Wed, Mar. 3rd, 2021, 04:43 pm
Ak jā, par to atteikumu

Divas populāras interneta platformas, kas piedāvā online psihoterapiju, man ir atteikušas. Es esot pārāk smags gadījums. Tas jau bija sagaidāms, bet man nav jēgas noklusēt to, kas ir, jo izliekoties un mānoties terapija ir bezjēdzīga. Man nav vērts palīdzēt, neviens nevēlas uzņemties atbildību, droši vien uzskata par zaudētu cīņu jau pirms tās uzsākšanas. Biju dzirdējusi par cilvēku, kam tā bija, tāpēc mēģināju tomēr savu situāciju pietušēt. Nelīdzēja.
Jātiek vien galā pašai. Protams, protams, var meklēt ko citu, bet latviešus es negribu. Es no visas sirds esmu sākusi ticēt, ka mēs esam ļaunuma iemiesojumi, bet es no tās ļaunuma kultūras gribētu tikt vaļā. Pat ja gribētu, es nevarētu latvietim uzticēties un atklāties, nu nevarētu. Latvieši ir tik ļoti stagnējoši, skatās uz citiem, nedomā ar savu galvu, meklē aizsegu stereotipu ērtajā pavēnī, ka es ar savu ekstra sarežģīto un būtībā bezcerīgo gadījumu tikšu izmesta pa durvīm kā atkritums pirmajā reizē.
Jā, bezcerīgo. Tā es jūtos. Es te ņemos un mācos, bet kā vārdā? Kā viena jūtūbere teica - es gribētu gribēt dzīvot, bet šobrīd man dzīvot nav motivācijas. Es arī gribētu gribēt dzīvot. Man ir 35 gadi, bet es esmu iesprūdusi savā nebijušajā emo fāzē.
Tas, ka es esmu gadījums par smagu online sesijām, ir smalki. Cilvēki ar BPD ir grupa, kas visvairāk grib palīdzību un ir gatavi strādāt, bet ar mums ir tik smagi, ka speciālisti bieži neuzņemas. Es viņus saprotu un nenosodu, bet kā lai mēs jūtamies? Tā, kā mēs vienmēr jūtamies. Tas ir tikai vēl viens apstiprinājums, ka mūsu situācija ir bezcerīga, ka mums nav nākotnes, ka visiem būtu labāk, ja mūsu nebūtu. Un taisnība vien tā ir. Ja pazustu visi 1,5% cilvēku ar BPD, pasaule kļūtu tikai labāka. Neviens to, protams, nesaka, jo tas nav politkorekti, bet tā ir. Mēs dzīvojam par postu sev un citiem, pat terapeitiem, bet uzspēlētā cilvēcība liek mūs nevis izšaut, bet izmest mēslainē gan personīgā, gan profesionālā līmenī. Nekā humāna tur nav. Izšaušana būtu daudz humānāks risinājums.
Bet nekā, ne šaušana no malas, ne humāna eitanāzija nav ieviesti. Tas nozīmē, ka man ir kā tārpam uz āķa jālokās cauri pasaulei, kurā pret mani nav ne slepkavnieciskas žēlastības, ne līdzcietīgas palīdzības.

Wed, Mar. 3rd, 2021, 04:30 pm
Nākamā atziņa - selektīvā empātija

Cilvēkiem ar BPS izrādās ir selektīvā empātija, un tas ir tas, ko es esmu sevī novērojusi jau sen, pat stipri sen. Es varu būt ļoti empātiska uz lietām, kas man ar otru cilvēku ir kopīgas, bet kaut ko tādu, kas man ir pilnīgi citādāk es nesaprotu pat ļoti gribot. Un es tiešām gribu saprast! Man ir bijis, ka es pat taisu sarakstus un tabulas, lai izprastu, kāpēc kāds tā rīkojas, kā viņu labāk atbalstīt, kā man vislabāk reaģēt, un vienalga, kad pienāk brīdis, kad cilvēks dara savu man nesaprotamo lietu, es noreaģēju kaut kā nepareizi. Situācijas bieži ir tādas, kas manās tabulās nav, un tajās sanāk reaģēt ātri, tāpēc man parasti kaut kas nojūk, lai kā es negribētu, ka tas notiek.
Ja mums ir kaut cik uz viena viļņa tēma, tad cilvēki man bieži saka "neviens nav mani tā sapratis kā tu, tu esi tik empātiska, es varu ar tevi tik brīvi runāt", un tā ir taisnība. Mani cilvēki ļoti interesē, un es māku iedzīvoties viņu pasaulē, ja tai ir pietiekami kopīga ar manējo. Ja nav, tad viss pavēršas otrādāk. Es pat ļoti koncentrējoties tomēr izdaru kaut ko nepareizi.
Mana empātija tāpat kā daudz kas cits pie BPD ir polarizēta. Ja es nesaprotu, tad es nesaprotu. Es varu uzdot tūkstoš jautājumu, varu smadzenes izmežģīt, mēģinot saprast, bet man nesanāk. Kad ir jāreaģē no cilvēka skatpunkta, es nevis kā cilvēki bez empātijas reaģēju no savējā, bet es kaut ko izdomāju, kā tam cilvēkam varētu būt, un četrās no piecām reizēm nošauju greizi. Atkal citās reizēs, kad cilvēkam ir kopīgas lietas ar mani, es varu būt brīnumaini atbalstoša, piedāvāt gudru risinājumu un vispār uzvesties tā, ka cilvēks gluži izkūst manā priekšā, jo tādu izpratni nav redzējis.
Šo savu īpašību es sapratu jau sen, bet izrādās arī tā ir saistīta ar BPD. Es esmu tik nereāli stereotipiska, ka smiekli nāk. Nē, man nav iebildumu. Dodiet vēl stereotipus. Tas nozīmē, ka manā ārprātā ir kaut kāda sistēma, un ka šo ārprātu var risināt. Varbūt es kādreiz spēšu saprast to, ko es nesaprotu, labāk.

Sun, Feb. 28th, 2021, 08:26 pm
Nākamās BPD atziņas

Jā, man ir tēma.
Izrādās, ka tas ir vispāratzīts fakts, ka emocionālās ciešanas, sauktas pat par "mental agony", cilvēkiem ar BPD ir vislielākās, cik nu to var izmērīt. Tas liekas loģiski, ja pašnāvības risks pie BPD ir lielāks nekā ar depresiju, šizofrēniju un pat C-PTSD. Viens no desmit, un vairāk nekā puse ar mēģinājumiem.
Es nesen tieši aizdomājos, pēc tam, kad man uzdeva kājas tāpēc, ka vīrs nelaikā mani uzrunāja, kad bija BPD lēkme. Es esmu speciāli skatījusies video ar cilvēkiem pirms nāvessoda izpildes - un absolūtais vairums no viņiem izskatās savāktākā stāvoklī nekā es bieži nonāku, kad ne par to tēmu aizdomājos. Ja man uznāk epizode, es jūtos tā, it kā mani ne tikai vestu nogalināt, bet uz ilgstošu spīdzināšanu. Krītu gar zemi, trūkst elpas, sašaurinās skata lauks, sirds sitas tā, ka liekas pārsprāgs, trīcu kā pie 220, varu neapzināti sākt bēgt no jebkā, kas izraisa kairinājumu, piemēram, no cilvēka, kas mēģina mani mierināt, un dažreiz pilnīgi pazūd saikne ar realitāti, es tā disasociējos, ka vienkārši apsēžos vai apguļos un pārstāju jebkādā veidā reaģēt uz realitāti. Un tās ir tikai fiziskās, redzamās izpausmes. Tas, kas notiek iekšā, neirotipiskam cilvēkam vispār ir kaut kas nesaprotams, neiedomājams, un ļoti labi, ka tā.
Es senāk domāju, ka tas ir kaut kāds maindfaks, kas raksturīgs tikai man, un varbūt vēl kādam. Zinot, ka apmēram pusprocents cilvēku cieš no BPD (es negribu rēķināt, cik tas sanāk, bet daudz), ir ļoti smagi. Es to nenovēlētu nevienam, izņemot varbūt masu slepkavas un līdzīgus cilvēkus. Es tiešām gribētu, lai neviens nezinātu, kā tas ir, bet manās atbalsta grupās es redzu, ka diemžēl tik daudzi zina, kā tas ir, kad tu nes sev iekšā Elli, no kuras vaļā tikt var tikai tiekot vaļā no sevis.
Man likās, ka depresijas, PTSD un C-PTSD, kā arī bipolārajiem un šizofrēnijas slimniekiem var būt sliktāk nekā man, bet tagad es redzu, ka tā nav. Protams, to visu ir tik grūti izmērīt, bet no vienas puses - super, ka tomēr tik traki ir tikai mums. Tas ir izcili, ka daudz zemāk par šo, nav kur krist. Ja būtu, es domāju, ka šis, vēl ļaunākais disorders, būtu ar 100% pašnāvības risku. Ir tikai tik daudz, cik cilvēks var panest.
Smalkas atziņas. Ir tik interesanti pētīt kaut ko, ko es it kā zināju, bet kas man galvā bija vienā vienīgā putrā. Kad es nākamo reizi vārtīšos pa grīdu, apcerot, kurā brīdī man pārsprāgs asinsvads galvā vai apstāsies sirds, varēšu sevi mierināt ar to, ka mana diagnoze ir tieši tik ļauna, cik es uz šīm izjūtām reaģēju.
Cilvēkam, kura galvenā sajūta un dzīvei cauri ejošais pamatstāvoklis ir "es esmu neciešamākais radījums pasaulē, visiem būtu labāk, ja es nosprāgtu", tas ir zināms mierinājums. 90% cilvēku šito iztur līdz galam. Un vēl mierinājums ir zināt, ka tas viss ir izpētīts, ka tas ir atzīts kā eksistējošs stāvoklis - mentālā agonija. Skaists termins, man patīk, prieks, ka es viņu uzzināju. Tagad varēšu pateikt - man ir mentālā agonija, tāpēc es šobrīd nevaru tev pagatavot zupu.
Es pilnībā apzinos, cik mani pēdējā laika ieraksti ir nenormāli. Tur tā lieta, ka cilvēkiem ar BPD intelektuālās attīstības traucējumi ir tikpat bieži kā neirotipiskajiem. Es neesmu tik stulba, lai brīdī, kad man nav mentālā agonija, es nesaprastu, ka no malas tas viss ir pilnīgs marasms un vispār nevienam nevajadzētu tā atklāti runāt par savu trakumu. Un vispār, vajadzētu visu ņemt vieglāk.
Un tad vēl ir tie cilvēki, tas manu radinieku pusprocents līdz divi procenti, kuri diemžēl pilnībā saprot, ko es ar to visu domāju. Diemžēl viņi līdz mentālajai agonijai saprot, par ko es runāju. Kā tas ir dzīvot ar visgrūtāk panesamo mentālo slimību, un vēl papildus panest to, ka tevi apsūdz melos, pārspīlēšanā un vēlmē pievērst sev uzmanību.
Jā, es gribu pievērst sev uzmanību. Tas varbūt uz brīdi manu dzīves agoniju padarītu vieglāku.
Bet vispār tas viss ir ļoti interesanti. Esmu izgājusi cauri tēmai "BPD un narcisisms", tagad nākamā būs Avoidant personality disorder. Izrādās, ka BPD bieži izceļas, ja viens vai abi vecāki ir nersici. Tas noteikti nav mans gadījums, bet interesanti. Tāpat nez kāpēc pārjūtīgie cilvēki ar BPD bieži nonāk attiecībās ar narcisu. Man laikam tā nav gadījies. Nav it kā tēma tieši par mani, bet interesanti.
Es no sirds senāk domāju, ka psihiatrija ir bīstams mēģinājums visus padarīt vienādus. Es vairāk nosliecos uz neirodažādību, kā lai nosauc, neurodivergance? Ka mēs visi esam atšķirīgi un nav vajadzības mēģināt mūs iedalīt mapītēs. Nē, tā es vairs nedomāju. Mana mapīte man ir tik ļoti atvērusi acis, tik ļoti daudz ko izskaidrojusi, ka es visos savos 35 gados pati saviem spēkiem nebiju spējusi tā sevi saprast. Paldies visiem, kas šo jomu ir pētījuši. Paldies par mentālo agoniju. Brīnišķīgs termins.

Sat, Feb. 27th, 2021, 09:37 pm
Izglītošanās un sevis attīstīšana turpinās

Tātad, nav iespējams būt narcisistam un BPD. To es nezināju. Var būt BPD ar nelielām nercisistiskām iezīmēm, bet šīs diagnozes ir savstarpēji izslēdzošas. Tāpat nav iespējams apvienot BPD un psihopātiju. Tas ir visai interesanti, jo tieši narcisisms un psihopātija ir divas "diagnozes" (protams, īstenībā domātas kā apvainojumi, kā "diagnoze" "traks", kura īstenībā neko nenozīmē), kas man ir tikušas pierakstītas. Psihopātija vairākas reizes, narcisisms divreiz. Protams, tas ir saprotams, jo tās ir daudz labāk zināmas diagnozes.
Tomēr es neesmu ne viens, ne otrs. Kaut vai tas, ka es nopietni par to aizdomājos, jau sen, un vēlreiz šogad, ievācu informāciju, analizēju sevi, lai saprastu, vai tā tiešām nevarētu būt - tas jau gandrīz pierāda, ka neesmu ne psihopāte, ne narcisiste. Ne psihopātiem, ne narcisiem neuztrauc, ka viņi ir psihopāti un narcisi. Psihopāts var zināt un pieņemt, ka viņš tāds ir, bet narciss diez vai, tomēr pat, ja zinātu un pieņemtu sev, uz āru tas tāpat nekad neiznāktu, un abiem variantiem tas būtu vienaldzīgi.
Es esmu izrakusi pusi interneta, un ļoti apņēmīga izrakt arī atlikušo pusi, lai tiktu pie savu problēmu saknes, lai pasargātu sevi un citus no sāpēm, un tas ir diezgan raksturīgi cilvēkiem ar BPD, vismaz diviem tā paveidiem. Ir četri, kas izpaužas visai dažādi, viens ir jau minētais BPD ar narcisistiskām iezīmēm, otrs ar antisociālām, tātad, radniecīgām psihopātijai. Tādu noslieču man nav, par spīti visam, ko kāds (izņemot profesionāļus) man mēģina iestāstīt. Pārējie divi ir negatīvistiskais jeb depresīvais tips, kurš vienmēr nāk komplektā ar depresiju, un ceturtais ir klusais un labi funkcionējošais tips. Man ir iezīmes no abiem, bet visticamāk esmu vairāk depresīva nekā labi funkcionējoša, tas diemžēl jāatzīst.
Šobrīd liekas neiespējami, kā es agrāk nesapratu, kas ar mani ir. Es esmu staigājošs BPD stereotips, līdz pat maniakālajai vēlmei visu laiku pārkrāsot matus un mainīt ģērbšanās stilu. Kad es to sāku darīt, neko par BPD pat nezināju, bet tagad liekas gandrīz vai biedējoši, cik daudz dažādu pazīmju man ir bijis jau no senām dienām. Kā pēc grāmatas. Un es tiešām domāju, ka esmu tik briesmīgi unikāla un nesaprotama! :D
Ko es domāju par šo unikalitātes zudumu? Tikai labu. Man tagad ir skaidri priekšraksti, kā sevi izskaidrot, un kā sevi uzlabot. Es par spīti jūkošajai identitātei esmu personība, kurā unikalitāte nekur nav pazudusi. Un, ņemot vērā, kā cilvēki mani pēc attiecību izbeigšanās mēdz gānīt (tātad ir bijis slikti), es tomēr atkal un atkal atrodu kādu, kas ar mani grib kontaktēties. Es tāpat patīku daudziem, par spīti tam, ka daudziem arī nepatīku. Es ļoti labi apzinos, ka draudzība ar mani ir eksplozīva, tāpat es zinu, ka tāda tā ir tikai tad, ja es pielaižu kādu tuvāk nekā man vajadzētu (vai kāds apņēmīgi lien man dvēselē, izmantojot manu ievainojamo stāvokli, un pēc tam nespēj sadzīvot ar to, ko pats uzraka). Bet tieši tikpat labi es apzinos, ka cilvēki mani pat glorificē, ņem par paraugu, domā, ka esmu apbrīnojama un no manis jāņem paraugs. Un ziniet ko? Aabas tās ir patiesības.
Ar mani ir interesanti, un ne tikai drāmas ziņā. Es esmu interesanta, fascinējoša personība. Draudzība ar mani nenozīmē vienkārši draudzību. Tā bieži nozīmē ievērojamu apvāršņa paplašināšanos, pieredzes, kuras citā vidē ir ļoti grūti iegūstamas, un emocijas, kādas varbūt ir pat neiespējami atrast kur citur. Jap. Neesmu narcisiste, vienalga domāju, ka esmu visai apbrīnojama.
Ja jau es esmu tāds neiedomājams monstrs, ja jau esmu tik šausmīga, tad tiešām jājautā - kas tad visu to nenormālo pieredzi atsver? Kāpēc ir cilvēki, kas pie manis līp kā mušas, turklāt es neesmu ne psihopāte ar aukstu aprēķinu, ne narcisiste, kas šobrīd ir modē? Kāpēc tad?
Nu tieši tāpēc, ka man ir arī gluži retas un unikālas labās īpašības. Kādu laiku, pirms uzrok dēmonus, tās atsver slikto. Kad uzrok dēmonu... nu tad viss notiek atkarībā no personas rakstura un konkrētajām attiecībām. Ir cilvēki, kas mīl pat manus dēmonus, kuri ir neapšaubāmi dramatiski un ļoti, ļoti sava dēmoniskā vārda cienīgi, ko nevar teikt par daudziem citiem, kuri apgalvo, ka viņiem tādi ir.
Kā bieži saka - borderlines are monsters. Jā, patiesība, bet mēs arī esam intensīvi, unikāli un mūsos ir kaut kas tāds, ko daudzi cilvēki spēj piedzīvot tikai caur mums vai ar mums kopā. Tā unikālā intensitāte, tas emociju dziļums, kas ir mums, ir reizē bīstams un kārdinošs. Tāpēc pēc katras sagrāves nāk jauni piedzīvojumi. Briesmīgi, nenoliedzu, bet par spīti visam, es zinu, ka pēc tā visa, kas neglābjami notiek, "sausais atlikums" ir gan ar mīnusa, gan plusa zīmi. Citādāk, mīlīši, jūs tik ilgi neizturētu, un jauni mīlīši arī manā dzīvē neienāktu.
Kas tālāk? Protams, ka es esmu apņēmusies nekad mūžā vairs nevienam neatvērties, kontrolēt savas iekšēji nepastāvošās personīgās robežas, iemācīties mīlēt seklumu un... Kļūt par to, kamī mani apsūdz? LOL. Varbūt šī ir pirmā reize mūžā, kad es lietoju "LOL".
Bet nu ziniet, tiešām LOL. Es zinu, ka tā nenotiks, tu zini, ka tā nenotiks, viņš un viņa, un dēmoni zina, ka tā nenotiks. Protams, ir cerība uz nedaudz vairāk līdzsvarotības, jo es tiešām no sirds vēlos laboties. Tomēr diemžēl labošanās ne vienmēr ir tik viegla, un ar gribēšanu vien ne vienmēr pietiek. Ne velti terapeiti pat labāk strādā ar antisociāliem cilvēkiem nekā BPD. Ar noziedzniekiem cietumos. Ne velti BPD ir diagnoze ar visnāvīgāko statistiku, pat nāvīgāku nekā bipolārajiem un depresīvajiem. Nav viegli ne mums, kas 10% gadījumu beidz dzīvi pašnāvībā, ne citiem. Tas ir visaugstākais rādītājs starp visām mentālām slimībām.
Es nebrīnos, bet man nav nekādas izvēles kā turpināt. Savākt visu savu iedomāto psihopātiju un narcisismu, un iet tālāk, pat ja es zinu, ka tas ceļš var nebūt garš, un ka es, ja nesaslimšu ar ko fizisku visai drīz, ļoti iespējams, ka būšu tajos 10%. Tieši tā - narcisi un psihopāti sevi pārāk mīl. Cilvēki ar BPD sevi ienīst. Un mīl. Un ienīst. Un mīl.
Tāpat kā visi pārējie. Ienīst un mīl.

Tue, Feb. 23rd, 2021, 09:22 pm
Sakāpis pretīgums pret pagātnes palieku lasītājiem

Iepriekš kaut kā mani īpaši netracināja. Zināju, ka visvisādi seko līdzi un lasa, arī tie, kas lepni pateikuši, ka tiem no manis neko nevajag. Kaut kā vienalga. Tomēr tagad, godīgi sakot, ir apderdzies ne pa jokam. Un vēl komentāri apkārt man jādzird, un šad tad pat šeit jālasa. Varbūt tiešām ir laba doma rakstīt tikai piedraugotajiem. Tad lai domā paši kā man iet, lai iztēlojas visu, ko man novēlētu, bet lai mokās neziņā. Ja man nekad nebūtu jādzird komentāri no tādām pagātnes samazgām, tad man būtu vienalga. Nu dzīvo savu garlaicīgo dzīvīti, kā gribi. Pasākumos taisi riņķi ar tēmu "kas man viņā nepatīk". Runā un vāries, līdz mēle nokalst. Bet kaut kā tomēr ik pa laikam kāds man atstāsta, ko kāds ir cibā lasījis un pēc tam kādam par to komentējis. Kā sabiedrība lasās kopā, lai mani aprunātu. Es to galīgi nesaprotu. Es tiešām neminu sūdus, kas pārāk traki smird. Es dodos tālāk, bet man traucē doties tālāk, ja mani neliek mierā, jo īpaši viegli jau nav visu ignorējot doties tālāk.
It kā vajadzētu ignorēt, bet no otras puses tieši šobrīd tomēr ir gluži riebīga sajūta. Nevajag man vairāk komentārus no tikko veidotiem, pēc tam izdzēstiem profiliem, un apziņu, ka lasa, pārspriež un vēl nez kam stāsta. Es gribu iet tālāk, nevis gremdēties pagātnē, un sapņi jau tā man visu laiku atgādina to, kas jau simtsreiz pārmalts galvā. Papildus atgādinājumi vajadzīgi nav.
Jāpadomā, kā es par to jūtos. Tāpat liekas, ka mani smērējumi tikai tādiem arī interesē. Nekāda dižā interakcija tāpat nenotiek. Varbūt jāslēdz tā bode ciet. Vai nu pavisam, vai jāliek viss zem atslēgas. Tad lai kož pirkstos, ka ziepene par brīvu nav pieejama, un nav kur izgāzt savu žulti. Būs man mierīgāk.
Vai arī man vienalga? Laikam nespēju tam piešķirt tik lielu svarīgumu, lai īpaši piespiestu sevi saprast, kā es par to jūtos.
Gribas mieru un prom no visa. Ir tik daudz kā interesanta, kur iet, kur attīstīties, un vai man vispār nebūtu labāk iemācīties nekur ne ar ko nedalīties, un varbūt šo cibu kā drošības ventili arī nevajag. Vai vajag? Ai, nu redzēs.

Tue, Feb. 23rd, 2021, 05:19 pm
Drausms, skumjš sapnis

Sapņoju, ka esmu tā, kas esmu, dzīvoju šajā pašā mājā, bet vīrs man ir gluži cits. Viņš bija paīss, diezgan tukls, nedaudz jau plikpaurains, lai gan es neteiktu, ka viņam trūka šarma. Es zināju, ka mīlu šo sapņa vīru, lai gan viņš pēc izskata nu galīgi nelīdzinājās manam īstajam vīram. Pēc rakstura viņi likās diezgan līdzīgi.
Jaunajā gadā bija tikusi rīkota loterija, kura sekoja dažādiem notikumiem pasaulē, lai noteiktu, kurš uzvarēs. Katram dalībniekam bija numurs, un tika vērots, piemēram, ja 7. jūnijā Antarktīdā ir dienvidblāzma, tad tālāk iet pāra numuri, ja nav, tad nepāra, un līdzīgi. Tā katrs visu gadu varēja sekot, līdz grupiņa sastāvēja no trim cilvēkiem. Vecgada vakarā no tiem izlozēja uzvarētāju. Šajā sapņa pasaulē bija tā, ka katru gadu loterija savāca enerģiju no visas pasaules, no katra cilvēka, kas piedalījās, lai piepildītu kāda kvēlāko vēlēšanos. Vairāk piepildīt nevarēja, jo tad kāds varētu nomirt, bet vienu pašu varēja izdarīt bez briesmām.
Piedalīties varēja ikviens, un vairums to arī darīja, bet vēlēšanos nevarēja norādīt - tā tika uzzināta, izvelkot dziļi no dvēseles. Ja pašu kvēlāko piepildīt nevarēja vai tā bija pretlikumīga, ņēma nākamo, un tā līdz tai, kura atbilda konkursa noteikumiem. Es, protams, piedalījos, bet piedalījās kādi 4 miljardi cilvēku. Neviens jau daudz necerēja. Tomēr šogad es neizkritu ne pirmajā, ne piecpadsmitajā, ne arī priekšpēdējā kārtā, un visu gadu vēroju, kā palieku potenciālā uzvarētāja grupā, līdz pienāca vecgada vakars, un es uzzināju, ka esmu laimīgajā trijotnē. Abi ar vīru pirmo reizi pieļāvām, ka es uzvarēšu.
Tas gan viņu darīja nervozu, jo vīrs zināja, ka man ir dīvainas noslieces. Tomēr neviens, pat es, nezinājām, kura patiesībā ir mana kvēlākā vēlēšanās. Neviens to droši nezināja. Pasauli iznīcināt man neļāva loterijas noteikumi, bet kas vēl slēpās manā sirdī? Es ierados loterijas rīkotāju priekšā, visa pasaule aizturēja elpu, kad mēs vērojām pēdējo cēlienu - tika mesta liela, skaista oša lapa, un tā nosēdās uz cipara "2", kas bija mans. Tajā pašā mirklī ikviens loterijas dalībnieks juta pavisam niecīgu savas enerģijas daļiņu aizlidojam projām, un tās visas apvienojās manī.
Bieži pārmaiņas notika kaut kur ārpusē, piemēram, uz mana vārda varēja parādīties milzīga māja laukos, vai nauda kontā, vai vēl nez kas, bet šoreiz vēlēšanās piepildījās visas pasaules ekrāniem piekalto acu priekšā. Man piebīdīja jau iepriekš sagatavotu spoguli (jo gadījās, ka pārmaiņas skāra ķermeni, piemēram, kāds bija atkal jauns, vai viņam atauga roka, vai līdzīgi). Es skatījos uz tēlu, uz kādu biju skatījies spogulī savā iekšējā pasaulē jau gadiem. Manā priekšā bija šis garais, maskulīnais, bet elegantais vīrietis ar garajiem, tumšajiem matiem un silti brūnajām acīm. Paskatījos uz savām jaunajām rokām, kā iztēlē to jau sen biju darījis. Perfektas, lielas, muskuļainas, un jā, noteikti kādus gadus jaunākas.
Pasaule droši vien smējās par manu muļķību un nožēloja, ka vēlme piepildīta kādam, kam tā ir muļķīga, bet neviens jau to nevarēja kontrolēt. Arī mans nelaimīgais vīrs nevarēja. Devos mājās loterijas rīkotāju sagatavotās drēbēs (ja nu kas tāds notiktu). Vīrs mani sagaidīja ieplestām acīm. Nezināju, ko tagad teikt vai darīt. Neskatījāmies viens uz otru.
Nākamās dienas pagāja ļoti dīvainā stāvoklī. Viņš teica, ka mēģinās pierast un šķirties uzreiz netaisās, bet redzēju, ka vīram ir grūti. Tā kā viņš bija heterofleksibls, es biju cerējis, ka mans nenoliedzami burvīgais izskats viņam varētu tomēr patikt, bet likās, ka vīrs pat īsti nespēj to apskatīt kā nākas.
Vienu dienu devos vannā, jo gribēju relaksēties un labi aplūkot savu jauno miesu. Iedarbināju burbuļvannu (kurai īstenībā nav korķa, bet sapnī tā darbojās), sadedzu sveces, iededzu smaržkociņu. Relaksējos, vērojot to, ko visvairāk biju kārojis, bet kas šobrīd likās visai neskaidri vērtējams. Vai tiešām tas bija tas, ko es visvairāk gribēju? Nebija tā licies. Vai arī visas citas manas lielās vēlmes bija tik slepkavnieciskas, ka neiederējās loterijas noteikumos? Pārlaidu savu lielo, stūraino, bet slaido plaukstu pār muskuļaino plecu, sapurināju taisnos, tumši brūnos matus, kas likās kā dramatiska parūka, jo dzīvē tik biezi, spīdīgi un perfekti mati bija retajam. Protams, ja es gribēju būt vīrietis, tad es gribēju būt šāds. Katrs, kas gribētu citu izskatu, izvēlētos kaut ko līdzīgu - ideālu.
Tad es pamanīju, ka vīrs mani pa durvju šķirbu vēro. Nopriecājos, ka varbūt tomēr viņu nedaudz kārdinu, bet viņš atrāvās no durvīm un pazuda. Un tad es sapratu, cik šausmīga ir mana vēlēšanās, kad tā ir piepildījusies. Protams, ka es viņu kārdināju, jo arī vīrs gribētu šādi izskatīties. Iepriekš es biju parasta, paresna, 35 gadus veca sieviete, bet tagad es biju aptuveni 27 gadus vecs, fantastisks, gluži reāls, bet tomēr gandrīz vai kā izdomāts vīrietis. Manā izskatā nebija nekā gluži nereāla, bet ticamība, ka tas, kas rosās muļķīgas sievietes smadzenēs, tiešām sakombinētos šādā perfektā kombinācijā, bija mikroskopiska. Dzimuma maiņai nebija nekādas lielas nozīmes pašai par sevi. Es vienkārši nebiju iedomājies, ka arī vīrs gribētu nebūt resns, plikpaurains un maza auguma, ar rukša purniņu. Ka viņam skatīties uz mani ir drausmīgi. Lai cik mēs negribētu būt toleranti un teikt, ka izskatam attiecībās nav nozīmes, tas taču tomēr ir tikai politkorektuma jautājums. Protams, ka tam bija nozīme.
Vīrs bija apprecējis kādu, kas likās viņa "līgā", un vualā, te nu bija kaut kas, ko viņš vienmēr bija apskaudis citos vīriešos, un tagad pat paša sieva bāza viņam to degunā. Smagi nopūtos un pieņēmu, ka neko tur darīt nevarēja. Tas nebija retums, ka vēlēšanās kaut ko izjauca, to mēs visi zinājām. Uzmanies, ko vēlies.
*
Es nedomāju, ka tā tiešām būtu mana dziļākā vēlēšanās, bet kas to lai zina. Pat sapnī visi zināja, ka mēs īstenībā nezinām, un varam arī pēc tam nožēlot.

Sun, Feb. 21st, 2021, 03:20 pm
Lielie plāni

Nu tas ir iesākts. Pavisam drusciņ iesākts. Tas lielais plāns, kas visticamāk nosprāgs dabīgā nāvē, bet kas man šobrīd ir vajadzīgs. Kaut kā taču ir jāatrod jauna jēga. Pamēģināt var būt vērtīgi pat tad, ja nekas beigās neizdodas. Kaut ko var iemācīties, var kārtējo reizi satraumēties, you know, the usual.

Sat, Feb. 20th, 2021, 03:24 pm
Feils ar dabas taku

Aizbraucām iziet Zaķumuižas dabas taku. Esot 1,8km. Likās - būs jauka, maza pastaidziņa. Ejam, bet nav nekādu norāžu. Mēģinām skatīties, kur vairāk pēdu, kur citi gājuši, mežs skaists, viss jauki, bet ir dažādi ceļi, nevienas norādes, nemaz neizskatās pēc labiekārtotas dabas takas. Beigās neko nesaprotam, jo noieti jau daudz vairāk par diviem kilometriem. Izkuļamies ārā, ejot caur kaut kādu privātu teritoriju, kas gan kartē atzīmēta kā iela. Un ko saprotam - ka glīta tiltiņa esamība nenozīmē sākumu dabas takai, un ka mēs pat kāju neesam uz dabas takas spēruši. Mēs vienkārši esam gājuši pa mežu.
Pastaiga ļoti jauka. Man patika noiet vismaz divreiz vairāk nekā plānots, mežs tīkams, jāizbauda taču pēdējā ziemas diena! Tikai sajūta gan tāda kā pasmieklīga. Brauksim citu dienu iziet īsto taku.

Fri, Feb. 19th, 2021, 09:23 pm
Ieskaidroju

Atļāvu cilvēkam ielīst man dvēselē, jo cilvēks no Kanādas. Sastapos ar to pašu "bet kāpēc tu nepierādīji, ka tev ir taisnība, ja jau ir cilvēki, kas var liecināt par tevi?". Un šoreiz es pateicu kaut ko, kas pašam ļoti iepatikās: "Draudzība nav izmeklēšana vai tiesas sēde. Ja kādam tajā ir slikti, tad viņam jāiet prom". Pateicu īpaši nedomājot, un cik patiesi tomēr tas ir.
Nu, un ja es arī "pierādītu"? Pēkšņi viss būtu labi? Ne sūda tak. Piekrita man beidzot.
Apnicis jau bija. Mēnesi no vietas "vai tu jau izrunājies un visu nokārtoji?". Nokārtoju??? To nevar "nokārtot". Kas tas ir ar cilvēkiem, kuriem liekas, ka citu dzīvēs visam jāiet pēc "loģikas", lai gan pašu dzīvēs, kā visiem, nekas pēc "loģikas" neiet. Attiecības, kas balstās uz savstarpēju patiku, nevis pragmatiskiem apsvērumiem, nav un nebūs loģiskas. Tak atstājās, sātans, beidzot. Cilvēks foršs, ļoti patīkami runāties, jo nekad nesatikšu (pat ja atbrauktu, tāpat teiktu nē), bet nu tas uzskats, ka visam jābūt vienkārši, jo "loģika" (viņējā) saka, ka IR vienkārši - tas bija ļoti apgrūtinoši.
Nesaprotu tādus cilvēkus. Zinu, ka man viss ir vēl daudz samežģītāk nekā vairumam, bet nu tomēr. Un visiem tādiem "bet te taču viss skaidrs..." pašiem par savām attiecībām tomēr iznāk "nu tas nav tik vienkārši...".

Tue, Feb. 16th, 2021, 11:23 pm
Bilža

Es uztaisīju dzimtesplūstošu ( :D manis izdomāts, nezinu kā latviski genderfluid) bildīti un esmu sajūsmā. Nē, neribu te publicēt, bet tā ir pirmā tāda bilde, kas man patīk. Es, protams, neizskatos pēc vīrieša, bet vaibs ir fantastisks. Mazie frīku prieciņi.

Tue, Feb. 16th, 2021, 09:51 pm
Jā, es čīkstu, bet ir arī citas sfēras, kur mājot, Ishak

Es čīkstu kā veca plate, un es vēl kādu laiku čīkstēšu par to pašu. Tomēr tajā visā jau kopš ne pirmās, bet aptuveni trešās dienas ir tik daudz pateicības, kā reti par ko. Pateicība pat nezinu kam tieši, bet zinu par ko - par iespēju pārmaiņām un attīstībai. Tā ir, ka es esmu diezgan novārtījusies, esmu dirnējis pie stulbiem video un blenzusi sienā, taču tas viss, kaut šķietami tik ilgi un bezmērķīgi, ir ar lielāku jēgu nekā daudz kas aktīvāks.
Man ir sūdīgi, pat ļoti, bet tur cauri vijas kaut kas pilnīgi jauns, kā nekad agrāk nav bijis, un par to esmu bezgala pateicīgs. Laikam vienkārši dzīvei. Tik daudz visa kā, tik daudz iespēju, tik daudz atziņu un atbildētu jautājumu.
Un nu jau sapņi arī pārvēršas par mērķiem un pēc tam plāniem. Nezinu, kā sanāks, bet kaut kas būs. Ir grūti, savā ziņā jūtos kā vienā no savas dzīves zemākajiem punktiem. Pilnīgs produktivitātes trūkums, nervu problēmas smagi ietekmē fizisko pašsajūtu. Ik pa laikam gribas paglāstīt manu izejas un glābiņa kastīti, bet tas ir tikai sirdsmieram. Te nu tu esi, mana dārgā. Man nebūt negribas tevi tagad pielietot, lai cik nebūtu smagi. Es tevi mīlu un tu esi man vajadzīga drošības sajūtai, man patīk uz tevi skatīties, bet es šobrīd nedomāju par nopietnām attiecībām ar tevi.
Tas viss ir no mana senā skatpunkta tik ačgārni, bet no jaunā tik pašsaprotami. Es tik ļoti daudz ko saprotu, pat tās lietas, ko man nelikās, ka es kādreiz izpratīšu. Man ir tādas atbildes, kādas es pat necerēju. Man likās, ka tādu atbilžu nav.
Es jūtos otrādi nekā citkārt. Vienmēr, kad man ir labāks periods, apakšā, kaut kur dziļā vai plašā fonā vienmēr ir manas nebeidzamās sāpes par visu un neko. Šobrīd, kad virskārtā un arī tā teikt vidusslāņos ir pilnīgs sabrukums, kaut kur dziļi iekšā ir tā cerības un prieka dzirksts, kura man likās nomira, kad man bija 13. Tā ir nesaprotama, dīvaina, bet laba sajūta.
It kā tieši tad, kad tik daudz kas ir dirsā, man pēkšņi būtu parādījies kaut kāds neizskaidrojams dzīvesspēks.
Es droši vien vēl mēnešiem sev galvā vārīšos, kaut ko te čīkstēšu, lai nolaistu spiedienu, bet patiesība ir tāda, ka viss šis čīkstamais notikums bija Dieves dāvana.

Sat, Feb. 13th, 2021, 04:28 pm
Romantika

Viena no pašām romantiskākajām lietām, ko esmu piedzīvojis, bija kad tuvs cilvēks atzina, ka vismaz uz pussekundi ienākusi prātā doma "varbūt tiešām jāļauj viņai iet". Tik dziļa izpratne un atteikšanās no sava egoisma ir ļoti skaisti. Atgādina to kā es nevilcinājos iemidzināt savu kaķīti, jo cerību vairs nebija, un mokas varētu tikai pavilkt garumā. Tas man likās labākais, ko es viņai varēju dot. Tas, ka kādam izdevies kaut ļoti teorētiski un uz mirkli pārvarēt savu egoismu attiecībā uz vēlmi mani paturēt, kā arī malā pastumti ir mūsu slimie sabiedrības aizspriedumi, likās ļoti, ļoti nozīmīgi un skaisti.
Katram savas vērtības un mīlestības valoda, lai cik dīvaini tas nebūtu.

Sat, Feb. 13th, 2021, 03:51 pm
Citāts, laikam slavenākais

People with BPD are like people with third degree burns over 90% of their bodies. Lacking emotional skin, they feel agony at the slightest touch or movement.
*
/Marsha M. Linehan

Wed, Feb. 10th, 2021, 03:21 pm
Borderline, mans mīļais borderline

Iegūt diagnozi "BPD" man ir atvēris gluži jaunas durvis uz attīstību. Es it kā zināju, kas ar mani notiek, kā es atšķiros no citiem, bet tas priekšstats bija haotisks un, kā saka, nelīmējās kopainā. Tagad, pavadot laiku mācoties par manu neiroloģisko tipu, runājoties ar cilvēkiem atbalsta grupās, es jūtos kā starp savējiem. Nejaukt ar "kā starp labākiem cilvēkiem", kā dažreiz jūtas autisti, nepavisam. BPD is briesmīga lieta, tomēr tagad, redzot citus jūtamies tāpat kā es jūtos, pieļaujam tās pašas kļūdas, runājam tādos pašos izteicienos, es sāku saprast, kas tieši mūs atšķir no neirotipiskajiem cilvēkiem. Es jūtos, ka mani saprot, un es saprotu viņus, pat ja neatbalstu uzskatus vai rīcību. Es varu viņus nepieņemt, neatzīt un neatbalstīt, bet es SAPROTU.
Ļoti bieži es neesmu spējusi aptvert, kāpēc citi dara citādāk nekā es, jūtas citādāk, dzīvo citādāk, un kāpēc tas, kas notiek ar mani, vienmēr noved pie sadursmēm. Man ir skaidri mehānismi, kā es darbojos, jo ikdienas vidē es jūtos tāpat kā autistisks cilvēks, kā psihopāts vai kāds cits, kurš apkārt redz kaut ko nesaprotamu. Vai saprotamu, ja labi iedziļinās, bet tik ļoti citādāku. Kā no citas pasaules. Tas nav tikai neizbeidzies pusaudža spurainums, ka "mani neviens nesaprot". Mani patiešām nesaprot un nesapratīs, tāpat kā es līdz galam nesapratīšu neirotipiskos vai tos ar citu smadzeņu iekārtojumu, taču es ļoti labi saprotu cilvēkus ar BPD. Tāda sajūta, it kā es beidzot būtu citplanētiešu nolaupīta, lai atklātu, ka tie īstenībā ir mani īstie vecāki, mana ģimene un cilts. Stulbi izklausās, bet tādas fantāzijas man bija visu bērnību. Kad beidzot man atnāks pakaļ un paņems uz mājām? Kur ir tā ģimene, kas mani saprot, pieņem un nenosoda? Es zināju, ka tas nenotiks, bet man bija pilnas klades pierakstītas un piezīmētas ar "manu īsto pasauli", un tas kā negribēja beigties un palikt bērnībā, tā negribēja.
Smieklīgi, bet no otras puses skumji. Par mani, par citiem ar BPD, jo, pieskaitot arī ģenētisko predispozīciju, iemesls kāpēc rodas BPD ir tieši nepieņemšana, atstumšana. Nevis BPD rodas tiem, kuri "nez kāpēc" jūtas vai ir citādāki, bet kuri, iespējams, vienkārši ir atšķirīgi no savas vides, tāpēc ģimene, radi un skola tādu bērnu atgrūž un iedzen viņam galvā un sirdī sajūtu, ka viņš ir vēl daudz citādāks, nekā realitātē, un kas ir vēl briesmīgāk - ka tas ir ļoti, ļoti slikti. Ka viņš ar savu citādumu ir slikts. Un vienalga, vai tas būtu izteikti māksliniecisks un jūtīgs bērns pragmatiķu ģimenē vai otrādi, vai kaut kā pavisam citādi. Viņš vienkārši ir citādāks, tāpēc slikts.
Un tālāk jau sākas arvien lielāka disasociācija, nespēja pieņemt apkārtējo vidi par savu, par reālu, sevi pieņemt kā pasaules daļu. Liekas, ka esi ārpus dzīves, kas plūst garām tik nesaprotama un dīvaina. Tas viss rada stresu, skumjas un pārējās BPD izpausmes, kas savukārt rada fiziskas izpausmes, kurām tomēr nav fiziska pamatojuma, bērns vai tīnis sāk nesaprotami slimot, tiek vēl vairāk nosodīts par tēlošanu, līdz sāk pats sevi ienīst, kas ir ļoti liela BPD daļa.
Atceros, kā stundām ilgi kliedzu pret debesīm "lūdzu, vienalga, kas tu esi, Dievs, Velns vai citplanētieši, vienalga, kas mani taisīja, atpestī mani no būšanas man! Izvāc no manis šo nederīgo dvēseli un ieliec te kādu citu, jo man nav spēka pašai tikt no sevis vaļā, man ir bail no sāpēm". Un tā es raudāju un kliedzu stundām ilgi, vienkārši nespējot sevi paciest, nespējot būt sev, negribot samierināties, ka man ir jābūt šim pretīgajam, neiederīgajam, defektīvajam radījumam.
Tas, ka ir tik daudz cilvēku, kas ir jutušies tieši tāpat, ir šausmīgi, bet no egoistiska viedokļa - es vairs nejūtos viena. Es saprotu, kāpēc tā ir, un kas ir svarīgi - es saprotu, ka tas, kā es jūtos, nav mana vaina. Tas, ko es izdaru, ko pasaku - jā tā ir mana atbildība, un es to uzņemos -, bet kā es jūtos, kāda es pašos pamatos esmu, tā nav mana vaina. Neviens speciāli neizvēlas būt ar BPD, tas ir traumas rezultāts, kas piespiež smadzenes izveidot šādus savienojumus. Tas ir veids kā smadzenes, psihe mēģina atrast veidu, kā eksistēt, jo bez citiem "dīvainām" aizsardzības reakcijām cilvēks ar BPD pavisam sajuktu prātā, vai izdarītu to, ar ko diemžēl beidzas 10% mūsu dzīves - ar baudpilnu, laimīgu tikšanu no sevis vaļā. Un jā, es patiešām domāju, ka mums tas brīdis, lai kā viņš pienāk, ir atvieglojums, un ne tāpēc, ka "dzīve" ir ļauna. Nē. Tāpēc, ka mūsu smadzenes vēršas pašas pret sevi un tad atkal mēģina sevi pasargāt pašas no sevis, un tā tas iet uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Tā ir ELLEm un viņa nebeigsies, tomēr tagad es viņu saprotu labāk un ticu, ka savu "atbildība par izdarīto" aspektu spēšu piekopt labāk un citiem nekaitīgāk. Ļoti gribu iemācīties mocīt tikai sevi, jo no tā diemžēl izbēgt nav iespējams. Ticu, ka kaut kādā mērā izdosies, protams, vislabāk ar citu pasargāšanu no kontakta ar mani. Tas ir vislabākais paņēmiens. Bet, kur tā īsti nevar - tur man vēl ir daudz, ko mācīties.

Tue, Feb. 9th, 2021, 04:57 pm
Neizprotamā interese

Es jau kārtējo reizi izbrīnos, ka cilvēki, kas mani noliek, ienīst un nicina, lasa manu cibu. Tāpat var dzirdēt, ka tiek FB čekots, un vēl nez kur stalkerēts. Nekad nesapratīšu. Es nesekoju nevienam ex draugam vai ex romantikai utt. Daži pat vēl 12 gadus pēc šķiršanās nez kāpēc interesējas un lasa, kā mana "crazy ex (horse) girlfriend". Kāds labums lasīt un šausmināties? Kas tā ir par slimu interesi? Man tas liekas nožēlojami. Ja tev kāds nepatīk, tad arī liecies mierā.
Man ir pilnīgi pie dirsas, ko dara tie, kas man nepatīk, lai dzīvo savu dzīvi. Kāpēc man būtu jāseko līdzi kā tādai lauku tantei, kas blenž pa logu uz jauniešiem, kas dara "neķītrības"? Tā interese nez cik gadu garumā man liekas nožēlojama un necienīga. Ja es esmu kaut kāds ļaunuma izdzimums, tad neapgāni savu uztveri ar manu dzīvi. Galu galā man ir arī labi, laimīgi ieraksti, un to jau nu jūs visi tiešām negribētu redzēt. Lai gan varbūt vēl pēc vairāk nekā desmit gadiem tomēr ir prieciņš palasīt, ka man kādreiz neveicas, un tas atsver sāpes par manām veiksmēm.
Smieklīgi. Kā kaut kādi tenku lapeļu pircēji. Vai tiešām nav labāk likties mierā un dzīvot savu dzīvi, atstājot mierā manējo?

Mon, Feb. 8th, 2021, 09:31 pm
Draņķīgi, bet ir lepnums par sevi

Tik zemu, lai pēc draudzības vai citu attiecību pārtraukšanas neatdotu otram piederošās mantas, es gan neesmu kritusi. Ja būtu kas nesvarīgs, pat daudz nedomātu, ko nu tur. Cilvēks pēc 15 gadu draudzības man pat nevienu vārdu nepateica, tikai sēdēja, neskatoties kamerā, kamēr citas vismaz pateica, ka žēl, pateica kāpēc utt. Bet tas, ko man neatdod, ir man ļoti vērtīga manta, uz pasūtījumu taisīta un ar milzīgu sentimentālo nozīmi. Saprotu, ka tas pie dirsas, bet, nerunājot pat par aizvainošanu, par neglītu rīcību - es tiešām gribētu savu īpašumu atpakaļ, bet mani ignorē. Man kaut kā ir cieņa pret citu mantām, un nekad neesmu nagla atteikusies atdot kaut ko, kas ir man aizdots, pie manis aizmirsts vai citādi nonācis manās rokās. Tas liekas kaut kas pāri visiem mēriem (it kā viss pārējais jau nebūtu bijis, bet nu, teiksim, vēl drusciņ pāri mēram).
Šobrīd naudas pasūtīt jaunu nav, jo nebija arī pārāk lēti. Pārvākšanās un kaķa trauma ir iztērējuši visus manus "liekos" līdzekļus. Un arī tad - tas vairs nebūs tas pats, nebūs ar to nozīmi. Bet ko nu tu padarīsi, neba ar policiju iešu piedzīt vai mest akmeņus logos. Pretīgi tas ir, bet es pēdējā laikā absolūti apbrīnoju sevi par loģiskumu, izturību un nekrišanu pašnāvieciskās domās (vismaz ne līdz tam, lai tiešām baidītos, ka to izdarīšu). Lepnums uz sevi ir tas, kas man ir ļoti, ļoti vajadzīgs, un manās acīs (kuras ir vienīgās, kas man šajā ziņā svarīgas), manam lepnumam ir ļoti liels un pamatīgs pamats.
Ja es būtu atnākusi no nākotnes un pateikusi savai pagātnes Es, kas notiks, tad noteikti domātu, ka nākotnes Es mēģina novērst manu pašnāvību, jo tas ir BPD ļaunākais murgs, mans personīgais ļaunākais murgs, un vispār vispārcilvēcīgas šausmas. Tomēr te nu es esmu. Ne neskarta, ne laimīga, bet dzīva, mēreni vesela un stiprāka nekā es būtu domājusi.

Sat, Feb. 6th, 2021, 11:06 pm

If I could murder the killer in me...

Thu, Feb. 4th, 2021, 06:00 pm

Pirms dažām dienām sapņoju, ka nogalinu Merilinu Mensonu, jo viņš indēja citplanētiešus, kas bija nākuši uz Zemi lūgt patvērumu. Es viņu nogāzu zemē un vairākas reizes spēru pa galvu ar smagu zābaku. Tad skatījos uz asiņaino līķi ar skumjām. Bija laiks, kad viņa mūzika man ļoti palīdzēja. Ļoti. Vēl joprojām klausos un mīlu.
Tagad uzzinu, ka viņš tiek apsūdzēts seksuālos noziegumos. Tomēr pa galvu es viņam nesperšu un negalināšu. Tas ir pareizi, ka viņu vairs neatbalsta ierakstu kompānija un ka cilvēki nevēlas sadarboties. Tā daļa no "erasure culture" man ir saprotama un pieņemama, bet es turpināšu klausīties viņa mūziku, jo tā ir man svarīga. Tas, ka viņš, ļoti iespējams, ir izvarotājs (un es, starp citu, nebrīnos) neatceļ, ka man viņa mūzika liekas ļoti laba. Bija laiks, kad tulkot Merilina lirikas un saprast, cik tās ir man tuvas, man palīdzēja sevi pieņemt. Tagad man vienalga. Lai notiek, kas notiek, lai viņu tiesā, un, ja viņš ir vainīgs, lai notiesā. Lai viņam sabrūk karjera un ļaunāk, ja tām sievietēm tiešām ir taisnība. Tomēr tas, kas ir, tas ir, un to vairs nekas neizdzēsīs.
Ja mēs zinātu visu mūziķu dzīvesstāstus, vai mums vairs paliktu kāds balts un pūkains, kuru klausīties? Ja mēs zinātu VISU? Kāds jau paliktu, bet tik maz. Un vai tā būtu tā dziļākā mūzika..? Diemžēl man ir visai ciniski uzskati par to, kas iet roku rokā ar mākslas ģēniju. Ģēnijs neko neattaisno, bet tas ir tas, kas rada.
*
In the end, we all end up in a garbage dump
But I'll be the one that's holding your hand
We are sick
Fucked up and complicated
We are chaos
We can't be cured

Thu, Feb. 4th, 2021, 01:53 pm
Kā man ir apnicis šis sviests!

Es gribu iet blandīties pa sniegu, jo beidzot mums ir ziema. Es gribu sakārtot nedaudzajos plauktos mantas, lai maisu kļūtu vismaz mazāk, ja arī pagaidām nav iespējams iegūt īstu kārtību. Es gribētu beidzot tikt vaļā no Jaunciema mājas, savākt visu un iztīrīt, un miers. Es gribu vingrot, trenēties griezt riņķi, jo man beidzot ir vieta, kur to darīt.
Un es negribu čīkstēt, bet čīkstu. Kā man ir apnicis šis smadzeņu satricinājums!!! Ir tik daudz forša, ko darīt, bet es kvernu te kā tāda nelaimes čupiņa.
Bļin.

Tue, Feb. 2nd, 2021, 06:37 pm
Vainas sajūta

Bija man pārliecība, ka vajag sestdien savākt pēdējās mantas no Jaunciema un satīrīt tur uz nodošanu saimniekam. Vienam te tādam uznāca slinkums, neaizbraucām. Nākamā dienā es dabūju smadzeņu satricinājumu un nekur nevarēju braukt. Tagad man ir vainas sajūta, ka vīram būs vienam tas viss jādara. Kāpēc, pie Velna, lai tā būtu? Ne manas vainas dēļ mēs neaizbraucām, kad bijām runājuši, un ne jau specāli es atsitu galvu. Tā nav mana vaina, bet es jūtos vainīga.
Tā diemžēl tas vienmēr notiek. Ja kādam ir iedzīts galvā, ka viņš vienmēr visu tēlo, ka tā vienmēr ir viņa vaina, ka kaut kas ne tā, tad diemžēl tā notiek. Ja es tagad pārāk aktivizēšos, tad varu iedzīvoties ļoti nopietnās, ilgstošās galvas sāpēs. Ja vēlreiz tagad kaut viegli galvu sasitīšu, kas ticamāk var notikt, vācot mantas un tīrot, sekas var būt pavisam ļaunas. Man vajadzētu gulēt mājās un atkopties, nevis te ņemties ar saimniecību, un kur nu vēl braukt kaut kur riktīgi rukāt. Tas ir tikai loģiski, bet es jūtos vainīga, ka man ir slikti un es nevaru, un vēl es jūtos vainīga, ka jūtos vainīga, jo tas ir stulbi.
Nebeidzamais riņķa dancis.

20 most recent