Tue, Aug. 20th, 2019, 06:54 pm
:(

Nu viss.

Mon, Aug. 19th, 2019, 06:44 pm
Kurpes visu uzlabo

Nopirku kurpes ar tik vājprātīgi augstiem papēžiem, ka, ja es nelauzīšu kaklu, līdz sestdienai uz viņiem staigājot, tad tā būs zīme, ka viss būs perfekti. Šodien dabūju grāmatas, ļoti patīk vāciņš, jūtos jau daudz labāk. Vēl tikai jāizvēlas no diviem tērpiem, kuru vilkt.

Sun, Aug. 18th, 2019, 10:46 pm
Kā tikt galā ar nelīdzsvaru?

Tas uzmācas no visām pusēm. Kamēr grāmatas prezentācija pamazām tuvojas un tuvojas, man arvien vairāk gribas raudāt un paslēpties. Ne tāpēc, ka darbs liktos nožēlojams un būtu bail ka nepatiks. Tāpēc, ka man ir bail nejusties tā, kā es gribu justies. Man ir bail, ka es jutīšos nožēlojami vienkārši aiz stulbuma. Ka atnāks maz cilvēku un es ļaušu tam sev sabojāt visu prieku. Vajadzētu priecāties kopā ar tiem, kas atnāks, bet man nav skaidrs, cik ļoti gatavoties uz prezentāciju. Esmu no tiem, kas tomēr nevar izbaudīt gatavošanos un tad kaut kādus kumēdiņus rādīt trim cilvēkiem. Nu vajag man to publiku. Stulbākais tas, ka cilvēkiem ir interese par grāmatu, bet viņi negribīgi apsola, ka nāks. Grib vēl padomāt, grib vēl paskatīties, kā būs. Stāv uz tā debilā "maybe", kamēr es te jau esmu asarās nez kuro reizi un sāku ienīst savas emocijas.
Nesaprotu kā man tikt ar to galā. Skatos filmās, ka prezentācijas, izstāžu atklāšanas ir kā milzīgs notikums, un ne jau anonīmiem faniem, bet gan ģimenei un draugiem. Cilvēki cits citam prasa ko vilks mugurā, ko dāvinās, gatavojas atbalstīt savu draugu vai ģimenes locekli, bet cilvēki man apkārt lielākoties uz to skatās kā uz prastu tusiņu, kas neko nenozīmē. Nespēju viņiem vēl vairāk iet virsū un demonstrēt, ka tas nav parasts tusiņš, ka tas ir fakins pagrieziena punkts, kaut kas tāds, ko visu mūžu atcerēties, ko apcerēt uz nāves gultas. Kāpēc citi cilvēki to nesaprot, es nezinu. Viens ir vienkārši Latvijas situācijā, kurā cilvēki nemāk svinēt, kurā jebkuri svētki ir mocības un nav vērti gatavošanās, bet no otras puses ir vienkārši vienaldzība. Tāda vienaldzība sāpina. Tā vienkārši, nepiespiesti atbildēt "nu nezinu, vai es būšu, ir visādi plāni". Un tad es mokos ar to sajūtu tā arī pateikt - man tas ir EKSTRA svarīgi. Izteikt savas vajadzības, ka man tos cilvēkus vajag pasākumā, ka šo nozīmīgumu vispār nevar pārvērtēt. Vai arī paklusēt, jo ja viņiem nav svarīgi, tad lai nav, neskriešu jau pakaļ.
Parasti es neskrienu pakaļ, bet tagad es pat nezinu. Varbūt es pat gribētu paskraidīt pakaļ un palūgties, lai mani pamana, bet es nemāku un nedarīšu. Jau tagad zinu, ka nedarīšu.
Es nesaprotu, kā esmu varējusi pieļaut, ka kaut kas tāds ar mani notiek. Man tiešām likās, ka tādām emocijām esmu tikusi pāri. Es taču zinu, ka cilvēki ļoti labprāt izmanto iespēju piedalīties manos pasākumos, ka viņiem interesē daudz kas, ko daru, bet ka viņiem es reizē tomēr esmu tukša vieta, kaut kas ļoti aizvietojams un tikai kā izklaidīte. Pret mani nav īstu jūtu, draudzības, rēķināšanās ar mani. Varbūt nekā tāda nemaz nav kā filmās un grāmatās, kur taisa cits citam pārsteigumus, kur ir kopība, kompānija, kas nekad tevi bez iemesla neizmetīs no sava vidus. Varbūt, ka tas viss ir tikai mākslā. Jebkurā gadījumā man tā nekad nebūs. Es taču to zinu un jau gadiem esmu pieņēmusi. Tomēr kaut kāds stulbs flešbeks no laikiem, kad man likās, ka nebūšu lēta izklaidīte, traucē izbaudīt to, cik ir. Šad tad taču ir ļoti daudz. Šad tad ir nevis skaisti, nevis forši, nevis tā kā filmās, bet absolūti fantastiski, spoži, tā, ka ir vērts. Tomēr tad, kad nav, es jau to biju iemācījusies pieņemt. Kāpēc es to šoreiz nevaru?
Jo tas man ir fucking SVARĪGI. Es gribētu, lai nekas nav svarīgi, kā senāk, lai ir tas tukšums un mūsdienīgais "būs - būs, nebūs - nebūs". Tomēr no visām pusēm, ne tikai šajā ziņā, man nāk virsū gribēšana pēc tā īstā, pēc tā, kas ir pavisam un pa īstam, un vienmēr. Ar ko var rēķināties. Būtībā es atkal gribu neiespējamo. To, par ko es nemaz nesaprotu, vai tas eksistē citiem, bet vismaz man noteikti neeksistē. Tas ir tāds joks, ka man kaut kas tāds var būt. Man nevar un nav.
Kāpēc atkal tās stulbības?
Es patiešām nesaprotu, kas ar mani notiek. Gribas visu vienkārši atcelt un sūtīt grāmatas pa pastu. Ja jau gribat - ņemiet, un tālāk ejiet Ellē. Nedarīšu, bet iekšā ir kaut kāds ārprāts. Nu neesmu taču es tik stulba, nu neesmu... jāsaņemas.

Sun, Aug. 18th, 2019, 05:40 pm
Ahhh....

Mana tumšā, klusā sirds.

Thu, Aug. 15th, 2019, 06:26 pm
Pilnmēness

Šodien. Jau nedēļu.
Mūzika un sirdspuksti.
Nez kāpēc liekas, ka tās tomēr būs muļķības. Nesaprotu pati savu attieksmi.

Tue, Aug. 13th, 2019, 03:23 pm
Satraukumiņš par visu

Ir tā stadija, kad es nespēju iedziļināties, kad iekšā viss rosās, un ir grūti koncentrēties. Tā iekšējā ņemšanās aizņem tik daudz vietas, ka citām lietām maz paliek enerģijas. Sēžu, trinos, domas šausmīgi uzmācīgas, ik pa laikam pieķeru sevi, ka esmu uzkārusies, sēžu, domāju, neko nedaru.
Grāmatas prezentācija, nelielas klapatas ar printēšanu, bet it kā jau nekas. Bailes, ka pasākums neizdosies. Parasti tādu, vismaz tik izteiktu, man nav. Pēkšņi mazvērtības komplesi, bet tas vairāk saistībā ar tikko iepazīto dāmu. Man tiešām nav ļoooooti sen licies, ka ar kādu ir tik daudz kopīga. Ja liekas, ka tāpat nekas liels nebūs, tad ir vienkārši, daru visu, ko gribu, ja nepatīk, tad nepatīk, nu un tad. Ja tomēr sanāk kas labs - super, bet nepārdzīvoju, ja nesanāk.
Kaut kā emocijas saslēgušās kopā gan par grāmatu, gan prezentāciju, gan nespēju savilkt visus galus kopā trešajā, gan par izjukušo Lūnasu, un to, ka ja nu viņai tomēr nemaz tā nepatīku. Stulbums pēdīgais. Es taču neesmu TIK kompleksaina! Vai esmu? Laikam periodiski, bet iekšā ir vairāk nedrošības nekā likās. Netieku īsti galā. Nav arī tā, ka paralizēta sēdētu un trīcētu, nē, bet tā sajūta ir nejēdzīga. Laikam tomēr pat pašpārliecinātām stervām var uznākt kaut kāds izjukums. Labi, es zināju, ka var, bet laikam nevaru atrast sakni, kāpēc tieši tagad tik traģiskas izjūtas.
Vēl vakar tik traki nebija. Diez, cik ilgi tas vilksies? Man it kā ir laiks tirināties, bet reizē nevēlos tomēr pakāst laiku trīcot un drebot par laikam jau pati nezinu ko.

Mon, Aug. 12th, 2019, 12:10 am
Izbīlis

Es biju uz savā mūžā vislabāko tinderrandiņu. Tagad es esmu pārbijusies. Viņa ir stipri par daudz forša. Gandrīz gribētos pateikt, lai iet Ellē, pārvilkt segu pār galvu un raudāt.

Sat, Aug. 10th, 2019, 11:36 pm
2 nedēļas

Pēc divām nedēļām grāmatas prezentācija. Ahujenna. Es pat nesaprotu, kā par to jūtos, tikai zinu, ka daudz.
Protams, ka var sanākt, ka būšu iztērējusi simtnieku + afterpārtija cienasta naudu + kleitas naudu ne par ko. Cilvēki darās ļoti neparasti. Dažreiz ierodas neticamā skaitā, citreiz atkal nākas visu atcelt. Ļoti ceru, ka kaut kas sanāks. Gribu skaisti nosvinēt.
Tomēr šovakar es par to domāju un dzeru Jāgeri... jo man ir bail, ka visiem tiešām ir vienalga.

Sun, Aug. 4th, 2019, 03:45 pm
Visādas lietas par daudzām lietām

Draiskule uzdāvināja man Šveices aitu. Mīlīgi. Viņš vēl visu ko darīja, visu te nevar minēt. Vienmēr briesmīgi nepatīk šķirties, bet tas ir neapstrīdami uz labu.
Beidzot pabiju pie jūras, bet peldējusies jūrā gan vēl neesmu. Bija vēss un briesmīgs vējš.
Ar vīru skatāmies Sense8. Viņam patīk, turklāt tieši tās vietas, kuras man likās, ka viņam patiks - tās, kas man vismazāk patīk. Cik labi, ka viens seriāls var piedāvāt kaut ko tik dažādu, kas der mums abiem.
Izdevās atkonektēties no rakstīšanas, tagad bail atsākt. Varbūt vēl nevajag, es nezinu. Neesmu izlēmusi.
Cilvēkiem neinteresēja Lūnasas svinības. Pēc fantastiskajiem Jaņiem mani tas apbēdināja, biju jau šo to sagatavojusi, bet nekā. Skumji, jo es gribēju, bet laikam nevar daudz gribēt vasarā. Jācīnās ar 100 citiem izklaides veidiem. Nepatīkami, protams, apzināties, ka viss cits manu piedāvājumu izkonkurēja.
Priekšā ļoti vientuļas nedēļas. Varbūt tomēr jāraksta. Skumji kaut kā, sevišķi izjukušās Lūnasas dēļ.
Garīgā dzīve gan aktīva. Vēl šis tas jāizlemj, un tad jau varēs vēl ko lielāku pasākt.

Thu, Jul. 25th, 2019, 11:22 pm
Neveiksmīgi mēģinājumi atslābināties

Pēdējais trends ir staigāt apakšbiksēs ar vīlēm uz āru.
Mēģināju pastaigāties un iedzert alu, bet es nevaru padarīt pilnīgi neko citu, kā rakstīt vai domāt par rakstīšanu. Es bezjēdzīgi pārvietoju priekšmetus, mēģinot kaut ko sakārtot. Aizmirstu, kurp tos nesu vai ko vispār darīju.
Vienīgais, kas ļoti labi iet, ir vingrošana, jo tas ir automātiski un varu domāt un domāt, un domāt... risināt dialogus, attīstīt personības un iztēloties viņus ciešam.
Trešajā daļā ir daudz ciešanu un daudz cerību.

Mon, Jul. 22nd, 2019, 03:02 pm
Neciešamā māksla

Es ļoti ilgi priecājos par stāstiem, kuros bija trakie rakstnieki, mūziķi un mākslinieki. Tādi negulējuši, maniakāli mirdzošām acīm, kas skata citas pasaules, ātru elpu, kas elpo citas pasaules gaisu, trīcošām rokām, kas tomēr spēj radīt veselas pasaules, paši sava ģēnija apsēsti. Es tā nekad nevarēju... līdz sāku šo triloģiju. Tagad es nesaprotu, kā kāds vispār spēj to paciest. Es aizmirstu lietas, neizguļos, nemirkšķinu acis, līdz tās izžūst un gandrīz krīt ārā no dobumiem. Es vairs nemāku radīt normāli, kā senāk. Man vajag sasniegt stāvokli, kurā man galvā ir cita pasaule, un lai tā stipri aizmiglo skatu uz ikdienišķo pasauli. Citādāk es darbojos lēni, bakstos vairāk nekā izdaru.
Prieks pilnīgi, ka vismaz cilvēkam, ar ko dzīvoju, ir diezgan vienalga, ko es daru vai kā izskatos. Tās ilūzijas par daiļo mūzu, kas atbalsta šajā trakumā un uzskata to par seksīgu, ir slimas. Tas nav seksīgi. Varbūt vienīgi, ja spētu man no galvas to visu tiešām izvilkt, izjust, ko jūtu es. Citādāk tas ir neciešami.
Vai es nožēloju, ka manas senās ilgas nonākt šādos transcendentālos stāvokļos ir piepildījušās? Nē! Jp iekšpusē tas ir VISS. Radīšana. Dzīvība. Nāve. Brīvība, kādu iepriekš bija grūti iedomāties. Vienalga, ka dzīve apkārt grūst. Tu RADI.

Wed, Jul. 17th, 2019, 11:24 pm
Velītis un viņa sievietes

Kopš vīrs ir projām uz Londonu, mans Velītis kļuvis vēl iedomīgāks. Viņa prātā viss beidzot ir tā, kā vajag - viņš un viņa sievietes! Neviena konkurenta. Viņš pat nav greizsirdīgs, kad es Triksi mīļoju. Viena sieviete tracināšanai un mīlēšanai, otra - mīlēšanai un tracināšanai (un no kā priecīgi atrauties par tracināšanu). Visu dienu trinas man virsū un murkājas. Vakarā nāk mīlīgs zem segas. Kad ir vīrs mājās, tad viņš ir citādāks. Tad ir konkurents, kas viņam arī patīk, bet tomēr tad ir cita dzīve.
Smieklīgs runcītis, bet tāds nu viņš ir. Patīk, kad es uzkliedzu un lieku gulties zemē. Pēc tam skatās uz mani romantisks - paskat, kāda tu man stipra sieviete! Kad vīrs atgriezīsies, tad skatīsies dīvaini un vajadzēs laiku, lai pieņemtu, ka vairs nav skaistā dzīve. Viņam patīk būt vienīgajam vīrietim.

Wed, Jul. 17th, 2019, 12:22 pm
Sinestēzijas ārprāti

"pressure to provide a sample is enough for be to NOT be able to provide anything"
*
Šo izlasot man pēkšņi sagriezās galva un es gandrīz nokritu no krēsla. Kad esmu satrauktā stāvoklī vai nogurusi, tā dažreiz izpaužas šausmīgi.
Nesen vīrs izteikti krāšņi atraugājās un man momentā parāva uz augšu.

Tue, Jul. 16th, 2019, 09:25 pm

I am the deep blue darkness.

Sat, Jul. 13th, 2019, 11:24 pm
Bļin, nu kāpēc atkal...

Devu sev laiku atiet. Nelīdzēja. Neļāvu domāt. Nelīdzēja. Nu bļin. Atkal esmu iemīlējusies.
Kad tas beidzot beigsies??? Es gribu tā nedaudz, uz 5 no 10. Lai nebūtu atkal jācieš. Nav laiks drāmām, man ir par daudz ko citu darīt. Tomēr sanāk, nu sanāk. Kaut kā viņas mani vienmēr atrod un nolaupa, un pat pēc mēneša tas neiet projām.
Neko nedaru, bet sūrst, un es zinu, ka jau uz pirmā pieprasījuma aizlidošu, kur vajag.
Un man vēl likās, ka foršu cilvēku vairāk nav. Visiem vajag "simple girl" kamēr es esmu "raging ocean of complications". Nu ko, viņa arī.
Nav ne jausmas, kas te sanāks, ja vispār.

Thu, Jul. 11th, 2019, 12:30 pm
Nejaukas atziņas

Man nekas nepatīk. Te pat nav runa par to, ka kaut ko nevarētu atļauties, bet gan par to, ka man nekas nepatīk. Es meklēju telpas savas grāmatas prezentācijai, un man riebjas atzīt, ka nav nekā, kas mani patiešām sajūsminātu, par ko liktos - tā ir tā foršā vieta, kur prezentāciju rīkot un svinēt.Ārpus Rīgas ir, bet lielākā daļa konferenču zāļu liekas tik pretīgas un neglītas, ka nespēju. Daudz kur arī nav sakarīgas mājas lapas, kur viss būtu aprakstīts. Visur tik liek zvanīt, ilgstoši par visu tārpināt. Kāpēc tāda attieksme vēl ir 21.gs - nesaprotu.
Gribu kaut ko ne-baltā krāsā, ar vismaz 35 krēsliem, un tas pat varētu būt kaut kāds bunkurs, pagrabs vai vēl nez kas, bet tikai bez tās baltās sterilitātes.

Wed, Jul. 10th, 2019, 12:37 pm
Naudiņa

Iznāk ļoti neizdevīgi pasūtīt 20 pirmās grāmatas daļas (8,5 pret 4,5), tāpēc izlēmu ņemt 50. Tas nozīmē, ka uz ķepiņas paliek šausmīgi maz naudas. Ir cerība, ka mēneša laikā nāks klāt, bet nav droši cik un vai vispār.
Atceros tagad, kā man bija jādzīvo ar 60 latiem, kas palika pāri pēc dzīvesvietas nomaksas. Toreiz kaut kas nāca klāt ļoti reti, turklāt parasti tādas summiņas kā 5ls. Tas uz mēnesi likās jūtams, varēja atļauties kaut ko nopirkt . Visbiežāk lētu humpalu drēbīti un šokolādi. Es labi apzinos, ka citiem ir bijis vēl trakāk, un man tā bija, kad vēl dzīvoju pie mammas, bet tas ir tomēr citādāk, man nebija nekas jārēķina un nebija no manis nekas atkarīgs.
Tagad ik pa laikam nākas sev atgādināt - nav kā parasti! Nedrīkst tāpat vien kaut ko nopirkt, ir jārēķina katrs eiriks. Pēdējos gados ļoti nepierasti. Pie laba tik ātri pierod. Protams, ka vīram vēl ir nauda, bet es jau tāpat paprasīju grāmatai. Negribas vairāk. Gribas sev pierādīt, ka es varu mēnesi nodzīvot tā kā senāk. Tomēr tā apziņa, ka konts ir tukšs, nav laba. Es vienmeŗ atstāju rezervi, bet tagad visa rezerve aizgāja grāmatai, kas izmaksā dārgi, sevišķi tāpēc, ka daudzi cilvēki vēlas pirmo daļu. Jāpasūta divkārt. Pēc tam jau daļa naudiņas nāks atpakaļ, bet tieši uz šo brīdi ir kā ir.
Jāmācās atkal pietaupīties. Varbūt nav nemaz tik slikti.

Tue, Jul. 9th, 2019, 11:42 pm
Bija jautājums par rokstāriem

Kurus četrus tu liktu tajā slavenajā prezidentu skulptūrā?
Es izdomāju, ka Frediju Merkūriju, Deividu Boviju, Dženisu Džoplinu un Robertu Plantu.
Mani apsūdzēja, ka es pieliku Dženisu tikai tāpēc, lai būtu sieviete, bet tā no manas puses nav tiesa. Viņa ir vienīgā sievieškārtas rokzvaigzne, ko es tiešām lieku kaut tuvu vīrieškārtas zvaigznēm. Neviena cita man neliekas tā vērta, un viņu es lieku tajā četriniekā tīri tāpēc, ka uzskatu par dievību. Tā patiešām.
Protams, ir vesels bars citu, kā Džims Morisons, bet viņš man, piemēram, asociējas ar kaut ko transcendentāli citu.

Fri, Jul. 5th, 2019, 01:16 pm
Kur dodas pasaule?

Smejoties piespļaudīt bārdu ir dīvaini, creepy un pretīgi, un jāņem ārā, bet lauzt sprandas, izgraizīt seju, turēt istabā pūstošu līķi, noraut galvu utt nav ne creepy, ne pretīgi...
Es kaut kā nespēju skatīties uz savu grāmatu tikai kā uz literāru darbu. Man tas kaut ko nozīmē. Man pazīstami cilvēki mēdz apspļaudīties, kad skaļi smejas, ja viņiem ir bārda, siekalas nonāk tur. Tas nenotiek bieži, bet kādu reizi var gadīties.
Es saprotu, ka te ir pieslēgta kaut kāda konkrēta rediģēšanas sistēma, bet man to ir grūti saprast. Visam laikam ir jābūt estētiski. Skaistas sievietes līķis, pieķēdēts pie sienas, kaut pūstošs tomēr ir dzeja. Vecis, kas skaļi rēc un piespļauda bārdu - creepy...
Ai, ai...

Thu, Jul. 4th, 2019, 03:30 pm
Oficiālā latviešu valoda, literārais izmisums

Pasūtināt... tādu es redzēju Harija Potera grāmatās, man likās, ka tas ir tāds specifisks vārds burvju pasaulei domāts. Laikam jau oficiālā latviešu valoda, kādu neviens nelieto, to paģēr.
Vai jūs varat iedomāties Aleksandru sakām "es pasūtināju matraci?" Raudava arī ir pataisīta par literārās valodas runātāju, lai gan viņa knapi spēj sazināties sarunvalodā. Es tiešām domāju, ka latviešu valodnieki dzīvo citā pasaulē.
Pasūtināt! Jebaaaaal... neviens, neviens, tieši 0 cilvēku tādu vārdu manā tuvumā ir lietojuši.

20 most recent