Thu, Jan. 23rd, 2020, 11:21 pm
Dark, so dark is the crystal

Es gribētu nosaukt vārdos to, ko es nevaru. Es skatos seriālu trešo reizi tik drīz pēc pirmās, cik vēl nekad neesmu skatījusies pat otro reizi. Un arī trešo reizi es pirmās epizodes beigās no asarām vairs nevaru parunāt. Skeksils runā par to, kā gelflingi ir mazi, kā viņi grib tikt pakļauti, kā viņi atkal lieks muguras un zemosies, jo neko citu nezina. Un tikmēr Rians ir uzzinājis patiesību, Brea zīmē simbolu gelflingu vienotībai, bet Dīta ceļas pretim debesīm, lai pirmo reizi ieraudzītu Saules.
Tas laikam ir pats skaistākais brīdis visā seriālā, skaistākas brīdis visā seriālu vēsturē un šobrīd visskaistākais, ko es no cilvēku radītā spēju iedomāties.
Un es nezinu kāpēc.

Sat, Jan. 18th, 2020, 07:42 pm
Jaunā mūzikas aizraušanās

destroyer of worlds
purveyor of pain
harvester of Hate
WHAT ́S YOUR NAME?

Merchant of Mayhem,
Salesman of Shame
Trader of terror
WHAT ́S YOUR NAME?

I ́ll give you a name: HUMAN
You know who you are

A killer by nature
A dangerous creature
A natural born killer
The destroyer of life
Destroys all life

Master of Madness
Seeker of Fame
Keeper of Fury
WHAT ́S YOUR NAME?

A killer by nature
A dangerous creature
A natural born killer

The destroyer of life
Destroys all life

Thu, Jan. 16th, 2020, 05:23 pm
Pizģets

Šodien skaidri dzirdēju, kā Drogu pārdevēja smaidīgi teica klientei "pizģets!". Esmu pārliecināta, ka viņa tā neteica, bet es dzirdēju pavisam skaidri.
Pizģets ir tas, ka es plānajā rudens jaciņā, bez šalles un cepures, šodien pārkarsu, kad bija uzkalniņā jākāpj. Zābaki, kaut bez oderītes un ar parasto, plāno zeķi, likās par siltu. Tas, lūk, tiešām ir pizģets. Janvāra vidus.
Pizģets, pizģets, pizģets.

Wed, Jan. 15th, 2020, 03:30 pm
Distopiskie sapņi

Manu sapņu blogu pieseko galvenokārt vīrieši. Tieši pretēji raganu blogam. Dīvaini. Varbūt vīriešiem labāk patīk lasīt par nāvi un iznīcību. Tādi nu man tie sapņi ir. Tos dažus mīlīgos likšu šeit, bet distopiskie lai iet Facebook, ja jau tur ir kāds, kas grib lasīt.

Fri, Jan. 3rd, 2020, 05:11 pm
Ding, dong, the bitch is dead

Es mēdzu cilvēkos izraisīt ļoti spēcīagas emocijas, to es jau zināju. No ekstātiskas sajūsmas un nelikšanas mierā vairāku gadu garumā līdz agresijai, vardarbībai un šausmīgam naidam, kā arī dīvainiem abu galējību hibrīdiem. Manī spēcīgas emocijas izsauc tikai daži cilvēki, un daži atsevišķos, retos gadījumos. Ir tādi, bet tie noteikti nebūs tikai virtuāli pazīstami, sen neredzēti (ar vienu izņēmumu) vai tik tikko kā pazīstami cilvēki.
Tad nu nebeidzami atkārtojas viens un tas pats scenārijs - kāds pret mani šausmīgi jūt, vienalga ko, un es ne manu, ne saprotu iemeslu, ne vispār baigi reaģēju. Nu, dažreiz līdz sakaitina, bet arī tad tas ātri var pāriet un aizmirsties. Cilvēki man raksta, kā mēs kaut kur, kaut kad, kaut kādā forumā esot kašķējušies, kādi ienaidnieki bijuši, bet es pat tādu niku neatceros.
Tad nu te ir viena čiksīte kā tā visa iemiesojums, ko varu ņemt par paraugu. Man ir pilnīgi vienalga, ka viņa par mani domā visu to šitu, ko vienreiz dzērumā ekspresīvi izpauda. Uz pāris dienām sakaitināja, bet tad es izdarīju secinājumus un viss. Viss sākās, kad es pateicu, ka nekad neesam bijušas draudzenes. No manas puses nebijām. Potenciāli tas varēja pienākt, bet viņa mani vairākas reizes piekāsa ļoti neglītos veidos pēc kā es izlēmu, ka tādu man nevajag, un aizmirsu, bez īpašām dusmām, bez nekā. Vienkārši viņa mani pārstāja interesēt. Draugu lokā visur kur uzpeldēja, bet es tā neko, lai ir.
Tad nu šai tomēr izsprāga vienreiz aizvainojums. Nu ok. Dura, kas dura, ja tik ļoti pieķer, ko es par šamo domāju, ja jau esmu tik dumja, emocionāla, neloģiska un vispār pilnīga muļķe. Ko tad tu tur birdini asaras, ka es tevi augstu nevērtēju? Jo esi pieradusi, ka 17 gadu vecumā tev piestāvēja biželes un super mini, un tagad nepiestāv un neviens vairs nekūst tavas ķiķināšanas priekšā? Man ir tāpat, bet es to esmu pieņēmusi.
Tad nu, kad šī sāka atkal cukuroties manā priekšā, un sevišķi liekuļoti prasīt, kā tad man iet, un vēl apskaut satiekoties, man pietika. Mēģināju griezties uz citu pusi un visādi izrādīt, ka man to nevajag. Nevis es dusmojos, bet man nepatīk, ka man cilvēks, kas tā par mani domā, liekuļoti skaras klāt un tēlo kaut kādu mīlestību. Kāpēc to vajag? Negribējās atgrūst vai ko, jo mums tie pasākumi tādi mierīgi, cilvēki pieraduši neko negatīvu neteikt, visu pieņemt.
Tad nu es aizrakstu, lai šama man neskaras klāt, lai liekuļoti nejautā, kā man iet, jo es zinu, cik slikti par mani domā, un galvenais - lai fiziski neaizskar, neapskauj, citādi man ir vēlme viņai ievilkt pa purnu. Tas attiecās tikai uz fiziskiem pieskārieniem. Un tagad iedomājieties, ka mani apskauj vīrietis, kura ciešos pieskārienus negribu. Kā to moderni sauc? Harassment. Fiziski pieskarties cilvēkam, kas to skaidri izrāda, ka negrib, ir pretīga uzmācība, un vēlme par to vilkt pa purnu tika nosaukta par... "draudiem fiziski izrēķināties". Bez paskaidrojuma, ka es to teicu tikai sakarā ar uzmācīgu apskaušanos. Ka es vienkārši esmu draudējusi fiziski izrēķināties.
Un kāda par to bija draudzeņu reakcija? Nekāda. Pilnīgi nekāda. Turpinājām runāt par mēnešreizēm, seksu, vīriešiem un sievietēm, darbu un atpūtu... un visu pārējo, izņemot sīku duru, kurai liekas, ka viss vienmēr centrējas ap viņu. Jo manas draudzenes vienkārši zina, ka es varu būt nejauka, bet ne par ko es nesolu "fiziski izrēķināties". Viņas man ir pietiekami gudras.
Kad ar krokodila asarām teksts tika rādīts manam mīļajam cilvēkam, lai kārtējo reizi nogarlaikotu un mēģinātu viņu sarīdīt pret mani, reakcija bija "hmm, jā, garšīga tēja vai whatever".
Un kāda man ir reakcija? Apnikums, nedaudz smieklu un vispār whatever. Laikam jau tieši to cilvēki nevar pieņemt, ka viņi kādam vienkārši neinteresē. Nevis kaislīgi ienīst, bet neinteresē, un gribētos kā mušu nopūst no krūzes malas. Mums katram ir gandrīz 7 miljardi cilvēku, kuri mums neinteresē. Tas ir normāli. Nespēt pieņemt, ka man kāds liekas vienaldzīgs, garlaicīgs, tāds pats kā citi, komunikācijai nevajadzīgs, laikam ir tik sāpīgi. Negribu ļaunu, negribu kāda acīs nomelnot, negribu drāmu un skaidrošanos, jo nav vērts. Jo vienkārši tas cilvēks nav to vērts.
Bet cik tomēr grūti paiet garām. Gribas iekost. Gribas celt brēku.
Stāsts jau nav par viņu. Stāsts ir par visiem tiem sīkajiem rējējiem, dramatizētājiem, seniem paziņām vai, viņuprāt, labākajiem draugiem vai ļaunākajiem ienaidniekiem. Es jūs labi, ja vispār atceros. Tā nu tas vienkārši ir.

Fri, Jan. 3rd, 2020, 01:57 pm
2020 mērķi

Man nav tālāku mērķu par nākamo yt video.
Kaut kas, ko es kādā brīdī varētu gaidīt notiekam, ir kāds meiteņu vakars, kāds ezotērikas pasākums un kad susurs atkal atbrauks ciemos. Viss pārējais ir pilnīga nejēga, nebūtība un bezmērķība. '
Kad vairs nav mērķa, kas bijis teju 30 gadus, es nekādi nespēju pārinstalēties. Es nezinu, ko es gribu. Es neko negribu. Ir tāds tukšums, ka liekas vajadzēs vēl 30 gadus, lai to aizpildītu. Man ir laiks, man ir kaut cik naudas, bet nekas neliekas tā vērts. Varu izklaides nolūkos pirkt kaut kādus sūdus, bet tas viss ir tie paši video. Bezjēdzīgi, laika nosišanai.
Es nezinu, kāds būs šis gads. Es to neredzu. Tā vienkārši nav manā priekšā.
Var gadīties, ka kaut kas notiks, bet pašai man nav nekādu iespēju tajā kaut ko piepildīt.

Fri, Jan. 3rd, 2020, 12:10 am
Deviņdesmito un 21.gs tīņi

Es tiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki baidās, ka mūsdienu tīņi būs tie, kas vēlāk rūpēsies par viņiem vecumdienās kā politiķi, mediķi un sociālie darbinieki.
Mūsdienās tas vismaz kaut kādās aprindās ir stilīgi, ka tev kaut kas rūp. Citi cilvēki, daba, dzīvnieki, sociālais taisnīgums, nu vismaz kaut kas.
Deviņdesmitajos es atceros, ka bija visstilīgāk, ja tev nerūp nekas, izņemot piedzerties, izkūpināties un būt pēc iespējas cietsirdīgākam pret visiem. Tas bija stilīgi. Rūpes par jebko bija smieklīgas. Vides aizsardzība bija kaut kas, par ko klasesbiedru piekaut. Ja kāds atzina, ka mīl savu vecmāmiņu, viņš bija tirliņš un vārgulis. Par visiem vajadzēja smieties, klasē bija kāda desmitā daļa "stilīgo" un visus citus apcēla, sevišķi otru desmito daļu, kurus vajadzēja piesist un izsmiet līdz nejēgai. Nesaku, ka tā tagad nenotiek, nekādā ziņā, bet vismaz kaut kur ir parādījies tāds jēdziens, ka gribēt kaut ko uzlabot, rūpēties par sevi un citiem kaut vai nedaudz, bet tomēr arī var būt pieņemami. Savos tīņa gados neko tādu neredzēju.
Labs piemērs ir Džesija no slavenā Glābējzvana. Viņa skaitījās dura, jo bija veģetāriete un rūpējās par vidi. Tas bija pašsaprotami, ka viņu izsmej, ka viņa nav forša, ka tas nav pieņemams "normālam" tīnim. Tagad tomēr tam visam ir kāda vieta. Nu vismaz kaut kāda.
Tas, ka krītas intelekts un sociālās spējas varbūt arī ir taisnība, bet mūsdienu tīņiem tomēr ir kaut kāds cits ceļš nekā stilīguma un pieņemšanas vārdā kauties līdz asinīm, dzert un pīpēt, nemācīties cik tik iespējams, lai noturētos skolā utt. Un tas man liekas būs kopumā drīzāk par labu tam, kā viņi rūpēsies par mums, pensionāriem, kas būsim viņiem sagandējuši Zemeslodi. Tur vismaz varbūt būs kāda piedošana. No deviņdesmito tīņiem neviens to nesagaidītu.
Un, lai gan tam visam apakšā bija "garīgums un miers", tomēr tieši 60 un 70 gadu tīņi ir tie, kas beigās apsprāga no narkotikām vai kļuva par patērētājiem, kuri tā arī 21.gs tīņiem ir atstājuši iztērētu pasauli.

Wed, Dec. 25th, 2019, 10:15 pm
***

Kā es varu būt reizē tik histēriski laimīga un tikpat histēriski nelaimīga, es nesaprotu, bet tā ir.

Sun, Dec. 15th, 2019, 10:45 pm
Skumjākais mīlasstāsts

Tikai tāds mīlasstāsts var būt visskumjākais, kas kādā brīdī ir bijis skaists. Es neesmu redzējusi neko skumjāku kā Klarku un Leksu. Šonakt sapnī redzēju, kā Klarkai bija izdevies radīt virtuālo Leksas attēlu, jo viņa tika nokopēta, kā visi komandieri. Leksa bija kā staigājoša hologramma, varēja iznākt no čipa. Kaut kādi cilvēki gribēja čipu iznīcināt (cik skumji, ka tas jau Klarkai bija jāpiedzīvo), bet šeit čips vēl pastāvēja. Es biju vienkārši vērotāja no malas, neko nevarēju ietekmēt, bet es pusi sapņa raudāju, un tas arī beidzās ar brīdi, kad Klarka tieši kā City of light sniedzās pēc Leksas attēla, bet tas pazuda, jo čips bija iznīcināts.
Abas aktrises ir vienkārši fantastiskas, dialogi viņu starpā ir perfekti. Tās sīkās sejas izteiksmes, žesti, intonācijas ir vienkārši ideāli un tik skumji, ka es nebrīnos, kā pusi sapņa vērojot raudāju un pamodos nelaimīga. Seriāls ir ļoti labs, taču es neteiktu, ka viens no maniem pašiem mīļākajiem, tomēr konkrēti šis stāsts mani ļoti aizķer. Kad Lexa atbild uz Klarkas: "Maybe someday, you and I will owe nothing more to our people," ar "I hope so", ir tik ļoti skaidrs, ka tas nenotiks, ka tas "I hope so" laikam ir visskumjākais teikums, ko es vispār kaut kur esmu redzējusi, vismaz saistībā ar mīlestības tēmu. Abas sievietes ir ļoti jaunas, bet viņām nav vairāk laika mīlestībai, kā pāris stundas, un arī cerība uz kaut ko tālāku tiek pārrauta. Abas augušas drastiskā vidē, kur jācīnās par izdzīvošanu. Viena redzējusi arī daudz maz mierīgāku pasauli, bet otra audzināta, lai nogalinātu savus biedrus vai mirtu, un tad jau bērna vecumā stātos komandiera vietā. Tas liekas kaut kas tik trausls un gandrīz neiespējams, kas dīvainā, neiederīgā un gandrīz neiespējamā veidā izveidojās tik brutālā pasaulē, lai vēl brutālāk tiktu sagrauts.
Tā kā gatavoju pasākumu par mīlestību, laikam tā tēma man pat sapņos nāk prātā.

Thu, Dec. 12th, 2019, 10:50 pm
Mediķu attieksme un kāpēc tas nekad nemainīsies

Atkal bijis gadījums, kad sieviete operācijas laikā visu jutusi, kā viņu griež un šuj, un atkal mediķi to vienkārši noraksta uz "izdomā". Pajautājot apkārt tādas pieredzes katrs sev atradīs apkārt. Par cita veida pilnīgi necilvēcīgu attieksmi nemaz nerunājot. Un kaut kā netiek minēts viens no iemesliem - visur citur tu vari pagriezties un aiziet, bet medicīnas sistēma, sevišķi Latvijā ir tāda, ka saņemot kaut jelkādu medicīnisko palīdzību, pat par lielu naudu, tev jau ir jābūt ļoti laimīgam. Tad nu kopā ir divi cilvēki, kuriem diemžēl ir jāstrādā kopā - pacients un mediķis, un ir vienalga, kā viņi saprotas. Pacientam ir kaut kā jāizdabū palīdzība, adekvāta attieksme, normāli paskaidrojumi no ārsta, bet ārstam tas ir darbs, kurā pacients nekur neaizbēgs, kurā klients netiks zaudēts, un viņam ir neaprakstāmi liela vara pār pacientu. Mēs varam iziet no kino, restorāna, izmest fotogrāfu no kāzām, atteikties iet konkrētā veikalā utt., ja mums nepatīk apkalpošana, bet Latvijā cilvēkam ir jābūt neizsakāmi pateicīgam par to vien, ka viņam ir ģimenes ārsts, pie kura ir jāgaida rindā mazāk nekā vajadzīgs nomiršanai. Tālāk arī par visu citu - sagaidīji rindu, kamēr vēl esi dzīvs - esi pateicīgs. Tev vispār kaut ko palīdzēja, lai gan rupji un pa pusei - esi pateicīgs. Ārstus neviens no darba ārā nemet, lai gan pacienti viņu rokās saņem labi ja pusi no tā, kas it kā būtu jāsaņem, jo nav jau neviena, kas nāktu vietā.
Tas viss rada neaprakstāmu varu ārstu rokās, un ko dara vara - sabojā cilvēku. Ārsts zina, ka drīkst izgāzt savu slikto garastāvokli un nogurumu, jo viņam nekas par to nebūs. Sākumā mēģina nedarīt, bet vēlāk, redzot, ka visi tā dara, arī palaižas un sāk domāt - lai saka paldies, ka es te vispār kaut ko daru. Un vai tad nav taisnība? Ir jau, lai cik ciniski, bet jāsaka vien ir - labi, ka vispār kaut ko saņem. Ja tas ārsts ies strādāt Depo par krāvēju, tu vispār neko nesaņemsi. Tā visa ir vienkārši varas spēle. Pacients nevar atmest ar roku un pateikt - nu nevajag arī. Viņam ir kaut kā no ārsta jāizspiež tā palīdzība, uzmanība, iecietība, un tad sākas vai nu aploksnīte vai dusmas. Vai vēl ļaunāk - histērija, jo tava dzīvība ir kāda rokās, kuram tu esi riebīgs gadījums, no kura vajadzētu atkratīties vaļā pēc iespējas, lai mazāks papīru darbs, un to var panākt divējādi. Viens - ieskaidrot, ka tev nekas nekaiš, lai tu ej citur, lai tu vairāk izej svaigā gaisā un ka tas viss no nerviem, vai izturēties tik pretīgi, lai vairs nenāktu. Otrs - izārstēt. Kas ir vieglāk? Pirmais, protams. Atkratīties visiem spēkiem, jo tev nekas par to nebūs. Kurš tad darbā nemēģina darīt mazāk? Visi tā dara. Tikai tas, ka ārsti ir novesti cinismā, ka viņiem atkratīties no kāda, kam palīdzība varētu glābt dzīvību, ir skumji.
Kamēr ārstiem nebūs konkurences, kamēr nebūs tā, kā ir ebay pārdevējiem, ka viena negatīva atsauksme tev var maksāt darbu esi vainīgs vai neesi, kā oficiantiem, ka viena ietekmīga klienta sūdzība tevi atbrīvo no darba, nekas nemainīsies. Viņu rokās būs absolūta vara un viņi to izmantos tieši tāpat kā jebkurš to izmantotu - kļūstot arvien samaitātāki, arvien ciniskāki, arvien neiejūtīgāki, jo visvarenības apziņa jebkuru padara par izdzimteni. Kādu vairāk, kādu mazāk, kādu ātrāk, kādu lēnāk. Tas ir dabiski, tāda ir cilvēka daba. Kāds saglabā kaut kādu cilvēcību, kāds nē, bet, turot rokās tik milzīgu varu pār cilvēku kā dzīvība un nāve, turklāt bez jebkādas atbildības, neviens nesaglabā tādus uzskatus, kādi bija, sākot studēt.
Un tā diemžēl ir, ka bez atbildības. Kaut ko jau tur pasoda, kaut ko noņem, kaut ko pa ziņu portāliem paraksta, un... viss. Turpina strādāt. Kā Jēkabpils neiroloģe, kuru aiz muguras nodirš visi, pat reģistratūrā brīnās, kā piekrīt uzreiz pie Jaundālderes, kāpēc neprasās pie otras. Visi zina, ka cilvēks ir ar smagiem mentēliem traucējumiem un pilnīgi nespējīgs darīt savu darbu, izņemot parakstīt kaut kādus papīrus, bet nav cita, kas strādā. Tad jau labāk esot, ka vismaz ir kāds, ar kura parakstu var izdabūt nosūtījumu, tomēr labāk nekā nekas. Jā, protams, ka labāk. Es arī dabūju nosūtījumu tajā pašā nedēļā nevis pēc mēneša, kad varētu tikt pie otras neiroloģes. Jā, paldies. Noklausījos 15min kā tika iztirzāta mana personība, mans apģērbs, mana izglītība, mana profesija, un tad tika uzlikts paraksts uz lapiņas. Tas paraksts, kuru man vajadzēja. Paldies no sirds, ka ir tāda Jaundāldere, kas visiem zināms der tikai lapiņu parakstīšanai. Paldies, ka vara pār manu veselību ir tāda cilvēka rokās, citādāk es to lapiņu nedabūtu un netiktu pie cilvēka, kurš man 13 minūtes mēģināja iestāstīt, ka man nekas nekaiš, un tad 2 minūtes ieklausījās tajā, ko es saku, un parakstīja kaut kādas vispaŗējas zāles, ko paraksta visiem. Kāpēc paldies? Jo varbūt man tās zāles būtu līdzējušas. Man vispār 11 mēnešu laikā izdevās tikt pie kaut kādas receptes un kaut ko izmēģināt. Man tās zāles, protams, nepalīdzēja, bet kādam varbūt palīdzētu. Un tam cilvēkam varbūt tiktu vēlāk izglābta dzīvība, jo viņam nesāpētu tik šausmīgi, ka dzīvot negribas. Un par to paldies visiem šiem cilvēkiem, kuri ar lamāšanos, pierunāšanu, no saldiem vārdiem līdz draudiem un apvainojumiem mēģināja tikt no manis vaļā, bet nespēja, padevās, un kaut ko pēdējās minūtēs iešķieba. Kādam tas varbūt būtu palīdzējis.
Paldies, ka mums tomēr kaut kas ir, bet nevainojiet mūs par "histēriju, jūtīgumu, nespēju skaidri domāt". Mūsu dzīvība ir cilvēku rokās, no kuriem viss ir jāizspiež, kuriem nekas nerūp, kuri mēģina darīt pēc iespējas mazāk. Tur arī rodas tā histērija pat to izņēmumu priekšā, kuri vēl sistēmā nav ļāvušiem līdz galam tikt samalti gaļā, kuriem ir saglabājusies kaut kāda līdzjūtība un kuri neredz tikai apgrūtinošu gadījumu, kas novērš no papīriem, bet, piemēram, tādu kā govi, kura varbūt potenciāli jūt bailes un sāpes. Cita suga, jo pacients nav cilvēks, bet viņš skatās tev pretim ar to stulbo skatienu, bet šajās govs acīs tomēr ir kaut kāda dzīvība, un tev tā kā mazliet paliek žēl mēģināt pavisam atkratīties. Gribētos tā kā noglāstīt govs purniņu un pateikt, ka varbūt te tomēr vēl var kaut ko darīt. Ja pēc papīriem vēl paliks mazliet laika.

Mon, Dec. 9th, 2019, 11:48 pm
***

Virs galvas atvars griežas,
Nakts vērpjas audeklā.
Kā izcelt melodiju
No dzelmes apziņā?
*
Zem kājām dzīves vijas,
Kā saknes laiktelpā.
Es vēlos atlaist sevi
Un pazust atvarā.
*
Kā stīgas ieskanoties,
Nakts audums uzrunā.
Laiks savērpj mani plaukstās,
Mēs esam kopībā.

Mon, Dec. 9th, 2019, 07:20 pm
The fountain

Noskatījos šo slaveno filmu. Patika, pat ļoti, lai gan nesaskatīju tajā to, kāpēc ir cilvēki, kam tā ir pati mīļākā filma. Droši vien manā arī citi nesaskata.

Sun, Dec. 8th, 2019, 11:54 pm
Meh

Biju uzrakstījusi garu, interesantu ierakstu, bet ciba uzkārās un tas pazuda. Protams, ka būtu jānokopē pirms postēšanas, bet ne vienmēr to atceros. Nu, neko. Nezināsiet jūs manas dziļdomas.

Wed, Nov. 27th, 2019, 10:38 pm
Vecie cibas laiki

Atceros laiku, kad tika daudz komentēts pie visādām gaudu žēlabām, filosofijām, trww evil gotu lietām, melanholiskiem dzejoļiem utt. Tagad ieliec tikai kaut ko politisku, uzreiz kvadriljons komentāru, bet pie visa cita - nulle.
Mēs esam kļuvuši veci.

Tue, Nov. 26th, 2019, 12:18 am
Pēdējais laiks

Nekad nevar zināt, kurš tas būs.

Sun, Nov. 24th, 2019, 08:25 pm
Nav, ko teikt

Notiek daudz. Ik pa laikam liekas, ka šito vajadzētu ierakstīt, bet, kad piesēžos, pēkšņi, nav ko teikt. Lietas ir pārāk nopietnas. Smagas. Dziļas. Daudz.

Tue, Nov. 19th, 2019, 11:08 pm
Zeķu lietas

Es tiešām nesaprotu tradicionālās zeķes. Kāpēc netaisīt valnīti visā garumā? Zeķes vienmēr šļūk uz leju, bet, ja valnītis ir visā garumā, tad problēma samazinās. Tāpat zeķes vienmēr ir potītē par platu, nepieguļ. Tas nav tikai manai ļoti šaurajai un garajai pēdai. Tā parasti ir visiem. Vajag taču noraukt potīti katrā kārtā, nevis katrā otrajā. Tāpat ar purnu. Kāpēc visur raksta noraukt katrā otrajā, ja tā sanāk tizls, spics, nekur liekams gals kā ākstam? Un visi tikai taisa pakaļ. Es atceros, kā man vienmēr visas zeķes bija par platu, un vecmamma, kas adīja, atteicās sašaurināt, jo adot nesmuki izskatoties, un vispār tas esot nepareizi taisīt tik šauru zeķi. Nu un tad, ka man neērti. Nu un tad, ka šļūk nost. Galvenais, lai ir tā, kā "vajag".
Uzadīju sev zeķes, beidzot kaut kas, kas tiešām der man uz kājas. Cerams, ka arī ilgāk valkājot nešļuks uz leju.

Mon, Nov. 18th, 2019, 08:55 pm
Mind fuck

It's something you'll get used to A mental mind fuck can be nice
The Rocky Horror Picture Show (1975)

Mon, Nov. 18th, 2019, 02:42 pm
Dark crystal: Age of resistance

VISS tur ir perfekti. Pie visa es varu piesieties, pat pie mana mīļā Sense8, bet šeit es nevaru. Nekur. Mūzika, balsis, leļļu māksla, cgi, stāsts, dizains, emocijas, VISS ir perfekti un es nemainītu pat ne vienu sīku lietiņu. Nav tur pat ko vairāk, jo tā ir mana perfekcija.

Sat, Nov. 16th, 2019, 03:05 pm
Nepagāja ne 15 gadi, kad nopirku bikses

Es jau milzīgi ilgu laiku netiku valkājusi bikses, izņemot sporta bikses un šortus tiem paredzētajās nodarbēs. Legingus, arī pabiezus, es neatzīstu par biksēm, bet tagad ir radušies tie jeggings, kas ir pietiekami ērti, bet neizskatās pēc zeķubiksēm. Vēl pirms kāda laika nekā tāda nebija. Tad ziemā vilku ubergaros svārkus, bet tie vienmēr bija apakšmalā slapji, un pa mežu arī nebija īpaši ērti. Beidzot aktuālā mode ir sākusi domāt arī par ērtībām, lai nav jāvalkā sporta bikses vai citas tizlības, bet ir ērtas ikdienas bikses, kas pēc kaut kā izskatās, un nepielīp pie dibena kā celofāna maisiņš. Tad arī rūdīta svārku valkātāja var tomēr kaut ko dabūt.

20 most recent