Fri, Sep. 21st, 2018, 09:34 pm
Dusmas... bet varbūt tiešām es izklausos kā idiote?

Pasakiet, vai es izklausos pēc personas ar garīgās attīstības traucējumiem vai vienkārši pēc personas ar zemu intelektu?
Es, piemēram, uzskatu, ka man ir augsts itelekts. Bērnībā es tiku uzskatīta par izcilu spīdekli, jo man ir iedzimtas dotības. Protams, ka es to visu nolaidu podā, bet lielākā daļa, kas mani pazīst, tomēr atzīst, ka man nav zems intelekts. Ne jau ka es būtu ģēnijs, es ne par to, bet katrā ziņā es uzskatu sevi tomēr par vismaz vidusmēra līmenī intelektuāli attīstītu. Neatceros, ka kāds, ko es pazīstu un kurš labi mani pazīst, teiktu citādāk. Tātad gan jau būs tiesa - stulba es neesmu.
Bet tomēr cilvēki bieži vien ar mani runā tā, ka man pilnīgi mute paliek vaļā. Gandrīz vai tajā balsī, kāda žurnālistiem ir speciāli izstrādāta, lai runātu ar zemiem sabiedrības slāņiem - bomžiem, piemēram. Tāda vienkāršota valoda, lai viņi nejustos nepatīkami, ka nesaprot, vai lai žurnālists neliktos augstprātīgs.
Tikko nācās saskarties ar attieksmi, kas apšaubīja manas spējas izdarīt kaut cik adekvātas izvēles, manu materiālo stāvokli arī pieņēma kā zemāku nekā ir. Būtībā ar mani tā runāja, it kā es nezinātu, pa kuru galu jāskatās teleskopā, un iedomātos, ka es ar 300e teleskopu redzēšu lielas, krāsainas attālās galaktikas. Būtībā kā es to saprotu - tika pilnīgi apšaubītas manas spējas ievākt informāciju, lai iegādātos teleskopu, un tika ar mani runāts tā, it kā es pat nesaprastu, ko vispār no teleskopa var gaidīt.
Vēl tika pieņemts, ka es nevaru iegādāties 600e teleskopu. Kāpēc ne? Es varu. Tas nebūtu mazs pirkums, bet, ja es izlemtu, ka to ļoti gribu, es tādu nopirktu. Vai es izklausos pēc cilvēka, kam tas ir nesasniedzams sapnis? Kāpēc? Es nebūt neesmu trūcīga, kāpēc es tāda izklausos? Jo es par humpalām runāju? Es velku humpalas, jo es atbalstu lietu lietošanu, ārā nemešanu, un tāpēc, lai pirktu teleskopu. Nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties, bet tāpēc, ka es gribu pirkt citas lietas, ieguldīt piedzīvojumos, jo teleskops - tas nav tāds vienreizējs pirkums, tas ir piedzīvojums. Jā, arī tāds pa 300e. Ar tādu, piemēram, var smuki redzēt Mēness krāterus. Es zinu, ka es ar viņu neredzēšu nez kādus brīnumus, kāpēc uzskata, ka es to iedomājos?
Es neesmu emocionāli stabila, to es atzīstu, bet es neesmu stulba, neadekvāta, nespējīga pieauguša cilvēka līmenī izdarīt lēmumus.
Nu bet tiešām, kāpēc dažiem liekas, ka tā ir?

Fri, Sep. 21st, 2018, 08:53 pm
Grūšās lietas ar logiem un bez

Es atceros daudzas lietas no bērnības kā kaut ko ļoti grūtu un smagu, kas jādara ilgi, skaļi pūšot, un ko nevar tāpat uzsākt, kam ir jānobriest un jāgatavojas. Jau kaut kad rakstīju par kartupeļu mizošanu - jāliek tie ūdenī, lai nenomelnē, ļoti smagi jāapsēžas, pirms to dara, un tad ilgi, ilgi jāmizo.
Tagad logu mazgāšana. Atceros, kāds drausmīgs trādirīdis tas bija. Bija jānogaida īstā diena, jo ilgi tak nevar logu vaļā turēt. Bija jāgatavo simtiem lupatu, kuru tāpat nekad nepietika. Bija jālieto ļoti daudz smirdīga līdzekļa, jāpūš tā ka tek un plūst, nekad nepietika lupatiņu, ar ko to visu slaucīt, rokas slapjas līdz elkoņiem. Pa vidu lielajai mazgāšanai nedrīkstēja noslaucīt, ja gadījās piedurt roku, tam bija jāstāv līdz mazgāšanas tracim, jo citādāk būšot pleķains. Tas viss bija tāds šausmīgi grūts, bet arī it kā svētku process. Un vēl tās slapjās lupatas! Vienmēr bija lupatas, ko lietot, daudz pat, bet bija jātaupa, tāpēc bija jācīnās, mēģinot pārlocīt to slapjo slaukāmo lupatu, kamēr visi stūrīši pat slapji, tikai tad varēja ņemt jaunu.
Tagad es logus mazgāu bez līdzekļa, tikai ar ūdeni, ar mitru drāniņu pārbraucu pāri un tad ar lielu, vecu drēbi kārtīgi nopulēju, lai nepaliek ne mismazākais mitrums un tiešām var redzēt, kur tīrs, kur nē. Tas viss iet ļoti ātri un viegli, vienkārši nevajag taupīties ar slaukāmo lupatu, lai ir gana liela un pietiek. Nav nekādu stulbu līdzekļa švīku, nav nekādas smakas, viss ir tīrs un dzidrs. Var darīt kaut vai reizi mēnesī, bez kaut kāda nenormāla trača un sajūtas, ka tas viss notiek tā smagi un divreiz gadā. Un te pat nav runa par to, ka senāk bija liels trūkums un nebija kaut kā, ar ko tagad viss ir ātrāk. Bija ūdens, bija lupatas, viss. Bija kartupeļi, bija nazis.
Varbūt viss vienkārši bija smagi un tā bija vienīgā dzīve, kādu mēs zinājām. Bija jābūt smagi, jo tā bija pareizi. Nedrīkstēja tā pa vieglo ar lupatiņu pārskriet. Nē, bija jātaisa divreiz gadā šausmīga izrāde un jānomokās tā, ka mugura slapja.
Interesanti, cik tā smaguma manī vēl ir palicis. Tā uzspiestā smaguma, kuram nav pamatojuma kamī citā kā vienīgi tajā, ka dzīve ir smaga.

Thu, Sep. 20th, 2018, 11:27 pm
Laimīgums

Es jau kādu nedēļu jūtos laimīga. Kā tas tā gadījās, nezinu, bet zinu, kas to izraisīja. Vairākas lietas, it kā, bet sakne jau tomēr bija viena, vismaz viena virziena sakne.

Sun, Sep. 16th, 2018, 12:13 am
Balss

Šitas drausmīgais vīruss ir vismaz man radījis seksīgi zemu balsi, kāda man patīk. Vienīgi man pašai nāk smiekli, kā es runāju, un no tā rodas klepus.

Fri, Sep. 7th, 2018, 03:54 pm
:D

Un tieši pēc visām savām glītuma/neglītuma pārdomām es eju savā īsajā un dekoltētajā māju kleitiņā uz pastkastīti, un celtnieks, kas tieši aiz sētas kaut ko darās, sāk uz otru bļaut kaut ko tādu kā "ko tu neskaties, ko dari!", bet tas atcērt, ka nevar, kad tāds skaistums iet garām.
Smukums tiešām var būt dažāds :D Arī izspūris un māju kleitā (galvenais, ka īsā un dekoltē).

Fri, Sep. 7th, 2018, 02:04 pm
Svarīgums

Tā nu tur sanāca, ka biju kļuvusi pārāk svarīga jebšu smaga. Man patīk būt apaļīgai un ar izliekumiem, bet nepatīk būt lielai. Ne jau gluži masīva biju kļuvusi, bet tomēr tā kā par daudz bija. Nepatika redzēt to "8" cipara sākumā, un "4" tālāk arī nē.
Vienmēr esmu bijusi kustīga, tāpēc tas, ka patīk ēst nav tik daudz atspēlējies kā mazkustīgākiem cilvēkiem, bet šī vasara mani smagi nolika uz vietas. Sākās ar to, ka satraumēju kāju, tā visai smagi. Paiet nevarēju vairākas dienas, pēc tam uz kruķiem, pēc tam bez, bet nu ļoti maz varēju pastaigāt. Pirmo mēnesi sāpēja arī tad, kad mēģināju pavingrot, bija grūti pat apsēsties uz grīdas, grūti pacilāt kāju, sāpēja arī tad, kad uz tās nebalstās, nevarēju pat četrrāpus veikt vingrojumus. Un tad sākās tas drausmīgais karstums... es mīlu vēsu, aukstu laiku. Karstā esmu pilnīgi beigta. Guļu kā jūraszvaigzne un nekustos. Kāja + karstums nu bija nejauki mani nolikuši nekustīgu. Kad kāja sāka dzīt, bija tomēr bail viņu pārāk darbināt, jo saite pat vēl tagad ir jutīga, ja ne tā nolieku kāju, iesāpas. Bija bail, ka sportojot vai staigājot pa kalniem un lejām varētu atkal sačakarēt un palikt uz kruķiem. Un pēc tam vēl tā nedēļu garā, šausmīgā izēšanās nometne, kura it kā ir ezotērikas, bet patiesībā kulinārā...
Tad nu arī tiku pie rezultāta un atcerējos kaut ko, man reiz teica - tu saki, ka tev patīk būt vidējai vai apaļīgai tikai tāpēc, lai varētu ēst visu, ko tu gribi. Patiesībā tu tāpat kā citi vienkārši nevari nomest svaru.
Ha, ha, idiņi. Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka tās 95% ir tikai atrunas, ka hormoni ne tādi, ka smagi kauli, ka tas un šitas. Un, lai gan man ir tādi un šitādi hormoni, kas manu tievēšanu padara grūtāku nekā vidusmēram, es varu, ja es gribu, un es palieku pie sava uzskata, ka tās ir tikai atrunas. Es nevienu nespiežu tievēt, bet tas IR iespējams, arī tiem, kuriem ir nosliece uz lieko svaru, arī ar hormonālām problēmām. Visiem nav jābūt tieviem kā skaliem, bet līdz normālam, vidējam vai viegli apaļīgam, bet ne lielam un masīvam izmēram VAR notievēt. Izņemot, ja tev ir ziloņslimība vai citas, tiešām ļoti retas slimības.
Nepietiekami gribēt - jā, tā var būt. Gribu, bet... kūciņu gribu vairāk. Tad arī vajag to atzīt, nevis izdomāt attaisnojumus.
-5 kg smuki trīs nedēļu laikā, jauki un pakāpeniski, atpakaļ nav nākuši, bez drausmīgas badošanās, bet ar pacietību pret procesu, un visu var izdarīt. Tagad vēl pamazām dažus kilogramus, un būs jau labi.
Man patīk būt ar mīkstu kārtiņu, man arī acis līp pie tādām sievietēm, bet veselība un kustīgums ir tas, ko es vēlos saglabāt, un kas, manuprāt, būtu jāsaglabā jebkuram cilvēkam. Var jau visādi gadīties, bet nobaroties līdz 200kg un pateikt, ka smagi kauli, to es nekad neatzīšu par normālu un atbalstāmu.
Galu galā neviens mēs neesam mūžīgais dzinējs, kas var uzkrāt taukus, neuzņemot kalorijas.

Tue, Sep. 4th, 2018, 05:32 pm
Būt gatavai kaut kam

Tas ir tik smieklīgi. Es te nerunāju par ezotērisku jēgu vai pat ne par apstākļu sakritību, bet iekšēju sajūtu. Būt gatavai kaut kam un gribēt kaut ko, pat just šausminošu vajadzību pēc kaut kā bieži nesakrīt. Ir bijuši brīži, kad liekas, ka bez kaut kā nomiršu, ka pilnīgi visas iekšas raujas krampjos, kā vajag, bet neesmu gatava. Bieži vien pēc tam jāatzīst, ka būtu izpurgājusi iespēju. Nemācētu izmantot, nemācētu paņemt, nemācētu pat atpazīt, ja pienāktu man klāt. Un te nav tāda taisnīguma, kā izklausās. Nav tā, ka kad gatava - dabūsi. Bieži vien tiešām vajag, un daļa tevis bez tā iekārotā nomirst, pat uz neatgriešanos vampīra formātā. Nomirst laiks, kurā tu dzīvoji bez. Tomēr tu nedabū, jo neesi gatava. Un arī tad, kad esi, tu vienalga nedabū.
Šobrīd es esmu beidzot gatava kaut kam milzīgi lielam, ko es esmu gribējusi jau kādus gadus 3. Ik pa laikam eswmu mēģinājusi tur tikt, bet pati esmu jutusi, ka nu nav, nav vēl viss iekšā gatavs. Pārbītos, aizbēgtu, izdomātu attaisnojumu nedarīt. Tagad tā nav. Apmēram kaut kādu nedēļu es jūtu, ka neaizbēgtu, darītu, izbaudītu un paņemtu no tā visu, ko var dabūt, jo man iekšā ir tā gatavība. Bet es nezinu, kā būs. Es atceros citu brīdi, kad biju gatava kaut kam ekstra lielam. Tiešām biju, tā ka no sirds, bet nedabūju, un gatavība pazuda, sabruka pīšļos, droši vien uz neatgriešanos.
Tā gatavība, kas man ir tagad, ja arī pazustu, varētu atgriezties, ne kā tā iepriekšējā. Šai vēl ir laiks, lai gan arī ne gluži līdz mūža galam, bet ir. Ar to es sevi mierinu, jo es patiešām, nu tā no sirds un dvēseles nezinu, kā tagad man to gatavību piepildīt. Es nezinu pat kur sākt, jo daudz o jau esmu izmēģinājusi tajos savos negatavības laikos. Nebūtu dabūjusi, nekas, bet to, ka tās metodes nestrādā, es pārbaudīju. Vismaz kāds labums.
Un es šoreiz tiešām nevienam neteikšu, kas tas ir. Nevienam. Nevis lai nenoskauž, bet tāpēc, ka... ja es nedabūšu, es gribu būt vienīgā, kas zina, ka biju gatava un nedabūju. Pat ne kauns, bet kaut kā... nevietā.

Fri, Aug. 31st, 2018, 07:40 pm
Apsūdzības

Mani apsūdz, ka man vienmēr patīkot kaut kādi dīvaini cilvēki, dīvaini dzīvnieki, vispār viss dīvains. Ja es saku, ka man šitais aktieris liekas ļoti smuks, tad man uzreiz - tev jau visādi dīvaini patīk, ar nenormālām sejām.
Neredzu tajās sejās nekā nenormāla. Nu patīk man Teo no The Dreamers. Pēc tam tas aktieris kaut kāds tiešām dīvains kļuva, viņam nepiestāv pieaugt, bet tur man patīk, pat ļoti. Nu īsts smukulītis. Bet nē, dīvaini, man jau vienmēr kaut kas nenormāls patīk.

Fri, Aug. 31st, 2018, 12:27 pm
Kārtējā apokalipse, šoreiz pilnīgi jaunā veidā

Atkal pienāca apokalipse, bet mani viņa pārsteidza ar savu oriģinalitāti. Visbiežāk taču nāk meteorīti un atveras vulkāni, lai gan ir bijis arī citādāk. Šoreiz apokalipse bija visaptverošāka. Ne tikai Zemei.
Biju es kādā debesskrāpī, vienā no augšējiem stāviem ar lieliem logiem, un mēs bijām zinātnieku komanda. Es biju tikai asistente, bet man bija ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm. Visu šo vietu vadīja zinātnieku pāris, kuri man atgādināja divus The 100 aktierus, bet gluži nebija. Komandā bija vēl vairāki cilvēki. Zinātnieku pāris pētīja kaut ko ļoti mistisku, telpu kā tādu laikam, un to, kā tur rodas visādas virtuālās daļiņas, un kā telpa turas kopā ar laiku, un vispār kaut ko ļoti dziļu, ko es maz sapratu. Apzinājos, ka esmu ļoti izglītota, bet to, ko viņi darīja, saprata labi ja vēl viens cilvēks no komandas. Mēs pārējie darījām visu, ko mums lika, bet kopējo jēgu neviens līdz galam nezināja.
Tātad, mēs bijām tur augšā, bija jau spoža nakts, visi jau bija aizgājuši, bet mani dižie elki vēl strādāja un tāpēc man arī bija jāpaliek. Tāpat viens vīrietis arī vēl kaut ko darīja. Un tad zinātniece pēkšņi teica:'
"Tas jau notiek!"
Viņas vīrs paskatījās ar tādu īpašu izteiksmi, par kuru es pēc tam sapratu, ka tā iemieso bezpalīdzību, interesi, traģēdiju, atvieglojumu... kad notiek kaut kas tāds, nav vairs jēgas bailēm, vismaz ne tad, ja esi tik dižs cilvēks.
Viņi apskāvās un nez kāpēc paskatījās pa logu. Es neuzdrošinajos neko teikt, bet viņu kolēģias jautāja, kas par lietu. Viņi saskatījās un sieviete atbildēja:
"Mēs to varam dalīt ar jums abiem, jo jūs tāpat to redzēsiet, bet mēs zinām, ka jums, atšķirībā no citiem, gribas zināt, kas notiek."
Un tad viņa stāstīja, ka Visums jūk kopā. Kaut kas pašā esamībā ir mainījies jau sešus gadus, un tagad ir pienākusi pēdējā diena. Viņi ir zinājuši, ka pret kaut ko tādu neko darīt nevar, bet viņiem ir bijusi vēlme savus pēdējos mūža gadus piepildīt ar zināšanām, lai tad, kad tas sākas, viņi vismaz zinātu, ko redz. Viņa teica, ka Visums nejuks viendabīgi, ka ir dažādi punkti tajā visā, un ka Zeme ir pie tiem, kas izturēs varbūt pat kādu stundu ilgāk par pirmajiem mirējiem. Jautāju, vai tad ir tā, ka mums atlikusi stunda, ko dzīvot. Viņi atbildēja, ka apmēram tā, bet īstenībā viņi droši nezina. Varbūt viss, kas notiks, jau iznīcinās dzīvību agrāk. Viņi zinot, ka pirmās juks starpidimensiju saites, paralēlās dimensijas saplūdīs ar mūsējo, un tad jau nestabilitāte tikai pieaugs.
"Mēs nezinām, kā tas izskatīsies realitātē, mēs tikai esam to izrēķinājuši," zinātnieks teica.
Viņiem bija taisnība par to, ka es labāk sev atņēmu kādu laiciņu miera un neziņas par tuvojošos realitātes galu, nekā piedzīvoju to, nesaprotot kas notiek. Man pat nebija bail. Kaut kā nelikās, ka tas būs sāpīgi. Un, ja iet bojā viss Visums pat ar visām paralēlajām pasaulēm, tad likās, ka bailes te ir nevietā. Tas viss bija par lielu priekš tām.
Es pat nejautāju, kāpēc viņi nebrīdināja pasauli. Ja nebija ne vismazākās iespējas glābties, tad kāpēc sēt paniku? Cilvēki tagad bija nodzīvojuši savus pēdējos gadus mierīgi.
"Paskat!" zinātniece iesaucās un rādīja uz logu.
Viņa nobēra kaut kādus ļoti gudrus vārdus un skaitļus, lai aprakstītu vīram, kas notiek, un viņi atkal sāka kaut ko rēķināt, bet es tikai baudīju skaistumu.
Debesīs parādījās planētas un miglāji. Tie bija puscaurspīdīgi, bet kļuva arvien reālāki. Tas bija neaprakstāmi skaists skats. Planētas bija dažādas pēc krāsas, lieluma, dažām bija pavadoņi un gredzeni. Es ļoti ilgi skatījos pa lielajiem logiem kopā ar otru komandas biedru. Viņš klusēja tāpat kā es, kamēr zinātnieku pāris kaut ko priecīgi čaloja, jo bija pareizi visu sapratuši. Viņi turpināja kaut ko pierakstīt un rēķināt, un nelikās, ka viņiem tas liekas skaisti tādā veidā, kādā tas likās man.
Tad debesīs parādījās tādas kā no gaismas veidotas rūtis. Tās bija lielas, apmēram 20 saules diametru lielumā, un tās sākās kā punkti līniju krustpunktos. Tad pamazām līnijas kļuva garākas, bet visi kvadrāti neattīstījās vienādā ātrumā. Tur juka pasaules audekls. Kad kvadrāts bija gatavs, viņā atvērās vēl un vēl dažādas dimensijas, vēl planētas, juku jukām. Tās kļuva arvien materiālākas tāpat kā Zeme viņu debesīs kļuva arvien īstāka. Nodomāju - Zeme noteikti no malas izskatās ļoti skaista.
Tad sākās sabrukums. Vispirms kaut kur tālākajās pasaulēs sākās haoss. Cauri gaismas rūtiņām varēja redzēt, kā planētas sāk drebēt, tad svaidīties un sadurties cita ar citu. Zeme vēl pagaidām bija mierīga, bet es zināju, ka tas notiks.
"Mani aprēķini rāda, ka mums tas nenotiks," zinātnieks beidzot pievērsa uzmanību arī mums.
"Zeme anihilēsies vēl nesasniegusi haosa fāzi."
Par to es priecājos. Pagaidām cilvēki vēroja šo kā izrādi, droši vien daudzi domāja, ka tas ir kaut kāds šovs vai hologramma. Viņiem nav jāzina, ka tas viss notiks arī ar mums. Bet tad mani pārņēma kņudoša, dīvaina sajūta. Likās, ka pa ķermeni skrien elektrība.
Zinātnieks to sajutis apskāva sievu, bet es turpināju vērot skaistās planētas, kuras juku jukām triecās cita citā, lēca ārā no savām dimensijām un pārvērtās putekļos. Tad tās pārvērtās gaismā. No rūtiņām sāka plūst apdullinošs spožums un es jutu, kā tas mani piepilda ar vieglumu. Man šķita, ka anihilēšanās būs skaista, bet kad tas notika, es to nemaz nepamanīju, jo sapnī iestājās neesamība.

Thu, Aug. 30th, 2018, 10:58 pm
Raksti

Pēdējās nedēļās neesmu uzrakstījusi daudz, bet nupat ir izdevies kārtīgi iegrimt sajūtā, ka dzīvoju rakstīšanā. Tēli ir ar mani, es visu laiku domāju, kā tagad labāk darīt, visu laiku risinu pa galvu, dzīvoju tur iekšā. Tādā stāvoklī es rakstu vislabāk.
Šodiena nav bijusi produktīva kvantitātē, tāpat kā visas pēdējās dienas, bet kvalitatīvi ir iespēts daudz. Atrastas atbildes, izdarītas sūras izvēles, viss notiek.
Prieks par to.

Thu, Aug. 23rd, 2018, 11:28 am
Sapņi pēc grāmatām

Izlasīju sev ļoti svarīgu grāmatu, ko biju atlikusi un atlikusi, jo nebija īstais laiks. Toč bail palika, tas nozīmē, ka bija milzīgs iespaids. Šobrīd varu atcerēties tikai divas citas grāmatas, pēc kurām bija bail, ja neskaita bērnību. Pieļauju, ka bija vairāk, bet katrā ziņā maz. Pieaicināju būtnītes atnākt man sapnī vai kaut ko parādīt. Konrēti tās neredzēju, bet sapņi bija fantastiski, spilgti parādot enerģiju, kuru vēlējos izprast.
Vispirms sākās ar to, ka biju milzīgā, tumšā, gotiskā pilī uz kaut kādu ģimenes pasākumu, drīzāk pat jāsaka - dzimtas, un tur bija ap 100 cilvēku. Tā kā pilij, lai gan nedaudz citādai, ir specifiska nozīme man pēdējā laikā, tad vēl viena zīme. Tur bijām sanākuši vēlā vakarā ar domu izgulēties, jo pils bija tālu no civilizācijas, un tad no rīta sākt saietu bez ceļa noguruma.
Cilvēku neviens nebija pazīstams, es neesmu pārliecināta, vai tā vispār bija mana tagadējā dzimta, laikam jau nebija. Es biju vienā istabā ar vēl kādiem 6 cilvēkiem, visi lielās, smalkās gultās, katra izvietota atsevišķā nišā, tikai mana pašā istabas vidū. Pamanīju, ka viena gulta ir tukša, bet nu neko, likos uz auss. Biju jau gandrīz aizmigusi, kad durvis atvērās un pa tām ienāca jauns, es teiktu, ap 21 gadu vecs vīrietis, un sāka skatīties apkārt. Likās, ka viņš negrib slēgt gaismu, lai mūs netraucētu, bet nevar ieraudzīt, kura ir viņa gulta. Tā kā negulēju, tad piecēlos un klusām teicu, ka parādīšu, kur ir viņa gulta. Uzliku roku viņam uz pleca un tad... pilnīgs ārprāts vienkārši. Visa pasaule aizgāja pa pieskari krāsās un melodijās. Likās, ka mēs būtu divas supernovas, kas uzsprāgst viena otrā.
Es rakstu par līdzīgām tēmām, bet šo nekādi nevarētu aprakstīt. Kaut kas līdzīgs kā kad visi mani atomi būtu izretinājušies un kļuvuši par zvaigznēm, un sajaukušies ar viņa zvaigznēm. Kaut kur pa vidu dzirdēju, ka viņš ir manas mātes brālēns Kaspars, bet tas viss vienalga beidzās gultā istabas centrā. Jāpiezīmē, ka manai mātei nav brālēna Kaspara, viņas vienīgo brālēnu es pazīstu, un šis nebija viņš, un viņam noteikti nav 21.
Kaut kur pa vidu supernovām es pamanīju, ka visi cilvēku ir gultās sēdus un vēro, bet man bija vienalga. Likās arī, ka viņi nenosoda, drīzāk viņiem patīk to redzēt. Bija tāda senču sajūta, patiesībā vislabāk aprakstīta grāmatā The Witching hour un tās turpinājumos. Tur bija par raganu ģimeni ar spoku, kurš viņus vadīja krustoties tikai savā starpā, radot superraganu Rovanu. Tas no malas liekas drausmīgi, bet grāmatā tas bija radījis dzimtas locekļu starpā īpašu, citādi neiegūstamu tuvību. Kaut kas tāds likās šeit notiekam, un man nebija ne vismazāko iebildumu.
Sapnis beidzās kādā nenosakāmā vietā, kad es biju pilnīgi izšķīdusi. Tad jau bija nākamā diena, visi staigāja pa pili, sarunājās, svinēja satikšanos, bet es biju tā casually nomainījusies uz blondu, garmatainu vīrieti klasiskās vampīru drēbēs ar mežģīņu žabo un kuplām piedurknītēm. Sāka izskatīties, ka visa ģimene sāk mainīties no 21.gs uz kaut kādu dažādu laiku savienojumu.
Ilgāku laiku notika komunicēšana, bet es meklēju kaut kādu konkrētu brālēnu, kurš man darīja raizes. Likās, ka viņš ir pašnāvniecisks vai vēl ļaunāk - grib atstāt ģimeni un tās tradīcijas. Beidzot kādā tumšā, lāpām apgaismotā pagrabā es viņu atradu. Skatījos viņam acīs un lasīju, ka viņš ir nolēmis attālināties no ģimenes un izslēgt pats sevi no mūsu rindām. Viņš nevarēja izturēt mūsu dzīvesveidu, par kuru es īsti nezinu, kāds tas bija. Viņš bija ilgi cīnījes starp bailēm mūs zaudēt un kaut ko jaunu, ko viņš gribēja uzsākt, bet ko ģimene neatbalstīja.
Un tad bija daļa, kuru pavadīja ļoti cheezy dziesma Just another day (without you), kurā mēs to reizē dziedājām, un reizē skūpstījāmies. Tas neizklausās iespējami, bet sapnī tas bija tā, it kā katra lūpu kustība būtu iestudēta, it kā mēs būtu izsecinājuši, kā var reizē dziedāt un sakļaut lūpas, kad vien iespējams. Sapnis to bija orķestrējis perfekti. Jutu, kā mans boner atduras pret viņējo, kad uz dziesmas beigām bijām apskāvušies un savijušies kopā. Izrādījās, ka es dziesmu zinu no galvas, ko no rīta pierādīja liriku izlasīšana. Protams, esmu to dzirdējusi simtiem reižu, lai gan speciāli neesmu klausījusies nekad, smadzene ir ierakstījusi un varēja atskaņot, kad vajag.
Sapnis atkal mainījās brīdī, kad mēs pazaudējām sevi un viens otru kaut kādā sajūtu eksplozijā. Es atkal klīdu pa pili, šoreiz meklējot Kasparu, jo man bija skumji par sabu brālēnu. Vēl nodomāju, vai viņš mani pazīs šitādā izskatā, bet tad nodomāju, ka jā, mēs taču esam viena ģimene, kāpēc lai viņš nepazītu?
*
Viss, pēc kā es ilgojos. Bet forši to izjust kaut uz brīdi.

Mon, Aug. 20th, 2018, 12:08 pm
Putekļu sūcējs

Manā dzīvē ir ienācis pirmais putekļu sūcējs. Bija tāds arī bērnībā, laukos tas cilindriskais, sudrabaini zaļais, bet mums pašiem brūnais, apaļais. Slikts viņš bija. Putekļus pārvietoja no grīdas uz gaisu, bet kalpoja gan ilgi. Lai izsūktu mēbeles viņš derēja.
Tagad man ir pašai savs pirmais. Esmu apmierināta. Speciālā birste kažociņa savākšanai tiešām labi darbojas. Paklāju izdevās iztīrīt ļoti labi. Izskatās pat citā krāsā tagad :D Un nebija dārgi. Kaut tikai kalpotu kādu laiku. Tagad jau viss lūzt.

Sat, Aug. 18th, 2018, 09:38 pm
Murdziņš par 2018.

Sapņoju nometnes laikā pretīgu sapni. Vienbrīd pamodos, ka slikti ar sirdi, trūkst elpas, karsti. Pēc laika pārgāja, bet, kad atkal aizmigu, rādījās murgs. Tāds manā stilā, kaitinošais nevis bailīgais.
Sapņoju, ka esmu ievākusies viena dzīvot lielā četru istabu dzīvoklī centrā. Tāds vecs, augstiem griestiem, lielām krāsnīm. Tikko nedaudz uzfrišināts, bet ne pārāk greznā stāvoklī. Saimnieks saka, ka neesot gadiem bijis apdzīvots. Dzīvoklis lēts, bet man tajā patīk. Viena istaba ļoti milzīga ar vecu, noskaņojušos flīģeli, kas arī ir vienīgā mēbele, atskaitot kvantumu saliekamo krēslu.
Taisu pirmo Ragana Līgo lapas pasākumu, un te pēkšņi sāk nākt drausmīgi daudz cilvēku, beigās kaut kāds simts viņu sanāk, un nav neko sajaukuši, saka, ka nākot uz manu pasākumu. Es galīgi nesaprotu, kas notiek, bet nu neko, sāku kaut ko vadīt. Viņi tādi nemierīgi un visu laiku skatās apkārt, izskatās, ka mēģina citās istabās ielūrēt. Beigās viena sieviete pieceļas un jautā fantastisku jautājumu:
"Vai tā ir taisnība, ka šis ir dzīvoklis, kur 2018. gada 18. novembrī proklamēja brīvu Latviju?"
Es pilnīgi uz pauzes, neko nesaprotu, saku, ka nē, ka to taču Nacionālajā Teātrī darīja, bet viņi sāk celties kājās un stāstīt, ka nupat jau vairākus gadus esot zināms, ka tie ir meli, tas noticis šeit, bet dzīvoklis bijis ciet. Tagad esot iespēja apskatīt un izjust "brīvības un latviskuma auru".
Es saku, ka neko par to nezinu un apšaubu, ka tā ir, ka man te pasākums ar citu ievirzi. Visi tādi pieklājīgi, ka varot jau paklausīties, bet redzu, ka neinteresē, ka nāk cita iemesla dēļ.
Tā es sapnī kādu nedēņu katru dienu mocījos ar cilvēku bariem, kuri nāca cita iemesla dēļ, un tie daži cilvēki, kas gribēja reāli manu stāstījumu, bija jau davesti ar to visu un man bija bail, ka pārstās nākt.
Mokpilns sapnis.

Sat, Aug. 18th, 2018, 09:35 pm
Sešas dienas garīgajā nometnē

Burvīgi. Gaidīju ko daudz sliktāku, lai gan vēl arvien labi pavadītu laiku. Daudz kas notika, ilgu laiku pavadīju arī pilnīgā nenotikšanā. Sēdēju pie jūras vai dīķa, vēroju putnus, vardes, spāres, zalkšus. Zalkšu daudz bija. Divi vidēji lieli pa dīķi visu laiku dzīvojās, tik ļoti patika vērot. Viens ļoti liels, virs metra, pāri kāju pirkstiem pārskrēja. Vēl maziņu jūrmalā redzēju.
Izdejojos, izzīmējos, bet šoreiz neizdziedājos.
Skaisti.

Sun, Aug. 12th, 2018, 01:14 pm
Šausmas

Es sāku justies, ka neeksistēju. Mana jaunā māja nav google maps. Visi brauc nepareizi, takši, draugi, nevaru mainīt adresi Couchsurfing, jo tādas nav.
Baisa sajūta, ka es neeksistēju.
Tāpēc mēs google maps iepriekš šo māju meklējām, meklējām, un nevarējām saprast, kāpēc nav.

Sat, Aug. 11th, 2018, 08:24 pm
Izsīkums

Parīt uz nedēļu nometne pie jūras. Kā man vajag kaut kādas pārmaiņas!
Ja man likās, ka pēcpašnāvības periods bija smags, tad tagad es sāku pārvērtēt. Jūlijs un augusta sākums ir pilnīga elle, un man nav skaidrs, kā tikt no tā ārā, jo tā vairs nemaz nav mana atbildība un nav manā varā.
Ir, protams, bet ne par tādu cenu, kādu esmu gatava maksāt.

Thu, Jul. 26th, 2018, 11:50 am
Viss ir labāk

Protams, ka šis atkal ir kaut kas ko zaudēt, bet tāda ir pieķeršanās daba.
Kas te ir labāk:
Es vienkārši jūtos labāk, par spīti drausmajam karstumam, kurš JP mājā nekad tā neķēra.
Lieli logi ar daudz skaistāku skatu. JP mājā apkaŗt bija jaukas vietas, bet pa logiem konkrēti tās nebija redzamas. Man patīk, ja es ik pa laikam varu paskatīties ārā un tur ir skaisti.
Vēdināšana - plastmasas logi, kuru reāli var atvērt, visus, nevis tikai vienu. Man vajag gaisu.
Mēbeles un interjers man šeit patīk labāk, ir ērti.
Ir vēlme iet sēdēt ārā, kuru es nesaprotu, jo JP dārzs bija kādas 6x lielāks. Šeit vienkārši ir tāda sajūta, ka gribas dārzā.
Klusāks neizmērojami, nav blakām lielu ielu, maz trokšņotāju.
5min un esmu tiešām skaistā mežā. JP bija jāiet 20min līdz mežam ar kājām.
5min un esmu pie ezera. JP bija tās pašas 20min līdz ezeram.
Var ērti tikt līdz īstajai Rīgai, jo Jaunciems neskaitās.
Kas tur bija labāk:
Vēsāks. Tā māja nekad nesakarsa līdz līmenim, kad nevar vairs normāli dzīvot.
Ar kājām aizejamā attālumā bija gan labi veikali, gan Depo, gan pasts, kas man svarīgi. Te tomēr līdz tam visam ir jābrauc, jo Jaunciemā gandrīz nekā nav, un te nav tādi attālumi, lai ietu kājām uz Juglu vai Vecmīlgrāvi.
Radžu ūdenskrātuve bija nealīdzināmi skaistāka par Ķīšezeru. Man ūdeņi ir ļoti svarīgi, un, lai gan arī šeit ir jauki, Radži tomēr bija daudz foršāka vieta.
Daudz vietas, lielāka māja, kur visu izvietot, saimniecības ēkas un telpas mājās, kur likt mantas, ko nelieto ikdienā, vai ko negribas pa acīm. Te nekā tāda nav, tikai mazs šķūnītis malkai.
*
Jaunciems ir daudz labāks par JP. Man tur patika, bet pie sirds pa īstam nekad nebija. Tomēr zinu, ka tad, kad aizbraukšu, būs tā dīvaini, ka tā varētu būt pēdējā reize tajā mājā. Vai varbūt divas pēdējās, bet ne īpaši daudz vairāk. Uz pilsētu, protams, varēšu braukt, cik uziet. Domāju, ka reizi gadā gan jau arī turp aizbraukšu, jo Jēkabpils ir skaista, es tur daudz kā laba pieredzēju, un, lai gan pa īstam pie sirds nav, tomēr es neglābjami pieķeros visām vietām, kur dzīvoju.

Thu, Jul. 26th, 2018, 12:06 am
Jauns mīļākais

seriāls, uzvarēja iepriekšējos.
Sense8.
Viens no mana klastera man to ieteica.

Fri, Jul. 20th, 2018, 05:43 pm
Muzoniņš

Vīrs ar draugu klausās Traķenes kapellas mūziku. Man patīk kaut kas dīvains un savdabīgs, bet tas viss uzdzen neomulīguma sajūtu, it kā man blakus kāds vilktu no pakaļas sūdus un zīmētu uz sienām.

20 most recent