Sat, Jan. 19th, 2019, 12:20 am
It kā gribētos vairāk parakstīt

Piemēram, par savu pagātni, terapeitiski, bet tas, ka kāds lasa, ir motivācija.
Es esmu šo to sadarījusi, ticiet man, mani 47 sekotāji :D
Bet es nezinu. Gribētos, lai man palūdzas.

Thu, Jan. 17th, 2019, 08:02 pm
Atklāsme

Tas taču ir viens un tas pats! Ocean of hunger un Supernova remnant ir viens un tas pats. Pēc supernovas paliek vai nu melnais caurums vai neitronu zvaigzne. Objekti ar lielu vai bezgalīgu gravitāciju. Es vienmēr esmu sevi asociējusi ar šādu rijīgu objektu, ar ocean of hunger...
Ok. Pagaidām es jūs abas ieceļu pirmajā vietā, ar Shining stars. Lai būtu. Man vairs nav vienas mīļākās dziesmas, jo tās visas veido stāstu. Kā tas tā sanāca, nezinu, bet te nu ir.
Shining stars pārvēršas Supernova remnant un paliek vien Ocean of hunger.

Tue, Jan. 15th, 2019, 10:20 pm
Blaukt

Vakar tik cēls sapnis, bet šoreiz...
Kāpju autobusā uz Jēkabpili, un pēkšņi apsveru domu dot vadītājam suņa olu. Nekad neuzminēsiet, kas tā tāda. Zemene, no kuras šķiļas kucēns. Likās, ka man nepietiek naudas biļetei, tāpēc es piedāvāju tādu zemeni, un man par prieku vadītājs piekrita. Izvilku maisiņu ar dažādām zemenēm, viņš izvēlējās vidēji lielu, ar visai vēl baltu galiņu, lai būtu gaišas krāsas vidēja izmēra suns, un es dabūju biļeti.

Mon, Jan. 14th, 2019, 07:22 pm
Mīļākās dziesmas izmaiņas

Es pat vairs neatceros, kad pirmo reizi par savu mīļāko dziesmu nosaucu Ocean of Hunger. Tas varēja būt 2011., bet es neesmu droša. Kopš tā laika neviena dziesma nav apdraudējusi pozīciju, līdz pagājušā gada otrajai pusei. Iepriekš Shining stars tā kā pabakstīja, bet tomēr noliku viņu otrajā vietā. Tagad es raustos krampjos ar jaunāko mīlu, un nevaru saprast. Varbūt, ka tomēr mainīsies. Jau pusgads un neatlaiž.

Mon, Jan. 14th, 2019, 03:34 pm
Sapnis par Trappist-1e

Sapņoju, ka dzīvoju kādā 2040. gadā apmēram, un man ir māte, māsa un ģimenē skaitās arī mātes jaunais vīrietis. Pašam man bija daži mēneši palikuši līdz 18, bet māsiņai kādi 6. Dzīvojām mēs lielā, bet nedaudz nolaistā mājā ar skaistu dārzu. Es gāju vidusskolā, viss kā nākas... līdz vienā saulainā un visai skaistā dienā māte man paziņoja, ka rīt no rīta agri mēs pārceļamies uz "ceturto", jebšu Trappist-1e. Tā ir ceturtā planēta no zvaigznes Trappist-1, kā viņu saukāja ikdienā - ceturtā, tāda reāli pastāv Ūdensvīra zvaigznājā.
Es biju pilnīgā šokā, neko tādu nebiju gaidījis, es knapi biju piefiksējis, ka cilvēkiem tur ir kolonija, bet, cik man bija zināms, tur dzīvoja tikai zinātnieki. Māte teica, ka viņas draugs esot atklājis ceļu, kā var nopirkt mums vietu uz pirmā kuģa, kas dodas turp ar civiliedzīvotājiem. Man nebija jājautā, kāpēc viņa to vēlas darīt, jo Zeme bija kļuvusi visai piesārņota, Eiropu bija apsēduši bēgļi no valstīm, kuras bija izpostījušas klimata pārmaiņas, kari un resursu izsīkšana. Visi runāja, ka drīzumā mēs varēsim pārcelties uz tīrākām planētām, bet es īsti nebiju domājis, ka tas notiks vēl mana mūža laikā, vai vismaz ne tā, ka jau gluži rīt. Visi apkārt runāja, ka ceturtā ir potenciāli piemērota planēta, bet tas, ka uz to var jau sākt pārvākties, likās tālu vēl priekšā. Māte stāstīja, ka tur viss būšot gatavs, jo planēta izrādījusies daudz piemērotāka dzīvošanai, nekā licies. Atmosfēra esot elpojama, esot atrasti derīgie izrakteņi, būtībā tā pat varot kļūt neatkarīga no Zemes. Vajagot cilvēkus, kas tur jau apmetas un palīdz iekārtot plašākām masām. Tur esot pilnīgi tīrs, arī uz priekšu tikšot izmantotas tikai perfekti tīras tehnoloģijas, lai nepieļautu tās pašas kļūdas, ko uz Zemes.
Es jutos pilnīgi izsists no sliedēm. Neko tādu nebiju gaidījis. Māte turpināja runāt, ka mums būs divus gadus jāstrādā uz kuģa, bet tad iesim kriomiegā, un viss būs tik skaisti, varēsim staigāt bez skābekļa maskām, tur esot skaista daba, vedīšot arī Zemes dzīvniekus, varēšot dzīvot zaļi un veselīgi starp civilizētiem cilvēkiem. No vienas puses man tas, protams, patika, jo cilvēki ļoti daudz šeit slimoja ar vēzi, gaiss bija kļuvis tiešām slikts, bija drausmīga kriminogēnā situācija, viss pilns ar trešās pasaules cilvēkiem, kuriem neviens nepalīdzēja, tāpēc viņi zaga un slepkavoja. Ceturtā izklausījās gandrīz vai pēc paradīzes... un ne jau katram tā paveicās. Mātes draugs bija mums izkārtojis tādu iespēju, kāda vēl gadu desmitiem nebūs pat ļoti bagātajiem.
Tomēr man gluži primitīvi nepatika doma pamest Zemi un visu, ko es mīlu. Māte kladzināja tādā priekā, kā es gribēju, lai viņa vienkārši apklust un ļauj man padomāt, tāpēc teicu jā, ka braukšu, un viņa man iedeva lapiņu ar to, ko drīkst ņemt līdzi. Tad viņa aizskrēja kravāties. Prasīju vēl, kas notiks ar māju, viņa attieca, ka atdos savam brālim. Aizgāju savā istabā, lai nedaudz nomierinātos izlasīju lapiņu, bet tā mani nemierināja. Tur bija teikts, ka man uz kuģa tiks dotas vienas bikses un viens krekls, gultasvieta un gulstasveļa, kā arī ēdiens un medicīniskā palīdzība, bet viss cits man ir jāņem pašam no mājām, turklāt drīkst būt tikai viena soma, kuras svars nepārsniedz 10kg, un mugurā apģērbs un apavi, kas nepārsniedz vienu kilogramu. Es varēju paņemt līdzi tikai 11kg Zemes.
Ilgi sēdēju, domājot par jauno pasauli, uz kuru dodos, un nolēmu, ka nekas cits jau īsti neatliek. Vēl nebiju pilngadīgs, tāpēc nezināju, ko te viens darītu. Man nebija šaubu, ka māte brauks brojām kopā ar savu vīrieti, un ka māsiņai arī būtu labāk braukt ar viņiem. Nedaudz iekoda tas, kas mana jau gadu ilgā mīla bija beidzot apsolījies nākt ar mani uz randiņu, bet man pat nebija iespēju viņu tagad satikt, jo viņš nebija Rīgā. Sāku kravāt somu, bet tas man gāja tik smagi. Vajadzēja paņemt apakšveļu, ziepes un zobu pastu uz diviem gadiem, jo bija uzsvērts, ka drēbes pašam būs jāmazgā un dos tikai ūdeni. Vēl tā kā vajadzētu dvieli, šampūnu, suku... bet nolēmu, ka matus labāk dzīšu nost, lai ietaupītu uz resursiem. Un tad vēl bija iespēja paņemt līdzi kaut ko no Zemes... kaut ko no visas manas dzīves. Man bija daudz mīļu grāmatu, gribēju kādu ņemt līdzi, bet tās visas bija smagas. Nezināju, vai tur varēs klausīties mūziku tādā formātā, kā es gribētu, tāpēc nolēmu neņemt. Bija šausmīgi žēl atstāt ģitāru, bet to es paņemt nevarēju.
Tā kravājoties, kļuva tik drausmīgi skumji, ka rokas sāka trīcēt. No sākuma domāju par jauno, tīro, ekskluzīvo planētu, bet, jo vairāk redzēju, kas man būtu jāatstāj, jo vairāk sapratu, ka es negribu. Man te bija dzīve, nebija arī tā, ka pavisam izdzīvot nevarētu. Latvija bija vēl samērā mierīga, respirators mani netraucēja, mājā bija laba tīrīšanas sistēma, tāpēc iekšā to nevajadzēja. Man te bija daudz mantu, ko es mīlēju, man patika skola un klasesbiedri, bija savi mērķi dzīvē, un tas smukais puisis arī beidzot bija izrādījis kādu pretimnākšanu...
Man arī nepatika doma, ka visi bāgātie pārvāksies uz smalku, tīru planētu, atstājot šo, smagi piedirsto, nabadzīgiem cilvēkiem, kuriem vēl jo grūtāk būs kaut ko ar to pasākt. Tāda doma man ļoti netika. Iedomājos, cik snobiski būs tie, kas dzīvos uz Ceturtās, un ka mēs, kas bijām iešmugulēti starp bagātniekiem, būsim zemākā kārta.
Nolēmu, ka man par katru cenu jāpaliek uz Zemes, kaut vai es palieku viens. Varbūt mātes brālis man atļautu šeit dzīvot. Nolēmu tomēr nemēģināt visu novilcināt līdz rītam. Aizgāju līdz mātei, kas savā istabā kārtoja somu, un teicu, ka palieku. Viņa ilgi uz mani skatījās, tad atteica, ka es esmu vienīgais, kam te varbūt tiešām būtu nākotne. Viņa nekādā gadījumā negribēja palikt, māsiņa bija slimīga un viņai būtu labāk lidot uz tīrāku vietu, bet man bija laba veselība un bija izredzes, ka es spēšu sev iekārtot normālu dzīvi. Viņa teica, ka mēs diemžēl vairs nesatiksimies, vismaz visticamāk, jo viņa nonāks galā tikai pēc 200 gadiem. Ja nu vienīgi es ņemtu kādu no nākamajiem kuģiem... bet viņa jau saprata, ka es negribu. Atteica, ka esmu jau gandrīz pilngadīgs, ka varu pats izlemt. Teica, ka novēlēs testamentā (jo priekš Zemes viņa būs mirusi) māju man, iecels brāli man par aizbildni uz tiem dažiem mēnešiem, un lai es dzīvoju laimīgi.
Aizgāju atpakaļ savā istabā. Domāju, ka ar tādu īpašumu man vismaz būs kāds atspēriena punkts, lai spētu te iekārtoties. Bija bail tā pēkšņi palikt vienam, jo īsti pieaudzis es nejutos, bet cerēju, ka mātes brālis man palīdzēs. Aizrakstīju savai mīlai, ka mana ģimene brauc projām uz ceturto, lai gan nedrīkstēju to atklāt, viņam tas likās baigais piedzīvojums, viņš teica, ka brauks mājās ātrāk, lai ar mani par to parunātu. Nopriecājos, ka mums būs tukša māja diviem vien. Uzliku respiratoru un izgāju dārzā, skatījos uz dūmakaino sauli un domāju, ka man patīk šī planēta, lai cik netīra un smirdīga, un bīstama tā arī būtu. Es te biju piedzimis, un braukt projām vienkārši negribēju.
Tā noteikti ir laba sajūta. Es pati būtu braukusi, ne mirkli nešauboties, bet sapnī manas domas bija citādākas. Ja puisim ir 17, viņš ir iemīlējies, viņam labi veicas skolā un ir daudz draugu, pamatotas cerības uz veiksmīgu dzīvi, tad ir iemesli palikt. Man 17 gadu vecumā nekā tāda nebija.
Bet sapnis pašai patika.

Fri, Jan. 11th, 2019, 10:14 pm
Mīļumi

Tas ir forši, ka pat pasaulē, kurā cilveki, savācoties kopā, dalās ar to, kas viņiem manī riebjas, kaut es tos cilvēkus jau sen esmu aizmirsusi, ir īsti mīļumi. Tādi, kuriem jūs, kucītes nožēlojamās, varat stāstīt, ko vien vēlaties, patiesību, pārspīlējumus vai klajus melus, un viņiem es tāpat būšu mīļa un svarīga.
Ja manī ir kas tik nīstams, tad vēl jo vairāk prieks, ka man ir dārgumi, ar kuriem attiecības balstās uz tik stabilas klints, ka kaut kādi ruksīšu pūtieni neko tajā nevar izkustināt.
Ja tā padomā, tad es visvairāk esmu cilvēkus atraidījusi, nokaitinājusi un sabojājusi ar tiem attiecības, jo viņi ir bijuši kaut kādā ziņā forši, bet kaut kādā ziņā neciešami lūzeri. Nu nevaru es pieņemt cilvēkus, kuri nerisina savas problēmas, un vēl vairāk tos ar zemu pašvērtējumu un pilnīgu cieņas trūkumu pret sevi. Pat tad, ja grīdaslupata ir no samta un brokāta, ar dabiskā zīda maliņu un zelta diegiem, tā tomēr ir un ir grīdaslupata. Ja cilvēks apguļas uz sejas un aicina citus bradāt pāri, es to nevaru izturēt, un viena daļa šajā neizturēšanā ir arī drausmīgā pieķeršanās, kāda man piemīt. Nevaruuu es noskatīties, kā kāds dara pāri cilvēkam, kas man dārgs, pat tad, ja tas darītājs ir viņš pats. Un no otras puses man arī kļūst neciešami garlaicīgi.
Tāpēc es ļoti priecājos, ka grīdaslupatas un citi frukti ir pagātnē. Lai viņiem veicas, lai runā, kamēr mēle nodilst. Vai man žēl. Man ir mani dārgumi, kuri var piekrist, var nepiekrist, var apstrīdēt vai papildināt, bet kuriem šīs atraudziņas tomēr neizkustina pamatus zem kājām.
Manī tomēr ir kaut kas tāds, kas liek ne tikai aprunāt un ienīst, bet arī mīlēt. Un to diemžēl nevar teikt par dažām labām piebradātām grīdaslupatām.

Thu, Jan. 10th, 2019, 10:16 pm
Arvien vairāk ļoti vecas emo mūzikas

Love is a flame that can't be tamed
And though you're its willing prey, my darling
We are not the ones to blame

"Trust" is a word all lovers know
The glorious art of staining souls, my darling
We are not the ones to blame

The more we have, the more we want
And the more it hurts our heart, my baby
It always ends up in tears...

So keep on pretending
Our heaven's worth the waiting
Keep on pretending
It's all right
So keep on pretending
It will be the end of our craving
Keep on pretending
It's all right...

When doubts arise, the game begins
The one we will never win, my baby
It always ends up in tears

Wed, Jan. 9th, 2019, 05:01 pm
Bezgaršīgums

Tam tomēr ir arī labā puse. Sliktais arī negaršo tik sūri.

Fri, Jan. 4th, 2019, 05:45 pm
Nogurums

Es saprotu, ka cilvēkiem, kas dzīvi vada, pieslēgti pie trubām, elpojamiem aparātiem, ratiņkrēslos un visādi citādi apgrūtinātos un sāpīgos stāvokļos, varētu likties, ka čīkstu un pīkstu par neko. Krusti nesāp neko traki šobrīd, vismaz uz kādu brīdi kiroprakse ir palīdzējusi, lai gan sūrst stipri. Tomēr ir citas problēmas, un mani tik drausmīgi nogurdina staigāšana pa ārstiem. Man šķiet, ka tās ir bērnības sekas, jo es nekad netiku vesta pie ārstiem, pat tad, kad neapšaubāmi būtu vajadzējis. Ne ar ko nāvīgu jau arī nekad neslimoju. Mani kaut kā ļoti nogurdina un atņem dzīvesprieku iet ik pa laikam, durstīties, ņemties, visa tā atmosfēra. Ja esmu bijusi pie ārsta, visa diena kaut kāda stresaina parasti sanāk. Ja vēl vienreiz, neko, bet, ja vairākas dienas pēc kārtas vai ik pa laikam, kaut kā kļūst smagi. Nespēju es to uztvert kā redzu citus - kā normālu dzīves sastāvdaļu. Mani tas treso un nomāc, pat vairāk nekā šī brīža veselības diskomforts. Es jau nesaku, ka ir traģēdija, bet kaut kā nepatīkami tomēr. Visu jau daru, ko vajag, bet nav īsta dzīvesprieka pat tad, kad būtu viss labi, jo zinu, ka atkal būs ārsti un analīzes, un nemiers par to visu. Izlepuša cilvēka problēmas, protams, bet nu es nomokos, un pa maku arī tas viss stipri sit, atņemot man nākotnes plānus. Grāmatai būs jāgaida nenosakāms laika periods.
Tā nu es svaidos no labām domām atkal pie sliktām. Nav traģēdija, bet viegli arī nav, sevisķi pieturēties pie radošā gara.

Tue, Jan. 1st, 2019, 05:08 pm
Jaungadiņš

Mīlīgi sagaidīts. Sajūta nav īpaši citādāka, bet kā parasti ir prieks, ka tracis ir beidzies. Patīk man Ziemassvētki, bet kā parasti nepatīk, ka tas ir tāds ilgstoši darbīgs periods, turklāt darbi ne visi ir man pa prātam. Reizē patīk un nepatīk. Nogurstu.
Špreiz pavadījām laiku jaukās sarunās un pat nepamanījām, ka pienācis, tikai pēc laika manījām, ka šauj. Patīkami. Not a big deal.
Tomēr kaut kāda sajūta tomēr ir. Par spīti tam, ka īpaši neinteresē, tomēr apkārt ir tā runāšana, ko gribētu mainīt, ko iegūt, ko saglabāt. Man tādas pārdomas ir, bet atbildes nav. Nezinu. Veselību varbūt, jā, to gribētu, lai iet uz augšu, bet tas tāds piespiestais, nav jau tā, ka ilgojos sirsniņā. Ko tu gribētu - tas vairāk asociējas ar ekskluzīvākām lietām, kas nav tāds pamats. Ko tādu īpašu es gribētu - nu laikam vēl nezinu... ir diezgan labi. Ja uzlabosies veselība, un beidzot ir pamats cerēt, ka uzlabosies, tad arī būs visas iespējas turpināt labo un iegūt vēl. Nav tādas lietās vēlmes Jaunajam gadam.
Ir forši.

Thu, Dec. 27th, 2018, 02:43 pm
ZS

Labi Ziemassvētki. Patika man.
Yule/saulgrieži bija ļoti skaisti, ar visu iešanu meža gaismas rituālā, ar zīlēšanu un Mēness vilkšanu. Samērā mazā lokā, bet šoreiz likās tieši mīlīgāk. Rituālos neieguvu nekādas lielas atziņas, bet bija skaista pieredze.
Ar ģimeni bija tā mīlīgi, satiku gandrīz divus gadus neredzētos radus. Iepriekšējie Ziemassvētki briesmīgi izgāzās, tāpēc nebiju viņus redzējusi kopš vecmammas bērēm, kas bija neilgi pēc aiziepriekšējiem Ziemassvētkiem. Protams, ka svinēt pie vecmammas bija vienīgais īsti pareizais variants, bet viņa tāpat nodzīvoja 96 gadus, ko var vēl gribēt. Bija jau tāds nedaudz rūgtumiņš iekšā pret radiem, kas iepriekš piekāsa, bet lai jau. Bija forši šogad.
Pie vīra vecākiem bija tīri pieciešami. Nebija nekādu ekscesu, ne arī galēji stulbu izgājienu. Viss parastais, gan diezgan biezā slānī šoreiz. Nu nespēju es paciest, ja cilvēks runā 50% no laika, kas, ja telpā ir 8 cilvēki, ir stipri vairāk nekā pienāktos, un turklāt vēl tā ir nesakarīga, nepārdomāta, dažreiz nu galīgi šķība pļerkstēšana bez kādas jēgas. Ir tādi cilvēki, kas runā daudz, bet viņu teiktais tomēr ir interesants vai vismaz nav muļķīgs, bet šeit tas atgādina to, kā psihologi liek dažreiz cilvēkiem rakstīt tā uz sitiena jebko un nedrīkst apstāties. Nu nekas īpaši labs tur ārā nenāks. Tieši tādā stilā tiek bērtas pilnīgi absurdas, nejēdzīgas atziņas un pātarošana. Tas stipri pabojāja ZS noskaņu.
Bet kopumā ir labi. Vēl brauciens pie tantes būs, kas saistīts ar Ziemassvētkiem, un tad jau Jaunais gads. Un tad beidzot viss būs mierīgi.

Fri, Dec. 21st, 2018, 03:45 pm
Gīku artefakti

Man jau ir The One Ring, Nenya, Oskara Vailda piespraude un bija gaismas zobens, tiesa, vairs nav. Tagad man ir arī The Elder Wand.
Visādi foršuma simboli :D

Fri, Dec. 14th, 2018, 05:04 pm
Bažiņas

Man jau sāka likties, ka man ir HIV vai kas. Bet nu nav. Labi, ka tā.

Wed, Dec. 12th, 2018, 01:34 pm
Kiropraktika

Daži jau būs pamanījuši manu epopeju ar muguras sāpēm. Nu, pirmo reizi kopš 10 gadiem vai pat vairāk ir kāds cerības stariņš. Pamatota cerība jau ar pirmajiem rezultātiem, nevis kaut kas miglains.
Es jau kaut kad agrāk biju dzirdējusi, ka ir tāda kiropraktika. Pirms vairākiem gadiem ieminējos par to ģimenes ārstei, viņa uz mani paskatījās tā, it kā es runātu par kaut kādu pūšļošanu. Viņa tic homeopātijai un man vairākas reizes bija mēģinājusi to izrakstīt. Nodomāju, ka ja jau pat tādām muļķībām ticoša ārste uzskata, ka šāda prakse ir pielīdzināma zālīšu kūpināšanai un grabuļa grabināšanai, turklāt vēl bīstami, tad jau nu tiešām nebūs labi.
Nākamo reizi es to kaut kur izlasīju un jautāju fizioterapeitei, par kuru bija labas atsauksmes, ka esot profesionāla. Viņa teica, ka tā ir maz izpētīta prakse, ļoti bīstama, viņa neiesakot. Nu, ja jau otrā instance, turklāt šī likās uzticama, tā saka, nu, neko. Nodomāju, ka nevajag.
Tad man pēdējo pusgadu šis vārds leca virsū no visām pusēm. Likās, ka visi par to runā. Palasīju angliskos resursos, nekur neatradu, ka tas būtu bīstami vai nepārbaudīts. Izklausījās, ka tā ir rietumu pasaulē vispārzināma terapija, kuru paraksta arī ģimenes ārsti. Pirms tam bja dzirdēts, ka labu speciālistu Latvijā neesot, var jau būt, ka tāpēc bija tā attieksme. Atradu angliski runājošu speciālistu un uzreiz pieteicos.
Un ko neteiksi - viņš man pateica vairākas lietas, ko jau par manu ķermeni bija teikuši fizioterapeiti, un vēl vienu ļoti svarīgu tieši par vienu gūžu kaula pusi, ko neviens nebija teicis. Man jau pēdējā laikā arī ar kaklu nebija lāga, nespēju pagrozīt tik brīvi, jo slimošanas un kājas sastiepšanas rezultātā sanācis bija maz kustēties. Viņš uzspieda uz gūžām, uz kaklu un uz muguras vidusdaļu, un viss. Pirms tam nosvēra, man puse ķermeņa bija par 10kg smagāka. Nemot vērā, ka man nav nekādu redzamu deformāciju vai iztrūkstošas rokas, tas ir ļoti nenormāli.
Pieceļos pēc visa... smaguma centrs pēkšņi ir ērtāks, nezināju pirms tam, ka nav ērts, bet izrādās, ka bija. Galva grozās kā čūskai uz visām pusēm, un no krustiem tās sāpes, kas mani bija pavadīušas nepārejoši vairāk nekā desmit gadus - prom. Palikusi tāda viegla smeldze, bet jūtu, ka vairāk no tā, ka kaut kas mainījies, ne no tā, ka tiešām kas slikti. Man izrādās kaut kas tur bija nostājies ļoti nepareizi, spieda uz visiem nerviem pēc kārtas, un viņš ar pāris ļoti skaļiem brakšķiem, kas pat ārstu sabaidīja, jo bija drausmīgi, kā uguņošana, salika visu vietās.
Es nezinu, cik ilgi tas turpināsies, bet es jūtos staltāka, kustīgāka un bez sāpēm. Tas vienkārši nav man saprotams, kā tāda prakse nav ieteicama visiem pēc kārtas, kam ir problēmas ar muguru vai sprandu! Riska faktors ir ļoti zems, nesāp, lai gan sajūta ir dīvaina, desmit minūtēs mani salika pa vietām kā ar brīnumnūjiņu. Bet pie mums BAIDĀS no šīs terapijas un biedina neiet!!! Attīstītajās valstīs tā ir ļoti ierasta terapija, kas netiek saistīta ne ar pūšļošanu, ne ar draudiem veselībai.
Ja jums ir kādas kaulu problēmas, aizejiet!!! Vismaz uz konsultāciju! Pat, ja sāp tikai galva un spranda, to var ar vienu krakš dabūt vaļā! Es nesaku, ka palīdzēs visiem, bet man palīdzēja neizmērojami. Un neklausieties mūsu atpalikušajos, iesīkstējušajos ārstos, kas noliedz. Palasiet paši, variet man neticēt, bet visā attīstītajā pasaulē to izmanto un dzīvo laimīgi bez stīvām sprandām un sāpošām mugurām, kur to var atrisināt tik ātri un vienkārši. Protams, ka vajag vingrot un strādāt ar savu ķermeni, bet šis palīdz uzsākt smagākus vingrojumus bez tos pavadošajām sāpēm un stīvuma.
Ļoti iesaku.

Thu, Dec. 6th, 2018, 06:57 pm
Gredzenpasaule vai kā tur viņu latvju mēlē

Lasu Ringworld, kura izrādās ir stipri populāra lieta, tikai es to nezināju.
Visai interesanti.
Kāds ir lasījis?

Thu, Nov. 29th, 2018, 07:44 pm
Kā lai to visu izdara...

...ja rakstīšana izkonkurē pilnīgi visu citu? Es sevi pieķeru pat gluži smieklīgos mēģinājumos atrast, kā izvairīties no pilnīgi jebkā cita. Ne nu gluži no sīkumiem, bet no lielākām lietām. Es neizvairos, es daru, bet kārdinājums katru reizi ir liels. Tiešām ļoti liels.

Wed, Nov. 28th, 2018, 09:59 pm
Jēkabpils neatlaišana

Nu patika man tur. Es ļoti gribētu, lai Jēkabpils būtu kaut kur tur, kur Salaspils. Tad es tur dzīvotu.
Sapņoju, ka esmu aizbraukusi uz veco māju, jo saimniece saka, ka nevar saprast - tur vispār kāds dzīvo vai nē? Jo īstenībā jaunie īrnieki nav ideāli, kā izklausās. Aizbraucu, pieeju pie mājas, tur viss tāds nolaists, slēģi ciet, nevar saprast. Zvanu pie durvīm, neatbild. Eju iekšā, jo sapnī atslēga man vēl bija un viņi nebija mainījuši. Tur no sākuma izskatās apmēram tā, kā kad mēs izvācāmies. Izstaigāju istabas, bet tad pamanu, ka uz trubām sakārtas slapjas zeķes žāvējas. Vēl kaut kādus netīrus traukus var redzēt. Atveru skapi, tur ir kaut kādas drēbes, bet viss netīrs. Jāpiezīmē, ka mēs paņēmām lielāko daļu mēbeļu līdzi, palika tikai šis tas. Normāla ģimene nu nekādi ar to neiztiktu. Mantu arī nācis klāt bija maz, un kas bija - viss nekārtīgs un netīrs, neiekārtots.
Tad pēkšņi nāk iekšā vīrietis un prasa, ko es viņa mājā. Saku, ka stulbi gan neatbildēt saimnieces zvaniem un nemaksāt īri, un ka nevar saprast, vai te vispār kāds ir. Viņš saka, ka dzīvojot te ar sievu un pieciem bērniem. Nu neizskatījās jau nu gan. Ka viens nekārtīgs, netīrīgs vīrietis te dzīvo - to nu es vēl ticētu, bet ne jau vesela ģimene. Izeju ārā, zvanu saimniecei, saku, ka nu galīgi nav labi, ļoti aizdomīgi, un māja netīra. Viņa man saka, ka tad jau ies trieks visus ārā. Un vai galu galā es negribu pārcelties atpakaļ?
Viss sapnis bija rādījies man tajā specifiskajā, zeltainajā gaismā, kādā redzu labos sapņus vai nostaļģiskos par to, kas man patika, bet zaudēts. Nu ir, ir žēl. Teicu ka tad, ja māja stāvētu tukša, es labprāt tur paviesotos šad tad, bet ka tomēr nevēlos atpakaļ.
Tā arī ir. Māja pati man tā neko īpaši, bet pilsētas miers, klusums un neapšaubāmās ērtības tā ļoti palika pie sirds. Kad jābrauc nez cik tālu ar smirdīgajiem, pārpildītajiem RS autobusiem, kad jāblandās pa skaļajām, sāls šļuras pilnajām ielām, jāelpo Vecmīlgrāvja drausmīgais, piesārņotais gaiss, tad tik žēl ir.
Bet nu tā māja tomēr bija pārāk slikti uzturēta, pārāk tuvu ielai, to noliegt nevar. Arī tagadējā nav siltināta, bet nav tik auksts kā vecajā. Ir daudz plusu.
Bet tomēr tādi sapņi nozīmē, ka to plusu varbūt salīdzinoši nav tik daudz, kā gribētos. Abi kausi - būtu palikusi tur vai pārcēlusies uz šejieni - nav nemaz tik nevienlīdzīgi. Jā, dzīvot šeit, Jaunciemā, tas svaru kauss IR pilnāks, bet tikai par drusciņu. Ir arī daudz negatīvā.
Būtībā ko es gribētu - dzīvot kaut kur laukos pie Jēkabils un lai man ir mazs vienistabas dzīvoklītis Rīgā.
Jā, tā būtu ideāli. Jo puse sirds tur tomēr ir palikusi.
Jādomā, protams, vai runa ir tieši par Jēkabpili, vai es būtu tā pieķerusies jebkurai mazai, jaukai pilsētai. Tomēr Jēkabpilī ir tā ērtība, ka tā ir reizē maza un Latvijas apstākļiem - liela pilsēta. Tajā viss bija pa rokai. Tādā pilsētā var ilgi dzīvot, nejūtot vajadzību bieži braukt uz Rīgu. Protams, ja ir darbs, ģimene, draugi... bet man tas viss Rīgā.
Ja būtu Rīgā mazs dzīvoklītis gan darbam, gan padzīvošanai tur, kad vajag, būtu tik ļoti jauki... bet mazi dzīvoklīši, pat tādi ļoti lētie, tomēr Rīgā ir dārgi.

Wed, Nov. 28th, 2018, 06:09 pm
Sniegs un aukstums

Kad ārā ir stabili mīnusi, sniega sega un spilgta saule rotājas apsingušos koku zaros, tad es ticu, ka būs labi.

Sat, Nov. 24th, 2018, 03:07 am
Ai.

Cik skumīgi just nāves klātbūtni, arī nepaazīstamiem cilvēkiem.

Sat, Nov. 24th, 2018, 12:01 am
Žēbalas, nu reiz vajag

Kopš es satraumēju kāju šī gada Jāņos, man tā arī nav izdevies tikt atpakaļ normālā sportiskajā formā. Krustu sāpes kādu pusgadu nemocīja, es par tām aizmirsu (atskaitot fona sūrstēšanu un šad tad pa dūrienam, bet tas nieki). Bija viss ok. Tad es nomaucos uz čiekura un sākās... nācās daudz laika pavadīt mazkustīgi. Tad bija nežēlīgi karsts un es ģībstu, ja vingroju 30+ grādos. Tad man piemetās smaga saaukstēšanās, kaut kas jau uz gripas pusi. Pēc tam no visa tā mazkustīguma man atkal sāka sāpēt krusti, šoreiz otrā ļaunākā lēkme mūža laikā. Gultā divas nedēļas, vēl viena steberējot uz kruķiem. Tikko tas pārgāja, man piemetās faringīts smagā formā. Tagad tam klāt ir iesnas, no vietas izgājis kakla skriemelis un konjunktivīts no blenšanas grāmatās un datorā, jo neko citu nevaru.
Es saprotu, ka tas viss no mazkustīga dzīvesveida un sliktas imunitātes, kas ar to saistīta. Tomēr kā no tā apburtā loka tagad tikt ārā es nezinu. Es slimoju un slimoju, un man kļūst nelabi, ja vingroju vai eju ārā drēgnumā.
Esmu jau vairākus gadus tīri labi spējīga saņemties, ticēt, ka būs labāk, tikt ar sevi galā, mans shits ir visai together, ne tā kā senāk, bet šobrīd es sāku zaudēt spēkus. Man vienmēr veselība saistījusies ar kustībām un ārā iešanu. Var jau mēģināt ēšanu uzlabot, bet arī grūti, ja uz veikalu netieku un brīžiem tik slikti, ka spēka nav ko taisīt.
Kaut kā visu šo mēnešu laikā tomēr mans spars ir pazudis. Sāku just, ka vairs nav spēka savākties, jo visu laiku ir slikti un no tā apļa ārā netieku.
Vienīgais prieks ir pufs, kas tiešām ir labs manai mugurai. Ērti pat tajā slimības diendusiņu nosnausties.

20 most recent