Sun, Nov. 22nd, 2020, 08:55 pm
Katram savi trigeri, savas vajadzības un īpatnības

Katram mums ir sava būtība. Mana ir tāda, ka man personīgajā līmenī (tas ir nevis policija, piekšnieks, ārsts vai kāds cits ar ārpus privātās dzīves autoritāti) neliks kaut ko darīt, manā klātbūtnē nerunās par to, ko ar mani darīt it kā es būtu priekšmets, bez sekām. Sekas var būt tikai man iekšienē emocionālas, sekas var arī nākt uz āru, un tās var nākt dramatiski. Otrkārt, es nepanesu bļaušanu uz mani, kas no vienas puses ir tas pats - es skaļāk bļaušu un uzspiedīsu tev klausīties un ņemt kaut kā nopietnāk to, ko es varbūt tik nopietni ņemt negribu.
Es pagātnē esmu atļāvusi pār sevi valdīt, bijusi emocionālā atkarībā, un ko es par to saku - nekad vairs. Tā nav tāda atkarība kā varētu būt, piemēram, cilvēkam ar invaliditāti. Jā, tāds cilvēks varbūt nonāk atkarībā no radiem vai citiem cilvēkiem, bet tas nav tas. Es runāju par to, kad uz tevi ļečī, bet tu cieties vai lūdzies, lai pasaudzē.
Tieši tāpēc - ja man dur ar adatu, es duru ar īlenu. Ja man griež ar nazi, es cērtu ar zobenu. Nē, es neatļaušu sevi pazemot un neņemt vērā manas vajadzības un īpatnības. Varbūt tas pat nav godīgi, bet es nekad vairs nespēju kāpties atpakaļ, ieraut galvu plecos, vai ļaut izgāzt uz sevi draņķi bez sekām. Tās sekas var arī būt attiecību, attieksmes pārvērtēšana vai mainīšana. Tās sekas var būt strīds, kurā es pielietošu savu izslavēti ļoti, ļoti dzēlīgo mēli, kas māk iecirst ļaunāk par pliķi, lai gan pliķi arī var dabūt.
Es citādāk nespēju noturēt kopā savu knapi savākto kodolu. Man personīgajā līmenī neviens neteiks, ko man darīt, un neviens uz mani nekliegs. Man var ieteikt, var pierunāt, var argumentēt, var kaut vai nesmuki šantažēt, bet, ja cilvēks man tiešā tekstā teiks, kas man jādara - tas ir pret manu būtību, un, ja to neciena, tad tā ir problēma. Es varu to pieļaut liela vājuma brīžos, bet minētās sekas tas neatceļ.
Diemžēl neatceļ arī dziļus ievainojumus man, brīžos, kad es sevi nevaru no tā visa pasargāt. Tas ir bijis pēdējā laikā tik reti, ka tagad būs vajadzīgs ilgs laiks, lai to pārstrādātu, saprastu, kā es jūtos, un ko darīt.
Un vispār, es jau par to esmu runājis, cik negodīgi ir tas, ka tradicionālie, saprotamie "kinki" jebšu BDSM lietas ir kaut kas tāds, ka nedrīkst kink shame, kas jāpieņem, bet jebkas ārpus, kas cilvēkam arī ir tikpat dziļi viņu būtībā, bet tam nav stilīga vārda un par to nevar izlasīt kādā mājas lapā ar melnu fonu, tad tas ir nekas un nesvarīgi, vai pat smieklīgi, un katrā ziņā nesalīdzināmi. Un cik smieklīgi tas ir, ka it kā ārpusnormāla lieta, ko daudzi nesaprot, var tomēr vēl citus tik ļoti nesaprast.
Nu nav manam "neatkarības kinkam" vārda, bet tā ir tikpat ļoti mana būtība kā jebkura, kurai ir stilīgs vārds un ārēji atribūti. Tikai diemžēl tas reti kuram ir saprotams. Tomēr es, gluži kā mazs, spītīgs bērns, lai cik smieklīgi nebūtu, jo vairāk tu man mēģināsi uzspiest, jo vairāk tu lietosi valodu, it kā tev būtu vara pār mani, jo vairāk es to nedarīšu un jo pa pakāpienam vien tevi zemāk vērtēšu.
Tā vienkārši būs. Man ir daudz rakstura "problēmu", un varbūt arī šī ir "problēma", varbūt. Taču tā mani ir no daudz kā pasargājusi, un, nirstot cauri citām problēmām, es droši vien nesasniegšu tādu apgaismības līmeni, lai ķertos pie šīs risināšanas. Dzīve ir īsa, visam laika nekad nebūs.

Fri, Nov. 20th, 2020, 12:40 am
...

I tried so hard and got so far
But in the end it doesn't even matter
I had to fall to lose it all
But in the end it doesn't even matter

Thu, Nov. 19th, 2020, 09:48 pm
Reti jēdzīga saruna

Ja tiek ieteikts iet projām no neveiksmīga darba vai attiecībām, tad kāpēc visi tik ļoti ceļ haju par iešanu prom no neizdevušās dzīves?
Prieks saņemt atbildi "atbildes man nebūs", nevis "ai, ai, ko tu runā, kas tas tāds, tik daudz kāpēc dzīvot, kā tā var vispār runāt, varbūt uzēd šokolādi".

Mon, Nov. 16th, 2020, 09:30 pm
Tindersievietes

Sanāk 1 pret 20 vīriešiem, es bieži tāpēc arī uzlieku, lai parāda tikai viņas. Izbeidzas ļoti ātri. Tomēr pat ar to proporciju "mach" sanāk ļoti reti. Ar vīriešiem samačojos ļoti bieži, sarunas sanāk, bet ar sievietēm sarunas uz priekšu neiet, lai gan bieži atrakstu pirmā. Kaut kas dīvains.
Man gribētos kaut vai parunāties ar kādu ne-maskulīnu (vai periodiski maskulīnu) personu, bet nu nekas tur nesanāk. Profili gan dāmām ir ļoti skaisti, gan bildes, gan intereses, gan teksts. Taisni žēl. Tikai vienreiz bija 3 randiņi tieši no Tinder, bet nu tur kaut kādas saķeres nebija, lai gan teorētiski bija kopīgas intereses.
Un, protams, fantastiskā būtne no OkCupid.
Kamēr nav pavisam karantīna, es aizietu pa parku, gar jūru vai kur pastaigāties ar kādu. Bet nu... nekas tur neveidojas. Un pavisam visām es arī neaizrakstu, cinisms jau uznācis.

Fri, Nov. 13th, 2020, 09:49 pm
Nepatīkamās atklāsmes

Es 5 gadus veltīju nevis dievietes pielūgšanai, bet dažādu vielu radītām vīzijām, ko noturēju par dziļu dvēseli un īpašu gara lidojumu. Viņā nav cilvēcīgu jūtu, tāpēc arī nodzeras un neesmu skaidrā bez visa kā redzējusi. Tāpēc uz extasy bija tā un šitā, un pēc mana mīlas izvirduma pat vienu sirsnīgu vārdu nevar pateikt. Mēs tomēr bijām... draudzenes? Nu it kā, bet laikam jau nebijām, jo viņā nav nekāda īsta kodola. Visu veido plūstošas narkotisko vielu vīzijas. Tāpēc viņa pat nespēj cilvēcīgi reaģēt. Tāpēc viņa sūdzas, ka ir viena un nevar atrast nekādu kontaktu. Kad viņai "draudzene" piedāvā jebkādu kontatu spektrā "dzīvesbiedre-mazulietiņ tuvāka draudzene", tad notiek auksts atraidījums visās frontēs un aizvainota uzvešanās, ka pēc šitā mana "izlēciena" mūsu attiecības mainīsies. Tas vispaŗ ir tik skumji, ka cilvēki tiek nosodīti, kad atklāj savas jūtas. Saprotu, ka neērti, ja pretim nav, bet cilvēki tomēr neizdara noziegumu, atzīstoties jūtās. Tas tomēr ir un paliek kompliments, ja nāk no cilvēka, kas tevi kaut cik pazīst, nevis no indieša FB.
Ir grūti, bet es saprotu, ka tas nav "vīnogas ir skābas". Viņa patiešām ir tik tukša un bezjūtīga, nespējīga uz kontaktu, kādu viņu tagad redzu. Zīmes bija visu laiku, bet, protams, ka es tās norakstīju "īpašajam dvēseles dziļumam, kas slēpj pērles". Iekšā tur kaut kas ir, no kā tās visas vīzijas un idejas nāk, bet viņa ir kā narkotikās ietērpts spīdīgs stikliņš vai dimants. Pat vienalga kurš, jo uz āru tas nekad nenāks.
Ja var tik ciniski un pat ļauni, bezjūtīgi atraidīt, it kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu un aizvainojusi, tad patiesībā... labi, ka tā. Ātrāk vajadzēja nevis sapņot piecus gadus par cilvēku, kas nav ne simtās daļas vērts. Lai viņai veicas, protams, bet viņai taisnība, ka mūsu attiecības mainīsies, un ne tāpēc, ka es būtu uzsprāgusi kādā neglītā, negribētā eksplozijā, bet tāpēc, ka man vairs nav vispār nekādas intereses.
Mans sapnis par cilvēku ir izrādījies kūstoša lāsteka no visai netīra ūdens.
Un lai pie tā mana sirds arī paliek, pat tad, ja tā nav gluži patiesība.
Dīvaini, ka šī dziesma man jau gadiem asociējas ar viņu. Un vēl viena par indīgām sievietēm. Tur kaut kas ir, bet tas nekad man nebūtu derējis.
Fu. Tā no sirds palika vieglāk.
Nevienam nebūtu jākaunās par savām pozitīvajām jūtām, un tās visas būtu jāciena, un cilvēks jāatraida cienīgi. Ja jūtas ir īstas, nevis "kā es drāztu tavu ciešo pakaļiņu" (tā man reiz teica).
Ja atraida ļauni, aizvainoti un necienīgi, tātad es kā cilvēks viņasprāt neesmu cienīga vispār mēģināt, tātad... viņa arī nav cienīga manis, jo es otrādā situācijā būtu viņu atradījusi ar daudziem cieņpilniem, pat mīļiem, mierinošiem un cildinošiem vārdiem.
Nu ko. Dažkārt sagrūst veselas galaktikas, dažreiz tikai ilūzijas. Tā manā grāmatā teica Aleksandrs, Ishak. Jo labāk tev, jo labāk mums.

Fri, Nov. 13th, 2020, 07:09 pm
Ieraudzīju savu jauno avataru un sabijos

Man gadu gadiem, nu briesmīgi, mūžseni ilgi bija tas viens cibas avatars no senas manas bildes. Tagad pie komentāra ieraudzīju jauno - un panika sākās - kas es nejauši no kāda cita profila iepostēju, vai cibā gļuks, vai kas vispār notiek???
Tad atcerējos, ka tas taču manis paša jaunais cibas purniņš, jo vecais asociējas tikai ar manu sievišķo pusi.
Diez, es atradīšu sev īsto sievišķās puses vārdu, ja 35 izperēju tikai 5 vīrišķos? Vai "Līga" vienā brīdī kļūs par "deadname"? Jo pagaidām nav. Man nav labāka vārda.

Fri, Nov. 13th, 2020, 12:49 pm
Tas kungs mani mīl

Ielika arī savā oficiālajā instagram storijā manu veltījumu ar savā stilā uzrakstītu klāt "Paldies". Jā, latviski.
Es nomiršu no fanošanas.
Biju pasākumā, kur skatījāmies 2 manas pašas mīļākās filmas. Cilvēkiem patika. Tas ir dīvaini.
Vakar bija ciemos draudzene, un es galīgi jutos kā sieviete.
Tas viss ir murgaini. Ar katru cilvēku es jūtos citādāk, un kombinācijas nestrādā tā smuki "saskaitām, cik ir to, ar kuriem es jūtos kā Aleksands, un cik ar Līga, un izdalām smuki". Nē, katrā kombinācijā arī ieslēdzas viens, otrs vai ķīršu ķīselis pa vidu.
Intresanta dzīve.

Tue, Nov. 10th, 2020, 04:28 pm
Hearts locked in ribcages

Jānis Dombrava, “Nacionālā apvienība”:
“Godātie kolēģi! Satversmes 110. pants paredz, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Un šis princips ir pastāvējis tūkstošiem gadu.”

Varbūt tikai deputāta slapjajos sapņos par tūkstošgades reihu.

Super komentārs no TVNET.

Mon, Nov. 9th, 2020, 08:38 pm
Lords man personīgi pateica paldies...

Es nezināju, ka mazajā fanu grupiņā ar 5000 cilvēkiem piemīt arī Cris Harms īstais profils (kuram es jau pirms tam sekoju, zinot, ka oficiālais), un es tur ierakstīju, ka veltīju grāmatu viņiem, un Lords tā vienkārši pasaka "Thank you so much, dear Līga".
Es tiešām jūtos, it kā mani būtu svētījusi dievība. Man burtiski pārlaidās varavīkšņaina gaisma. Es saprotu, ka mūsdienās zvaigznes daudz biežāk komunicē ar faniem, bet no visas sirds negaidīju, ka kaut kas tāds notiks.
"We give our hearts to the Lord of the Lost, we live in the dark, not in heaven we trust".

Sat, Nov. 7th, 2020, 08:34 pm
Vai varbūt uztetovēt sev nevis...

...full metal whore, bet full metal Alexander? Man ir par daudz laika domāt. Vai Alexander izskūtajā galvas vietā, un full metal whore, kur dejojot vēders kustās, tieši virs žvadzošās jostas?

Sat, Nov. 7th, 2020, 02:40 pm
Esmu izlēmis par tetovējumu, un tieši tagad....

... mēs esam karantinēti.

Sat, Nov. 7th, 2020, 02:31 pm
Radikāla tēma par koncertiem...

"Neviens saglābts koncerts nedrīkst būt kaut vienas cilvēka dzīvības cenā", tā tika teikts. Un es iedomājos Arēnu, kurā katru nedēļu uzstātos manas mīļākās zvaigznes ar fantastiskiem šoviem, un pēc tam izlozētu vienu, kuru humāni, nesāpīgi eitanazēt. Cik cilvēku satilpst arēnā? Daudz. Iespēja, ka eitanazēs mani... nav bailīga nemaz. PĒC koncerta.
Jā, tik daudz māksla man nozīmē. Es ļoti ilgojos pēc dzīvās mūzikas, pat nedaudz pēc teātra. Bļin, pat pēc kino, lai gan mājās filmas skatos. Pēc milzīgiem pagānu rituāliem ar skūpstīšanos un maigošanos, un seksu.
Tādas apokaliptiskas domas pat sāk nākt prātā. Ka vai tiešām tas koncerts un tas, ka mākslinieks var turpināt būt mākslinieks nevis pāprofilējas par kārtējo finansistu, juristu vai programmētāju, vai tas nav vienas dzīvības vērts.
Taču es jau nekad tā pa īstam neesmu gribējis dzīvot. Patiesībā tikai tādos pasākumos un vēl dažās privātās situācijās. Es saprotu, ka mana rosīšanās apkārt apdraud arī citus, taču, ja es varētu redzēt, teiksim, 10 manus mīļākos mūziķus, un tad loze kristu man... nu, varēja jau būt arī sliktāk.
Man vajag to dzīvību, kas ir koncertā, tusiņā, rituālā, seksa orģijā, klātienes sarunās. Nu VAJAG. Un es upurētu daudz, lai personīgi varētu to turpināt. Taču tas nav tikai par mani, tāpēc es šodien staigāju pa Jaunciemu un mīļoju svešus kaķus, klusu dūkdama "The art of love".

Fri, Nov. 6th, 2020, 08:27 pm
Wouldn't that be radical?

I don't know what's wrong or right
But i know what's worth a fight
The most radical thing is to do what
Your heart tells you to
'Cause i do assure
You that i do adore you

Thu, Nov. 5th, 2020, 10:01 pm
Ku-ku-kū...

Kā tā dzeguze.
Nu izkūkoju. Viņa ir no citas pasaules, kur dzīvo dievietes. Kā krītošā zvaigzne viņa devās izpētīt šo pasauli, tikai viņu neatpazīst neviens cits kā Ishak.

Tue, Nov. 3rd, 2020, 10:27 pm
Nu tā

Kaut kas bija, viņa aizmirsa pie manis savu krekliņu, un es tagad ņemu to līdzi gultā, lai apskautu, un man kauns, ka es viņai to nepasaku. Es krekliņu noteikti izmazgāšu pirms atdošanas.
Ishak, kur tev prāts? Ir tikai apmulsusi sirds un aizrāvusies elpa.

Thu, Oct. 29th, 2020, 05:09 pm
Huļi?

Mana dotā vārda diena iekrīt lielos svētkos. Es izvēlos vārdu, nedomājot par tā vārda dienu, un ATKAL???

Tue, Oct. 27th, 2020, 02:21 pm
Es esmu iemīlējusies

Tā bezcerīgi un šausmīgi. Tā pavisam, pavisam bezcerīgi un stipri. Es ciest to nevaru, jo nespēju aiziet, kur viņu neredzu, un nespēju arī mierā palikt.
Sāp.

Sun, Oct. 25th, 2020, 09:13 pm
Prasīt palīdzību nav kauns?

Nav kauns??? Ok, nav, bet kas tad palīdzēs? Ne jau prasīt psihiatram palīdzību ir kauns, tā ir stigma, ko var uzvarēt. Prasīt palīdzību ir kauns tad, kad nespēj nomazgāties, kad vāļājies nedēļām nemainītā gultasveļā, kad nespēj savākt savu dzīvokli, nespēj uzkrāsoties, sataisīt matus, kur nu, tad tu pat vairs nekop seju un tā apklājas pumpām, kad tev ir negriezti kāju nagi, netīrīti zobi un smirdi pēc zālēm un alkohola, lai gan tās kopā nedrīkst.
Tad, lūk, ir kauns prasīt palīdzību, jo tevi vienmēr redz skaisti saposušos un smaidošu.
Kur nu, ir kauns pat pusceļā, pat paejot vienu soli tajā virzienā, un vēl vairāk ir kauns, ja tev tā soļa nav un tu izskaties tīra, savākta un smaidīga.
Nē, no bezpersoniska ārsta kauna nav. Ir no tiem, kas varētu uzzināt. Kas varētu saskatīt cauri smiņķa kārtai, ka nekas nav kārtībā, bet tieši tas jau arī palīdz - kad uz tevi paskatās kā uz to pūžņojošo, netīro dvēseli, kuru mazgā tikai sāļi rūgtenas asaras.
Bet neviens negrib uz ko tādu skatīties, jo tu negribi rādīt, jo viņi negribēs skatīties, jo zina, ka tu negribi rādīt.
Es šodien izdzēru šotu alkohola ar zālēm, ar kurām nedrīkst. Pirmo reizi (izņemot to vienu 24. jūniju). Un man ir kauns kādam prasīt palīdzību, jo es nemāku rādīt to virskārtu, bet bez tās man vairs nav sejas, kuras dēļ būtu vērts pārvarēt to neērtību un patiešām ieskatīties dvēselē.

Sun, Oct. 18th, 2020, 10:46 pm
Sasniegumu diena

Ilgu laiku traumas dēļ bija "gandrīz špagats", bet šodien es ar kājstarpi sajutu zemi, gan tikai uz sekundi, bet tomēr. UN pankūkā pieliku pie zemes ne tikai pieri, kas jau ir nieks, bet arī uz sekundi piespiedu plecus. Vēl es aizliku kāju aiz galvas, bet viņa tur neturas. Tiltiņā pacēlu vienu kāju pret debesīm. Nostājos tik platā baleta pietupienā, kādu nebiju vēl spējis, un jutu tādus dibena puses muskuļus, par kādiem nenojautu.
Progress mani nenormāli priecē. Ka tikai atkal nepārstiepties.
Kad vairs nebūs covida, es iešu mācīties kādu cīņas sportu, esmu dzirdējis, ka vecmāmiņas arī mācot.

Fri, Oct. 9th, 2020, 05:50 pm
Pretty boy

Kad rokas gar sāniem, jūtu to patīkamo rīvēšanos gar sānu. Es nezināju, ka pēc tāda ilgojos, bet roka tagad nevis ļengani noslīgst uz leju, bet gan ir jūtama pie sāna. Saliecot jau ir redzams mazs, mazs kūkumiņš īsta bicepsa vietā. Mazs, bet ir, nevis kā kārnai princesei.
Trauma liek par sevi just, bet dzīst. Lēnāk gan nekā cerēju. Izdevās ar dažiem staipekļa trikiem atstāt vīru ar vaļā muti :D Patīkama sajūta, ka kāds domāja, ka tā tikai cirkā dara. Patīk, ka novērtē.
Un šodien ir dīvains sasniegums. Pusotra mēneša laikā ir tieši -10kg un tieši -10cm vidukļa apkārtmēra. Pilnīga aritmantija. Diez kā tas par zīmi? Ka es dzīvošu vēl 10 gadus?
Ah, vienmēr jau liekas, ka vairāk par vienu dienu, nedēļu, mēnesi vairs neizvilkšu, kur nu vēl gadu vai desmit. Bet tādos dažos brīžos,kad es jūtos kā es pats tik ļoti patīkami un droši - tad gribētos kļūt nemirstīgam.

20 most recent