Thu, Apr. 2nd, 2020, 11:15 pm
Nodarbošanās un klusums

Dažreiz uznāk tāda sajūta, it kā es kaut ko gaidītu - kas tas viss beigsies, kad es saslimšu, kad tas un šitas. Tad nu es to apslāpēju ar ļoti daudz darīšanas. Lai nav tā sajūta, ka es gaidu kaut kādas jaunas ziņas vai vēl nez ko. Iebraucu grāvī. Plānoju jaunās maģijas online nodarbības un rakstīju, kas abas ir aizraujošas lietas un man patīk. Apjūdzos. Reāli aizgāja tādā ritenī galvā, ka vairs izlīst nevarēju. Ne pagulēt, ne kā atslābināties. Kamēr vēl mežā staigājos, pa pusei tikai, bet tomēr viss pa galvu griežas. Kā atpakaļ mājās - atkal sākas sviests. Ik pa brīdim "it kā" paņemu pauzi, bet patiesībā milzīgs nogurums. Esot visu laiku mājās arī var visu laiku smadzenes nodarbināt, nav nekā tāda, kas tās atslēgtu no darbiem. Iepriekš man palīdzēja ciemiņi, kaut kur aizbraukt, koncerti... bija tāds patīkams līdzsvars. Neatšķaidītā veidā es vai nu sēžu un gaidu nez ko, nobumbulējot visu dienu, vai iegrimstu tā, ka viss saiet uz īso.
Es domāju, ka varu atrast, kā to visu sakārtot, bet situācija ir neierasta, un vēl neesmu tikusi galā ar šo sev raksturīgo divējādību, kam nu ļauta pilna vaļa.

Thu, Apr. 2nd, 2020, 12:26 am
Kiss me hard before you go, spring time sadness

Šodien ļoti daudz kā pietika. Līdz mielēm.

Tue, Mar. 31st, 2020, 02:53 pm
Dil Gaya

Es gribu pazaudēt sevi. Beidzot.

Thu, Mar. 26th, 2020, 09:41 pm
Vēl par tiem garajiem, brūnajiem matiem

Esmu atkal iekritusi, tieši pirms pandēmijas. Tagad piespiedu kārtā sanāk sarakstīties stipri ilgāk, vienam otru nesatiekot, nekā bija plānots. Tepat kaimiņos viņš dzīvo, bet tikpat labi varētu uz Mēness. Puisis stipri romantisks, mīļākā grupa HIM, kaut ko līdzīgu (nedaudz) arī dzied. Nu ir jau ir man "lieta" uz mūziķiem. Tas, ko viņš brūvē, ir jauki, bet ne man, taču seksīgumu tas nemazina. Mūzika nav slikta.
Tomēr kā viņš runā, tik... tik... nu jā, TIK. Tā, ka iekšā ir daudz. Lai par kādu tēmu, bet viņa vārdi ir piesātināti, it kā viņš tiešām iedziļinātos, nevis šļūktu pa virsu kā citi. Viņš var būt gan jautrs, gan sentimentāls, gan sadusmoties. Viņā ir dzīvība iekšā. Tieši to es arī meklēju. Kādu, kas nav sabrucis zem dzīves nastas. Var būt kaut vai suicidāla depresija, bet reizē alkas pēc dzīves. Daudzi cilvēki, kas izdara pašnāvības, iepriekš bija dzīvāki par miroņiem, kas staigā apkārt. Tieši tāpēc jau tādi dzīvie kā mēs nespējam panest miroņu sabiedrību.
Tā vienu reizi mūžā man ir bijis, ka izveidojas gara sarakste ar kādu no citas valsts un ir doma braukt ciemos. Toreiz gan tālāk, uz Maķedoniju. Arī gari, gari brūni mati un mūziķis. Viņa grupa man gan patika labāk, lai gan arī pati neklausītos. Man laikam tiešām ir "tips". Toreiz izjuka viss, jo sāka likties, ka viņam ir pārāk liela iztēle. Tāda biedējoši liela. Sākumā forši, pēc tam sāka biedēt. Likās, ka cilvēkam tiešām visi nav mājās. Bet tās bildītes gan es neesmu izdzēsusi :D Pirmo "dick pic", ko kādam pajautāju un dabūju. Ar citiem man pilna mape, tādiem, ko es neprasīju.
Redzēs, redzēs... ja sarakste izturēs līdz robežu atvēršanai, laikam braukšu ciemos :) Gan jau aplauzīšos, bet šo negribas atcelt tikai tāpēc, ka iespēja uz veiksmīgu kontaktu ir maza. Viņa tomēr ir.

Thu, Mar. 26th, 2020, 08:21 pm
Matu audzēšana

Lēna, bet to jau mēs zinājām. Cik viegli bija nogriezt īsākus, vēl īsākus, vēl īsākus... tad pārbalināt baltus, tad zili, zaļi, melni... Cik ilgi viņi aug, kad gribu dabiskus un garus. Kad man bija 24, tad laikam pēdējo reizi bija īsti gari, līdz dibenam. Tagad, desmit gadus vēlāk, vai tik gari izaugs? Bet gribas. Un tad gan jau atkal kādā brīdī sakārosies mainīt krāsu, vispirms būs gari krāsaini, tad būs jāgriež... viss no sākuma.
Tagad ir nedaudz melni gali, bet jau vairāk dabiskās krāsa. Un cik tie dabiskie is mīksti! Nekad krāsoti mati nav tik patīkami. Izskatās, protams, labi, bet uz pieskārienu var just, ka raupjāki. Lutinu ar rīcineļļas maskām, ceru, ka kaut cik izaugs. Redzēs.
Kaut viņi man būtu biezāki vai cirtotos, vai būtu kādā košā krāsā. Rudi, platīnblondi, melni, kastaņbrūni vai vienkārši piesātināti brūni, ne tādi pelēcīgie, kā jau latvietei. Kādu laiku patīk, bet tad gribas krāšņumu un nobeidzu :(
Distancēšanās laikā vieglāk atrast laiku, kad visu dienu nostaigāt ar saeļļotiem :D Vismaz tik tā prieka.
Manam jaunajam, karantīnas dēļ nesatiktajam krašam ir gari, gari, tumši brūni mati... Eh, kaut man tādi būtu, bet labāk kaut viņš man būtu :D

Wed, Mar. 25th, 2020, 12:29 pm
Agrā mošanās

Šorīt pamodos pusdeviņos un miegs nevienā acī. Novārtījos stundu pa gultu kaut ko apcerēdama, telefonu bakstīdama un kaķus mīļodama, tad cēlos augšā. Sāku rīta rutīnu, pabaroju kaķus, iekurināju, ieliku drēbes mazgāt, paēdu, padzēru kafiju, iegāju internetos paskatīties, kas notiek, iztīrīju kastīti, šo to vēl satīrīju, aizgāju līdz pastkastītei, apskatīju, kā rozes aug, izkāru drēbes, aplaistīju puķes... un vēl tik agrs, ka pilnīgi nezinu, ko tagad darīt. Dīvaina sajūta.
Man pēc pavasara saulstāvjiem bieži šitā uznāk, ka kādu mēnesi gribas agrāk celties. It kā jau mākslīgās gaismas, bet es tomēr jūtu, kad ir saule, kad nav. Būtu ideāli dzīvot tādos apstākļos, kur visu gadu kā mums pavasarī un rudenī. Tādā veidā mans dīvainais iekšējais pulkstenis spēj pielāgoties tam, ka gribas celties. Ir pietiekami agri jau tumšs, lai es gribētu migt ciet, un ir pietiekami agri gaišs, lai gribētu celties. Ja ir kaut kā citādāk, tad viss iet grīstē.

Tue, Mar. 24th, 2020, 09:36 pm
Vēl viena lieta veselībai

Jaunākais atklājums - pupi velk uz leju nevis visu ķermeņa aukšdaļu, bet sasprindzina muskuļus tieši virs tiem. Tā ka jāizmasē ir ne tikai plecu aizmugure un virspuse, bet arī tieši zem atslēgas kaula priekšā, palīdz. Tik ļoti, ka tagad muskuļi no iekšpuses niez, laikam grūti tiem nākas atslābināties, nevar pierast. Citādāk ar visu aprīkojumu un bez tā, laikam kļūst nedaudz labāk atkal. Ko vēl uzlabot gan ir daudz. Pēc feilīgā mēģinājuma nofilmēt sevi ar web kameru jau gribas apsvērt operāciju, lai tiktu no kāda puskilo vaļā. Nav vēl nopietna tā doma, bet kas zina. Ok, bija tur horizontālas strīpas uz džempera, bet skats vienkārši drausmīgs, neiedomājams, it kā man būtu kaut kādi bizoņmātes tesmeņi. Saprotu, ka ar pareizāku kamerasleņķi to gan jau var ierobežot, bet tā satriecu sevi ar šo paskatu, ka atmetu ar roku mēģinājumiem filmēt. Labāk lai kas cits fonā, tāpat balss galvenais bija.
Apskaudiet vēl mani par dabas dāvanām. Smuki jau ir, es nenoliegšu, bet grūti.

Mon, Mar. 23rd, 2020, 05:16 pm
Grāvis

Visu laiku no Jaunciema nelīdām ārā, bet pienāca brīdis, kad vajadzēja. Man ir specifiskas vajadzības pārtikas ziņā un arī sejas krēms izbeidzās. Ja man nav svaiga ēdiena un laba sejas krēma, tad uz vaigiem rodas asiņainas plaisas. Nolēmām, ka brauksim ar taksi, lai vairāk izolētos. Man gan bija ilūzijas, ka autobusi varētu būt patukši, bet apkārt runā, ka tieši ļoti pilni, jo samazināts reisu skaits. Tā nu es, cimdiņiem rokās, kārtīgi noskaņojusies lieki nekam klāt neskarties, ātri iekšā un ārā, ievērot distances... un ko es redzu?
Vecmīlgrāvis ir tieši tik pat pilns ar cilvēkiem kā parasti. Visi lien cits citam sejā. Redzēju divus tantukus, kas laizīja pirkstus, lai atvērtu maisiņu. Nebija nekādas iespējas ievērot distanci, jo cilvēki vienkārši pilnīgi ignorē. Viens skaļi šķaudīja pie augļu stenda, un, lai gan neredzēju, esmu pārliecināta, ka ne jau salvetē vai elkonī. Citi mierīgi taustīja augļus, rakņājās pa kastēm, izvēloties labāko.
Dzirdēju gandrīz tikai krievu valodu, kas Vecmīlgrāvī ir ok, bet parasti tomēr pa vidu arī latviešu valodu var dzirdēt. Šoreiz gandrīz ne. Daži saka, ka tas tāpēc, ka viņi nelasa latviešu medijus, dzīvo citā pasaulē. Man laikam nebija priekšstata, cik ļoti. Protams, mentalitāte arī cita - bravūra, drosmīgā tēlošana, neuzticība varas iestādēm, kas zemākas par pašu vadoni. No Centra un citām vietām pienāk ziņas, ka veikalos cilvēku maz un distances diezgan cītīgi ievēro, ja ne 2m, tad vismaz virsū galīgi nelien un uz augļiem nešķauda. Vecmīlgrāvī laikam cita pasaule. Putins nav pateicis, lai paliek mājās, tāpēc vienalga.
Žēl veco cilvēku, kas nesaprot, ka tieši viņiem tas ir visbīstamāk. Jaunciemā arī staigā kopā, lien cits citam gluži pie ģīmja, iet veikalā, necenšas pasteigties, un pat laiza pirkstus, ar ko tikko durvis vēruši. Arī krievvalodīgie izteikti vairāk tā dara. Skumji, ļoti skumji. Saslims, nomirs, un vēl pirms tam savus draugus aplipinās.

Sun, Mar. 22nd, 2020, 09:45 pm
Beidzot piegriezās

Tāda sajūta, ka tiem, kas parasti pa māju, vajadzētu būt vieglāk, bet patiesībā ne visiem tā ir. Tiem, kas reti ir mājās, var tieši būt pārmaiņa, likties interesanti (vismaz sākumā). Ir ko pa mājām darīt, sen nepadarīti mājas darbi un tiek ieekonomēts laiks, ko parasti pavada ceļā uz darbu, tāpēc var vēl ko klāt padarīt. Vismaz par dažiem es tā dzirdu.
Es parasti pa mājām, vīrs parasti pa mājām, liekas - kas tad mums, bet es jau galīgi jūtos ieprostota. Es nekad neesmu daudz gājusi uz pasākumiem, man nav vajadzīgs visu laiku socializēties, bet tomēr tad, kad man vajag, tad vajag. Šobrīd sanācis, ka atcēlās tikai četri pasākumi. Viens, ko pati taisījos rīkot, viena tikšanās ar draudzenēm, apciemot mammu un viens koncerts. Protams, kaut kas būtu ieplānots pa vidu, bet pieliekot kaut vai šos pasākumus + iespēju aizbraukt kaut kur tālāk no mājas pastaigāties, kaut līdz Juglai vai Grāvim, būtu jau daudz labāk. Vairāk pat nevajadzētu.
Man vajag maz, bet izrādās, ka vajag ļoooti. Tagad jūtos vienkārši šausmīgi, kļūstu nervoza, nezinu, kur likties, ļoti daudz laika nobumbulēju, lai gan varētu rakstīt (to daru, vienkārši varētu vairāk), tāda sajūta, ka kaut ko gaidu, lai gan zinu, ka šis stāvoklis ir uz ilgu laiku.
Jāizdomā, kur te var aiziet ar kājām, kur nav būts. Esmu gājusi pa Jaunciema gatvi līdz Sužiem, jo toreiz nokavēju autobusu, nākamais pēc 50 minūtēm tikai bija. Tomēr tā nebija laba pieredze. Ietves nav, mežmala apaugusi ar garu zāli, visu laiku fūres triecas garām. Vēl ir iespēja iet dziļāk mežā, varbūt var atrast ko interesantu. Tuvākais mežs jau tā izstaigāts, ka katra taciņa pazīstama. Vēl joprojām nesaprotu, kā cilvēkiem mežs var likties viss vienāds un kā var neatrast ceļu, es pat melnā naktī eju. Tiesa, kad te tikko ir "tīrīts", tas nozīmē izskūti mazie kociņi un krūmiņi, tad pirmajā reizē bija apjukums, kur es īsti eju. Jāņem līdzi pusdienas un jāiet stundām brist pa mežu. Sola siltāku, saulaināku laiku, tad tiešām varēs.
Viens draugs piezvanīja man pa telefonu, lai parunātos. Tā viņš nekad nebija darījis, bet tas bija jauki.
Gan jau kaut kā... bet nervi man kļūst nemierīgi. To nelielo socializēšanos un mākslu klātienē man tomēr vajag.

Fri, Mar. 20th, 2020, 11:41 pm
Karantīna

Vismaz Ciba ir kļuvusi daudz aktīvāka, ir ko palasīt.

Thu, Mar. 19th, 2020, 12:16 am
Mēness virs galvas

Būs skaisti.

Wed, Mar. 18th, 2020, 08:59 pm
Izpurināts putekļu maisiņš

Lielāka motivācija izpurināt miskastē putekļu sūcēja maisiņu, nevis katru reizi mest ārā ar visu plastmasu. Viņus var lietot vairākas reizes, līdz sāk zaudēt spēju filtrēt. To mēs jau visi zinājām, bet viņi ir speciāli tā taisīti, lai grūti būtu un mēs gribētu mest ārā un pirkt jaunu.
Uzpildīju sēžamo spilvenu ar pufa pildījumu. Biju pasūtījusi jaunu, bet kad vēl viņu dabūšu? Iznāca ļoti labi un ērti. Man ir aprīkojums, kādas 15 vienības, kā es cīnos ar kaulu un muskuļu problēmām. Speciālais spilvens ir ļoti nepieciešama lieta, bez kuras man kļūst redzami sliktāk, bet viņš man bija saspiedies un vairs neatpūtās atpakaļ. Izrādās, ka tā arī var salabot. Būtu vienkārši šo metusi ārā un ņēmusi jauno, bet bija jāmeklē kreatīvi risinājumi.
Tā kā katram jārēķinās, ka vienā brīdī saslimsim, tad es kačaju imunitāti un vairāk piedomāju pie dzīvesveida. Kad tas notiks, vēlos būt labā formā. Vismaz D vitamīna analīzi paspēju uztaisīt, ir ļoti labā līmenī. Droši vien, ka tikai pavisam izolējoties būs iespējams nesaslimt līdz tiks izstrādāta vakcīna. Cerams, ka vairums riska grupu cilvēku to sagaidīs. Diemžēl redzu vecus cilvēkus staigājam ielās, pulcējamies dārzos, un viņi neturas viens no otra pa gabalu, bet laikam kurluma dēļ bāž viens otram purnu pie purna. Nu, ne mana daļa.
Es esmu pietiekami ciniska, lai saskatītu arī labo pusi. "Pasaki to tiem, kas zaudējuši tuviniekus". Nē, neteikšu, bet ir ļoti daudz labā, ko šis viss izdara. Protams, arī ļoti daudz ļaunā. Mēs neviens nezinām, kā tas viss beigsies ilgtermiņā. Visi, kas uzdodas par praviešiem, ir idiņi. Mēs nezinām kāda būs pasaule 2021., 2022...

Tue, Mar. 17th, 2020, 09:47 pm
Izaicinājums atmiņām

Kārtējo reizi dažu gadu laikā es atkal saprotu, ka biju tik konvencionāli skaista, ka tiešām arī dumja. Man likās, ka cilvēki izrāda uzmanību, jo es dīvaini uzvedos, jo valkāju dīvainas drēbes, un man ir lielas krūtis. Tā visa bija patiesība, bet tagad, skatoties bildes, es kārtējo reizi redzu, ka biju neaprakstāmi skaista. Tā pavisam nopietnā līmenī. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo man likās, ka esmu tā knapi ok. Vienmēr atcerējos, ka mamma un citi radi atkārtoja, ka esmu gan visai ok, bet par tievu, mati paplāni, uzacis nelabā leņķī, pārāk bāla, neizteiksmīga seja un tā tālāk. Taču kas bija tie cilvēki? Diemžēl... lauķi. Nevis laucinieki, bet lauķi, kaut dzīvotu pilsētā. Viņiem bija tikai viens uzskats par skaistumu - apaļa, spēcīga, iedegusi lauku meita. Mans filigrānais trauslums un bālums, un "plānie" mati viņiem likās riebīgi un neglīti. Plāni tāpēc, ka māsai bija izteikti biezi un mani ar viņu salīdzināja.
Kad draudzenes teica, ka man ir gari, skaisti, biezi mati, es atcerējos tikai to, kā māsai tie vienmēr bija skaistāki, un kā man atgādināja, ka "skaistule jau tu neesi, tāpēc tev jābūt pielaidīgākai, maigākai, strādīgākai".
Par neglīteni es sevi nekad neuzskatīju, tik dziļu kompleksu man nebija, bet biju tomēr pieradusi sevi šaustīt, atgādināt sev, ka skaista neesmu, ka man ir citādāk jāizceļas. Lai gan man nebija iebildumu būt tik slaidai, kāda es biju (lielākoties, izņemot vienu brīdi, kad nokritos līdz 51kg), es tomēr ik pa brīdim stāvēju pie spoguļa, domādama, kāpēc mani "stūrainie" pleci skaitās neglīti. Man pašai tā nelikās, arī ceļgali likās ok, kaut tika stāstīts, ka tie izspiežas. Un man patika mana baltā āda, bet no otras puses es tomēr apzināti meklēju sevī kaut kādu neglītumu, par kuru man vienmēr atgādināja. Drēbes jau vispār man bija "drausmīgas", bet tas bija veids, kā es sevi meklēju un izpaudu.
Tagad es redzu bildēs to, ko pierādīja nemitīgā uzmanība, cildinājumi, komentāri. Tad es neredzēju. Brīnījos, ja kādam patiku. Tagad man pašai patīk citādākas sievietes, ja runa būtu par attiecībām un seksu, bet tādu trauslu, ēterisku skaistumu es arī māku novērtēt. Es biju tradicionāla gotu jauniete kā no deviantart un man tas absolūti fantastiski piestāvēja.
Tagad jau vairs tam nav nozīmes, es sen vairs tā neizskatos, bet tagad esmu ar savu izskatu daudz apmierinātāka. Mati ir vēl plānāki, esmu tikpat bāla, bet nav vairs ne miņas no ēteriskuma, un vecums ir savu darījis kā ar seju, tā ķermeni. Man patīk, kā es izskatos. Es saprotu, ka vairs neesmu konvencionāli skaista, bet es jūtos sevī labi.
Cik ačgārni tas tiešām ir. Es izskatījos tā, kā vairums sieviešu gribētu izskatīties (mīnus gotu kleitas, protams). Izteikti slaida, proporcionāla, fantastiskiem matiem, lielām acīm, kuplām krūtīm, pie visa slaiduma smilšu pulksteņa figūru, skaistu ādu. Kā man likās, ka skatieni ir tikai uz drēbēm vai dīvainu uzvedību, un ka daudzreiz dzirdētie "tu esi viena no skaistākajām meitenēm, ko esmu redzējis" nebija tikai tāpēc, lai ielīstu man biksītēs. Tā pavisam pa īstam bija patiesība.
Cik daudz sliktāk par sevi es toreiz jutos... un cik labi es jūtos tagad ar visu celulītu, "liekajiem" kilogramiem un sabojātajiem matiem.
Tā nu tas ir. Kad tev ir, tad tu neredzi, kad vairs nav... tad vairs nav svarīgi. Man būtu bijusi iespēja justies kā princesei, bet es nemācēju. Dažreiz tēloju, bet nejutu.

Mon, Mar. 16th, 2020, 11:48 pm
Izdodiet manu grāmatu

Ja es nomirstu, izdodiet faniem manu grāmatu tādu, kā ir. Tur jau ir daudz. Divas trešdaļas gatavas un arī pēdējā galvenie notikumi iezīmēti. Drošības pēc esmu piezīmes sarakstījusi tā paša dokumenta apakšā, nevis kur citur. Bakstiet palicējus, kamēr notiek.
Nu tik daudz taču es, cerams, būtu pelnījusi, un ir cilvēki, kas arī to gribētu, tāpēc nav tik egoistiska vēlme.
Dziesma perfekti sakrita.

Fri, Mar. 13th, 2020, 07:53 pm
You never sleep at night, my Josephine

I am dreaming of you, my 7th son.

Sun, Mar. 8th, 2020, 01:36 am
Time, my beloved

I have come to love her mystery
Making me surrender, letting go
Guiding me so tender, very slow

Fri, Mar. 6th, 2020, 12:56 pm
Problemātiskie cilvēki

Tikko kā kāds iedomājas (pareizi vai nepareizi), ka ir neaizvietojams un viņu nekad nepadzīs, tā kļūst par nelieti. Tā mēs cilvēki esam iekārtoti. Tomēr pat mazlietiņ žēl tādu cilvēku, kad pienāk brīdis, kad viņus aizvieto. Traģēdija.
Šobrīd to krāšņi var redzēt ģimenēs, piemēram, ar vecāku - bērnu attiecībām. Vecāki vēl arvien iedomājas, ka var terorizēt savus jau pieaugušos bērnus, ka var nosodīt un ņemties, kā grib, jo viņi ir "ģimene", tāpēc viņus nekad nepatrieks no dzīves. Tomēr vairs tā nav. Ļoti daudzi cilvēki pilnībā aiziet no savas vardarbīgās, traumatiskās ģimenes, un tas ir lēmums, kas gandrīz vienmēr ir apsveicams. Tad tie teroristi paliek pie sasistas siles, jo viņi no sirds ir iedomājušies, ka "es taču esmu māte, mani nekad no dzīves nepatrieks". Būt mātei tomēr nozīmē atbalstīt savu bērnu un pieņemt viņa izvēles, gribēt redzēt viņu laimīgu, nevis turpināt uzspiest savus uzskatus, katrā sarunā zāģēt, cik visu dara nepareizi, vai pat lietot degradējošus apzīmējumus. Viņi tā dara tāpēc, ka senāk bija neiedomājami pamest kādu no ģimenes likteņa varā. Kurš to darīja - to sabiedrība nosodīja. Tagad sabiedrībai tādas lietas ir vienalga. Un labi ka tā! Atkratīties no slimīgām ģimenes attiecībām un cilvēkiem, kas tev nes tikai ļaunu, ir izcili veselīga izvēle, vienalga vai tas tēvs vai māte, vai brālis, vai māsa. Nevienam nebūtu jāpacieš terors un apsaukāšana.
Tāpat arī politikā, darba vietās, profesionālajā dzīvē vislielākās problēmas ir ar cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņi te būs mūžīgi un nekas neapdraud viņu vietu. Tādi izlaižas, uzskata sevi par karaļiem, atļaujas visu, ko tikai grib. Kā Latvijas ārsti. Zinātu viņi, ka par nelaipnību pret pacientu izmetīs no darba, kā to darītu ar, piemēram, oficianti, pēkšņi mēs redzētu laipnus un smaidīgus ārstus, kuriem būtu motivācija būs jaukiem. Un pēkšņi kaut kā pat pie noguruma un mazas algas viņi to spētu. Bet nav jau, kas nāks vietā, tāpēc viņi var izpildīties no sirds patikas.
Prieks, ka vismaz personīgajās attiecībās arvien vairāk pieaug brīvība, un cilvēki vairs nav piesieti tiem, kas viņiem nes tikai sāpes un pazemojumu, jo nav citas izejas.

Mon, Mar. 2nd, 2020, 06:42 pm
Man pavisam oficiāli ir otrā alerģija mūžā

Pret apelsīnu miziņām. Iepriekš es dzēru karstos dzērienus, un man metās faringīti. Es to no sākuma nesapratu, bet tad savilku kopā. Meklēju internetos, atradu, ka rīkle uztūkstot no krustnagliņas, ja ir alerģija, var būt arī no kanēļa, bet pret miziņu ir ādas reakcija. Uz ādas man nekas nebija, nodomāju, ka pret stipru krustnagliņu un kanēli visticamāk. Nekā, pret aplesīna mizu. Uztaisīju tādu augļu kokčiku no jāgera, kolas, ābola un apelsīna ar visu mizu. Ļoti garšīgi, un tie auglīši arī labi gāja iekšā, jāgera pievilkušies. Ar visu mizu, protams. Vakarā jūtu - rīkle deg, deguns aizpampis ciet. Tomēr pavisam traki kā iepriekš nepiemetās. Laikam silts vairāk ķer klāt.
Vismaz kāda skaidrība tagad ir. Nevaru ēst apelsīna mizu, sevišķi jau nu siltu. Sāku iederēties modernajā sabiedrībā.

Sat, Feb. 29th, 2020, 10:45 pm
Ne-Rīga

Biju Jēkabpilī. Kopš pārvākšanās tikai vienu reizi pabiju tur, mēnesi pēc tam uz Metalfestu. Pusotrs gads, pat vairāk. Sajūtas? No sākuma pilnīgi nesaprotamas. Pēc tam jau skaidrāk.
Prieks. Tāds svēts, mierīgs prieks. Tieši tāpat kā tad, kad es tur dzīvoju. Tā sajūta, ka esmu ne-Rīgā. Ka es izeju uz ielas ne-Rīgā, ka elpoju ne-Rīgas gaisu, ka aizeju uz veikalu ne-Rīgā. Jā, protams, man tiešām patīk Jēkabpils, bet tā būtu varējusi būt arī cita pilsēta, to es apzinos. Tomēr tagad Jēkabpils asociējas ar ne-Rīgas sajūtu, un vienmēr asociēsies ar pirmo reizi mūžā, kad es dzīvoju ne-Rīgā.
Zinu, ka vairumam sajūtas ir pilnīgi citas, bet man Rīga, kopš es izmēģināju ne-Rīgu, ir kā tāds strutains, smirdīgs, pretīgs un netīrs augonis. Tas nepāriet. Man riebjas tik ļoti, ka es katru dienu jūtos kā izsūtījumā uz kaut kādām dzīves moku nometnēm. Pārspīlējums, protams, bet man riebjas pat paskatīties pa logu. Riebjas atvērt logu un sajust to derdzīgo smaku, ko visu laiku slāpēju ar kaut ko kūpināmu. Man riebjas braukt uz Juglu, kas senāk likās tik zaļš un jauks rajons, jo labāku nebiju redzējusi.
Tagad, staigājot pa Jēkabpils vecajām vietām, man sejā bija smaids, kāda sen nebija bijis. Likās, ka būs skumji, bet nebija, nemaz. Tas mierīgais, klusais prieks, kas mani pavadīja katru dienu, tur dzīvojot. Ļāvos tam ar pilnīgu brīvību. Lai jau iet. Nopirku tās zeķītes, kādas Rīgā neesmu atradusi. Nopirku lētajā Humanā kleitu, kas nemaz tik ļoti nepatīk, bet tā ir Jākabpils kleita. Iegādājos arī čībiņas, jo tās ir ne-Rīgas čībiņas. Paēdu vidēji garšīgu desertiņu Ķēķī, un tas bija daudz labāks nekā patiesībā garšoja, jo tas bija Jēkabpils desertiņš. Elpoju tik daudz gaisa, kaut apkārt mašīnas, ka brīnums, kā arī citiem palika. Nopirku jaunu rozmarīna stādiņu, jo vecais ir Rīgas rozmarīns. Tagad es likšu klāt ēdienam pa lapiņai no ne-Rīgas rozmarīna. Ja jau ir trakums, tad ir. Būtībā nebiju tālu līdz tam, lai tiešām nomestos ceļos un noskūpstītu Jēkabpils asfaltu. Ļāvu sev to visu just, cik tik vien atraisās.
Apgāju līkumiņu arī gar veco māju. Nekā īpaša. Kadiķītis gan grezni aug. Lai viņam veicas. Māja nebija tas svarīgākais. Bruka jau arī viņa kopā. Vieta gan izsauca emocijas. Pat autobuss, kur jādod 50 centi. Gribējās satvert vadītāja roku un brīdi paturēt.
Es totāli negaidīju tādu reakciju. Kad es gāju garām komūnas mājai, man vienmēr acis bija pilnas asarām, bet Jēkabpils ne-Rīgā man gribējās smaidīt un smaidīt, un elpot, un pieskarties pazīstamiem kokiem, kaut kādām vecām margām, uzkāpt uz tā paša metāla režģa, kurš skan ar to pašu mīļo skaņu.
Mana dzīve Jēkabpilī nebija viegla, tajā laikā notika daudz skumju lietu, bet tam visam fonā vienmēr bija tā ne-Rīgas sajūta. Tas vienmēr bija mierinājums un īpašas svētības sajūta. Es pat līdz šai dienai nesapratu, cik ļoti svētīga tā sajūta bija, cik atšķirīga no šodienas sajūtām.
Es ievācos Jaunciemā ar domu, ka tā tomēr ir pati nomale, te ir skaists mežs, ka būs ok, bet nav. Nemaz nav. Tāpat man jābrauc nevis uz piemīlīgo Jēkabpils centriņu, bet uz Rīgas nomalēm Juglu un Vecmīlgrāvi, par gāzes kameru Rīgas centru pat nerunājot. Tas viss ir tik pretīgs, tik šausmīgi derdzīgs. Jēkabpils tagad liekas kā paradīze. Pirms tam es ilgojos, bet kopš man ir arī pieredze, es saprotu, ka mokos nost. Te nav gaisa, nav klusuma, pat zaļums un ceriņu ziedi ir pelēki un apputējuši, piesūkušies šitās indes.
Ja es drīz netikšu projām, vairs nespēšu ne ar kādu detoksu tikt vairs vaļā no šitā zaņķa, ar ko pilnas plaušas un asinis, un kā izdzīt gaismu no manām nakti alkstošajām acīm, es arī nezinu. Rīga, tu man esi dzimtā pilsēta un es vienmēr gribētu te atgriezties, bet tikai atgriezties.
Man vajag gaisu, tumsu un klusumu. Ne-Rīgu.
Kā to panākt, to es gan nezinu.

Thu, Feb. 27th, 2020, 09:37 pm
Krievu valoda

Es ar katru dienu to mīlu arvien vairāk.

20 most recent