Sat, Oct. 19th, 2019, 04:59 pm
Šite varēs lasīt manus sapņus, arī vecos, atsevišķi no visa cita

https://www.facebook.com/Distopiskie-sap%C5%86i-101280367969794/

Sat, Oct. 19th, 2019, 03:02 pm
Sapnis par padošanos un nepadošanos

Pēdējā laikā es rakstu, bet neko īpaši daudz jēdzīgu citā ziņā nedaru. Raganpasākumi mani izkretinēja, cilvēki grib tikai parastas, ikdienišķas, garlaicīgas lietas. To, ko jau ir dzirdējuši, ko visi dara, primitīvā veidā. Etsy veikals arī man ir izkretinējis debilu klientu dēļ. Acīmredzami mani mēģina apkrāpt, un, kad nepaļaujos, atstāj vienu zvaigznīti. Un vēl tā stulbā prakse pašam Etsy - kā pāris tādu zvaigznīšu, tā rādās izbojāts reitings. Tā nu es ar visu esmu nogarlaikojusies un arī veselība pabojāja man garastāvokli. It kā gribas kaut ko darīt, bet reizē tomēr negribas, viss līdz kaklam. Tas laikam izraisīja šo sapni.
*
Biju iespundēta tādā kā trako mājā, bet tā bija vieta, kur cilvēkus speciāli padarīja trakus. Tur bija arī autentiski trakie, bet vairums tajā tika novesti. Nezinu, kas mani tur bija iebāzis, bet likās, ka tā bija vieta, kur radi varēja nogrūst savus nevajadzīgos tuviniekus. Taču tam visam bija vēl kāds tumšs mērķis, ko pat šie radi nezināja - mūs patiesībā bija plānots laist atpakaļ dzīvē, pasniedzot kā "jauno cilvēku", kā jaunu cilvēka paraugu un ideālu. Kārtējais distopiskais sapnis, kādi man visu laiku rādās.
Kā tas viss darbojās - mūsu ēdienam tika pievienotas zāles, kurām vajadzēja mūs padarīt tādus, kā vajag. Kādu vajag? Ar ļoti īsu uzmanības laiku, nespējīgu koncentrēties, ieinteresētu tikai krāsainā un ļoti ātrā iepaidu maiņā. Ilgtermiņa atmiņu mums vajadzēja saglabāt, lai, piemēram, briesmu brīdī, varētu pielietot senāk apgūtās iemaņas, bet mums vajadzēja sasniegt stāvokli, kad viss ir jauns, kad tu neatceries, ko tikko darīji, kur biji, un vari atkal un atkal ņemties ar tām pašām vienkāršajām lietām.
Tomēr problēma bija tāda, ka zāles nebija iespējams dot ļoti daudz, jo tad tās mūs padarītu par pilnīgiem idiotiem, bet bija nepieciešams, lai mēs varētu atgriezties sabiedrībā. Mums vajadzēja zināt, kā izdzīvot, bet būt par paraugu "vienkāršam priekam". Mums maksātu algu, lai mēs izplatām šīs idejas cilvēkiem, kamēr ūdensvados tiktu pamazām, nelielās devās pludinātas zāles. Tādā veidā cilvēki uztvertu, ka tā ir jauna kustība, dabiska kultūras sastāvdaļa, trends vai kas tāds, un mēs - trenda aizsācēji nevis speciāli uzsūtīti aģenti.
Tā kā mums bija jāsaglabā daļa iemaņu, lai varētu normāli runāt ar "vecajiem" cilvēkiem, mums pašiem bija zāles jāpieņem, jāļauj tām mūs ietekmēt, nedrīkstēja cīnīties pret efektiem. To mums "palīdzēja" darīt sieviete vārda Aiva (nezinu, kāpēc tāds vārds). Viņa mūs uzraudzīja un ar primitīviem paņēmieniem atalgoja par labi izdarītu darbu. Viņa vienmēr teica, ka pasaulē ir tik daudz interesanta, ka ir muļķīgi vienu lietu darīt ilgi, ka iedziļināšanās ir pamats bēdām, ka vajag būt vienkāršiem, nevajag atšķirties no citiem, tā sasniedzama laime. Es kā parasti biju grūtais bērns, tomēr viņiem bija prakse mēģināt daudz un ilgi, jo katrs cilvēks, kuru pārvērst par savu aģentu, bija vērtība. Aivai gāja grūti ar mani, un viņa mēģināja visādas pieejas.
Kopumā dzīve psihenē bija tāda - dzīvojām mēs palātās, visai mājīgās, izkrāsotās kā bērnistabās košās krāsās. Mums katram bija skapītis ar savām mantām, bet nekā vairāk. Vēl bija spēļu istabas, kurās nesa un piedāvāja visādas mantas. Rotaļlietas, primitīvus mākslinieciskās izpausmes līdzekļus kā krāsas un plastilīnu, vienkāršas spēlītes... būtībā to, ar ko senos laikos, pirms interneta spēlējās bērni. Vēl bija milzīgs pagrabs ar visādām drēbēm, apaviem, aksesuāriem un rotaslietām, kas bija samestas līkumotās ejās un vislielākajā telpā divstāvu mājas augstuma kaudzē. Lielākā daļa drēbju un citu mantu bija pelēkas, garlaicīgas, vecas un saplēstas, bet tur bija stratēģiski apraktas arī košas, skaistas drēbes, pompoza bižutērija, spilgti skatuves tērpi. Tur mūs laida ik pa brīdim kā uz svētkiem, un visu, ko mēs tur atradām, drīkstēja paturēt un likt savā skapītī vai dāvināt citiem. Dāvināšana bija ļoti atbalstīta, jo bija jābūt dāsnam pret citiem. Jāsaka, ka citi tev patīk, bet vēlams bija to darīt ar visiem un neizvēlēties favorītus. Tā kā istabas bija jāmaina katru nedēļu, lai neviens nesadraudzētos ar biedriem, tad tas tā arī sanāca. Cilvēki vāca drēbes un mantas, bet līdzi varēja ņemt uz nākamo vietu tikai tik, cik vienā reizē var mugurā savilkt un rokās paņemt. Pārējo savāca atpakaļ uz kaudzi. Tika iedrošināts katru reizi ņemt līdzi citas mantas un arī mantu ziņā netaisīt favorītus. Neturēt neko ilgāk par trim nedēļām, jo esot taču tik daudz citu skaistu mantu. Vai tad neesot interesantāk kaut ko jaunu atrast pagrabā?
Zāļu ietekmē cilvēki drīz vien iegrima šajā bērnišķīgajā esksistencē. Zīmēja, taisīja figūriņas, bet jo ķēmīgāks tas viss bija, jo jautrāk. Ja kāds sāka pa īstam aizrauties, viņu uzreiz vedināja darīt kaut ko citu, jo ir taču tik daudz interesanta. Ja kāds sāka pārāk labi zīmēt, viņam to vairs neļāva, bet spieda mācīties mest bumbiņu vai dejot, ja par to var saukt dīvainu, vienkāršotu dancāšanu. Katra jaunapgūta lieta, piemēram, ļoti vienkārša soļu etīde, tika apsveikta, un teikts, ka to tu jau māki, tagad mācies ko citu. Tika arī rādītas vienkāršas ludziņas pa televizoru, ko pēc tam mēģināja attēlot, ar visiem tērpiem un rotām. Ja kāds teica, ka pirms mēneša jau kaut ko tādu ir darījis, viņu nespieda, bet teica, ka tik senas lietas nu gan ir stulbi atcerēties, ka tas atņem prieku. Ka vajag aizmirst, jo tā ir interesantāk un var visu darīt vēlreiz.
Aivai ar mani bija problēmas, jo es atsacījos ļaut zālēm sevi ietekmēt. It kā darīju kā citi, bet viņa bija gudra, zināja, ka es tikai tēloju. Ik pa brīdim man tiešām sajuka, kuru muļķību es jau esmu darījusi, bet kopumā es pārāk labi visu atcerējos un pilnīgi sapratu, ko ar mums dara. Tādiem grūtgalvjiem nevis uzspieda vēl muļķīgākas spēles, bet gan deva zināmas atlaides. Deva lasīt grāmatas, gan vienkāršas, bet ne tik tizlas kā bilžu grāmatiņas, ko deva citiem. Ļāva pazīmēt vai uztaisīt kādu normālu skulptūru, taču tad to visu acu priekšā iznīcināja. Grāmatas deva lasīt līdz pusei, tad tās saplēsa. Citiem rādīja mūs kā slikto paraugu, ka mēs nemākam dzīvot, raudam par niekiem, nesaprotam, ka dzīve ir dāvana, kurā ir tik daudz dots, ka nav muļķīgi jāpieķeras kaut kādai grāmatai vai gleznai. Šādi grūti audzināmie nekad netika atstāti pa vairākiem kopā bez uzraudzības, tāpēc mēs visu laiku atradāmies muļķu ielenkumā. Tie mūs apsmēja, jo mēs prasījām pēc viņu vārda, mēģinājām sarunāties, nespējām ļaut uzmanībai lēkāt no vienas lietas uz otru, bet tā bija augstākā spēja šajā sabiedrībā - neturēt uzmanību, spēt reaģēt uz katru "paskat, cik interesanti!", uzreiz izmetot no rokām kaut ko iesāktu.
Tomēr bija attīstījusies tāda kā skumja spēle - paskatīties otram tādam nepareizajam acīs un skumji pasmaidīt, iedomājoties visu, ko tas otrs varētu no tevis nolasīt. Cik skumji tas viss ir, kā arī mēs pamazām zāļu iespaidā padosimies, bet ka pagaidām vēl spējam domāt, ka ilgotos pēc cilvēcīga kontakta, bet tas ir lemts tikai vienā skatienā. Tas, kā es saskatījos ar citiem, kuri vēl nebija pazuduši spēlēs ar tērpiem un bumbiņām, bija viena no visu laiku skumjākajām sapņu epizodēm. Kamēr mēs neko nerunājām, mums ļāva šādi ar skatienu sazināties. Ļāva kā īpašu spīdzināšanas veidu. Lai mums gribētos vairs nespēt šādi skatīties otras saprātīgas būtnes acīs, bet skaļi smejoties dancāt jaunā, košā tērpā, starp citiem tādiem pašiem, kā pats.
Es vairākas reizes visiem spēkiem mēģināju izlikties, ka zāles beidzot strādā, un pāris reižu likās, ka Aiva jau sāka cerēt, bet es vienmēr kaut ar pārāk koncentrētu skatienu sevi nodevu. Es cerēju, ka, ja nokļūšu muļķa lomā, mani atstās vienā istabā ar kādu, kas vēl spēj domāt. Necerēju kopā izdomāt, kā izbēgt, bet gribēju kaut vai vienreiz dzīvē vēl parunāties kā cilvēkam. Tomēr Aiva vienmēr pamanīja, ka es tēloju. Viņa mani uzreiz sodīja, iedodot interesantu grāmatu, ko es nespēju laikā izmest no rokām, lai skrietu pakaļ kādai spēlītei. Es lasīju un lasīju, līdz grāmatu atņēma un saplēsa. Un es skatījos acīs citiem dzīvajiem. Nespēju to nedarīt.

Thu, Oct. 17th, 2019, 03:44 pm
Ahhh.....

Do you have any rituals before you go to stage?
Yes, I like to make out before going to stage.

Thu, Oct. 17th, 2019, 01:57 pm
Divi pagalam dīvaini sapņi

Pagājušā naktī es biju mans jaunais elks Peter Steele. Aizvakar par tādu uzzināju un tā apjūdzos, ka bija trīsreiz pa vakaru jāiet nomierināties. Tad nu tas izsauca sapni, bet tas bija tik ļoti ne pa tēmu, ka es tagad nesaprotu, ko pati par sevi domāt.
Es nevis... tā un šitā, bet uzreiz vistuvāk - biju viņš. Un tad... es vedu savu māti un piecas māsas uz dzimto pilsētu Jēkabpili. Kā mana ģimene nebija redzējuši manu dzimto pilsētu, es nesaprotu. Klīdām kopā ar māsu vīriem gar Radžu ūdenskrātuvi, pa vecpilsētu, griezāmies karuselī, ēdām saldējumu parkā. Bija ļoti nostaļģiska sajūta, un es domāju - kāpēc tik sen te nebiju atgriezies? Bija agrāks rudens nekā tagad, ļoti saulaina diena, un tā īpaši zeltainā gaisma, kādu es bieži redzu nostalģiskos sapņos. Laikam vēl agrāk nebiju bijusi tik milzīgā, muskuļotā ķermenī, bet jutos tajā ļoti labi. Bija patīkama sajūta ar tik platiem pleciem, garām kājām. Tomēr sapnis bija pārāk muļķīgs. Es labāk viņu redzētu labākā sapnī, lai gan būt iekšā man nebija iebildumu.
*
Šonakt atkal kaut kāds veco dzīvesvietu sapnis. Sapņoju, ka ar vīru dzīvojam vienistabas dzīvoklītī, kurā es uzaugu. Tas dzīvoklis, kuru vēlāk pievienojām savam, bija apdzīvots no pensionāru pāra, bet pretējā, kur senāk dzīvoja mājas saimniece, dzīvoja ģimene. Viņi bija normāli, bet vecais pāris bija skaļi un dīvaini. Viņi visu laiku par kaut ko safārējās, skaļi smējās, ārdījās, izturējās kā pilnīgi plānprātiņi. Un tad viņi paņēma taksīti... lai gan paši ārā nekad negāja, tikai klīda pa koridoru un uzmācās mums un otriem kaimiņiem ar stulbām sarunām. Viņi laida suņuku skraidīt vienu pašu koridorā un man bija bail, ka viņš tur sāks kārtoties, bet tas gan nenotika. Laikam viņš kaut kur dzīvoklī to darīja, un es jau gaidīju smaku nākam...
*
Divi pilnīgi muļķīgi sapņi, bet pirmajā tomēr bija kas dīvaini jauks.

Tue, Oct. 15th, 2019, 01:05 am
The scream of the butterfly

Cancel my subscription to the resurrection.

Sun, Oct. 13th, 2019, 06:58 pm
Sinidiastēzijas orgasmi

Es tiešām šodien nomocījos. Kā lai raksta erotisku grāmatu, ja tēli un situācijas izsauc nekontrolējamus orgasmus? Kādu brīdi tas ir forši, bet, kad jau esmu visa slapja, jāmaina biksītes un pat drēbes, kas pie miesas, un jānomazgā seja, bet uzrakstīts nekas nav, tas sāk šausmīgi kretinēt.
Šādos brīžos gribas saukāt idiastēziju par idiotstēziju, lai cik tas smieklīgi nebūtu. Nevaru tikt pāri vienai nodaļai, kurā ir pārītis seksīgu epizožu. Varbūt nevajag vēl seksīgu mūziku klausīties, bet kaut cik garastāvoklī arī ir jābūt. Nesaprotu, kā to sabalansēt.
Nezinu nevienu tik sin un idia stēzisku cilvēku kā sevi. Sēžu un elpoju kā dzemdētāja. Vai pārjūtīga muļķe. Bļin.

Sat, Oct. 12th, 2019, 07:49 pm
Kur ir poēzija?

Pazudusi no visiem, un es kā frīks leju asaras pie skaistām melodijām un lirikām. Nekas. Man ir visvarenais internets.
*
Everything within me turns rapist
Everything turns saint
The spit and the blood
And your longing for god
Have lost all meaning now

And i offered myself to the night
In a spray of blossoms red and white
And i took my seat among the depraved
Like a choir boy
Like a returning faith

A race of demons
A race of thieves
Is asking for shelter
Is waiting for me
For we love to betray
In bursts of grief and laughter
For we servants must answer
The call of the blood today

Does that make you sufficient unto yourself?

Fri, Oct. 11th, 2019, 06:37 pm
Ģitāra?

Nikolo Paganini mīļākais instruments bija... ģitāra. Tobrīd tas bija ritma instruments, kuru neviens neņēma īpaši nopietni, bet Paganini tai sacerēja darbus un spēlēja, lai gan slavens bija tikai ar vijoli. Viņš arī sacerēja dziesmu Duetto Amaroso, kurā spēlē ģitāra un vijole, attēlojot seksa skaņas.
Paganini bija pirmais rokstārs Eiropas vēsturē, pavisam nopietni. Viņš jau paredzēja ģitāras uzvaras gājienu, lai gan savā laikā vēl nevarēja ar to nopietni nodarboties.

Tue, Oct. 8th, 2019, 08:53 pm
Kas tas ir ar LGBT māksliniekiem?

Man jau sen ir paticis viens ļoti slavens klasiskās mūzikas darbs, bet tas vēl nekad nebija mani tā apsēdis, kā tagad. Un tad es pēkšņi zinu, par ko tas ir, lai gan tajā nav vārdu. Lasu - jā, tiešām. Depresīvs, pašnāvniecisks, homoseksuāls komponists. Es kaut kā to visu saožu.

Mon, Oct. 7th, 2019, 11:49 pm
Nē, es nesamierināšos ar parastu dzīvi. Nekad.

Kaut pa mazam brīdim, kaut pa pāris salasītām sekundēm, bet mana dzīve tomēr šad tad pārsteidz mani pašu ar savu spožumu. Un dažreiz es esmu uz skatuves skaistā tērpā un cilvēki uzgavilē. Par ko? Es patiesībā nekad neesmu sapratusi, bet tas notiek. Pa sīkumam, pa sekundei, bet notiek. Kas tas ir ar mani? Es nezinu, es mirdzu. Un es neklausīšos nevienā, kas man teiks, ka nākamā reize nepienāks vai ka pāris sekundes nav to vērtas. Elle gadiem ir vērta pāris spožu mirkļu, un es labāk esmu tur nekā vārtos siltos dubļos visu mūžu.

Mon, Oct. 7th, 2019, 08:26 pm
Apbrīna... vai tāda ir tikai grāmatās?

Man šobrīd nebesī ārā divi cilvēki (vismaz ne visu laiku). Visi pārējie man besī ārā. Ļoti. Tā nav viņu vaina, tā ir mana vaina, ka es nemāku apbrīnot reālus cilvēkus. Mīlēt es māku, bet es nemāku apbrīnot. Es ne uz vienu neskatos uz augšu. Nav tāda man pazīstama cilvēka, kuru es vērtētu tik augstu, lai tiešām apbrīnotu, gribētu līdzināties, uzskatītu par augstāku tādā veidā, lai apsēstos viņa troņa priekšā un apskautu ceļgalus. Es apkārt redzu, ka cilvēki dievina savus mīļotos, savus vecākus vai vecvecākus, citas paraugpersonas, grib viņiem līdzināties, bet es dievinu tikai sevi. Un mīlu citus. Daudz, daudz mīlu, bet man pēkšņi pietrūka šīs apbrīnas sajūtas, lasot grāmatu, kur tādas cilvēkiem ir. Nav neviena tāda manā dzīvē, tāpēc šobrīd mani visi kaitina. Jo es gribētu izjust, kā tas ir, kad kāds ir tik vērtīgs, augstāks, pilnīgāks, ka gribi kļūt par viņa sekotāju un mācekli.

Sun, Oct. 6th, 2019, 06:21 pm
Zirnekļi

Tie ir dīvaini radījumi. Viens šonakt mani pamodināja, ņemdamies pa matiem. Tāds lielais, mājas zirneklis. Nāca miegs, ignorēju, cerēju, ka aizvāksies. Nekā. Šis ierīkojis tur sev skriešanas apli, riņķu riņķiem vien rāpjas man pa matiem. Mēģinu šo ar galvas kustību nokratīt, bet viņš man uzlien uz acs un apguļas. Kājas apkārt acābolam, uz deguna, uzacs un vaigu kaula, tāds riktīgi makans. Es gaidu, gaidu... bail man šos ir apskādēt, parasti ceru, ka paši aizies. Neko, šis tur tup un kņudina. Beigās man apnika, notraucu šo, aizmetu aiz gultas. Cerams, ka nesavainoju, bet nu ko man darīt? Gulēt ar zirnekli uz sejas? Viņš taču kutina!
Nabaga cilvēki, kam bail. Viņi droši vien būtu nomiruši. Man bail vienīgi savainot. Tomēr aukēties es arī ilgi netaisos. Diez tā kāda zīme bija vai vienkārši tērēts posmkājis?

Sat, Oct. 5th, 2019, 10:26 pm
Attieksme, attieksmīte

Tā dažreiz ir tiešām amizanta. Par sevi tik daudz ko esmu dzirdējusi. Ticams, ka to visu var reizināt ar tūkstoti, tad iznāks tas, ko viņi domā, bet nesaka.

Wed, Oct. 2nd, 2019, 06:42 pm
Dīvainās draudzības lietas

Šodien pateicu, ka vairāk nevēlos kontaktēties, vissenākajam draugam, kas man ir. Nav žēl, nu nemaz. Kur problēma? Kopš viņam ir jauna sieviete, nu jau ir vairāki gadi, viņš nav no tās atdalāms, un šī sieviete ir gluži neizturama, lai kā es neesmu centusies pie viņas pierast. Viņi ir kā siāmas dvīņi, bet manā kompānijā šī čiksene ne ar vienu nerunā, tikai sēž, savilkusi riebuma pilnu seju. Tad nu draugs gar viņu tur trinās, lai nabadzītei nav "vienai" garlaicīgi. Būtībā viņš tur sēž un sarunājas ar savu sievieti, ar kuru dzīvo kopā, un ar kuru varētu ņemties visu laiku. Viņa tikmēr garlaikoti noskata visu tā, it kā absolūti riebtos te atrasties. Kad esmu bijusi ciemos pie viņiem, arī tad iesaistīt viņu sarunā nav iespējams, jo viņa izliekas, it kā ciemiņu nemaz tur nebūtu, sevišķi jau nu manis. Kopš viņi ir kopā, sociālajos tīklos ir viena plūsma ar to, kā tiek demonstrēts, cik viņi ir laimīgi un iemīlējušies. Drauga laika joslā nav pilnīgi nekā cita, kā tikai viņas pilnīgi vienādās, narcisistiskās bildes. Liekas, ka viņam nav pilnīgi nekā dzīvē bez šīs čiksas. Pat tad, kad viņš ir starp citiem cilvēkiem, uzmanība ir tikai viņai.
Tas vēl būtu, starp citu, pārdzīvojams, ja ne viņas acīmredzamais nicinājums pret visu, kas ar mani (un droši vien visiem citiem) saistītais. Ok, sēdi, nerunā, bet to drausmīgās augstprātības izteiksmi jau nu gan varēja vismaz laiku pa laikam novākt. Pēdējais piliens bija tas, ka man tika tiešā tekstā jautāts no cilvēka, kas viņu redzēja pirmo vai otro reizi - kāpēc tu viņus aicini vispār, ja viņi tikai sēž un runā viens ar otru? Un tad vēl nāca tas, ka man tiekot veltīti pilnīgas indes pilni skatieni, kad es neskatos. Tam es ticu. Jebkas, kas nav šīs maniakālās čiksas kontrolē, kas ir ārpus kūniņas, kur viņa to vīrieti ir ieslēgusi, ir bīstams un ļauns. Un sevišķi jau nu es esmu pretīga, jo neesmu tik aristokrātiska kā viņa. Ok, es saprotu, ka mani draugi un kompānija nepatīk visiem, un tas ir ok, bet ko tad tu velcies uz šejieni? Jo nevar vīrieti laist vienu pašu. Nu nevar. Ir visu laiku jākontrolē.
Man no tā visa pilnīgi nelabi jau sāka mesties, un vēl pēc tā, ka uz mani blenžot ar naidu, kad neskatos - kāpēc tiešām man to vajag? Senāk ar to puisi bija tīri interesanti parunāties, ir kopīgas atmiņas, bet tās būs tikai atmiņas, jo ar viņu šobrīd vairs nevar pat trīs teikumus pārmīt, kad viņam jau atkal ir jāluncinās ap savu dāmu, lai tikai viņa nejustos aizmirsta. Pats jau viņš saka, ka esot neaprakstāmi laimīgs. Lai jau būtu, ticēšu. Bet tad lai arī viņš ir laimīgs vienatnē ar savu čikseni. Man no viņa diemžēl nav nekādas jēgas, un, ja vēl jāpacieš tā uzpūtīgā, nicinājuma pilnā grimase, tad labāk lai arī netiekamies.

Wed, Oct. 2nd, 2019, 01:34 pm
Ciemošanās un personīgā telpa

Aizdomājos, cik ļoti mums ir mainījusies personīgā telpa. Tagad pat zvanīt pēkšņi pa telefonu jau skaitās nepieklājīgi. Jāsūta teksts - vai var zvanīt. Senāk cilvēki varēja ievelties pie otra ciemos jebkurā laikā, kas bija pieņemams. Bija katrā vietā sadalītas stundas - kad ejam pie draugiem un ģimenes, kad ir par agru, kad par vēlu. Neviens nemētājās pliks vai nesataisījies pa mājām, izņemot no rīta un naktī. Rītam bija rītakleitas, ērti apģērbi, kas bija arī skaisti, bet kādos pieņēma tikai tuviniekus. Tas bija laiks, kad apkārt rosījās visa saime un bija pieņemams ciemoties guļamistabā. Vēlāk notika pārģērbšanās un "došanās lejā". Tad bija laiks, kad varēja ierasties arī attālāki ciemiņi. Pēc tam pienāca laiks, kad ierasties bija nepieklājīgi, kad visi atradās savās guļamistabās un gatavojās miegam vai jau gulēja.
Personīgā telpa pastāvēja tikai naktī. Tikai tad varēja atrasties kails savā istabā vai nepietiekami sapucējies staigāt apkārt. Visur bija ģimenes locekļi un citi cilvēki, kalpotāji bagātās ģimenēs, visādi saimes locekļi un ciemiņi. Vienmēr bija jābūt kārtībai, jo jebkurā brīdī tev varēja kāds uzkrist uz galvas. Vienmēr bija jābūt ar frizūru, labās drēbēs, kārtīgā izskatā. Nevarēja tā vienkārši pidžamā mētāties kaut kur un kasīt pēcpusi. Kāds to varēja redzēt. Tas tā bija gan zemnieku, gan bāgātnieku ģimenēs, katram savās izpausmēs.
Tagad mums viss ir personīgs. Mājās ciemiņus vispār reti aicina. Neko vairs īsti nesvin, bet, ja tomēr dara, tad īrētās vietās. Nav vairs lielās halles un viesistabas, un daudzās guļamistabas. Senāk katram vajadzēja spēt izmitināt viesus. Tāpēc arī milzīgie dzīvokļi un mājas. Šobrīd cilvēki brīnās par to visu - vai tad ģimenei vajadzēja tik daudz vietas? Jā, vajadzēja, pat ja nebija daudz kalpu. Visa dzīve notika mājās, nebija tādu īrētu pasākumu telpu un palikšanas viesnīcās. Tev vajadzēja nodrošināt gan vietu dejām, gan galdus un krēslus, gan kur izguldīt visus.
Tagad mēs mētājamies puspliki, neķemmētiem matiem, tukšu krūzīšu ielenkumā, un pat zvans ir traucēklis mūsu ierastajā dzīvītē.
Cik ļoti daudz kas ir mainījies. Šī nav morāle, šis nav ziņojums, ka senāk bija labāk. Vienkārši pārdomas par to, cik daudz kas ir mainījies arī tādās jomās, par ko ne vienmēr iedomājamies. Tagad mums bieži nav, kur iedot trīs ciemiņiem apsēsties, bet senāk būtu katram sava guļamistaba. Protams, ja tu piederēji pie elites. Tagad vairumam ir tekošs ūdens, un senāk tā nebija nevienam, bet bija vienmēr sataisīta frizūra.
Ļoti interesanti par to tā domāt.

Tue, Oct. 1st, 2019, 08:14 pm
Kārtējais gadžets

Nopirku to durvīs stiprināmo gumiju visādos stiprumos. Ļoti palīdz stiprināt plecu muskuļus, muguras augšu. Pat tikai vienreiz padarot jau pleci smukāk stāv. Ar hantelēm ir tā, ka viņas ļogās, grūti noturēt smagākas tā, kā vajag specifiski. Man arī ir bijis, ka nedaudz saslīd, bail uzmest sev uz galvas vai kājas. Ar šiem ir vairāk tā pakāpeniskā slodze, ka arvien grūtāk. Hantelēm ir sava vieta, šim sava. Vispār man patīk atrast tieši tos vingrojumus, kas personīgi man vislabāk palīdz. Vienu jau atradu, kas ir no filmām redzēta klasika - un tiešām burvīgi ir viņu pildīt.

Mon, Sep. 30th, 2019, 11:44 pm
Vēlreiz un vēlreiz sinestēzija, bļe

Dažreiz man ienāk prātā tāda doma vai tāds vārds, ka sāk sinestētiski sāpēt. Tas ir šausmīgi, ja manā grāmatā ir pienākusi kulminācija, bet es mokos tai apkārt jau nez cik ilgi. Zinu, kur tam visam ir jānonāk, bet nezinu, kā. Nu nezinu!!!

Fri, Sep. 27th, 2019, 05:48 pm
Mantas

Es gribu lielu māju ar lielu garderobes istabu, un ar veselu milzīgu zāli mantām. No tās varētu ik pa laikam izvilkt dārgumus un mainīt ikdienas dekorācijas.
Rīt mantu maiņas pasākums, bet es neesmu droša, ka tikšu. Ļoti gan gribētos, bet iesnenis.
Vēlreiz pārlasīju pasākuma tekstu, un pamanīju, ka ir ieteikums nest to, kas kādam būtu noderīgs. Tas man atgādināja mūsu drēbju maiņas pasākumus meiteņu vakaros. Ir viena čiksene, kas nes ne tikai pavisam novalkātas, bet arī saplēstas drēbes. Un es ar to nedomāju smuki pa vīlīti izirušu, ko viegli sašūt. Es domāju izdilušus caurumus. Un kas ir ļaunākais - saplēstas, netīras apakšbikses, zeķes un zeķubikses. Man vienkārši kauns uz to skatīties. Nekad neviena nav tādas lietas ņēmusi, bet viņai nepielec. Es jau, protams, pajautātu, vai viņa pati ņemtu saplēstas zeķubikses, kuras izvelkot smird pēc sieriņiem, un izdilušas biksītes ar dzeltenu traipu kājstarpē, bet esmu ļaunais gars, ko visu laiku nosoda par nepietiekamu iecietību. Tad nu neko nesaku.
Man vienmēr priekšstats ir tāds, ka lupatas grīdas mazgāšanai tu vari kādam atdot, ja zini, ka ir vajadzība, un arī tās ir vispirms caur veļasmašīnu. Iedauzītus traukus var atdot mākslas projektiem vai tai vienai vietai, kur par maksu iet traukus plēst. Normāli ir neiedomājami piedāvāt kādam ieplēstu krūzīti, lai cik viņa skaista bijusi. Tādas lietas mēs dažreiz paši lietojam, bet tādu ir ļoti daudz, visādos veikaliņos utt. Ja tu specifiski nezini, ka ir kāds, kas kaut ko tādu ņemtu, nevajag nest atkritumus. Tas pazemo un padara sliktākus mantu maiņas pasākumus. Saplēstas drēbes taču nepieņem pat dabas katastrofu upuru apgādāšanai. Ja vēlies atdot, tad vispirms sašuj. Varu gan piebilst, ka pāris reižu neesmu ilgi nenēsātām drēbēm pamanījusi kādu atirušu vīlīti, bet tās ir kopumā labas drēbes, ko atdodu, un tas ir bijis neuzmanības, ne tīšas nevērības dēļ.
Šajā mājā ir daudz mazāk vietas, kur izvietot mantas. Ļoti daudz ko esmu izmetusi un pārdevusi, atdevusi, kad izvācos no Jēkabpils. Tomēr ir šis tas, ko atdot. Pāris mantas no Ebay, kas pienāca ne tādas, kā gribēju, bet kuras bija pietiekami lētas, lai nebūtu jēgas sūtīt atpakaļ. Kaut kas paņemts, bet nav sākts lietot tomēr. Maz mantu, bet tomēr. Kaut nu justos rīt jau labāk. Gribas iet padalīties. Un cerams, ka tur nebūs zeķubikšu, kuras pakustinot put pa gaisu.

Wed, Sep. 25th, 2019, 05:08 pm

"Master! Master! Master! I love you!"
"Yes, well, that's not so unusual," he whispered.
\Anne Rice

20 most recent