Sun, Jun. 16th, 2019, 12:17 am
Jāņi 2019

Vietu svinībām neatradu, bet no vienas puses jo labāk. Viss, kas notiek, liekas kā ievads svinēšanai, kas padomā. Notiks pie manis mājās, savā ziņā pat rituālāk un interesantāk nekā kādā skaistā vietā, bet pie svešiem. Jau galvenās lietas ir izdomātas. Nevaru vien sagaidīt.

Thu, Jun. 13th, 2019, 10:45 am
Lielie Pupāji

Tāda lauku māja ir pārdošanā. Tas tik būtu labs māju nosaukums, sevišķi man.

Tue, Jun. 11th, 2019, 08:56 pm
Brīnumi

Spontāni nopirku jostu gurniem, kam būtu jāpalīdz pret sāpēm, kādas ir man. Neviens nekad nebija man tādu ieteicis, neviens pats ārsts. Uzliku un asaras saskrēja acīs. Ne tāpēc, ka sāpes pazuda, bet tāpēc, ka tās samazinājās uz vieglām. Es vairs neceru kādā brīdī vispār nejust sāpes, bet to samazinājums vien jau likās it kā man spārni būtu pielikti un es varētu aizlidot. Skumjākais tas, ka man šodien bija ļoti laba diena. Es jutu tik maz sāpju, kā reti gadās. Un vienalga izrādās, ka ir vēl daudz ko ņemt nost. Es tik svētīgi nebiju jutusies vismaz gadus 10. Man vairs nebija pat sajūta atmiņā saglabājusies, kā tas ir, kad ir tik viegli. Elpot vieglāk, pleci atslābinājās, staigājot tāda sajūta kā pa mākoņiem. Man šobrīd ir pat vienalga, vai ilgtermiņā tas nepadarīs visu vēl ļaunāku. Es vienkārši vēlos just to pasakaino sajūtu, ka sāp tikai nedaudz. Kā gurnu josta var atslābināt plecus, es nezinu, bet liekas, it kā viss ķermenis būtu pēkšņi pārkārtots. Un man nav pat kam prasīt, ko tas nozīmē. Vajadzētu taču būt kādam iemeslam, kāpēc spiediens ap gurniem tik ideāli visu sakārto. Taču, ja neviens man nekad nespēja ieteikt tādu jostu, un man tam bija nejauši jāuzduras internetā, tad skaidrs, ka atbildēt man neviens nevarēs.
Pasūtīju vēl vienu, dārgāku, jo šī ir pati lētākā, jau jūtu, ka ātri izstaipīsies. Tas jau bija tāds spontānais pirkums, tā teikt pamēģināt - ja nu palīdz. Un nostrādāja. Pat ilgtermiņā vienalga, jo es lidoju. Lidoju no tā vien, ka nesāp tik stipri. Un mazliet raudu par to, ka vēl aizvien tomēr sāp, bet man jau ir tik neaptverami labi. Cik tomēr slimi tas ir tā vienai pašai cīnīties pa miglu, kad mums it kā teorētiski pastāv veselības aprūpe.

Tue, Jun. 11th, 2019, 01:34 pm
Patiešām krīpīgs sapnis

Redzēju sapnī savu bijušo. To, kurš mani klusībā bija krīpīgi gadiem pielūdzis, un tad dabūja, zaudēja, un piepildīja savu apņemšanos tāpēc nodzerties līdz nāvei.
Redzēju viņa bēres. Realitātē tas bija neliels pasākums pirms diviem gadiem. Sapnī tas notika tagad. Sapņoju, ka man ir tāda profesija - mirušā pavadītājs. Nevis izvadītājs, bet pavadītājs. Par tādiem strādāja mediji, kas "it kā" redzot un sarunājoties ar mirušajiem. Tajā kultūrā, par kuru sapņoju, kas nebija mūsējā, esot bijusi tāda tradīcija, un saglabājusies līdz mūsdienām, kad daudzi netic, ka tādas lietas pastāv, bet tradīcija ir tradīcija, tāpēc mans darbs nebija izmiris. Daži neticēja vairs vispār nemaz, citi ticēja, ka varbūt es saņemu kādu nelielu iedvesmu no mirušā, bet realitātē es mirušos redzēju stāvam sev blakām un pat varēju pieskarties viņu vēsajām rokām.
Es nebiju zinājusi, ka mirušais, kas jāpavada, būs viņš. Cibiņš, starp citu. Te mēs iepazināmies. Nebūtu nākusi, ja būtu zinājusi, bet nevarēja jau izgāzt bēres. Bijušais tomēr uzvedās ļoti labi. Daudz mani netracināja, lai gan izteica pāris nožēlas vārdu, ka viņam ir bijusi cerība, ka es atgriezīšos. Tāpēc esot tā dzēris, cerējis, ka es iežēlošos. Atbildēju, ka uzturēt romantiskas un seksuālas attiecīabs žēluma dēļ nav manā stilā. Viņš piekrita, ka nav gan, bet neesot varējis samierināties. Visa pasākuma laikā viņš izturējās godprātīgi, sekoja manām pavadītājas instrukcijām, nekādu ziņu palicējiem nenodeva, sakot, ka vienīgā ziņa ir tikai man. Pasmējos, ka es varēju te arī nebūt, jo ielūgumu uz bērēm saņēmu, bet, ja nebūtu patrāpījies man te strādāt, es nebūtu ieradusies. Un tad viņš patiešām ļoti dīvaini pasmaidīja, un es nopratu, ka tur ir kāds pastrādājis, jo es biju pieprasīta pavadītāja, tikpat labi varēju būt tajā dienā citā Latvijas galā nevis Jēkabpilī. Palika pavisam dīvaini, jo es strādāju tikai ar tiem mirušajiem, kas tikko miruši. Pēc bērēm vai, ja viņi netika apbērēti, tad pēc slavenajām 40 dienām viņi aizgāja "tālāk" un ar tiem man kontakta nebija. Es strādāju tikai ar tiem, kas neko daudz par aizsauli nezina. Kas vēl gaida, kad tiks rituāli nobērēti.
Bērēs bija arī mans vīrs un draugs, kuri abi realitātē pazina šo cilvēku (viņa īsto bēru laikā mēs visi bijām Šveicē). Vīrs pienāca un teica, ka ir neticīgais vienmeŗ bijis, bet tā kā es izvadu pazīstamu cilvēku, tad lai nododu sveicienu. Un tad es viņu labi pārbaidīju, paņemot bijušā roku, ieliekot vīra rokā, un apliekot abas savas plaukstas apkārt. Tādā veidā es varēju ļaut viņiem pēdējo, vēso rokas spiedienu. Vīrs kļuva zils no sejas, teica, ka tagad jau vairs nevar neticēt, arī draugs gribēja paspiest viņa roku, ko es nodrošināju, un vismaz viņu acīs es vairs nebiju šarlatāte. Protams, ka šeit sapņa loģikā ir caurums, jo, ja es tik tieši varēju runāt ar mirušajiem un ļaut viņus sajust arī citiem, tad šajā pasaulē nevajadzēja būt šaubām par aizsaules pastāvēšanu, bet sapnis ir sapnis, protams.
Tālāk es vadīju bijušo cauri visādiem rituāliem, rituālajiem vārtiem, vairākām dziesmām un lūgšanām, ko viņš kārtīgi izpildīja, jo gribot tiešām iet tālāk nevis palikt tepat, kur es viņu kārdinātu staigāt man pakaļ. Pēdējais bija rituāls, kurā gars pēdējo reizi atgriezās miesā. Visi apstājās apkārt zārkam, čukstēja vārdus, un viņš, pēdējo reizi man pamājis, iegūlās zārkā, atpakaļ savā ķermenī. Tad viņu apraka, un tradīcija teica, ka caur zemi mirušie dodas tālāk. Mans darbs bija padarīts un es zināju, ka viņu nekad vairs neredzēšu, līdz mani kāds cits nobērēs.
Nesaprotu, kas izsauca šādu Veļu laika sapni. Neesmu par šo cilvēku ne domājusi, neko, viņa nāve man bija vienaldzīga, un joprojām ir vienaldzīga, jo tādi apsēsti stalkeri, kāds viņš beigās izrādījās, mani nepiesaista. Atceros, ka man draugs pateica, ka šams ir miris, un es atbildēju kaut ko līdzīgu kā "OK, ko tu šodien darīji?". Emocijas tiešām tādas pa nullēm. Jebkādu žēlumu nomāca atvieglojums par to, ka nebūs jāsaņem draudu ziņas, ka viņš "zina, kur es dzīvoju". Neko jau nekad neizdarīja, bet, zinot cik viņš psihs, sevišķi, kad sadzeras, pavisam mierīga sirds man nebija. Vainot sevi jau man arī nebija ne prātā. Ja gribi nodzerties līdz nāvei - lūdzu, tava darīšana. Es viņu no pašnāvnieciskām tieksmēm biju pietiekami glābusi. Pietika līdz mūža galam. Viņējam.
Kāpēc man šāds sapnis pēkšņi rādījās, nesaprotu. Psihologi gan jau teiktu, ka neesmu apbērējusi iekšēji, bet tā nav taisnība. Ir lietas, kas manī nav izbeigušās, bet šī izbeidzās jau vēl pirms viņš nomira. Tā pavisam. Bet sapnis kaut kādā ziņā interesants. Tāda profesija gan jau man piestāvētu, lai gan pieņemu, ka būtu mirušie, ar kuriem jācīnās, kuri neiet cauri visam tik mierīgi. Kaut kur pa vidu nodomāju - labi, ka šeit viss mierīgi, un nav jāpielieto vārdi un maģija, lai mirušo piedabūtu iet projām. Tāds jau arī bija mans galvenais mērķis - dabūt viņu prom. Ja iet labprātīgi - tad arī jauki paskaidrot, ko kurš rituāls nozīmē, un vispār palīdzēt, atbalstīt, bet galvenā doma bija - lai viņš aiziet. Lai nepaliek uz zemes pēc bērēm. Ne visi gāja tik labprātīgi kā šamais. Teorija ļoti interesanta. Patiesībā pat grāmatas cienīga.

Thu, Jun. 6th, 2019, 11:31 pm
Vai es kaut ko kompensēju?

Šodien man jautāja, vai es tīņa gados esmu bijusi populāra, vai puiši ir daudz pievērsuši uzmanību? Teicu, ka nē. Tad nāca galvenais jautājums - vai es kaut ko ar savu palaistuves dzīvesveidu kompensēju? Vajadzēja padomāt, lai varētu atbildēt. Pirmā sajūta bija apvainoties, bet saprotu, ka tas ir muļķīgi, jo patiesībā mēs visi kaut ko kompensējam. Kompensēt ir iegājies kā nepareizi, bet, saprotot pašam sevi, kompensēt ir pilnīgi normāli, vismaz es tā domāju.
Tad nu es padomāju. Skolā un skolas laika citās nodarbēs es zinu vienu puisi, kuram es tiešām patiku, bet to es uzzināju pāris gadus pēc skolas pabeigšanas. Netiku pamanījusi, bet, kad man to pateica, es atcerējos, ka patiesībā tur bija gan kaut kāda greiza uzmanības izrādīšana. Tas bija paralēlklases puisis. Tad bija viens puisis 15 gadu vecumā, bet viņš bija izteikti dīvains. Mēs tikāmies ar lieliem pārtraukumiem 2 gadus, viņš bija trīs gadus vecāks, aicināja mani pie sevis ciemos pat mātei atrādīt, bet ne reizi nemēģināja mani noskūpstīt. Sms rakstīja, ka mīlot, ka pietrūkstu, bet es nespēju saprast viņa uzvedību, jo viņš uzvedās ar mani kā ar čomu. Kas tur īsti bija, nesaprotu. Viena ideja bija, ka gejs, kas meklēja sev parādei meiteni, jo viņš mani uzreiz ātri atrādīja mātei un vēl vairākas reizes aicināja ciemos uz pieMadonu. Pēc tam nekā nebija līdz pat 18 gadu vecumam, kad nedaudz padraudzējos ar vienu puisi, tad pēc gada vēl viens, tad vēl viens, bet nekas tur nekad nesanāca. Būtībā nekādas lielās intereses par mani nebija, lai gan nevar arī teikt, ka nevienam nepatiku.
Kad jādomā par to kompensēšanu, es īsti nevaru saprast. Būtībā es palaistuvjoties sāku vēl stipri vēlāk. Tas bija laiks, kad es vairs par skolu sen nedomāju. Kaut kādu laiku bija tās tīniskās domas - ko diez "viņi" tagad par mani teiktu, un ko diez par to domātu. Man liekas, ka kaut kas tāds visiem ir bijis. Tāda ir tīņa daba - vienmēr domāt, ko skolā teiktu, ko draugi domātu. Tomēr man ir tāda sajūta, ka vismaz tik tiešā veidā tas nav. Kad man parādījās pirmās paralēlās attiecības, man jau bija 25. Līdz tam bija viena meiča un pēc tam topošais vīrs, abas bija kārtīgas, monogāmas attiecības. Liekas, ka uz 25 es jau vairs neko tādu kā kādam ko pierādīt nedomāju. Vienkārši atļāvu sev darīties, kā sirds kāro.
Tomēr par to "sirds kāro" ir jāpadomā. Kāpēc tad kāro? Es tagad atceros, ka jau agrā bērnībā es jūsmoju par harēmiem, vairākām sievām un verdzenēm, un, lai gan es nedomāju, ka pati gribētu sievu, man neheteroseksualitāte jau kopš agras bērna kājas likās pilnīgi pieņemama. Tas nebija audzināšanas dēļ. Mani neaudzināja pozitīvi, arī skolā un draugu vidū par to bija tikai ņirgāšanās 90to stilā. Kur es visas tās domas par poliamoriju sadomājos, es pati nesaprotu, un tagad pat liekas dīvaini. Jāpriecājas tikai, ka es to visu paturēju pie sevis. Nebūtu bijis labi.
No otras puses - vai iekšā manī ir drausmīga vēlme būt mīlētai? Ir. Vai tai varētu būt sakars ar to, ka biju ļoti vientuļa, un draugi bija tikai epizodiski? Jā, iespējams. Ģimenē mums tika izskaustas tuvas attiecības, lai es nerunātu apkaŗt to, ko nevajag, un draugi bija tādā dīvainā veidā, ka nekad nekļuva tuvi un visu laiku mainījās. Te bija viena draudzene, te cita. Un brīžiem nebija nevienas. Vasaras vispār pavadīju absolūtā vientulībā. Pat tad, ja ar kādu varēju parunāties, nekad nevarētu teikt to, ko domāju, nekad nebija neviena, ar ko normāli parunāt par to, par ko es gribētu runāt. Vai tas ir atstājis šo absurdo vēlmi pēc mīlestības un tuvības laikmetā, kad tas ir tik ļoti nemodē? Nu laikam gan, lai gan es domāju, ka es jau piedzimu ar kaut kādu nepareizu kloķīti smadzenēs. Citādāk nevaru izskaidrot savu nenormālo raksturu, kas nespēj nosvērties ne uz kārtīgu monogāmiju, ne arī cinisku dzīšanos tikai pēc ķermeņiem. Man gribas ķermeņus ar dvēselēm, man viņus gribas bezjēdzīgi intensīvi un vairākus, un es gribu viņus izsūkt līdz pēdējai dvēseles lāsītei.
Vai es tā kompensēju? To, ka man nav tuvu ģimenes attiecību un nav bērnības draugu - to es domāju, ka es kompensēju, bet to, ka man nebija daudz pakaļ skrējēju... kaut kā tas liekas tādā pēdējā vietā. Jā, man patīk uzmanība, bet tikai tad, ja tā ir abpusēja. Es dzirdu, ka citām patīk arī skraidīšana pakaļ tāpat vien, patīk vārdi, komplimenti, patīk dāvanas utt, bet mani tas viss apgrūtina, ja es neesmu uz 100% pretimnākoša. Nu negribu es tādu uzmanību. Mani tracina.
Tā ir, ka no neglītā pīlēna perioda es esmu izkāpusi vēlu, bet intensīvi. Patiesībā es biju diezgan skaista. To man pat teica. Skatoties bildes, es redzu, ka biju tiešām glīta. Kopš tiem 25 es noteikti neesmu skaistāka kļuvusi, tāpēc runa te nav par izskatu. Runa ir par attieksmi, personību. Esmu tā grozījusi galvas un ievedusi tādos intensitātes stāvokļos cilvēkus, ka tur varētu romānus sarakstīt, kā man ir bizots pakaļ, kas no manis ir paciests, lai tikai saņemtu manu uzvedību, un cik letāli tas diemžēl ir arī vienreiz beidzies. Tomēr kompensācija..?
Man šķiet, ka ir tāda labā un sliktā kompensācija. Labā ir tad, kad cilvēks apzinās, kas viņam trūkst, kas arī pagātnē ir trūcis, un tad apzināti piepilda šīs savas vēlmes un vajadzības. Sliktā kompensācija ir tad, kad cilvēks pats nesaprot, ko dara un kāpēc, un kad ieved sevi neveselīgos stāvokļos un darbībās, dzenoties pēc kaut kā piepildījuma, visbiežāk tajā, kur to nemaz nevar atrast. Piemēram, grib tuvību un mīlestību, bet nemāk, tāpēc vienkārši maukojas, gūstot vien nelielu apmierinājumu, jo tā īstā vēlme nav sasniegta.
Es jūtos labi ar to, ko es daru, un kas man pieder. Ja arī es kaut ko kompensēju pagātnes dēļ, tomēr manā gadījumā tā vairāk būs pozitīvā sevis piepildīšana. Kad es beidzot pēc ilgiem gadiem neīstas sevis kļūstu par to, kas es gribu būt. Iegūstu to, kas man ir bijis liegts. Ja arī es tāpēc sagrozu ne vienu vien galvu un, kā man reiz teica "tu normālus cilvēkus padari trakus", tad tomēr viņiem bija iekšā tas trakums, kas varēja izlauzties. Citādāk nepavilktos uz manu intensīvo personu. Ja arī tas beidzas ar pašnāvības draudiem, ielaušanos manā dzīvoklī vai... draudu piepildījumu, tā tomēr nav tikai mana ļaunā ietekme. Citi cilvēki var mūsos atraisīt tikai to, kas tur jau ir. Nu, protams, izņemot nolaupīšanu un smadzeņu izskalošanu.
Ja cilvēks grib maniakālu, intensīvu tuvību, ja kāds grib mani tādu palaistuvi, kāda es esmu, tad es neesmu atbildīga par iznākumu vairāk nekā par pusi, savu pusi. Un kompensēšana te nebūs slimīgā, izmantojošā veidā.
Kas man ir, tas man ir, un neko citu es arī neizliekos piedāvājam. Neredzu šeit kaitīgu kompensēšanu, izmantošanas vai speciāli trakam padarīšanas veidā. Ir manā kontā vairāki pierādījumi manam burvīgumam, un es neteikšu, ka tie mani nedara lepnu, bet drīzāk gan tā, ka laikam jau es esmu tieši tik burvīga, nevis kā konkrēti "sasniegumi", kad uz mani greizsirdīga sieviete tā sajūk, nesaprotot vai pati ir iemīlējusies, vai tomēr greizsirdīga, un kura vilkme te ir stiprāka - tikt no manis vaļā un paturēt savu "laupījumu" vai uzvesties galēji nekonvenciāli un pretim saviem uzskatiem, atzīstot, ka jūtas vairs nav tik taisnā virzienā, kā tādā situācijā "viņam ir cita" būtu pierasts.
Man patīk sajāt kādam prātu, to es atzīšu, bet tikai vienā veidā - uz brīvību. Tā, ka tas cilvēks atzīst sev to, ko viņš senāk neatzina, kad viņš paskatās plašāk par uzspiesto sabiedrības modeli, kad kāpj pāri saviem kompleksiem un atļauj sev brīvību, kādu pat agrāk nevarēja iedomāties. Nevis kaut ko uzspiest, bet atbrīvot. Kaut vai beigās ir drāma vai pat traģēdija. Jo vai tad ir tiešām tik interesanti dzīvot savā konvencionālajā pasaulītē visu mūžu, sargājot šo savu kūniņu? Ja cilvēks nebūtu zināmās krustcelēs uz plašāku pasauli, es domāju, ka viņš uz mani "neuzrautos".
Tāpēc laikam jau nē. Es daru to, ko mīlu darīt, nevis neveselīgi kompensēju. Devu tam laiku izkristalizēties, un palieku pie labākā varianta. Kaut kam labam taču ir jābūt? :)

Tue, Jun. 4th, 2019, 10:09 pm
Jānomierinās... un pamazām izdodas

Jāsavāc tā dusmu lēkme. Kaut kas jau uz priekšu iet. Nedaudz laistīt puķes, nedaudz pīlinga uz apakšstilbiem, Velvet Goldmine soundtreks, svaigu piparmētru tēja, fantāzijas par trešo triloģijas daļu un otrās prezentāciju, orhideju ziedi, jaunas kurpes, iemīlēšanās jaunās idejās... un pamazām jau tā lieta iet. Nav tā, ka "nav jau tik slikti", jo tieši tik slikti arī ir, bet fokusu var pārbīdīt uz kaut ko citu. Izdodas. Pamazām.

Sun, Jun. 2nd, 2019, 02:57 pm
Dusmas

Tā ir, nenoliedzu, ka pēdējās dienās daudzi savstarpēji nesaistīti notikumi ir mani pilnīgi izveduši no pacietības. Dusmas uz visu un visiem, sevi ieskaitot.

Sun, Jun. 2nd, 2019, 01:16 pm
Turpinot par to pašu latviskumu, kas te satracināja

Pats ļaunākais mūsu tautā ir viduvējības un padošanās slavināšana. Drīkst droši līst pa zemi, padoties, nodzerties, pamest bērnus novārtā, nepalīdzēt vecākiem, dzīvot pūstošā, degradētā vidē. Nav jau smuki, bet normāli. Ko nedrīkst - gribēt, uzdrošināties, riskēt, pacelt savu galvu kaut jel kādā veidā virs viduvējības. Visādus neliešus pie mums ucinās, stulbas Kristīnes glābs savus dzērājus Edgarus, piedos pat vislielākos noziegumus, ja to izdarīs "pašu cilvēks, kas nav iedomīgs". Būt "iedomīgam", tas nozīmē - jebko no dzīves cerēt un gribēt - ir lielāks noziegums nekā dzērumā nosist sievu un bērnus, un vēl suni piedevām. Burtiski, tieši tā. Tādu cilvēku žēlos, teiks, ka viņam ir bijusi grūta dzīve, ka sieva pati vainīga, noveda viņu tik tālu. Pamēģini tikai uzsākt kādu projektu, pamēģini būt spilgts, krāsains un "skaļš", un tevi nories, nomocīs, noraks un vēl uz kapa uzdirsīs. Nu, izņemot, ja tas ir strikti robežās, ārpus iedomīguma pastāvošs projekts. Piemēram, šlāgermūzika. Tu esi tāds pats idiņš, tikpat nožēlojams, prātiņā atpalicis un noplucis kā citi, un tad tajos ietvaros tu arī vari būt zaļumballes ķeizariņš.
Jā, man ir piegriezies, man ir dusmas, un visvairāk dusmas uz to, ka tas viss ir arī manī, kopš bērna kājas. Ka to attieksmi nelīst pa priekšu, ka tikai neparunāt skaļāk, ka tikai neizlekt, ka tikai neuzdrošināties, ir tik sasodīti grūti no sevis izdzīt. Apkārtējie, protams, arī nepalīdz. Izņemot to manu kūniņu ar brīvi domājošiem, atvērtiem un atbalstošiem draugiem, jo šis ieraksts nav par viņiem. Šis ieraksts ir par ārpasauli, ar kuru jāsaskaras, tikko mēģini kur saskarties ar reālo situāciju, tā saucamo "sabiedrību", kuru mums vajadzētu pārdevēt par "sašķeltību", jo biedriskuma tur nav. Biedriskums ir tikai tad, ja tu esi tā pati zemā, pelēkā masa, un arī vairāk vārdos nekā darbos.

Sun, Jun. 2nd, 2019, 01:02 pm
Lovkrafts

Daudzi man te baroja iekšā gadiem un pat gadu desmitiem, ka man ir tas jālasa. Esot tik labs, kā es varu šito nezināt. Nu, palasīju, diezgan pat daudz palasīju. Neteikšu, ka vispār nav tur nekā laba, bet es biju iedomājusies tomēr tā kā... bailīgāk? Es zināju, ka autors bija pārbijies vīrietītis, kam bija bail iziet no istabas, kam bija bail no sievietēm un seksa, kam bija semi incestuālas attiecības ar savu trako māti, un ka šis cilvēks bija ksenofobs, mizogīnists, homofobs, rasists utt, un ka viņam bija daudz psihisko problēmu. Kaut kā es tomēr biju iedomājusies viņu sēžam vienu istabā un producējam visādus foršus nezvērus savā pārbiedētajā psihē. Nezfēri ir, bet vai forši un interesanti? Daļēji, nedaudz, kā kurš... bet tas tomēr ir pārāk nožēlojami. Lovkrafts ir nevis gotu karalis, kā viņu saukā, bet gan maziņš, pārbijies, nožēlojams un vārgs grāfa puika, kuram jau 30, bet kuram bail vienam iziet no savas izdomātās pils. Nu nav tur nekā, kas būtu vērts tās slavas un pielūgsmes. Es apzinos, ka viņš ir cita laikmeta produkts un iedvesmojis daudzus, bet tā nožēlojamība un vārgums spīd visam cauri pārāk krāšņi. Tur nav cēlas samierināšanās ar plašo, bīstamo un nesaprotamo visumu, kuram nospļauties par tevi. Tur ir maza bērna brēciens pēc mammītes un bailes no tās pašas mammītes. Ir vēl par viņu senāki autori, kas nav ne tik ksenofobiski, ne neirotiski. Idejas varbūt arī viņam ir labas un izpildījumā jaušams kāds talants, bet tas ir neglābjami, nelabojami sabojāts ar šo vārguļa attieksmi.
Viss, es mēģināju. Tagad varu pateikt pie pilnas saprašanas - Lovkrafts ir nožēlojams, pastulbs un ne īpaši radošs rakstnieks, un viņa darbi ar retiem, turklāt daļējiem izņēmumiem, ir tikpat nožēlojami, pastulbi, un ne pārāk radoši, jo tajos ir tikai viena tēma (glābiet, citādais!) un viena atmosfēra (es ģībstu!). Tas, kas no tā visa ir atvasināts, māksla un citi darbi, ir labāks par oriģinālu.
NOŽĒLOJAMI.

Sat, Jun. 1st, 2019, 05:28 pm
Nemīlu valsti, bet mīlu tautu?

Esmu nonākusi pie slēdziena, ka pat mūsu korumpētā valsts vēl ir par labu priekš tādiem izdzimteņiem kā latvieši. Līdz sirds dziļumiem jūtu, ka nožēloju savu piedzimšanu Latvijā. Patīk daudz kas man šeit, bet latvieši kā tauta ir drausmīgi. Tāds ļaunums, kā mums te visiem ir kulturāli ieaudzināts, nav pat tajās valstīs, kur visus šauj nost uz ielām. Tur vismaz ir kāda drosme paņemt to šaujamo rokā un pastāvēt pat savām vērtībām, kaut tās būtu tikai pašlabums. Latvieši ir pretīgi, sīkmanīgi gnīdas, kas pat savu naidu un ļaunumu spēj izgāzt tikai uz vājāko. Iztapīga vergu tauta, kas grib pacelties pāri kungam ne tāpēc, lai pēc tam pastieptu roku citiem, bet tāpēc, lai varētu mīt viņus vēl dziļāk.
Tāda ir realitāte, kas jāatzīst un jāpieņem, un tad tālāk jādomā, kā ar to sadzīvot un kā mēģināt pašai no sevis to dēmonu izdzīt.

Fri, May. 31st, 2019, 06:01 pm
Burvīgi kažociņi

Es šausmīgi apskaužu sievietes ar skaistiem kāju matiņiem. Tā francūziete, ar ko es Šveicē padraudzējos, bija tik pūkaina visādās vietās, un tas bija tik jauki, un viena mana skolniece ir ar tādu rudu kažociņu, kā feju lapsiņa, man briesmīgi patīk. Taču es??? Kuro reizi saprotu, ka nebūs. Es izskatos pēc jetija. Tā kā nevaru iet saulē, man ir spilgti balta āda. Uz tās aug - un es nejokoju - 3cm gari, koši melni cūkas sari, un tie neprotas gludi piegult ādai, ko jūs, tie stāv 90 grādu leņķī kā pudeļu birste!!! Es kuro reizi ataudzēju, paskatījos, aptaustīju - nekā no jauka, zīdaina kažociņa. Kā drātis!!! Un nevis tāpēc, ka skūti, bet tādi viņi ir. Jobanie gēni, varu derēt, ka man ir liels neandertālieša DNS procents. Esot mūsdienās daudziem pat vesels procents. Gan jau man pieci.
Nekas man te nesanāk no naturālistiskā body positive. Bārda atkal nekāda, to arī nevar audzēt. Kaut kur par daudz, kaut kur par maz. Tad nu es cīnos ar to visu, bet riebjas!!! Gribētu, kaut es varētu netirlīties ar to vaksēšanos, jo sāp un vispār es uzskatu, ka matains ir forši un normāli. Tomēr ir jau sev arī jāpatīk, un man patīk visādi kā citām ir, bet nu neciešu es tās melnās dzeloņdrātis sev uz kājām. Kad rauj, tad līdz asarām, bet laikam tomēr labāk tā nekā bez sāpēm, bet pēc sniega cilvēka. Apskaužu es tās, kam ir jauki, zīdaini matiņi. Patīk pārbraukt ar roku pār tādu pūkainu kājiņu, bet pa savu - kā cūku glaudīt, un pat tām sari neaug stāvus gaisā.
Sasodīts.

Mon, May. 27th, 2019, 10:35 pm
Pārdomas par ciešanām

Jau kādu gadu mani nodarbina tēma par to, kas man ir pagātnē ticis nodarīts, un kādas traumas tas man ir radījis. Man pašai likās, ka tas viss tā kā jau cauri, ka esmu tikusi galā. Tomēr tam visam ir pakāpienveida struktūra. Var uzkāpt vienā kāpņu telpā, un ar tādu prieku skatīties ārā pa logu, jo tik skaisti, ka nepamani - tas jau vēl nav jumts, ir vēl. Un vēl. Un vēl.
Jau 33, bet tomēr kaut kas man tikai tagad pielec. Tas apjoms un dziļums. Kāpēc tagad - ir versija, bet tas ir mistikas lauciņš. Draudzene, kurai vienīgajai kaut cik uzticos par sevi kaut ko spriest, teica, ka tai traumai ir liela saistība ar to, kas tagad ar mani notiek. Dīvainā kārtā es neko viņai par to nebiju stāstījusi un cibu viņa neizmanto. Pastāstīja visu tik precīzi, ka gandrīz jātic. Tomēr neesmu vēl kaut kam izgājusi cauri, jāatzīst. Ja es tevi tagad iedomājos tajā vietā, kur es plānoju būt - es vēl neesmu tas cilvēks, kam man tur ir jābūt. Nav tālu, nemaz ar nav, bet tomēr pietrūkst. Sapnis ir par lielu, lai es ar to tagad vēl negatava riskētu. Pat tad, ja draudzenes teiktais bija sagadīšanās, tā tomēr ir taisnība. Man vēl ir jānostiprinās, taču tas ir patiešām grūti. Galvenokārt tāpēc, ka neko nevar izrunāt. Ir jātiek galā pašai sevī. Un tomēr - atceroties visu pārdzīvoto, man pār vaigiem rit asaras. Pašu trakāko es pat visā savā atklātībā nekad un nevienam vēl neesmu stāstījusi, un ne tikai vienu lietu. Jau mazākās stāstot cilvēki izskatās no stāsta vien traumēti, ja to visu dzirdētu - tad es vispār nezinu. Nu bija traki, bija. Kā es visu laiku esmu sev mālējusi ciet acis, ka nebija jau tik slikti, es nesaprotu. Protams, ka nevar salīdzināt ar vēl drausmākiem stāstiem, nav bijis man visļaunākais jāpiedzīvo, bet es līdz galam nesaprotu pati sevī to vēlmi gadiem ilgi mālēt ciet acis, skaidrojot sev, ka tam nav nozīmes. Ka citiem jau vēl trakāk. Ka... pati vainīga.
Vainas apziņa? Vai tad tas ir par mani? Jāatzīst, ka ir. Lai cik neliktos, ka man tādas nav. Diemžēl ir, turklāt par pašu sliktāko - par to, ka es esmu, un par to, ka es esmu tāda, kāda esmu, nevis par konkrēti izdarīto. Kad es savās neizturamajās sāpēs jau biju pilnīgi zaudējusi prātu, es nekliedzu pret debesīm - piedodiet, ka es tā izdarīju, kaut es būtu darījusi citādāk, labāk, kā es nožēloju, cik nepareizi rīkojos. Nē, es situ galvu pret sienu un nezināmiem spēkiem stundām ilgi kliedzu - es negribu būt es, padariet mani par kādu citu, lūdzu, kaut es zaudētu prātu un nonāktu psihenē, domājot, ka esmu Napoleons vai sūdu čupa, vai masu slepkava vai vienalga kas, tikai ne es. Man likās, ka nekas nav sliktāks par mani, bet es nemācēju pat tik daudz kā nosprāgt.
Un tieši par to man ir palikusi tā trauma. Ka es pašos pamatos, vienalga kā es rīkojos, vienalga, cik es cenšos, esmu neveiksmīga, apkaunojums, man būtu labāk nebūt, ka man vajag te tā pārāk nevienam netraucējot nodzīvot savu mūžiņu un tad beidzot pienāks tā svētku diena, kad visi mani lūgumi piepildīsies un es būšu ne-es. Jau gadiem ilgi man likās, ka trauma ir sadziedēta, bet viņa nav. Par spīti manai iedomībai, par spīti tam, ka daudz ko no tā, pēc kā ilgojos, esmu sasniegusi, kaut kur iekšā ir vēl tās alkas nebūt. Vienalga, ka es sev tagad patīku, vienalga par visu to dzīvi, ko esmu iekārtojusi tā, kā es gribu, vienalga par maniem sasniegumiem un rakstura izaugsmi, es kaut kur vēl joprojām esmu tā mazā meitenīte un tas tīnis, kuram būtu labāk nebūt. Tas riebīgais, nepareizais, vājais un citādais, nesaprotamais un pārlieku jūtīgais radījums, kas ir kauns un negods, un kura dēļ viss ir nepareizi.
Kā es izgudroju to pasaku pasaulīti, nesaprotu, bet tā sajūta, ka esmu tik nepareiza un nevērtīga, ka man jānorobežojas no visa, jo nesu tikai negodu, ir iekšā palikusi. Tā pavisam dziļi. Tā sajūta, ka es jau nevaru stāstīt, ka man jāklusē, ka es nedrīkstu rādīties pasaulei acīs, jo citādāk tas rūpīgi slēptais kauns izlauzīsies kā nezvērs un mani aprīs.
Pats ļaunākais - tas jau nav mans kauns, man ir jānes cita kauns, bet tas nepavisam nepalīdz. Nepavisam. Ar savu var tikt galā - ar cita... nu redzēs. Tā pavisam loģiski - es gribu to savu plānu piepildīt. Ja šis man stāv ceļā - es apņemos cīnīties. Tas liekas daudz lielāks par mani, tas universālais, arhetipiskais kauns, bet es apņemos cīnīties par sajūtu sevī - ka man ir tiesības te būt uz zemes, arī tādai, kāda es esmu, un mani ir jānosoda par maniem darbiem, ja jau grib nosodīt, nevis par lietām, ar kurām es esmu piedzimusi un kuras vai nu nekad nav varēts mainīt, vai ir par vēlu mainīt. Galu galā neviens man nepalīdzēja to visu mainīt. Tikai kaunināja, kaunināja un kaunināja, un ar vainas apziņu mēģināja dzīt uz priekšu. Dažiem tas strādā, man nē. Nekad nav strādājis un nestrādās. Tās nav manas motivācijas, bet svešas.
Te nu ir rezultāts, kas jāpieņem. Vilciens uz daudz ko jau ir aizgājis. Tagad vienkārši jāiet no tā punkta, kur es esmu. Un tas tieši šobrīd, risinot tās ne-es sāpes, ir drausmīgs.

Fri, May. 24th, 2019, 03:09 pm
Bezsakarīgs sapnis numur bezgalība (bet tiešām bezsakarīgs)

Sākās viss ar manu pēdējā laika nīgruma iemeslu. Man bija dzimšanas diena, kuru es svinēju kādu tikai sapnī pastāvošu radu milzīgajā dzīvoklī, jo pati dzīvoju privātmājiņā, bet tādā, kuras sauc par mikromājām. Bija kaut kāda apaļa jubileja, bet liekas, ka pēc sajūtām drīzāk 20 nekā 40. Biju uzaicinājusi daudz viesu, no kuriem daļa bija reāli, daļa tikai sapņa. No sākuma katrs mani apsveica, un tad, protams, neizbēgami sākās sarunas par Game of Thrones. Tā masīvi, gluži reālistiski. Es nogaidīju, līdz kamēr tas beidzās, un tad jau cerēju, ka sāksies forša kopā būšana, bet kas tev deva. Tika izlemts, ka jāskatās Lucifera pirmā sērija. To es vēl izcietu, bet tad izlēma bindžot viņu. Sapratu, ka es te nevienam neinteresēju, un gāju pablandīties pa milzīgo dzīvokli, kura saimnieki nebija mājās. Vienas durvis bija pusvirus un es pamanīju mazu putniņu augstā plauktā. Pavēru durvis, un tā izrādījās noliktavas telpa ar dažādām kastēm un darba rīkiem. Putniņš bija tāda kā tumšāka cielaviņa. Izskatījās ļoti novārdzis, tāpēc es no virtuves atnesu sauju auzu pārslu un pastiepu roku uz viņa pusi. Viņš iekrita man plaukstā un sāka tā vārgi ēst. Tad pēkšņi pārvērtās par pelēku vāveri ar nedabiski lielām acīm. Turpināja ēst, bet tādām nepatīkamām kustībām. Palaidu vāveri vaļā, ielūrēju istabā, kurā neviens nebija pamanījis, ka manis nav, un turpinājās Lucifers, un devos mājās.
Aizgāju savā mazītiņajā mājiņā, bet pavisam drīz jau man zvanīja radinieks, kas dzīvoja dzīvoklī, un teica, ka viņš tikko atnācis mājās, un esot notikusi nelaime. Mājā nez kā iekļuvusi vāvere un sakodusi trīs manus viesus, kuri nomiruši, jo kodiens bijis indīgs vai arī izplatījis ātri darbojošos slimību. Izjūtas bija kaut kur pa vidu - ai, ko gan es izdarīju, barojot putniņu, un - kam tad man viņi tādi vispār vajadzīgi. Tomēr gadījums bija dīvains. Es sapnī apzinājos, ka tā nav ikdienas realitāte un tajā pastāv maģija, bet šādu es konkrēti nezināju. Devos pie saka garīgā skolotāja, kuram bija tāda kā sekta, kā cilvēku biedrība. Tas bija ūpis. Viņš dzīvoja netālu no manis, tajā pašā mazo mājiņu rajonā. Pastāstīju, kas notika, un viņš teica, ka tā ir vēl viena zīme tam, ka nāk tumsas ļaudis. Es jau zināju, ka tie ir cilvēku ienaidnieki un ka manai grupai ir pienākums ar tiem cīnīties. Devos ātri savākt ļaudis cīņai. Salasījāmies rajona laukumā, bet daudzi dzīvoja citur, piemēram manu radu rajonā, kur bija milzīgie dzīvokļi. Cerējām, ka drīz viņi ieradīsies, bet nekā. Parādījās tumsas ļaudis, kas izskatījās kā virmojošas, melnas un dūmos iekļautas kailu cilvēku figūras. Sākām maģisku cīņu ar gaismiņām un krāsiņām, bet jau zinājām, ka izredžu ir maz, jo daudzi vēl nebija ieradušies. Vienbrīd pievienojās paliela grupa un mēs jau cerējām, ka izdosies, bet vairāk neviens neieradās un mēs zaudējām. Tumsas ļaudis gribēja tieši skolotāju, turklāt nevis nogalināt, bet pazemot, pierādīt, ka viņa skolnieki nekam neder. Viņu noķēra un nocirta spārnus. Tas tiešām bija šausmīgs skats, kā no milzīgā ūpja palika tikai asiņojošs spalvu vīstoklis.
Ienesām viņu mājās, apsējām brūces, likās, ka izdzīvos, bet kas gan ir putns bez spārniem? Viņš tomēr centās saglabāt mieru. Deva mums instrukcijas, ka jāmeklē kaut kāds gaismas priekšmets, kas izskatījās kā miglains, izplūdis sudraba spogulis ar melnu stiklu. Neviens nezināja, kur tas ir, bet bija daži pavedieni. Viss tas par šo spoguli bija neskaidrs, bet mēs tomēr visi palikušie, jo daži cīņā bija nogalināti, devāmies meklēt šo objektu, kurš varēja palīdzēt. Es gāju garām tam pašam radu dzīvoklim, un nolēmu iegriezties, paskatīties, kas tad ar to vāveri noticis, bet neviens nevēra durvis. Nolēmu, ka visi aizņemti vai pārāk tālās istabās, lai dzirdētu. Pie durvīm stāvēja kurpes un zābaki, un skrituļslidas. Nolēmu, ka tās gan man noderētu un radi jau nedusmosies, ja es tik svarīgā lietā aizņemšos. Paņēmu slidas un devos tālāk braukšus. Sapņos es ļoti labi slidoju un skrituļoju, man vienmēr patīk tā sajūta. Tad tur kaut kas pa vidu bija juceklīgs, bet es ieguvu tikai dažus pavedienus, kā atrast spoguli. Biju jau pārgurusi, tāpēc ievedu slidas pie radiem un taisījos mājās, kad durvis atvēra viena radiniece. Viņa sāka kliegt, ka tās taču ir prinča slidas, vai tad es neredzu, ka apkaltas ar platīnu? Tad es tiešām sapratu, sajutu, ka tas nav sudrabs, bet platīns. Jutos ļoti slikti, bet neko nevarēja darīt. Abas cerējām, ka princis nepamanīs, ka kāds ir lietojis, jo viņš nebija no dzīvokļa nācis ārā pa to laiku.
Devos mājās, ka pa ceļam viss kļuva izplūdis un dūmains, kas norādīja, ka darbojas maģija. iekūlos milzīgā tirdzniecīabs centrā, kur sastapu divas biedrenes no savas sektas. Viņas teica, ka arī esot jutušas, ka te kaut kas maģisks notiek, tāpēc gājušas izpētīt, vai tam nav kāds sakars ar spoguli. Gajām cauri patukšām telpām, kurās bija tikai nedaudzas preces, līdz mūs noķēra tumsas cilvēks. Viņš nebija kā kails siluets, bet gan melnā paltrakā ar kapuci. Nodomājām, ka tas ir kāds vadonis, jo tādu starp kareivjiem nebijām redzējušas. Viņš lika apstāties un saņēma gūstā vienu no biedrenēm, iesēdinot sev klēpī, un teica, ka nogalinās, ja mēs pārējās bēgsim. Tad viņš sāka visai dīvainu tirādi par to, ka esam grēcīgas, jo blandāmies veikalā, kas ir ciet. Tas likās diezgan savdabīgi, bet mēs attaisnojāmies, ka nezinājām, ka veikals ir ciet, un ka durvis bija vaļā. Tad viņš atbildēja, ka visi veikali tagad esot ciet. Pēc tam sastinga, pēkšņi apostīja sievieti sev klēpī, un milzīgā pārsteigumā noteica: "Vai tu apzinies, ka sēdi klēpī savam vīram?" Tad viņš saprata, ka izblamējies, un nomurmināja, ka viņam ir tāds tumsas cilvēku fetišs un ka viņš cauri tai miglai pats lāga neredz, tad palaida mūs vaļā, un nabaga sieviete sarkdama devās ātri prom. Tā nu arī tas beidzās.

Thu, May. 23rd, 2019, 11:45 am
Interjers

Nu besī man šodienas modernie interjeri pat vairāk par padomju, jo ar to vismaz asociējas mājīgums, bērnības atmiņas. Protams, ka modē ir dažādi, tas, kādus taisa guļbaļķu mājās, ar pamatīgām koka mēbelēm - tas man patīk, bet šobrīd vismodernākais - ar dīvainiem pasteļtoņiem un vispārēju garlacību (aka minimālismu) man riebjas līdz nelabumam. Viss vienāds, pelēks, garlaicīgs, kvadrātīgas, pretīgas formas, nekāda siltuma, pat ja toņi it kā silti.
Paskatījos tādu kompilāciju, ko sieviete sataisījusi no neglītiem interjeriem - pārītis bija tiešām pretīgi, bet lielākā daļa - ja arī nebija neviena, kas man ļoti patiktu, tomēr 100% labāk nekā tukšais, pretīgais mūsdienu minimālisms.
Te pat nav runa tikai par mantām, kas izsvaidītas un sabāztas pa stūriem, kā minimālisma piekritēji vienmēr saka. Te ir runa par neglītumu tajā, kas tur ir. Pretīgām krāsām, riebīgām formām, un tie "dekori", kas tur ir, ir tāds bezgaumības kalngals, ka man šķebina vien iedomāties, ka tādā būtu jādzīvo.

Wed, May. 22nd, 2019, 09:46 pm
Jauna otrā vieta klasiskajā mūzikā... (un tas nav Bēthovens!!!)

Devil's trill sonata man nevis rauj dvēseli ārā, bet liek justies tā, it kā man dvēsele nāktu klāt. Sevišķi kopā ar filharmonisko orķestri. Ja es tā varētu spēlēt vai dziedāt, droši vien būtu vērts pārdot dvēseli Velnam. Nu, it kā es to jau būtu izdarījusi, bet varbūt jāmēģina piestādīt vēl kāds punkts līgumā... taču to gan jau es nekad nevarēšu. Tik daudz pat Velns nevar izdarīt manas dvēseles labā.
Brīnišķīgs darbs.

Mon, May. 20th, 2019, 09:17 pm
Viss notiks

Tikai kad... laiks vienmēr ir tāds juceklīgs.

Wed, May. 8th, 2019, 08:38 pm
Fejas, balles un mīlestība

Feju balle pagāja skaisti. Gatavošanās atmaksājās. Pēc tās gan jutos tā, ka gribējās tikai mētāties uz pufa kādu brīdi, varbūt tāpēc arī mēnešreizes piemetās stipri agrāk nekā vajadzētu. Nu patiesībā gan jau no stresa. Dejojām, runājāmies, ēdām brauniju. Atmosfēra bija burvīga.
Mana maģijas prakse atkal palikusi novārtā, bet feju balle to atsvēra. Ir tas slavenais teiciens - meditē pusstundu dienā, izņemot, ja tev laika, tad meditē stundu. Man tā nekad nenotiek. Garīgā prakse ir pirmais, kas pazūd, ja ir stress un nav laika. Ja ir ilgstoša depresija, tad gan nē, tad es daru un palīdz. Nepareizi tā, gribētos to neatlikt sīkumu dēļ, bet kaut kā nav tās kapacitātes.
Brīdi likās, ka kaut kas galīgi nav kārtībā, bet laikam tikai nedaudz nevis galīgi.
Tagad ir pagrūti atgriezties ierastajā dzīvē. Visu laiku bija tas lielais mērķis priekšā. Tagad tāda īpašā punkta nav. Jāskatās, kā visu sakārtot. Jebkādi lēmumi, jebkā jauna uzsākšana - viss tika atlikts ar domu, ka nebūs laika un spēka. Tagad tas viss ir galā, laiks ir, spēks pamazām arī parādās. Palikusi tukšuma sajūta, bet jāizdomā kas vēl labs darāms.
Jāizlasa editores pārlabotā grāmata, gan jau tur būs pilns ar murgiem, kā pēc vēstules likās, bet ir vairāki punkti, kas varētu būt vērtīgi. Viņa esot noķērusi dažas vietas, kur tēli zina to, ko viņiem vēl nevajadzēja zināt, un tas ir tas, kam es editoru tiešām gribu - neatbilstības, nesakritības, nejēdzīgs taimlains.
Vēl jādomā, kur svinēt Jāņus. Variantu pagaidām nav, bet ļoti negribētos atkal nobumbulēt. Nu tā ka nu ļoti negribētos.

Tue, Apr. 23rd, 2019, 05:56 pm
Ellīte pamatīga

Diezgan lielai ellītei izgāju cauri, no tām, kuras dod arī īstas mācības, taustāmas, nevis kaut kādu mistiksu "dzīves mācību". Tā rezultātā gan aiz stresa saslimu. Tagad jau ārā silts, bet es sēžu, puņķojos un mainu vates pļeckučus degunā, jo tas asiņo kā nelabais. Stress savu panāca. Galva arī sāp. Gribētos izkustēties, bet nevaru paelpot, pie mazākās slodzītes jāģībst.
Tomēr daudz kas tapa skaidrāks. Galvenokārt tas, ka viss ir daudz grūtāk nekā es būtu cerējusi. Apmēram tikpat grūti, kā es domāju un rēķinājos, bet tā draņķa cerība, protams, neatlaiž.
Tagad atkal jāgaida, jāgaida, kad tikšu pie skaidras galvas, un tad jau redzēs, ko tālāk...

Fri, Apr. 12th, 2019, 02:05 pm
Vērtības un vilšā vai nevilšā liekulība

Daudzi runā par to, ka naudai, milzīgi slavenai karjerai un citādām materiālām lietām nav tik lielas nozīmes, ka galvenais ir ģimene, draugi, darīt to, kas patīk, veltīt laiku saviem līdzcilvēkiem. Vai es saku, ka nepareizi? Nē. Tomēr vai nav tā, ka tiek pie sevis pieņemts, ka atsakoties no tā skrējiena pakaļ materiālajam, viss kaut kā pats no sevis sakārtosies, un būs tas līdzcilvēku siltums? Kāpēc tiek pieņemts, ka tieši laiks un resursi ir tā problēma, kas atrauj no tiem līdzcilvēkiem un atņem siltumu attiecībās? Daudziem tā ir - ģimene, draugi skrien viņiem pakaļ, bet to tikai dzird - nav laika, vēlāk, citu reizi... tad jā, tad tas ir vienkārši. Vienkārši atlicini laiku un mentālos resursus, un viss notiks. Bet vai visiem?
Kāds var atteikties no karjeras kaut pavisam, strādāt tikai tik, cik lai knapi izdzīvotu, turklāt darbu, kas patīk, var sev iekārtot milzumu brīva laika, un saprast, ka vienalga nekā. Vienkārši visi apkārt skrien vai arī tu esi neveiksmīgs radījums, kuru neviens negrib. Tas, cik to vienkāršoti pasniedz tikai kā laika neatlicināšanu citiem cilvēkiem, bieži ir vēl daudz, daudz sarežģītāk nekā es te aprakstīju. Daudzi nemāk veidot attiecības, vai viņiem ir kādas īpašības, kas citiem nav pievilcīgas, vai arī vide ir tāda, kurā cilvēki nevelta citiem to laiku un siltumu.
Man ir viss komplekts, piemēram. Mana ģimene bija tāda, kurā nedrīkst veidot īstas attiecības, jo viss ir jānoklusē, neko nedrīkst teikt, ir jānotur kaut kāda specifiska poza. Tā arī man tā ģimene ir izšķīdusi, jo es kopš bērnības drīkstēju komunicēt tikai ļoti ierobežotā, patiesībā garlaicīgā veidā, īstas sarunas nedrīkstēja būt, jo nedod dies kaut kas nāks gaismā, un vispār bija jātur galva ierauta plecos un pēc iespējas vairāk jāklusē. No agras bērnības to neatceros, bet, kopš vecāki izšķīrās, viss aizgāja uz leju tik ātri, ka tagad man nav ne jausmas par saviem radiem, ko dara, kā dzīvo. Skolā es biju atstumtā, man periodiski izdevās ar kādu sadraudzēties, bet tikai periodiski un tas vienmēr beidzās visai ātri. Pēc skolas bija labāks periods, bet kaut kur iekšā ir tāds iztrūkums, ko laikam var iemācīties tikai bērnībā. Es nemāku veidot un uzturēt kontaktus, lai gan ļoti to gribu un no sirds piekrītu tiem apgalvojumiem, ka laime nav luksusa precēs, bet gan attiecībās, un ne spīdošā karjerā, bet darīt to, kas patīk. Piekrītu, bet... nu nav tik vienkārši iegūt arī otro pusi. To tā pasniedz kā nieku, kas prasa vienīgi laiku un vēlmi, bet tā nav. Un tad jau sāk likties, ka varbūt tā nauda un mantas dod vismaz kaut ko. Labāk taču to nekā neko, vai ne?
Nav jau pilnīgs tukšums, bet visi tomēr šķīst, pazūd, izrāda niecīgu interesi, un sāk likties, ka tos resursus, ko es veltu pasākumu rīkošanā un draudzību uzturēšanā, varbūt tiešām gudrāk ieguldīt kur citur. Ka no tāda idealizēta skatpunkta ir taisnība šiem cēlajiem padomiem, bet realitātē - ja tev nav tādas plašas, mīlošas ģimenes, ilglaicīgu draugu un laba kolektīva, tad arī nebūs, un varbūt labāk atrast laimi kur citur.

Thu, Apr. 11th, 2019, 11:30 am
Karkas

Tā tiek saukts "karkass" mūsdienu latviešu internetvalodā. Izlasīju garu diskusiju, kur visu laiku bija šis "karkas" un gandrīz izvēmos no pretīguma. Tāds jēli zaļš ar sūdu brūnu, un ķer pie saules pinuma.

20 most recent