Sun, Jul. 23rd, 2017, 01:19 am
Meh un mazliet oh un ah, un wow

Tas ir grūti nevarēt. Es neesmu rakstījusi neko daudz par Šveici, lai gan es iepriekš nebiju ceļojusi citur kā tikai uz Somiju pirms pieciem gadiem. Tas bija skaisti, ļoti, man patika, bet ir smagi, kad vienā brīdī tas viss pārvēršas par nāves bailēm un apgrūtinājumu citiem. Šveices stāvās ielas, kas dažbrīd dodas stāvus debesīs nespēja pieveikt manas kājas, par ko esmu lepna uz sevi, jo pēdējā laikā esmu ļoti labi turējusi sevi formā, bet saule un karstums pieveica manu sirdi. Tas ir sāpīgi, kad gribi vienkārši ar citiem kopā apskatīt kalnus, ne jau kaut kādu klinšu kāpšanu, bet to, ko var visi normāli cilvēki, un tad saproti, ka nevari, ka esi invalīde, krople, kas ir par apgrūtinājumu citiem. Uzkāp dažus desmitus metru un noģībsti, jo aritmijas dēļ smadzenēm nevienmērīgi pieplūst skābeklis.
Tās ir nāves bailes, kuras nevar apturēt. Es esmu iemācījusies nekliegt, neraustīties, nepievērst sev lieku uzmanību, bet tās šausmas ir tādas, ka tā ir pēdējā reize, ka šis tukšums ir uz visiem laikiem, ka šī tumsa acu priekšā nepāries, ka spiediens krūtīs vienreiz izlauzīsies asiņu šaltī, un tās būs beigas. Esmu iemācījusies apslāpēt visu, izņemot bezspēcīgas asaras. Tas ir smagi nevarēt to, ko var visi normāli cilvēki. Būt par apgrūtinājumu visiem, ar ko esmu kopā, liekot viņiem vēlēties, kaut manis tur nebūtu un viņi varētu baudīt dzīvi bez kaut kādas stulbenes, kas traucē. Jo neviens normāls cilvēks līdz galam nevar pieņemt, kā tas ir, kad tie daži metri karstā saulē tevi galina nost. Visiem vienmēr liekas, ka tas cilvēks pārspīlē, kas tad tur tāds ir, un vajag tikai saņemties, un mājās vairāk vingrot. Nesaka, bet domā, visi kā viens. Tas ir cilvēka dabā un nav ko tur vispār nosodīt, bet apturēt to bezvērtības sajūtu ir grūti, lai gan apzinos, ka ne jau kāds aiz ļauna prāta tā.
Un tad es atbraucu mājās, vēsā istabā pēc laba naktsmiera izvingrojos, izpildot tādus vingrojumus, kurus ne katrs "normāls" cilvēks var izpildīt, un sajūtos atkal lepna uz sevi. Daži citi ar tādām sāpēm, tādu nemitīgu cīņu ar sevi un savu vājumu, būtu jau padevušies. Viņi izvēlētos sēdēt mājās un vairs necensties dzīvot normālu dzīvi. Un grūtākais nav fiziskā daļa. Grūtākais ir paciest to, ka tu neesi normāla, ka tu esi traucēklis, bet tomēr pēc ģīboņa piecelties un iet tālāk, un arī nākamo reizi braukt uz kalniem, jo varbūt šoreiz nebūs tik karsts, un sirds varbūt būs mierīgāka, un varbūt šoreiz es tomēr to varēšu. Un nu un tad, ka cilvēki uz ielas skatās kā uz kropli, kas nevar uzkāpt pārdesmit metru pa ielu. Nu un tad. Es necīnos viņu dēļ, es cīnos sevis dēļ. Lai es varētu, lai es redzētu, lai es piedzīvotu.

Sun, Jul. 23rd, 2017, 01:01 am
Selfie

Bet viņi izrādās ir tiešām dziednieciski. Sataisīju kaudzi smuku selfiju lateksa kleitā, un, pie Velna mātes, es labi izskatos.

Sun, Jul. 23rd, 2017, 12:59 am
Selfie

Bet viņi izrādās ir tiešām dziednieciski. Sataisīju kaudzi smuku selfiju lateksa kleitā, un, pie Velna mātes, es labi izskatos.

Fri, Jul. 21st, 2017, 11:49 pm
Vientulība

Tā ir tāda palaistuve. Pinas ar visiem periodiski pēc kārtas. Tie, kas saka, ka ar viņu nav salaiduši, ir vēl lielākas kuces nekā tie, kas atzīstas.
Tā nu ir, tā nu ir.
Man šķiet, ka senāk bija vieglāk. Cilvēki mēdza noslēgt draudzību, mēdza saderināties. Tagad ļaunākais, kas var būt, ir būt uzbāzīgam un iedomāties par daudz. Un jā, tas ir ļaunākais. Tas ir pats ļaunākais. Es nekad neko tādu negribu piedzīvot.
Tad nu es salaižu ar mūsu visu mauku.

Wed, Jul. 19th, 2017, 03:10 pm
Ja nu...

... visi, kas domā, ka dara normālas lietas, bet sabiedrība to nepieņems, vienā dienā iznāktu no skapja pilnīgi visās nozīmēs, ne tikai LGBT? Poly? BDSM? Anime? Transvestīti? Interese par "garlaicīgām un stulbām" lietām? Ar domu - ja es domāju, ka tas ir ok, tad es saku.
Kā mainītos pasaule? Vai beigās nesanāktu tā, ka no darba ir jāatlaiž vismaz 50% populācijas? Jo tieši darba zaudēšana un kaitējums karjerai ir liela daļa no tā, kāpēc cilvēki kaut ko slēpj, taisa feika profilus, lai piedalītos grupās FB, utt.
Vai pasaule kļūtu pieņemošāka, jo nevar taču diskriminēt visus, vai sāktos masu nekārtības?

Tue, Jul. 18th, 2017, 10:24 pm
Meh, bijušie

Kad man uznāk trakumi, man pat nav neviena ex, kam pazvanīt un prasīt seksu, kā mēdz darīt. Viena garlaicīga kuce, viens garlaicīgs monogāmists, viens beigts, cita sāpinājusi, vēl viena zaudējusi cieņu manās acīs.
Čo za huiņa vispār??? Kur jūs ņemat tos foršos exus, kam zvanīties dzērumā? Es laikam no visiem izvēlētos līķi, kas beigts kopš Jāņiem. Tas vismaz muļķības nerunātu. Nekā labāka nav.
*
Varbūt man tomēr vajadzēja turpināt sevi plēst gabalos. Vairs nespēju izturēt šo rimtumu, lai gan jau 1,5 gadus esmu līdzsvarotāka, pozitīvāka un mierpilnāka nekā jebkad agrāk. Pirmo grāmatu es uzrakstīju uz mežonīgām dvēseles sāpēm, ar otro iet lēni un grūti, lai gan tie 77 tūkstoši vārdu, ko ir izdevies izspiest, man patīk.
Varbūt mana māksla tiešām rodas mokās. Tā tiešām rodas mokās. Jā, tā pilnīgi noteikti rodas mokās.
*
Kādas interesantas muļķības lai sadara? Nav nekā prātā. Es vairs nemāku. Vairākas reizes likās, ka varētu atsākt dzīvot, bet... vai es māku? Jā, es varētu, bet ar to gribēšanu..? Pretrunīgi.

Sun, Jul. 16th, 2017, 09:24 pm
Pilnīgi dirsā

Nu patiešām. Milzīgā. Ktulu vismaz. Un te vēl ir plašumi, kuros maldīties.
Man tas būtu jāizdara un es gribētu to izdarīt, bet esmu pilnīgā strupceļā. Tādā absolūtā un nepārvaramā. Pārpratums pārpratuma galā, kamēr nekas vairs nesanāk un ir jau gandrīz par vēlu. Kā es no tā izkulšos, man nav ne jausmas, bet kaut kas ir jāizdara un ātri. Visi mani ģenialitātes uzplūdi ir pilnīgi izsīkuši ikdienas garlaicībā un dzīves apātijā. Kur lai atrod to pavedienu?
Meh. Nejēdzība.

Sun, Jul. 16th, 2017, 04:01 pm
Jūtas un cilvēcība

Vai un kad es pie tiem atgriezīšos?
Cinisms, norobežošanās, pasmīkņāšana par sevi, citiem, par visu.
Šveice mazliet no tā izrāva, vairāk jāatzīst, gandrīz šveicietis, bet cik ilgi?
Necik. Laikam jau necik. Tik, cik viena asara norit pa vaigu, zodu un nokrīt tur, kur sirds.
Laikam ar to pietiek.

Sat, Jul. 15th, 2017, 12:19 pm
Come, help me cry!

But maybe I am just the road, dreaming that I walk...

Mon, Jul. 10th, 2017, 05:28 pm
Šveice

Tad nu beidzot es arī kaut kur esmu aizbraukusi un kaut ko redzējusi. Nebūtu te tik karsts, ka kurpju līme kūst ārā, būtu labāk iet pa 45% leņķiem.

Tue, Jul. 4th, 2017, 10:20 pm
:(

Iebridu latviešu FB iepazīšanās grupā. Nu ko, jāsaka latviski, kā tajā grupā cits par citu saka - vēmiens nāk, kas viņi visi muti ar caureju mazgājuši, piderasi jobanie?
*
Šausmas. Es jau ilgi esmu vienā angliski dominējošā pagānu iepazīšanās grupā. Tur ir ļoti daudz amerikāņu, arī angļi, austrāļi, un ir arī eiropieši, lai gan mazumā. Ir manīti cilvēki arī no Vācijas, ziemeļvalstīm un citām, tomēr sajūta ir tāda angļuvalodīgā.
Tajā grupā ir Freaky Friday, kad grupā ir ļoti daudz seksuālu ierakstu, cilvēki visu laiku flirtē, runā ļoti atklāti, bet nekad nekas tāds nenotiek kā latviešu grupā. Nemitīga pazemošana, rupjības, apvainojumi, tāda lēta čīkstēšana, ka te jau normālu cilvēku nav, visādi ļoti pretīgi vārdi. Cilvēki kašķējas, apsaukājas, visvisādi mēģina sevi izcelt, citus pazemojot.
Pilnīgs kultūršoks.
Esmu arī gīku iepazīšanās grupā, kur ir daudz dažādu cilvēku, arī daudz amerikāņu, bet daudz arī citu. Un arī tur nekas tāds nenotiek. Tikko kāds atļaujas pateikt kaut ko tādu, visi sakrīt virsū, aizstāv, sūdz adminiem, uzskata to cilvēku par riebīgu, bet latviešu grupā ir viena vienīga šausma. Nu nopietni. Senāk man bija grūti pierast pie tā, ka nevar nevienam ne vārdiņa pateikt ārzemnieku grupās, bet es ļoti ātri pieradu. Pie laba ātri pierod.
Mēs tiešām, tiešām, nu tiešām esam tik pretīgi???
Laikam lieks jautājums...
Tomēr, tā kā pēdējā laikā internetā sazinos tikai angļu valodā, dzīvoju pa pusei angliski runājošajā telpā, man iestājās tāds kultūršoks! Ļoti maz "like". Ja es sāktu tā laikot kā citur, gan jau padomātu, ka es visiem un nedod dies - visām! - uzreiz situ kanti, bet man tas vienkārši iegājies kā jauki - man patika, ko tu pateici. Tur "like" gandrīz nemana. Visi baidās kāds kādu uzrunāt, jo gan jau nosodīs, baidās pateikt ko labu, ja no nories.
Nē nu tiešām... nu šausmīgi, nu šausmīgi... uz to tā paskatīties no malas.

Mon, Jul. 3rd, 2017, 05:21 pm

Jā, hipster sintpopist, pasit pa savu kartona kasti, bļe.

Sat, Jul. 1st, 2017, 08:48 pm
Ja cilvēks saka, ka mīl, un pats tam tic, tā ir taisnība

Beznosacījuma mīlestībai un mīlestībai kā tādai uzliek šausmīgi daudz ierobežojumu. Ja tu ..., tad tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Ja tu ..., tad tā nav mīlestība, tā ir atkarība.
Un tālāk un tālāk, kamēr iznāk, ka mīlestības nemaz nav. Tai ir uzlikti neizpildāmi nosacījumi. Tā ir kaut kāds mīts tur tālu, debesīs.
Tas ir kā kristīgo Debesu prototips. Ir jātiecas pēc tās debesu valstības zemes virsū, bet dabūt to nevar, tikai vāru atspulgu.
Un tagad pasaki sev skaļi un skaidri NĒ!!!!
Mīlestība ir tieši šeit, tieši manī, tieši citos cilvēkos, tā ir visapkārt. Neperfekta, grēcīga, skaista, tuva, iekārojama, ĪSTA un BEZGALĪGA.

Fri, Jun. 30th, 2017, 03:04 pm
Sakārņa bēres

Ja kādam interesē, bēres 8. jūlijā 13:00 no Jēkabpils kapličas.
*
Es viņa blogā iepostot nevaru, droši vien lasītājiem interesētu, ka nekā jauna vairs nebūs. Man palūdza, lai es izplatot šo ziņu, ja nu kāds vēlas iet uz bērēm.

Fri, Jun. 30th, 2017, 01:24 pm
Beigts nu ir

Un man vienalga. Ilgi gaidīju, vai kas neparādīsies, tā arī neizdevās izspiest no sevis kaut jelkādu attieksmi pret notikušo. Tā, it kā pilnīgi svešs kaut kāds cilvēks būtu nomiris. Es tāpat zinu, ka cilvēki mirst, sevišķi ar tādu dzīvesveidu, un tas mani nekādi neaizskar.
Kas ar mani pēdējā laikā ir, nesaprotu.

Wed, Jun. 28th, 2017, 11:21 pm
Nesapratne pašai par savām izrīcībām

Es nevaru saprast, ko ar sevi esmu izdarījusi. Nevis man "ir aizdomas", kā "tā droši vien ir", bet man ir aizdomas tā, ka es patiešām nezinu, kā ir. Man nav ne jausmas. Par to būs "jāpameditē".
Tātad, mani īpaši neaizvaino, nesadusmo, neskumdina tas, kas agrāk būtu to visu izraisījis. Sevišķi citu cilvēku attieksme, vārdi, rīcība. Es patiešām nevaru saprast, vai esmu diezgan pēkšņi tā nobriedusi, izvērtējusi prioritātes, saprotot, ka tas viss ir nieki, un esmu atbildīga pati par savu laimi. Vai tomēr tas otrs - esmu sevī kaut ko noslēgusi, aizvērusi, vairs ne uz ko neceru un negaidu, tāpēc katrs labs vārds, katra laba attieksme pret mani ir kā bonuss un dāvana, bet es pēc tā visa patiesībā netiecos.
No vienas puses tā ir, ka es vairs nekad nerēķinos, ka kāds mani mīl, ka grib redzēt, ka esmu svarīga, es to visu pieņemu ar vieglu izbrīnu un pateicību. Bet kāpēc man tas izdodas, lai gan agrāk es biju nejēdzīgi pieķērīga, atkarīga no citu viedokļa, no viņu dāvātajām emocijām?
Es nesaprotu, vai tā ir dzīvesgudrība vai arī esmu atļāvusi pasaulei sevi uzvarēt, noticot tam visam, ko pasaule stāsta - neviens tevi nemīlēs, neko tu nesasniegsi, nekad tu nedabūsi to, ko vēlies, nekādus sapņus tu nekad nepiepildīsi, viss, uz ko vari cerēt, ir nedaudz viegla apmierinājuma. Tāpēc neceri pārāk daudz, negribi neko, tad viss, kas nāks, būs kā jauks pārsteigums, bet tu nekad nevilsies.
Tādā veidā var arī dabūt to, kas paliek pāri, protams, jo tie, kas tic un cer, un paņem, paņem pirmie. Nav tā, ka man vairs nekas neatliktu. Galīgi tā nav. Ir daudz labā, bet tās ilgas pēc kaut kā labāka, īstāka, skaistāka... nav vairs realitātē. Viņas ir kaut kur citur, kur viņas nekad nepiepildīsies. Viss būs labi, bet nekad vairs nebūs tā brīvā kritiena ar vēju matos.
Un es patiešām nesaprotu, vai tā ir dzīvesgudrība un rēns prieks, vai tomēr tā ir padošanās un nocietināšanās, un ļaušana sevi uzvarēt. Nu no sirds nezinu, un nezinu, kā uzzināt.

Wed, Jun. 28th, 2017, 09:33 pm
Citāts tepat no Cibas

Nu piemēram krievi. Kurus viņi uztrauktu, ja viņi nelīstu bagātināties pie kaimiņiem. Vai pediņi, ja viņi nevienam neuzbāžas, tad taču nekādi konflikti nav. Tas nav saistīts ar video - tas vispār.
*
Ir brīdis, kad vairs ne facepalm, ne dusmas, ne izbrīns vairs nav, vienkārši žēlums un vēlme novērsties, jo it kā ne es tik dumja, bet kaut kā nožēlojami tomēr.

Mon, Jun. 19th, 2017, 11:46 pm
Episks mana stila sapnis

Sākuma apstākļi:
Es tikko biju izvākusies no mātes dzīvokļa, tātad man bija 21, bet izvākusies ar biju viena nevis ar ar savu tobrīža meiteni, sapnī nebija neviena cita man pazīstama cilvēka, izņemot māti un māsu (kura bija, bet sapnī nefigurēja). Tātad mana dzīve līdz kādiem 20 bija gājusi tā kā realitātē, bet pēc tam aizgājusi citu ceļu. Un par citiem ceļiem vēl te būs.
Tātad, es devos no ciemošanās pie mātes uz savu dzīvokli, kas sapnī bija uz robežas starp Mežaparku un Čierīti. Gāju pa 1. līniju, kad pienāca kārtējā Apokalipse. Es jau ierasti skatījos apkārt, kura veida apokalipse tā šoreiz būs, bet šī bija oriģināla, vēl nebijusi - indīga gāze. Sapnī es uzreiz zināju, ka tam ir sakars ar globālo sasilšanu, kas atbrīvojusi kaut kādos dziļjūras iežos uzglabājušos metānu, kas kaut kādā neprognozējamā veidā sareaģējis ar kaut ko mums vēl nesaprotamu (sviests, protams, bet sapnī loģiski), un tagad tas viss nāk ārā vairs ne tikai no jūras, bet arī bieziem, baltiem mutuļiem nāk ārā no zemes. Gāze bija indīga ilgtermiņā, ja lielās koncentrācijās, tad nogalēja apmēram divu stundu laikā. Es vienmēr esmu apokalipses eksperte, tāda nu sapņos ir mana sūtība, es vienmēr visu zinu par tuvojošos vai notiekošu apokalipsi.
No sākuma cerēju tikt līdz dzīvoklim un tur ieslēgties, lai pārlaistu šo visu, jo zināju, ka atmosfēra attīrīsies apmēram nedēļas laikā, bet jutu, ka kļūst nelabi. Cilvēki skraidīja, es zināju, ka viņi man neticēs, man pašai jau bija grūti elpot, skatījos, kur nolīst. Ieraudzīju cieši aizzēģelētu, pamestu māju, un ielīdu tur iekšā, izlauzto loga caurumu aizsedzot ar jaku. Cerēju, ka nāks kāds glābiņš, jo mājā gaiss bija tikai nedaudz labāks. Atradu istabu pašā centrā, bez logiem, un tur gan gaiss bija labs, un turklāt tur bija pilns ar segām, konservu kārbām, grāmatām un svecēm. Viss bija lietots, bet konservi un sveces vēl bija palikuši. Tur bija arī visādas citas mantas. Nolēmu šeit nogaidīt. Sodījos, kāpēc telefons nedarbojas. Gribēju zvanīt mātei, bet nesanāca.
Tad pēkšņi sapratu, ka kopš esmu šeit iekšā, viss ārā ir ļoti kluss. Izgāju ārējās istabās, gaiss bija pavisam svaigs. Neko nesapratu. Bija pagājušas tikai dažas minūtes. Izgāju pavisam ārā - gaiss svaigs, cilvēki mierīgi staigā, tikai iela stipri tukšāka nekā tad, kad tur iegāju. Iekšējā sajūta saka, ka kaut kas ir citādāk. Pieeju kaut kādam vīrietim un jautāju - kas notika ar gāzi? Viņš neizpratnē paskatās, bet tad pie sevis nomurmina: "Vēl viena..."
Un tad kas izrādās? Es esmu nonākusi paralēlajā pasaulē, kurā esmu gājusi bojā gāzes notikumā pirms desmit gadiem. Bet kas interesanti - viņiem tas ir noticis pirms desmit gadiem, taču datums viņiem ir tas pats, kas bija man. Viņiem nevis ir tālāk laiks uz priekšu, bet gan viņiem notikums ir bijis pirms desmit gadiem. Es jau desmit gadus kā esmu mirusi šeit, esmu mirusi, kad man bija 11 gadi, bet tagad atkal esmu šeit. Izrādās, ka gāzes apokalipse ir izraisījusi sajukumu laikā un telpā, un tagad, pēc desmit gadiem, cilvēki, kas ir šeit miruši, ierodas no paralēlās dimensijas, kurā piedzīvo gāzes apokalipsi. Tādu neesot daudz, bet kāds simtiņš jau esot pa visu pasauli.
Uzreiz aizņemos telefonu, sazvanu mammu, saku, ka esmu viņas meita, kas šajā pasaulē nomira 11 gadu vecumā, ka man ir 21 un nāku no citas dimensijas. Viņa ļoti priecājas, bet uzreiz saka, lai es piesakos, citādāk man būs nepatikšanas, ka man uzreiz vajag administratoru. Vīrietis mani izpalīdzīgi uzreiz aizved uz administrācijas tuvāko punktu. Tur man piešķir administratori - pusmūža kundzīti, kas ļoti laipni man skaidro, ka šajā dimensijā katram ir administrators, kas palīdz dzīvot, bet es ļoti labi nojaušu, ka tas patiesībā ir kontroles mehānisms. Mani iedala vienā istabiņā ar vēl divām sievietēm, kur es pamazām sadraudzējos un uzzināju interesantas lietas.
Izrādās, ka pirms desmit gadiem viņu pasaulē aizgājuši bojā 80% cilvēku. Latvijā mazāk, jo gāzes bijis mazāk, bet esot valstis, kuras ir pilnīgi tukšas. Tas ir iedragājis civilizāciju ļoti smagi. Miruši cilvēki, kas spējuši veikt svarīgus uzdevumus, nav vairs pietiekami strādnieku, daudzas iekārtas, ražošana, viss kas ir pilnīgi apstājies. Pasaule kļuvusi ļoti nabadzīga, lai gan civilizācija ir kā tāda saglabājusies un nav atmesta laikā atpakaļ, vienīgi pa šiem desmit gadiem ir tikai mēģināts visu savest kārtībā, progresa nav bijis nemaz. Viss komunālais dzīvoklis bija mazs un nabadzīgs. Bija vēl vairākas istabas, kurās katrā dzīvoja trīs cilvēki. Tas bija vientuļo cilvēku dzīvoklis. Kad man būšot otra pusīte, mums došot atsevišķu dzīvokli.
Vairākas reizes satiku savu adminu, kas uzstāja, ka man jāstājas attiecībās, citādi es dzīvē uz priekšu netikšu. Mājās man stāstīja, ka tāda esot politika - ģimenes cilvēkus uzskatot par nekaitīgākiem, tādi mazāk strīdoties, baidoties par savējiem, sevišķi, kad ir bērni. Manas istabiņas meitenes, protams, bija pretošanās kustības dalībnieces. Kā jau vienmēr šajos sapņos. Man arvien vairāk uzticējās, un es uzzināju, ka viss gāzes notikums esot speciāli radīts, lai apindētu cilvēkus un radītu sabrukumu. Ne tik lielu, lai viss apstātos, bet pietiekamu, lai sāktos haoss un cilvēki gribētu kādu, kas palīdz. Tā nu gāzes uzbrucēji ir uzreiz ķērušies pie lietas, izmantojuši šo situāciju, lai savējos saliktu augstos amatos un pilnīgi pārņemtu savā varā dezorganizētos, pārbijušos cilvēkus. Nabadzība bija ļoti liela. Ko ēst bija, bet trūka visa cita. Ēkas bojājās, nebija jaunu apģērbu, visu novalkāja līdz lupatām. Notika liela tirgošanās ar lietotām mantām. It kā to nedrīkstēja, bet tomēr notika izbraucieni uz pamestām vietām, kur cilvēki vāca pēdējās lupatas, jebkādas mantas, jo gandrīz neko vairs neražoja, tikai pārtiku un šo to vēl nedaudz.
Es sapratu, ka esmu nonākusi šajā dimensijā jau tad, kad iegāju mazajā istabiņā. No turienes gan jau kāds pirms desmit gadiem bija aizgājis, tā bijusi slēptuve, kur pārlaist visu. Tātad kāds jau zināja, ka tas notiks. Aizgāju tur, savācu mantas, jo man nekā nebija. Pārdevu segas, desmit gadus vecos konservus, sveces un citas mantas, lai tiktu pie kaut vai kādas naudas, jo darba man vēl nebija. Visu ātri izpirka.
Skata pēc sagāju kopā ar kādu pretošanās kustības vīrieti, lai dabūtu dzīvokli. Zinājām, ka mūsu komunalkā ir spiegs, bet nezinājām kurš. Cerēju, ka tad būšu brīvāka. Administratore bija ļoti priecīga, ka man nu ir puisis, un apsolīja man sameklēt labu dzīvoklīti. Teica, ka par labu uzvedību arī dabūšu caurlaidi uz Teiku, lai tiktu pie mātes. Visa Rīga bija sadalīta rajonos, kur vajadzēja caurlaidi. Mana komunalka bija Juglā pie Meža skolas. Apdzīvoti bija tikai daži rajoni. Tas liekas smieklīgi, jo bija taču tik daudz lieku māju tagad, bet mūs visus sadzina saspiestībā, it kā drošības pēc, bet patiesībā ta'pēc, lai labāk uzraudzītu. Visa Rīga bija tukša, izņemot Juglu, Teiku, Čiekurkalnu un Purvciemu. Bija aizdomas, ka elite dzīvo visur, kur vēlas, bet droši nezinājām kur. Zinājām tikai to, ka izbraukt no Rīgas nedrīkst, pat caurlaidei uz citu rajonu vajadzēja atļauju.
Tā nu es gaidīju, kad tikšu pie dzīvokļa, tēloju attiecības ar puisi, kas man bija pavisam svešs, un kā parasti šajos sapņos pilnībā iekļāvos pagrīdniekos.
Dimensiju sajukums, dažādi laiki un manis versijas... un apokalipse. Viss kā parasti.

Mon, Jun. 19th, 2017, 11:18 pm
Latvijas cilvēku problēmas

Zīlnieces novērojumi - cilvēki vēlas uzturēt augstāku dzīves līmeni nekā patiesībā var atļauties, un visiem spēkiem cīnās par to, lai gan tas viss ir palienēts un pa pusei izdomāts. Cilvēki negrib pieņemt, ka viņi patiesībā nevar un tuvākajā laikā nevarēs atļauties to visu, ko viņi uzskata par normālu un kādā situācijā viņi sevi redz.
Tad nu rodas tā sajūta, ka nekad nav naudas, vienmēr kaut kas "gadās", visu laiku ir problēmas. Tāpēc, ka ir simtiem kredītu, katru mēnesi tiek izdots viss līdz smiltij, tiek uzturēti dārgi īpašumi un automašīnas, sākti vērienīgi remonti, ceļojumi un manikīrs, un viss, kas taču it kā ir tikai normāli, bet stress un problēmas nomoka cilvēku līdz slimības gultai.
Pēdējais, ko cilvēks iedomāsies, ir tas, ka vajadzētu pārdot šito šiko māju, kas prasa milzīgus līdzekļus, un ievākties jaukā, mazā mājiņā bez pretenzijām, uztaisīt normālu remontu, bez ekstrām, paēst vienkāršas, veselīgas vakariņas, un vakaru pavadīt, skatoties zvaigznēs nevis dzerot smalku martini. Jo, ja tev ir martini, tad vajag arī īpašas glāzes, un kā tu ņemsi tādu glāzi ar nemanikirētu roku, un pie manikīra vajag arī smalku kleitu, un pie smalkas kleitas arī šitā vecā mašīna nepiestāv, un kā tu liksi tādu smalku mašīnu pie šitās vecās mājas, un kā tu nebrauksi uz Parīzi katru gadu, ja tu dzīvo tik smalkā mājā, un nervi čupā, un mani kāds ir nolādējis, un man neveicas, un posts un sēras.
Cilvēki Latvijā vienkārši dzīvo pāri saviem līdzekļiem un cenšas uzturēt dzīves līmeni, kuru nevar atļauties.
Tāpēc, lūk, arī neveicas, jo veikties nevar, ja tu gribi tik daudz materiālo labumu, bet tev nav naudas, lai to droši un bez stresa realizētu. Cilvēki katru reizi izdod pēdējo, lai tikai to un šito dabūtu, un pēc tam vaino valsti, ļaunu aci un nelabvēlīgu zvaigžņu stāvokli, ka ir stresi un problēmas.
Vajag apzināties, cik tev ir, un tērēt vismaz par piektdaļu mazāk, dzīvot vismaz par piektdaļu lētākā mājā, braukt par piektdaļu nepretenciozākā mašīnā, jo tas nav nekāds lāsts, ja kādreiz sakrīt izdevumi vienā laikā, to sauc par dzīvi, un tā nav ļauna acs, ja gadās slimot - tā notiek, sevišķi ar stresainajiem, kas lec augstāk par savu ziemeļgalu.

Tue, Jun. 13th, 2017, 01:28 pm
VID

Vid konsultantiem kaut kas "liekas", un viņi domā, ka "gan jau tā...", un beigās katrs saka kaut ko citu.
Vai kāds par to brīnās? Nē.

20 most recent