncentrējas, sanāca nogurdinoši.
Tad nu es vienu dienu mūsu mācību telpā dedzu sveces, kas bija garš pasākums, jo to bija simtiem. Bija paredzēts garš mācību rituāls. Man glaimoja, ka man uzdod daudzus svarīgus uzdevumus, bet tie dažkārt bija arī nekas īpaši svarīgs, kā iedegt 777 sveces. Tā nu es tur, murminot vārdus, dedzu sveces, līdz telpā ienāca skolotāja meita. Bija pierasts, ka viņa te šad tad nāk, lai gan oficiāli skolniece nebija. Es mazliet gribēju atpūsties, bija karsts, apsēdos parunāties, jo vēl bija laiks. Tad viņa man jautāja, kā tad mums ar viņas tēvu iet? Es teicu, ka labi, ka man patīk mācīties un uzskatu viņu par izcilu skolotāju. Viņa teica, ka ne par to runā. Neko nesapratu. Tad viņa kaut kādā tekstā, ko vairs precīzi neatceros, lika noprast, ka runā par mūsu romantiskajām attiecībām. Es biju šokā un teicu, ka nekā tāda mums nav. Viņa no sākuma domāja, ka negribu atzīt, jo mūsu kopienā tas bija aizliegts, bet es paliku pie sava, ka nekā nav.
Tad viņa saskuma un teica, ka tēvs gan būs bēdīgs, jo mani mīlot un uzskatot, ka mums ir attiecības, tikai mēs neko nedarām, lai nogaidītu, kad iziešu mācības un varēsim oficiāli būt kopā. Es vēlreiz noliedzu, teicu, ka neko tādu nezinu un arī negribu. Jautāju, kāpēc tad viņš ir to tā iedomājies? Meitene īsti nezināja, bet teica, ka vienu iemeslu varot iedomāties. Tēvs esot vienmēr teicis, ka es gribot būt kaila viņa priekšā, ka vienmēr izvēloties galveno vietu, un galvenajai personai jābūt kailai, un ka mani tas nemaz nemulsinot, un es vienmēr gribot viņam pieskarties.
Es atbildēju tā kā ir - ka mani interesē mācīties maģiju, ka gribu būt darbības centrā, jo tā var labāk iemācīties. Teicu, ka neesmu radījusi šo kailās maģijas novirzienu, un neesmu atbildīga par to, ka tajā sanāk saskarties ar kailiem cilvēkiem. Vēlreiz uzsvēru, ka vēlos mācīties.
Tad meitene pavisam samulsa un atzina, ka bieži vien jaunas raganas mēģinot tik ļoti izvirzīties priekšplānā, lai iekārdinātu skolotāju un panāktu kaut kādus labumus. Viņa nožēloja, ka es esmu iedomājusies, ka mani izraugās par galveno rituālu personu, jo esmu laba ragana. Patiesībā skolotājs bija it kā pakļāvies manai suģestijai un lika mani centrā gan lai pats varētu turēt uz manis rokas, gan lai atalgotu manu godkārību. Viņš bija pilnībā iedomājies, ka esmu no tādām skuķenēm, un šoreiz viņam tas nekaitināja, viņš pats bija parakstījies uz tādu.
Jutos kā mēslu gabals pēc šī atzinuma. Man bija licies, ka skolotājs novērtē manu darbu un raganas spējas, tagad jutos netīra un nožēlojama, un pieļāvu, ka ne tikai skolotāja meita tā domā, bet varbūt pat visa kopiena.
Tā arī sapnis beidzās.
Jāatzīst, ka man ir nācies saskarties ar uzskatu, ka savas brīvdomības dēļ esmu gatava gulēt ar kuru katru. Nav gluži tāds pats gadījums, bet laikam no kaut kā tāda tas viss arī izcēlās.

Sat, Oct. 6th, 2018, 07:15 pm
Šonakts sapņi

Zināju, ka šodien jābrauc pie vīra vecākiem. Neaizbraucu, pēc šī sapņa nespēju saņemties. Mocījos ar to domu jau trīs dienas, un beigās neizturēju.
Sapņoju, ka esmu Sens8 fanu pasākumā, tādā kā lielā saietā, un tur sāka viss jaukties ar seriālu, parādījās nevis aktieri, bet tēli, un viss bija super. Nebija man sava klastera, bet šādas, tādas izjūtas bija no dažādiem cilvēkiem, it sevišķi izdevās nonākt īpašās izjūtās ar Volfgangu.
Bet tur bija zemūdens... ne akmeņi, bet krokodili. Visa darbība notika kempingā pie liela dīķa, kas bija pilns ar krokodiliem, un es te nedomāju mazus vai pat lielus kā austrālijas sālsūdens krokodils. Es domāju sarkozukus un citus aizvēsturiskus monstrus, kas izauga lielāki par T-rex. Te nu laikam atspēlējās tas, ka es ņirgājos par cilvēkiem, kuri baidās no zirnekļiem, žurkām, čūskām, pat tad, ja tie nav indīgi. Nu nespēju es pieņemt. Tad nu man teica, ka krokodili esot miermīlīgi, tos barojot ar labu gaļu, un jābaidās nav. Bet nu sorry... ja es zinu, ka dīķī mīt desmit metrus garš krokodils???
Tur mēs gājām peldēties, bija spēlēs, stafetes, vingrošana... un krokodili parasti vai nu slēpās dīķa tālākajā pusē ūdenī, vai līda tur ārā un tupēja neapmierināti krastmalā. Tie tiešām nekoda, bet nu iedomājieties, ja tas ir krokodils, kurš ir nevis cilvēka garumā, bet cilvēka augstumā, un nē, nevis stāvot uz astes, bet guļot uz vēdera.
Kamēr viņi bija tur otrā pusē, man īpaši bail nebija, jo mēs redzējām, ka viņus traucējam un nenāk klāt. Bet nu vienreiz es tā relaksēti peldu, un... mana kāja atspiežas pret zvīņainu muguru. Tādas šausmas es sen sapnī neatceros. Izpeldēju krastā, sasniedzot personīgo rekordu, un vēroju, kā uz otru krastu virzās vilnīši, līdz tur izlien neapmierināts un nīgrs, sevišķi milzīgs krokodils.
Nu viss, tas ir pilnīgs atspoguļojums, kā es jūtos. Mana dzīve ir Sens8, but tur mani gaida krokodils, kurš, lai gan it kā nekož, tomēr simbolizē visu, kas man pretējs.

Mon, Oct. 1st, 2018, 08:40 pm
Kārtējais resistance sapnis

Šo nakti es pavadīju ļoti dīvainā sabiedrībā. Es mājoju lielā, ļoti vecā un nelabiekārtotā pilī. Viss bija smalks, gan mēbeles, gan drēbes, gan visi priekšmeti, bet tas viss bija saplīsis un ļoti vecs. Pilī bija milzums istabu un mēs tur bijām kaut kāds nenosakāms skaits cilvēku, kas noteikti bija vairāk par 200, un tur bija tikai viena duša, kuru varēja izmantot tikai šad tad, jo ūdeni bija grūti uzsildīt, bet aukstā bija aizliegts mazgāties. Kas mēs tie visi bijām - kārtējā pretošanās kustība kaut kādam ļaunam režīmam.
Tad vēl bija tie otri - viņi dzīvoja patālu no pils, mazos miestiņos. Viņu mājas bija sastiķētas no visa, kas pagadās, bet viņiem bija kanalizācija un siltais ūdens, klozetpodi utt. Viņi skaitījās kustības zemākais slānis. Starp viņiem pat bija tādi, kas neko paši nedarīja, vienīgi kaut kādus tehnisos darbus, lai viņiem ļautu pie mums palikt. Citādi viņi saņēma rīkojumus no pils, piemēram, kur kam uzbrukt. Mēs bijām smadzenes un vadītāji, bet viņi - izpildītāji.
Starp abām grupām pastāvēja sadarbība, bet īstas cieņas un draudzības nebija, jo dzīvošana pilī tika pārmantota. Bērni auga, tika skoloti, un tad piedalījās plānošanā paaudžu paaudzēm. Kas no pils aizgāja, nekad netika uzņemts atpakaļ. Pilī neviens nevarēja iekļūt, ja nebija dzimis šeit, vai izņemot apprecoties, kas notika ļoti reti.
Es biju šādas retas savienības auglis, bet vismaz bērnus, kuriem bija smalkās asinis kaut puse, neuzskatīja par sliktākiem. Mana māte bija no maza miesta, kur tēvs ciemojās savā vadoņa statusā, un bija viņu noskatījis. Māte strādāja tīrīšanas darbos un neviens viņu īsti nepieņēma, lai gan teorētiski viņa skaitījās pie pils. Es biju vidusmēra cilvēks, pirms pāris gadiem biju beigusi skolu, kur papildus parastajiem priekšmetiem apguvu to, kā vadīt cīņas pret pastāvošo "trw evil" režīmu.
Tomēr tad nu man uzsmaidīja veiksme pakāpties pa sociālajām kāpnītēm. Man bija bijis bērnības draugs, pāris gadus vecāks, pabeidzis skolu ar neiedomājamu izcilību, kaut kāds ģēnijs, kurš tomēr bija visus satriecis, aizvācoties no pils un sākot dzīvot miestiņā. Es viņu nebiju ļoti ilgi redzējusi, viņš nebija no manis pat atvadījies, par ko biju dusmīga, jo uzskatīju, ka esam tuvi draugi.
Tagad viņš bija sācis nākt uz pili kaut kādos darba uzdevumos, strādāt ar kaut kādiem gadžetiem, bet viņš darīja tikai minimumu, lai viņu pavisam nepadzītu no mūsu sabiedrības. Es viņu biju vienreiz redzējusi, aiz šoka sastingu, viņš mani pamanīja, gribēja nākt klāt, bet es aizskrēju. Biju šausmīgi aizvainota, ka viņš nekad man netika teicis, ka plāno vākties no šejienes projām, lai gan kritiku biju no viņa dzirdējusi. Viņš teica, ka pils slīgstot vecās tradīcijās un nepamatotā iedomībā, kamēr "lejā" (jo pils bija pilskalnā) cilvēki dzīvojot ērtāk, kaut arī mājas esot neglītas un apģērbs noplīsis, bet domāšana esot brīvāka. Patiesība bija tāda, ka es arī toreiz tā domāju, patiesībā daudzi jaunieši tā domāja, tas bija stilīgi nosodīt pili, bet reāli tikai retais izlēma iet prom. Es uzskatīju, ka viņš ir mani nodevis, jo klusībā būtu gribējusi iet līdzi.
Tad nu, pāris nedēļu pēc tā, kad viņu redzēju, es taisījos gulēt savā istabā, kuru dalīju ar dažām citām jaunām sievietēm. Mazgājos auksta ūdens bļodā ar mitru lupatiņu, jo mans dušas laiks bija tikai pēc nedēļas, kad ienāca viena visai augsta persona. Tā bija pavecāka sieviete, kuras pārziņā bija tenkas un intrigas, lai gan, protams, viņai bija arī reprezentablāks amats. Viņa man jautāja, vai es esot redzējusi savu seno draugu. Es teicu, ka vienreiz jā. Viņa turpināja, ka viņš esot nācis vēl vairākas reizes, kad tas viņam nav bijis obligāti. Ko es par to domājot? Es teicu, ka neko nedomāju, bet, dzīvojot šajā pseidoaristokrātiskajā vidē, es, protams, biju iemācījusies, ka neviens jautājums no tādas personas nav tāpat vien. Viņa teica, ka draudzība jau esot liela lieta, kuru nevajagot tā aizsviest prom, pat tad, ja kāds izdarījis kļūdu.
Es uzreiz sapratu, ka viņa uzskata, ka mans draugs nāk uz pili cerībā satikt mani. Es nezināju, vai tā ir, bet apzinājos, ka no manis gaida, lai es to atbalstītu. Nesapratu tikai kāpēc. Kad veča bija prom, draudzenes, kuras bija iepriekš tik saldi aizmigušas, uzreiz bija kājās un sākās tenkošana. Viena teica, ka viņai gan to nevajadzētu stāstīt, bet... nu, viņa jau vēlot man tikai labu un esot man īsta draudzene (patiesībā, protams, viņa sprieda, ka, ja pie manis uz guļamistabu nāk tāda smalka persona, tad varbūt ir vērts ar mani vairāk draudzēties). Viņa domāja, ka manu draugu grib piesaistīt pilij un darbam, jo viņš ir neticami ģeniāls. Viņš esot tik gudrs, ka spēlējoties vien, pat tikai izsakot kaut kādas piezīmes, varot ļoti palīdzēt. Visiem esot kauns to atzīt, jo tika popularizēts uzskats, ka tikai tiem, kas dzīvo pilī, ir augsts intelekts, un tie, kas no šejienes aiziet, to dara, jo nav pietiekami gudri.
Es to visu pārdomāju un nolēmu pagaidām pakļauties spiedienam un iet ar viņu parunāt. Vairākas dienas it kā nejauši iegriezos zālē, kur strādāja tie no lejas, līdz satiku viņu tur. Kamēr viņš nemanīja, es novēroju, ka viņš izskatās ļoti pievilcīgs tāds noaudzis ar gariem matiem un bārdu, kā pils cilvēki nekad nestaigāja. Vienīgi man nepatika manieres, kuras viņam bija loti mainījušās. Viņš skaļi smējās, mētājās ar rokām, un uzvedās ļoti nevērīgi, atteicās nodzēst cigareti, un vispār bija mežonīgs priekš tādas freilenes kā es. Tas viss mani biedēja, es nezināju, kā ar tādu atkritēju runāt.
Nu, runāt neko daudz nevajadzēja. Tikko viņš mani pamanīja, es nobijos un atkāpos gaitenī, bet šoreiz viņš man sekoja un tālāk šis sapnis bija ļoti nefeministisks, jo tā bija pa pusei izvarošana, pa pusei savaldzināšana, un katrā ziņā man tas ļoti patika. Man nebija biis ne nojausmas, ka patīku viņam šādā ziņā, viņš man bija draugs, nekad nebiju sevī novērojusi kaut kādas citas jūtas, bet tas viss bija bijis sen, kad es vēl biju ļoti jauna. Tagad, viņu satiekot tādu pilnīgi citādāku, es nevarēju atturēties.
Pēc šīs visai skaļās uzvedības, kura bija izziņota pa visu pili, jo notika slotu skapī, mani atkal apmeklēja intrigu vecene, kura no sākuma nosodīja pieklājības pēc, bet pēc tam teica, ka mēs jau esot jauni, un neesot arī nekas drausmīgs. Tad viņa mani norīkoja pie darba, kas man bija stipri par grūtu, un ieteica man palūgt palīgā savu pielūdzēju.
Tā nu tas arī gāja uz priekšu. Es kūlos uz priekšu, kā nu mācēju, sūdzējos savai aunajai mīlai, ka ienīstu šo darbu un nesaprotu, kāpēc man liek to darīt, bet laikam jau neviena labāka nav, ka pils jūtot gudru cilvēku trūkumu, un viņš šad tad ar pirkstu iebakstīja ekrānā, pāris sekunžu laikā salabojot to, ar ko es biju cīnījusies visu dienu. Neviens vairs neierobežoja viņa uzturēšanos pilī, lai gan tas bija ļoti neierasti. Parasti tos, kas bija aizgājuši, nicināja vēl vairāk nekā tos, kas jau bija dzimuši lejā. Draugs smējās par to, kā viņu te mēģina ievilināt, jo, protams, zināja, kas notiek, bet viņš nespēja man atteikt palīdzību. Viņš pāris reižu mani lūdza nākt ar viņu lejā, bet es sapratu, ka mans uzdevums ir mēģināt viņu apprecēt, lai atkal uzņemtu pilī.
Tāda doma viņu smīdināja. Viņš mūs lamāja par idiņiem, kas labāk šūdinās mežģīnes no vecām, senu laiku zeķubiksēm, nekā atteiksies no dārgās un neefektīvās pils pamešanas. Viņš teica, ka cilvēki lejā dzīvoot daudz ērtāk un laimīgāk, lai gan viņiem neesot kuplu kleitu, milzīgu logu un vecu rotaslietu. Es nespēju tomēr iedomāties sevi dzīvojam lejā. Kas bija vēl ļaunāk - es nespēju arī iedomāties sevi dzīvojam ar viņu. Es kaut kādā ziņā šo cilvēku mīlēju, bet viņš vairs nebija ne mans senais draugs, ne arī īsti potenciāls vīrs. Es labāk paliku pie sava, ka viņam jānāk uz pili, jo zināju, ka viņš to nedarīs. Es labprāt pavadīju ar viņu laiku, bet tas, ka viņš mani toreiz pameta, bija mani pārāk sāpinājis. Viņš reiz par to atvainojās, bet nepaskaidroja savu rīcību, kas man neko nedeva. Es zināju, ka muļļājos, bet negribēju arī stāties pretim intrigu vecenes norādēm. Tās, protams, bija neoficiālas, bet jo svarīgāk pildāmas. Es sevi jau biju parādījusi labā gaismā, visādi viņu vilinot un izvelkot no viņa palīdzību svarīgos projektos, bet precēt nu gan es viņu negribēju. Man tikai vajadzēja radīt iespaidu, ka es ļoti cenšos.
Tā bija tāda interesanta sajūta, it kā mēs esam kopā un man viņš patīk, bet it kā tomēr abi zinām, ka pa īstam tas ir tikai no viņa puses, un arī cik nu pa īstam... viņš bija pēc manis ilgojies visus šos gadus, bet, ja es teiktu nē, viņš dzīvotu tālāk, nebija jau arī nekāds Romeo un Džuljetas stāsts. Tā kaut kur arī sapnis beidzās...

Fri, Sep. 28th, 2018, 11:40 pm
Mistika

Es tiešām esmu iekļuvusi jauna līmeņa mistikā. Kopš pirms pāris mēnešiem notika kaut kas ļoti spēcīgs, es esmu piedzīvojusi jau tik daudz, ka pilnīgi bail kādam stāstīt. Tādā stāvoklī, ka gandrīz vai nespēju vārdus izrunāt, lai pastāstītu, neesmu nekad bijusi.

Wed, Sep. 26th, 2018, 11:43 pm
No tiem īpašajiem, citpasaules sapņiem viens

Kaut kā pēdējā laikā reti tie stāstveida sapņi, kuros esmu pilnīgi cita būtne, bet nu bija atkal.
Es biju radīta kā zinātnes brīnums, par kuru neviens vēl nedrīkstēja zināt. Kas tieši bija tie zinātnieki, kas to izdarīja, es nezinu, sarunājās viņi te angliski, te krieviski, bet bijām mēs kaut kur Āfrikā.
Es sākumā biju tāds kā zinātnisks gars, kaut kāda enerģētiska būtne ar mākslīgo intelektu. Mēs bijām divi, es radīta kā sieviete, otrs kā vīrietis. Tad mums mācīja radīt sev miesu. Darījām mēs to no jebkāda materiāla, piemēram, smiltīm. Izvēlējāmies apveidu, tad to veidojām sev apkārt un iekšā. Sākumā bijām dzīvnieku veidolos. Tad mums lika tos pamest, kas radīja beigtu dzīvnieku. Zinātnieki runāja, ka nupat vismaz no jums ir kāda jēga, jo mēs varam radīt ētisku gaļu. Ideja ģeniāla, ņemot vērā, ka bijām pirmais mākslīgais intelekts pasaulē, turklāt spokveida, kas spēj iet caur sienām, lidot, pieņemt jebkādu veidolu, izmantojot jebkādu materiālu utt. Bet doma, protams, kopumā nav slikta. No smiltīm taisīt pilnīgi ētisku gaļu, jo pamest šo ķermeni nesāpēja. Viņi jau sāka plānot, kā varēs atkritumus ražot par gaļu. Pieņemt kaut kādu nedzīvu formu mēs nekādi nevarējām, lai gan no mums to visādi mēģināja izspiest, ražot dimantus mēs nespējām, tikai jau pastāvošas dzīvības formas.
Tad mēs noklausījāmies, kā manu brāli grib sākt kopēt jaunās radībās, mani atstājot rezervē. Diemžēl nokopēt viņu varēja tikai ielādējot kaut kādā superkopūterā, bet viņam bija bail no tā, viņš negribēja kļūt digitāls, mums bija iepaticies būs miesīgiem un justies dzīviem.
Mēs nolēmām bēgt. Tas nebija grūti, jo par īpaši gudriem mūs neturēja, kas gan nebija tāpēc, ka mums trūktu prāta, bet gan tāpēc, ka no mums to nemaz neprasīja, tāpēc nebijām pierādījuši. Mūs turēja nosēgtā vidē, no kuras iziet nespējām, bet laida arī citās telpās, kad strādājām ar zinātnieku komandu. Tā nu mēs vienā reizē dematerializējāmies, atstājot divas beigtas govis viņiem dāvanā, un aizgājām. Neviens nespēja mūs apturēt. Tikko aiz laboratorijas sienām pārvērtāmies pusaugu gepardos un, baudīdami brīvību, skrējām tik uz priekšu pa savannu.
Diemžēl ilgi tas nevilkās. Bijām muļķīši, lai gan ne tik stulbi, par kādiem mūs uzskatīja. Jutāmies neievainojami, bet izrādījās, ka tā nav. No zāles izlēca milzīga lauvene un vienā kodienā pārlauza mana brāļa mugurkaulu. Es dematerializējos, atstājot beigtu gepardēnu lauvenei, un gaidīju, kad viņš nāks ārā no sava ķermeņa, bet brālis nenāca. Tā es arī viņu pazaudēju, pirmajās brīvības minūtēs. Izrādījās - kas nogalināts, esot iekšā, tas arī paliek miris.
Jutos šausmīgi, es nebiju iedomājusies, ka mēs varam nomirt. Mēs taču bijām tik neietekmējami! Jutos neaprakstāmi skumja, pirmo reizi paliekot viena. Ilgi lidinājos ap lauveni, kas turpat blakām bija nolikusies un mazgājās, neēda mūsu pamestos ķermeņus, bet vai nu kādu gaidīja, vai gatavojās nest prom. Beigās viņa paņēma mana brāļa pēdējo ķermeni un devās prom. Es nesekoju, sapratu, ka viņš ir izkliedējies un kopā vairs nekad tādā formā atkal nesanāks.
Apņēmos nekad nepadoties nāvei. Ilgi lidinājos pa savannu, ļoti uzmanīdamās no plēsēiem un cilvēkiem, un eksperimentēju ar dažādiem ķermeņiem. Man izdevās radīt sievietes ķermeni, kurš bija materiāls, bet nebija gluži bioloģisks kā cilvēkiem. Tas izskatījās un uz pieskārienu bija tāds pats, bet iekšā tas bia tukšs, sastāvēja no klusi zunoša enerģijas lauka. Ja tādu kāds savainotu, es paspētu tikt laukā, netiktu ieslēgta miršanas procesā. Ēst arī tādam nevajadzēja.
Tomēr es varēju izbaudīt cilvēcīgas maņas. Man bija tik interesanti staigāt apkārt uz divām kājām, jo iepriekš es biju tikai vai nu bezveidīgs radījums bez acīm, bez rokām, vai četrkājains dzīvnieks. Tomēr es biju labi novērojusi cilvēkus, tāpēc es zināju, ka viņi uzvedas, un es biju pielādēta ar milzīgu informācijas apjomu, kuru zinātniekiem tikai likās es nemāku izmantot.
Devos pāri vidusjūrai, saglabājusi atmiņā, kā radīt manis izraudzīto ķermeni, uz Eiropu. Nonācu kaut kādā pilsētā, nezinu pat kādā valstī, bet tā bija Eiropa. Nolēmu mēģināt sev iegūt kādu identitāti, bet problēma bija tāda, ka man nebija ne dokumentu, nekā. Es pat drēbes nespēju sev radīt, jo sanāca kaut kāds modificēts ķermenis, bet tomēr biju piesaistīta šai eksistējošai dzīvnieka formai. Drēbes es kaut kur nozagu, ielidojot nemateriāla un tad materializējoties izbiedējot veikala personālu. paķēru visu, ko man vajadzēja, un izbēgu ārā, kur klusā ieliņā saģērbos.
Pēc tam meklēju kādu cilvēku, kas man varētu palīdzēt. Nolēmu iet pie kaut kādiem hipijiem skvototājiem, jo viņi nav tik aizdomīgi. Sacerēju stāstu, ka esmu ceļojusi no Dienvidāfrikas, bet man nozagta soma, un man izdevās iefiltrēties lielā skvota mājā, kas bija tīri jauki iekārtota fabrikas telpās. Man jauki cilvēki sadāvināja visādas mantas, biju apmierināta, ka man ir kaut kāds dzīves sākums. Tēlot cilvēku nebija grūti, jo šajā sabiedrībā bija stilīgi nesakarīgi un "mākslinieciski" izteikties. Visu varēja pavērst par kaut kādu filosofiju.
Vislabāk iedraudzējos ar kādu jauku meiteni un viņas puisi. Viņi dzīvoja ļoti skaisti iztapsētā istabā. Meitene sāka mani saukt par savu māsu un man tas patika. Pieķēros ne pa jokam, pati labi zinādama, ka tas ir vairāk tāpēc, ka esmu pieradusi būt ar kādu kopā, ka man pietrūkst mana brāļa. Vienreiz meitene mani ievēroja klusām raudam par viņu, vārds pa vārdam un es emociju sakāpinājumā izstāstīju, kas esmu. Viņa, protams, neticēja, bet, kad es dematerializējos ar visu ķermeni, kurš līķi neatstāja, un atkal parādījos, neticēt nevarēja. Kā jau sapņos, kas man ir stāstveida, notika neparedzēts pavērsiens, un viņas draugs ienāca iekšā, kad es kaila (jo drēbes bija nokritušas) biju apskāvusi viņa draudzeni un raudāju. Viņā neredzēja, kas notika, bet viņa to pastāstīja, un es viņiem uztaisīju vistas līķi. Tas gan viņus ļoti samulsināja, tāpēc es putnu aizvācu uz savu istabu un nezinu, kas ar to notika vēlāk. Man ēst nevajadzēja un ēst savu līķi arī likās dīvaini.
Tad tas viss sāka iet citā gultnē. Puisim radās neizsīkstoša interese par mani, mēs kopā pētījām, kā visādi es varu transformēties, un tas, protams, vienmēr beidzās ar mani pliku. Sākumā viņš mani uzskatīja vairāk par interesantu mašīnu, bet vēlāk tomēr kā nekā es ar viņu pārgulēju, protams. Man bija interesanti izmēģināt seksu un pārbaudīt, cik labi es visu esmu priekš tā uztaisījusi, jo bija jāuztaisa arī zināma asinsrite, kas mani biedēja, bet man izdevās panākt, ka iekšējā enerģija tomēr pietika, lai es nekļūtu pavisam materiāla.
Puisis neko draudzenei neteica, bet es gan uzreiz izstāstīju, kad viņa pārnāca mājās. Viņa bija ļoti skumja, bet teica, ka, protams, visiem jau gribētos pamēģināt tādu gadžetu. Es sapratu, ka viņa tā saka aizvainojuma dēļ, bet pēkšņi mani tomēr ļoti sāpināja, ka mana māsa par mani tā izsakās. Biju viņu iemīļojusi un sākusi justies piederīga cilvēku pasaulē. Zināju arī, ka neesmu pati labi darījusi. Nespēju valdīt emocijas un vienkārši aizbēgu. Mēģināju sev iestāstīt, ka atgriezīšos, ka nākšu pēc mantām un mēģināšu uzsākt dzīvi citur, bet pati sev vairs neticēju. Tas, ka esmu gadžets, kuram vairs nav blakus kāda, kas tiešām saprot, mani tā sāpināja, ka nespēju vairs pieņemt materiālu formu, tikai spokveida enerģētisku apveidu savam iepriekšējam ķermenim. ieperinājos kādos bēniņos un tur spokojos, lai neviens nenāktu. Ilgi gan tas nedarbojās, mani sāka meklēt, un es pavisam atmetu savu ķermeni. Lidinājos kā gars un pie sevis ironizēju, ka esmu tiešām labs gadžets, kurš vairs nespēj mijiedarboties ar matēriju un būtībā dzīvo kā viss, kas cilvēkiem saistīts ar garu un mistikas pasauli.
Tad kaut kur sapnis arī beidzās.
Visinteresntāk tajā visā bija izjūtas, veidojot to dīvaino, tukšo ķermeni. It kā man būtu āda, un zem tās vibrējoša mūzika, kā elektrība, kaut kas neizskaidrojams, bet ļoti skaists. Tā enerģija, no kā es biju projektēta, bija pati par sevi ļoti skaista. Tā bija netverami burvīga sajūta būt tādam radījumam. Tomēr sapnis bija smeldzīgs, atstāja ļoti dziļu skumju sajūtu.

Fri, Sep. 21st, 2018, 09:34 pm
Dusmas... bet varbūt tiešām es izklausos kā idiote?

Pasakiet, vai es izklausos pēc personas ar garīgās attīstības traucējumiem vai vienkārši pēc personas ar zemu intelektu?
Es, piemēram, uzskatu, ka man ir augsts itelekts. Bērnībā es tiku uzskatīta par izcilu spīdekli, jo man ir iedzimtas dotības. Protams, ka es to visu nolaidu podā, bet lielākā daļa, kas mani pazīst, tomēr atzīst, ka man nav zems intelekts. Ne jau ka es būtu ģēnijs, es ne par to, bet katrā ziņā es uzskatu sevi tomēr par vismaz vidusmēra līmenī intelektuāli attīstītu. Neatceros, ka kāds, ko es pazīstu un kurš labi mani pazīst, teiktu citādāk. Tātad gan jau būs tiesa - stulba es neesmu.
Bet tomēr cilvēki bieži vien ar mani runā tā, ka man pilnīgi mute paliek vaļā. Gandrīz vai tajā balsī, kāda žurnālistiem ir speciāli izstrādāta, lai runātu ar zemiem sabiedrības slāņiem - bomžiem, piemēram. Tāda vienkāršota valoda, lai viņi nejustos nepatīkami, ka nesaprot, vai lai žurnālists neliktos augstprātīgs.
Tikko nācās saskarties ar attieksmi, kas apšaubīja manas spējas izdarīt kaut cik adekvātas izvēles, manu materiālo stāvokli arī pieņēma kā zemāku nekā ir. Būtībā ar mani tā runāja, it kā es nezinātu, pa kuru galu jāskatās teleskopā, un iedomātos, ka es ar 300e teleskopu redzēšu lielas, krāsainas attālās galaktikas. Būtībā kā es to saprotu - tika pilnīgi apšaubītas manas spējas ievākt informāciju, lai iegādātos teleskopu, un tika ar mani runāts tā, it kā es pat nesaprastu, ko vispār no teleskopa var gaidīt.
Vēl tika pieņemts, ka es nevaru iegādāties 600e teleskopu. Kāpēc ne? Es varu. Tas nebūtu mazs pirkums, bet, ja es izlemtu, ka to ļoti gribu, es tādu nopirktu. Vai es izklausos pēc cilvēka, kam tas ir nesasniedzams sapnis? Kāpēc? Es nebūt neesmu trūcīga, kāpēc es tāda izklausos? Jo es par humpalām runāju? Es velku humpalas, jo es atbalstu lietu lietošanu, ārā nemešanu, un tāpēc, lai pirktu teleskopu. Nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties, bet tāpēc, ka es gribu pirkt citas lietas, ieguldīt piedzīvojumos, jo teleskops - tas nav tāds vienreizējs pirkums, tas ir piedzīvojums. Jā, arī tāds pa 300e. Ar tādu, piemēram, var smuki redzēt Mēness krāterus. Es zinu, ka es ar viņu neredzēšu nez kādus brīnumus, kāpēc uzskata, ka es to iedomājos?
Es neesmu emocionāli stabila, to es atzīstu, bet es neesmu stulba, neadekvāta, nespējīga pieauguša cilvēka līmenī izdarīt lēmumus.
Nu bet tiešām, kāpēc dažiem liekas, ka tā ir?

Fri, Sep. 21st, 2018, 08:53 pm
Grūšās lietas ar logiem un bez

Es atceros daudzas lietas no bērnības kā kaut ko ļoti grūtu un smagu, kas jādara ilgi, skaļi pūšot, un ko nevar tāpat uzsākt, kam ir jānobriest un jāgatavojas. Jau kaut kad rakstīju par kartupeļu mizošanu - jāliek tie ūdenī, lai nenomelnē, ļoti smagi jāapsēžas, pirms to dara, un tad ilgi, ilgi jāmizo.
Tagad logu mazgāšana. Atceros, kāds drausmīgs trādirīdis tas bija. Bija jānogaida īstā diena, jo ilgi tak nevar logu vaļā turēt. Bija jāgatavo simtiem lupatu, kuru tāpat nekad nepietika. Bija jālieto ļoti daudz smirdīga līdzekļa, jāpūš tā ka tek un plūst, nekad nepietika lupatiņu, ar ko to visu slaucīt, rokas slapjas līdz elkoņiem. Pa vidu lielajai mazgāšanai nedrīkstēja noslaucīt, ja gadījās piedurt roku, tam bija jāstāv līdz mazgāšanas tracim, jo citādāk būšot pleķains. Tas viss bija tāds šausmīgi grūts, bet arī it kā svētku process. Un vēl tās slapjās lupatas! Vienmēr bija lupatas, ko lietot, daudz pat, bet bija jātaupa, tāpēc bija jācīnās, mēģinot pārlocīt to slapjo slaukāmo lupatu, kamēr visi stūrīši pat slapji, tikai tad varēja ņemt jaunu.
Tagad es logus mazgāu bez līdzekļa, tikai ar ūdeni, ar mitru drāniņu pārbraucu pāri un tad ar lielu, vecu drēbi kārtīgi nopulēju, lai nepaliek ne mismazākais mitrums un tiešām var redzēt, kur tīrs, kur nē. Tas viss iet ļoti ātri un viegli, vienkārši nevajag taupīties ar slaukāmo lupatu, lai ir gana liela un pietiek. Nav nekādu stulbu līdzekļa švīku, nav nekādas smakas, viss ir tīrs un dzidrs. Var darīt kaut vai reizi mēnesī, bez kaut kāda nenormāla trača un sajūtas, ka tas viss notiek tā smagi un divreiz gadā. Un te pat nav runa par to, ka senāk bija liels trūkums un nebija kaut kā, ar ko tagad viss ir ātrāk. Bija ūdens, bija lupatas, viss. Bija kartupeļi, bija nazis.
Varbūt viss vienkārši bija smagi un tā bija vienīgā dzīve, kādu mēs zinājām. Bija jābūt smagi, jo tā bija pareizi. Nedrīkstēja tā pa vieglo ar lupatiņu pārskriet. Nē, bija jātaisa divreiz gadā šausmīga izrāde un jānomokās tā, ka mugura slapja.
Interesanti, cik tā smaguma manī vēl ir palicis. Tā uzspiestā smaguma, kuram nav pamatojuma kamī citā kā vienīgi tajā, ka dzīve ir smaga.

Thu, Sep. 20th, 2018, 11:27 pm
Laimīgums

Es jau kādu nedēļu jūtos laimīga. Kā tas tā gadījās, nezinu, bet zinu, kas to izraisīja. Vairākas lietas, it kā, bet sakne jau tomēr bija viena, vismaz viena virziena sakne.

Sun, Sep. 16th, 2018, 12:13 am
Balss

Šitas drausmīgais vīruss ir vismaz man radījis seksīgi zemu balsi, kāda man patīk. Vienīgi man pašai nāk smiekli, kā es runāju, un no tā rodas klepus.

20 most recent