Mon, Jul. 6th, 2020, 11:32 pm
Stūrakmeņi

Nu jau spēju pankūkā pielikt stabili pieri pie zemes. Kas nesaprot, izklausās smieklīgi, bet man tas ir svarīgi un priecīgi.
Ar špagatiem sanāca iekavēt, jo mazulietiņ sāka smelgt vecs ievainojums. To tomēr vajadzēs pakāpeniskāk nekā es cerēju. Tomēr ir tik priecīgi atsākt kustēties, lai gan mani sasniegumi citam mana vecuma cilvēkam būtu smieklīgi. Ar visām manām veselības problēmām es tomēr cīnos un daru, kas dod gandarījumu arī par sīkām lietām. Man tomēr ir jāpārvar tas, ko citiem pat grūti iedomāties.

Tue, Jun. 30th, 2020, 10:13 pm
Jauni draugi

Man vajag jaunus draugus, ar kuriem sākt visu no sākuma. Izdomāt sev veiksmes stāstu, kas aptuveni, bet ne pārāk atbilst manai dzīvei, piemēram, izgriezt ārā visu slikto un papildināt labo. Jau no paša sākuma nerunāt neko negatīvu. Atstāt par sevi tikai pozitīvu, veiksmīgu iespaidu. Kad man ir slikti, atteikt kontaktu, jo esmu "aizņemta" kaut kādos ļoti veiksmīgas personas darbos. Nekad nerunāt neko dziļu, bet hevot fanu.
Izveidot pilnīgi jaunu tēlu, kur nav nekā īsta. Nekad neteikt, ko domāju, bet kas atbilst veiksmīga cilvēka stāstam.
Nu ko, saprotu, ka lai pasaulei es būtu pieņemama, man ir jākļūst par psihopāti. Jāmācās pilnīgi neko no sava īstā "es" nevienam neatklāt, jo mans īstais "es" is vispretīgākais radījums Zemes virsū. Neviens slepkavniecisks psihopāts nav tik nepanesams un neizturams kā es, jo viņš vismaz ir stilīgs un neņem neko pie sirds, un visi viņa viedokļi ir pārdomāti un loģiski.
Es to pat nopietnāk nekā pavisam kā joku. Varbūt tiešām jāaizmirst jebkāds autentiskums, jo manā gadījumā tas ir sevi pierādījis kā pilnīgu feilu. Jāsāk no sākuma ar tādu pašu spēli kā citiem. Varbūt vēl tomēr ir laiks iemācīties to spēlēt. Man galu galā ir arī ko piedāvāt tirgus varianta draudzībā, tikai jāmāk to pareizi reklamēt un prezentēt.
Man pat varētu vidēji labi izdoties.

Tue, Jun. 30th, 2020, 12:01 pm
Reālistiskie feiki

Kopš Jāņiem jau jutos daudz labāk, bet tas tomēr vēl bija pārāk trausls stāvoklis. Nevajadzēja man bakstīt to problēmu, bet es pabakstīju, un rezultāts bija tāds, kādu es gaidīju, bet kādu biju cerējusi tomēr nepiedzīvot.
Cik cilvēki var būt ļoti nevērīgi, es gan jau arī. Tā garām ejot izmest lietas, kas būtu jāpasaka ar pietiekamu dziļumu. Tā izspurgt ļoti lielas lietas it kā tie būtu visiem jau sen zināmi sīkumi. Jā, ir jau arī. Tā esmu es, kas nez kāpēc gaida kaut kādus brīnumus. Kaut kādu smieklīgu atsaucību, kur ir tikai pierastā, sterilā garām iešana.
Ko es iedomājos, es vispār nesaprotu. Es vēl joprojām nesaprotu. Es zinu tikai to, ka man diemžēl ir jāiedomājas, jo citādāk vispār...
Bet tā skaidrība ir veselīga. Skumja, bet ļoti veselīga. Gan jau es kaut ko citu iedomāšos, to es māku. Zinu, ka iedomājos, bet es vēl pagaidām esmu cilvēks, un tādas spēlītes mēs mākam ar sevi spēlēt gluži ideāli. To jau arī tas nozīmē - iedomāties, turēties pie vīzijām, bez briesmām, ka tās kļūs reālas. Tomēr jāizskatās tām ir diezgan reālistiski. Tāda ir cilvēka daba - gribēt feiku, baidīties no īsta, bet tam feikam ir jābūt kvalitatīvam.
Cik tas ir smieklīgi. Kādam tikai viens garām skrienot izmests teikums, bet citam visai tīkamas mirāžas sabrukums. Kaut es varētu pavisam pārcelties mirāžu pasaulē, kā daudzi citi to māk. Zināt, ka tā ir neīsta pasaule, nezaudēt veselo saprātu, bet tomēr dzīvot tur iekšā. Varbūt man ir par daudz smadzeņu, lai to spētu.

Wed, Jun. 24th, 2020, 08:46 pm
KARSTS!!!

Gribēju pēc atlabšanas tikt atpakaļ formā, nekā, sākās Elle. Man parasti gribas vingrot, gribas iet ārā, gribas kustēties, bet tas viss pazūd šajā Elles karstumā. Man parasti vajag vingrot pie atvērta loga pat rudenī, jo ļoti sakarstu. Var būt tā, ka sēžu iztabā džemperī un vilnas zeķēs, tad uzvelku plānu vingrošanas tērpu, un vienalga pēc 5 minūtēm jāver logs vaļā. Es nesaprotu, kā citi nejūt tik drastiski to atšķirību. Es vienmēr drausmīgi uzkarstu, lai gan pirms tam bija pat auksti. Tagad karstumā, kad man plikai un nekustīgai ir knapi ciešams, man pilnīgi nav spēka. Vakarā, kad nedaudz vieglāk, man ir tāds nogurums no nekā nedarīšanas, ka negribas. Jūtos pārgurusi no tā vien, ka karsts. Ēst gan gribas :D Tad nu nez, nez, kas te būs. Citi uz vasara uztrenējas, es izplūstu.

Tue, Jun. 23rd, 2020, 08:13 pm
Burvīga Jāņu svinēšana

Fredijam bija taisnība, viss sanāca jauki, pat ņemot vērā, ka man bija lielas apstājas plānojot, un nekas jau tik dižs no plāna nebija. Lai pasākumi veidojas divos variantos un icili to kombinācijā - kad ir īstais plāns un kad ir īstie cilvēki. Šeit bija samērā jēdzīgs plāns un bija īstie cilvēki. Dažreiz ir tā, ka visi atsevišķi ir jauki cilvēki, bet kopā kaut kas nav, vai nu trūkst vai ir par daudz. Citreiz varbūt pat trūkst kāda, vai ir kāds nedaudz par lieku, bet kaut kā tomēr kompānija saslēdzas. Man tas vienmēr licies tik aizraujoši - kāda ir ballītes dinamika. Tas izklausās tik banāli, bet arī izklaidēm ir sava ļoti interesanta psiholoģija apakšā. Katrs ieņem kādu lomu, un tas nosaka tik daudz.
Bija viss izdomāts tik vienkārši, ne slikti, bet vienkārši, taču cilvēki darīja katrs savu un pasākums izdevās.

Sat, Jun. 20th, 2020, 12:18 pm
Jāņi

Fuck this. Kā būs, tā būs, man prieks, ka pasākums notiek, ka plāns ir, kaut nedaudz fluīds. Garastāvoklis super. Sola lietu, bet neko darīt. Ir arī bekaps iekštelpām.

Fri, Jun. 19th, 2020, 02:40 pm
Atraidījuma dēmons

Pēdējā laikā ir gadījušies daži ne pārāk briesmīgi, bet tomēr nepatīkami atgadījumi, kad esmi tikusi atraidīta, vai kad šķietami drošā vidē ir bijis jādzird ķengas par kādu sabiedrības grupu, kam es piederu. Tas ir ļoti smagi notrigerējis manas vispārējās bailes no atraidījuma, sevišķi tādā vidē, kur es ļoti gribētu justies piederīga. Man ir bijis jāpiedzīvo ļoti daudz atraidījuma, izstumšanas no vides, kur gribētu atrasties, nosodījums no apkārtējiem. Visļaunākais tajā ir tas, ka bieži tas ir bijis par lietām, par kurām es nejūtos vainīga, atbildīga vai par kurām man nu nemaz nebūtu jākaunās, bet kas citiem liekas slikti un tā vērts, lai mani atraidītu. Ir bijis, kad esmu pelnījusi, jo esmu ko nepareizi izdarījusi, bet tā sajūta, ka uzbrauks par to, kas man nemaz neliekas grēks, ir spēcīga.
Tas viss pēdējā laikā saslēdzas ar jau iesāktu pagātnes risināšanas ķēdīti, tāpēc es ceru, ka arī šis mezgls atrisināsies, kaut kur un kaut kā. Neziu, kā gan, jo ir atsākusies paranoiskā sajūta galvā risināt scenārijus, kas varētu piepildīties. Ja es taisos iet cilvēkos, es jau pilnīgi "jūtu", ka kaut kas notiks, lai gan tā nav intuīcija, tās ir bailes. Galvā risinu dialogus, mēģinot sagatavoties uz to, ka atkal kāds uzbrauks. Nezinot tos cilvēkus, jau sagaidu, ka būs scēnas, kaut kas nepatīkams, kaut ko pateiks, par kaut ko pasmiesies un sāpinās. Tā briesmīga sajūta, kad kāds ko pasaka, un iestājas klusums, kas nozīmē, ka daudzi būtu gribējuši pateikt, tikai raustījušies, bet ka tagad visi stāv un kopīgi piekrīt.
Tas viss man pārāk atgādina skolu. Es jau ilgus gadus biju tikusi no šitā vaļā. Kaut kur iekšā jau bija, bet vispār es jutos ļoti lepna par savu progresu. Es gāju, nebaidījos, socializējos, jā, bija brīži, kad notrigerējos, pārspīlēju, cik ļauni kas tiešām bija domāts, bet manam lepnumam par sasniegto progresu tiešām bija pamats. Es spēu par sevi pastāvēt, gāju droši un atvērti, un reaģēju negatīvi tikai tad, ja kas tiešām notika. Tagad es sev saindēju dzīvi, gatavojoties, ka būs scēnas un apvainojumi, un bieži jau nemaz nekā nav. Trauksme par gaidāmo lielāka nekā reālā problēma.
Tas patiesībā sākās diezgan spēji, un nesenajos notikumos kaut kā sakāpa ļoti dramatiski. Pārāk dramatiski, jo bija nepatīkami, bet ne jau traģiski. Kā pārstāt sagaidīt sliktāko, es nezinu. Jātiek atkal ar sevi galā, jāatgriežas pie pašlepnuma, jāiet ar paceltu galvu, ja kas tiešām gadās, jādod pa zobiem, bet nu šobrīd man tas liekas par daudz no sevis prasīts. Nav, bet liekas. Pašapziņa ir tas, ar ko es bieži esmu asociējusies, ka esmu mācējusi to iegūt. Tagad liekas, ka pazudis kas tik svarīgs no manas identitātes.
Bet es jūtu, ka kaut ko te var sakārtot, iespējams, pat labāk nekā iepriekš.

Mon, Jun. 15th, 2020, 11:17 pm
Špagati

Tā kā beidzot trenēju tos efektīvi nevis tā, kā vecos laikos mācīja, tad pietrūkst tikai kādi 10cm "uz priekšu" špagatā un kādi 15cm "uz sāniem" špagatā. Uz sāniem nekad neesmu mācējusi, bet domāju, ka to izdarīšu. It kā jau nekam nevajag, bet man patīk doma to mācēt. Daru ļoti uzmanīgi un nesteidzoties, bet arī ieguldot laiku, ne tā kā senāk, kad bez iesildīšanās vienkārši stiepos špagatā, kamēr iemācījos, protams, tikai ar labo kāju uz priekšu. Toreiz bija svarīgāk izdarīt, lai ir, nevis process vai kopējā lokanība. Otra kāja tā arī palika stīva. Tagad trenēju uz abām pusēm, lai gan viena tāpat ir labāka par otru. Viens cilvēks teica, ka esmu traka, ja ar savām krustu problēmām staipos, bet patiesībā tas man tieši palīdz, jo problēma ir konstantā krampī sarauti muskuļi. Kad viņus izstiepj, mugura pati ieņem labu pozīciju.

Sun, Jun. 14th, 2020, 10:56 pm
Destrukcija

Ja es šito pārdzīvošu, tad būšu gluži cita personība.

Sun, Jun. 14th, 2020, 12:11 am
Kustība

Pateicoties milzīgajām atklāsmēm par savu stāvokli, es esmu beidzot tikusi pie pirmās dienas, kurā vingroju. Ļoti pamazām un uzmanīgi, bet tomēr. Forma nav pazudusi tik ļoti, kā es baidījos, bet atšķirība diemžēl ir gan jūtama. Gribējās vismaz trīsreiz vairāk, bet neuzdrošinos, ka atkal nepaliek sliktāk. Labāk atsākt pakāpeniski nekā pēc tam aplauzties uz ilgāku laiku.
Kustības ir tik fantastiska lieta. Ja lēkme tuvākajā laikā neatkārtosies, kā tas jau bija ilgāku laiku pirms tam, droši vien nonākšu tajā smieklīgajā stadijā, kad būšu daudz trenētāka par dažu labu kaulu kambari, kas gan "uz aci" izskatās kustīga, bet patiesībā no bada knapi turas kājās. Diemžēl pret sievietēm vēl joprojām tiek bieži vērsta šī smieklīgā attieksme, ka ar tauku kārtiņu nav iespējams būt labā formā. Vīrieši var būt speķaini, ja tik redz, ka ir arī muskauļi, bet sievietei jābūt slaikai, lai kāds ticētu, ka ir kaut kāda forma. Man jau agrāk cilvēki ir pēc 1km pastaigas jautājuši, vai es vēl varu paiet, kaut es varu arī 20km noiet. Bet galvenais jau ir tas, kā es jūtos, un es jūtos fantastiski, kaut vēl arvien visur smeldz un velk, un ir tās milzīgās bailes, ka tikai nesākas viss no sākuma. Jūtos tik ļoti gatava kustēties un sasniegt vairāk nekā iepriekš.

Sat, Jun. 13th, 2020, 11:13 pm
Aicina uz TV3

Zajebal. Par "līgo tradīcijām". Gan jau atkal būs mēģinājums mani nostulbināt uz leju un lai es stāstu to, ko jau visi zina, un vispār nebūs pietiekami izklaidējoši. Negribu. Kāds man no tā labums? Ievas stāstos vismaz ir kaut cik cilvēcīgi, bet šo 900 sekundes pat redzējusi neesmu, kam man to vajag. Tīņa gadi jau sen pagājuši, kad "būt TV" bija baigā štelle. Esmu jau bijusi, pietiek.

Tue, Jun. 9th, 2020, 10:50 am
Veselība

Pienākusi manā mūžā garākā veselības lēkme. Pastaigāt varu cik pa māju, cieši iespiežoties korsetē varu arī beidzot traukus nomazgāt, bet problēma neatkāpjas nu jau ilgāk nekā divas nedēļas, kā tas vēl nekad nebija noticis. Ir versija kāpēc tas vispār notika, bet nav versijas, kāpēc pēkšņi tik ilgi. Parasti laiks ir nedēļa-pusotra, ilgākais divas.
Šausmīgi žēl labi uztrenētās fiziskās formas. Laikam šodien uzmanīgi atsākšu kustēties, jo ir daži ļoti specifiski vingrojumi, ko darīt varu, bet parasti neuzdrošinos, mēģinu nogaidīt. Tomēr laikam jau šitā vis nevarēs. Pilnīgi atrofēšos un nespēšu ne piecreiz mazāk izdarīt kā iepriekš.
Ja varēšu. Tā kā man nav diagnozes, tad vienmēr ir biedējis - ja nu tas vispār nebeidzas? Tas vienmēr līdz šim ir beidzies, bet ja nu pienāk tā diena, kad tas nebeidzas mēnešiem un gadiem? Ja nu tur neko nevar darīt? Ja nu tāda tagad būs mana dzīve? Jo tās ir jau divas ar pusi nedēļas, un nekļūst labāk. Kaut cik staigāt varu tikai tāpēc, ka ievēroju ļoti specifisku saudzības režīmu, bet ja man jāiedomājas, ka tā nu tas būs vienmēr... tā iztēles aina liekas nepanesama. Es zinu, ka cilvēki dzīvo arī sliktākos stāvokļos, bet es kaut kā nespēju tomēr to iedomāties kā dzīvības vilkšanas vērtu. Gan jau ir, un varbūt man tas būs jāiedomājas, bet šobrīd es to vēl nespēju. Gaidu, kad pāries. Ļoti, ļoti gaidu, un pagaidām vēl ticu, ka tas notiks, kā vienmēr ir noticis.
Tikai kad?

Tue, Jun. 2nd, 2020, 08:51 pm
Ja jums liekas, ka mans iepriekšējais ieraksts bija depresīvs..

... tad es esmu aizmirsusi savu cibas paroli un reģistrētais e-pasts jau gadiem kā nedarbojas un nepastāv. Šobrīd izskatās, ka man pieeja šim kontam būs tikmēr, kamēr dators neizdomās izlogot mani. Nu var jau būt, ka es to paroli atcerēšos, tomēr diez vai.
*
Ok, izrādījās, ka lai mainītu paroli, pietiek arī nomainīt e-pastu un nav nepieciešams apstiprinājums no vecā e-pasta. Nav tik slikti. Bet tā parole gan atgādinājās tāda kādu es savu mūžu neatcerētos, kas man bija tobrīd galvā, nesaprotu.

Sat, May. 30th, 2020, 11:41 am
Galīga depresija uznākusi

Iepriekš garas pastaigas, riteņbraukšana un sports iepriecināja, bet tagad veselība sametās, kā tas ar viņu mēdz notikt. Jau jūtu, ka ļeškas paliek ļumīgas, nāksies sākt visu gandrīz no sākuma. Tā ar mani gadās, pēdējos pāris gadus jau mazāk, kas iepriecina, bet šoreiz kaut kā īpaši nespēju panest to mazkustīgumu. Vēl ar sprandu un pleciem nebeidzamas problēmas jau kādu gadu. Var staipīt kā grib, visu laiku savelk. Ik pa laikam atklāju kādu jaunu veidu, kā pastiept, bet liekas, ka visa pasaule sadodas rokās, lai ķermenis iemācītos, kā to uzvarēt un atgriezties savā dabiskajā, savilktajā pozīcijā. Diemžēl jāatzīst, ka tas ir vairāk no nerviem nekā mazkustīguma, nepareizas pozas vai vēl kā. Varu atslābināt ļoti labi, ienāk prātā nelaba doma, un pāris sekunžu laikā sarauj pilnīgi kā krampī. Galva reibst un sāp, visu laiku jākustās, gluži slimīgos apmēros jāstaipās, lai kaut kā tiktu cauri dienai. Un naktī galva nestāv stabili uz spilvena, bet pa pusei turu viņu uz augšu. Pusstundas laikā apzināti liekot muskuļiem atslābt, var panākt, ka atslābinās, bet atkal - tikko kā neesmu meditatīvā pārlaimes stāvoklī, atgriežas trauksmes sajūta un muskuļi iekārtojas, kā ir pieraduši to darīt visu dienu - akmenscietos kunkuļos.
Kad rakstu, tad garīgais lidojums palīdz. Atrodos citā, laimīgākā pasaulē, tomēr es nevēlos visu laiku tur dzīvot. Es gribētu kaut ko skaistu arī tagad, tomēr nekas man nesanāk. Saprotu, ka rakstīšana ir vienīgais, kas man spēj dot kaut kādu atpūtu no vispārējās "ko es esmu izdarījusi ar savu dzīvi" sajūtas. Neko jau tādu neesmu izdarījusi, dzīvoju normāli, bet kā lai nokauj to nejēdzīgo iedomu pēc kā labāka? Es esmu pieņēmusi, ka vientulība un nespēja saskarties ar citiem cilvēkiem ir tas, kas man būs visu turpmāko mūžu. Likās, ka to pieņemt man palīdzēs arī samierināties, jo pārstāšu iekšēji cīnīties, bet tas nenotiek. Es saprotu, ka tā nu tas būs, bet labāk nepaliek ne par mata tiesu. Varbūt ar laiku, bet ko tagad?
Skatos, kā citi cilvēki pulcējas ģimenes un draugu lokā, kamēr man no ģimenes nekas vairs nav palicis, ja skaitām dzimtas ģimeni. Jā, jā, kaut kas kaut kā, bet... nu, tās ir tās pašas stulbās mizas Lieldienu olu krāsošanai, ko es krāju pusgadu, lai saprastu, ka uz Lieldienām mani neviens nemaz negrib redzēt. Pie vīra vecākiem es arī vairs negribu braukt, un tas patiešām ir labs lēmums - man no tā tikai sliktāk paliek.
Skatos uz jebkuru projektu, sākot no dižiem mākslas darbiem līdz stulba yt video filmēšanai, kā cilvēki kopā darbojas, priecājas, nogurst un vergo, un tad tomēr cits citu uzmundrina un savāc kopā, un man liekas, ka tā ir kaut kāda cita pasaule. Manī ir tik daudz radošās enerģijas, stulba neesmu, bet es vienkārši nemāku atrast kontaktu ar cilvēkiem, kādi no malas skatoties, eksistē, bet ne manā tuvumā. Dzīve aiziet man garām, un nekas, kas patīk man, nespēj nevienu ieinteresēt. Laiks, kad "dark, handsome stranger" mani varētu uzaicināt piedzīvojumā arī jau ir garām, jo es neesmu 19 gadus veca tīne, kas neapzinās savu žilbinošo skaistumu. Dzīve būtu jāmeklē pašai, bet es nemāku. Veselība arī grauj jebkādu cerību ko uzprojektēt, jo ik pa laikam diemžēl jāliekas slīpi. Šodien nespēju pat tikt līdz mežam pastaigāt.
Man lielākoties tie svariņi starp "būt vienkāršai kā visiem" un "būt man" tomēr ir bijuši par labu būšanai sev, bet tagad es saprotu, ka laikam tā arī ir bijusi mana lielākā kļūda - attīstīt sevi tādu, kāda esmu. Man būtu vajadzējis sevi lauzt un piespiest būt tādai, kā vajag, un tieši pašai savā labā. Atteikties no plašās domāšanas, domāt tikai par savu tuvāko apkārtni, nomākt sevī LGBT aspektu, jo Latvijā tas uzreiz noņem iespēju atrast kontaktu ar lielāko daļu cilvēku, rakstīt varētu, ja tas būtu kas konvencionālāks, bet labāk būtu koncentrējusies uz fotografēšanu kā tagad ir pareizi. Es domāju, ka to varētu. Nebūtu pat tā, ka man būtu jākļūst ļoti garlaicīgai. Es būtu varējusi atrast arī konvencionālākas lietas, kas mani aizrauj. Nu būtu taču varējusi! Bet es izvēlējos iet tādā virzienā, lai paliktu pilnīgi viena ar savām lietām. Lai es nekad neizaugtu no pusaudžu vecumā valdošās sajūtas, ka esmu citplanētiete. Man vēl arvien ir tāda sajūta, patiesībā vēl vairāk nekā tajā pusaudža laikā.
Kā var tik ļoti sadirsties, kaut kur klusā sirds stūrīti tomēr esot lepnai, ka neesmu pati sevi nodevusi, es nesaprotu. Protams, ka nav tā, ka tevi pieņems kāda esi un vajag tikai būt tev, jo neviena tāda cita pasaulē nav. Tie visi ir meli. Tas nedod nekādu labumu. Es to jau sen zināju. Ko es patiesībā domāju - nesaprotu. Laikam esmu daudz naivāka nekā pati par sevi domāju. Nu jau ir par vēlu apgūt, kā funkcionēt sabiedrībā. Esmu par vecu un neglītu, un vispādi citādi nepiemērotu, lai vēl notiktu brīnumi. Nāksies sēdēt mājās, meklējot, kā aizmirsties, lai nebūtu jādomā par to visu, kas varētu būt, bet nav.
Tikai kā noņemt to trauksmes sajūtu, lai ķermeis nereaģētu kā uz Apokalipses tuvošanos katru dienu, es nezinu. Tā jau pat nevar yūtūbi bakstīt, ja galvā neriņķo asinis. Vai to var nomākt ar zālēm? Droši vien var, bet tad atkal ir grūti vingrot, vismaz ar tām, ko man izraksta, un parakstīt arī nevaru, tikai mierīgi un līdzsvaroti veģetēt. Varbūt ir labākas zāles, bet vai tās būt pietiekami labas, lai es pilnībā spētu samierināties ar to, ka manā dzīvē trūkst jebkādas jēgas, socializācijas, atbalsta, kopienas, sajūtas, ka kaut ko ir jēga darīt? Nu nezinu gan, vai tādas zāles pastāv.

Tue, May. 26th, 2020, 02:10 pm
Vide bez patriarhijas marasma

Es saprotu, ka tas tā varētu būt daudz kur, bet kas man ir jau vairākus gadus iekritis acīs, ir šovi, kas ir LGBT+ pozitīvi, un kā cilvēki, kas tos taisa, savā starpā sazinās. Lielākoties aktieri, kas tajos tēlo LGBT+ tēlus, paši nav pieskaitāmi šai grupai, bet viņi nefilmētos tādās lomās vai citās lomās LGBT+ draudzīgā seriālā, ja nebūtu atbalstītāji, un ja paši nespētu noskūpstīt sava dzimuma pārstāvi. Bieši šajos seriālos ir arī stipri, interesanti sieviešu tēli, arī vadošās pozīcijās. Tajos mēdz būt arī vīriešu tēli, kas izrāda emocijas. Nu, būtībā nestereotipiska vide.
Un cik ļoti patīkami ir skatīties, kā šie cilvēki savā starpā sarunājas. Kā viņi reaģē uz kļūdām, blūperiem, kā viņi cits par citu izsakās intervijās. Tā ir pilnīgi cita vide nekā ikdienišķā, patriarhālā vide. Tā ir sievietei droša vide, jo viņai nav jābaidās no tā, ka viņu uztvers kā pupus un vagīnu, viņai nav jāsaraujas, kad kāds priekšnieks ienāk telpā, viņa zina, ka var droši jokoties un nesāksies mizogīnistiska jautrība, ka viņu neaizvainos ar visādām toksiski maskulīnām riebeklībām. Un vīrieši! Kā viņi savā starpā draudzējas! Es nerunāju par romantiku, nemaz ar ne, bet tiešām par draudzību, par patikšanu un brīvu uzvedību. Patriarhāts ierobežo arī vīriešus, bet šajās vidēs viņi var droši pateikt - jā, to tu tiešām māki labāk, cik tev labi izdevās, paldies, ka tu man tā palīdzēji. Viņiem nav visu laiku jābūt saspringtā sāncensībā, jātēlo, ka viņi visu māk labāk, un arī sieviešu priekšā viņi var tā uzvesties. Viņi apskaujas, uzliek roku uz pleca, runā cits ar citu tā, kā viņi bieži jūtas - tu man patīc, tu esi mans draugs, es ar tevi labprāt pavadu laiku, tu esi tik vērtīgs, foršs cilvēks. Viņiem nav jābaidās, ka uzskatīs par vājiem, stulbiem, nespējīgiem uz mūžīgu "es esmu labākais un es tevi uzvarēšu, un man piederēs visas mātītes". Visi var būt cilvēki, komunicēt draudzīgi, bez konkurencs, justies droši, ka nesāksies kādu aizvainojoši "joki" un hierarhijas cīņas "kurš labāks".
Es tikko noskatījos to Shadowhunters, un, lai gan seriāls ir diezgan viduvējs, tomēr es skatos un skatos intervijas un citus video ar šiem cilvēkiem, jo viņi tik skaisti komunicē savā starpā. Mīļi, atvērti, droši, bez latviešiem pierastajām gaidām, ka pazemos, ka iekodīs, ka mēģinās pakāpties uz tevis un piespiest pie zemes, lai pats paceltos. Viņi liekas kā citas pasaules cilvēki. Ja kādam kas neizdodas, viņu mēģina atbalstīt, ja kāds paklūp, otrs mēģinās noturēt kājās, ja kāds izdara ko labi, otrs uzreiz paslavēs.
Es vienkārši nevaru beigts skatīties, kā var komunicēt cilvēki grupā, kur viņiem nav jābaidās, kur viņi ir droši, ka drīkst pateikt labo, ka drīkst saņemt roku, ka nav jābaidās, ka tev uzbruks.
Tās patriarhāta hierarhiju spēles ir tik derdzīgas, un bez tām atveras pilnīgi cita pasaule. Un cik ir drausmīgi iedomāties, ka tik daudzi cilvēki vēlētos, lai tādas lietas nepastāvētu, lai sievietes būtu preces un vīriešiem dzīve sastāvētu no cīņas.

Mon, May. 18th, 2020, 01:56 pm
Vingrojumi un vārdi

Laba sajūta ir tad, kad izmēģini jaunu vingrošanas programmu, un nodomā "šito gan es nevarēšu", bet vari gan un pat nemaz nav tik grūti. Un tad saproti, ka citos vingrinājumos jau esi šos muskuļus uztrenējusi, un pati sevi vairs nenovērtē, domājot, ka forma ir sliktāka nekā viņa ir.
*
Un vēl man ļoti patīk rakstīt Cibā, neko nepārlasot, un nedomājot, cik pareizi es te rakstu. Grāmatās mēģinu nedot editorei pārāk daudz darba (tāpat sanāk, bet vismaz cenšos). Ciba ir vieta, kur teikt 'viņš" par nedzīvām lietām un nelabot ne trūkstošus kometus ne iztrūkstošu pēdiņu pusi ja jau viņa tā tur ierakstījās. Un tas kaut kā jūtas tik labi :D

Mon, May. 18th, 2020, 11:43 am
Nav nekā skaistāka par cilvēkiem

Kaķi gandrīz, gandrīz... vairums kaķu ir skaistāki par vairumu cilvēku, bet ir daži cilvēki, uz ko es varu skatīties un skatīties, un vēl skatīties.
Man ir pienākusi stadija, kad esmu tā pārjājusi smadzeni, ka ir vajadzīgs ļoti labi atpūsties, tieši atslābināties. Tad nu es skatos Shadowhunters, kur ir daudz skaistu ciilvēku skaistās drēbēs, kas dara skaistas lietas. Nekā cita tur diemžēl nav, bet kur tu vari gribēt.
Nu, un tad tur ir Aleksandrs. Un viņš TĀĀĀ tur ir...
Es varētu skatīties uz šo tēlu ar viņa tumšajām, konstanti samulsušajām acīm, visu dienu. Nu, apmēram to es arī daru. Paralēli spēlēju spēlīti telefonā un gaidu, kad viņš parādīsies.
Seriāls ir absolūti infantils, bet Aleks... njā, viņš arī ir infantils, bet viņš ir SKAISTS.

Mon, May. 18th, 2020, 12:29 am

I was a slave in Heaven, and now a superstar in (my own personal) Hell.
And I am still a black-thorned rose.

Sun, May. 17th, 2020, 07:08 pm
Vīriešu "loģika"

Publiski tiek noliegtas jebādas emocijas, un visam tiek pieiets ļoti loģiski, aizstāvot visus, kas aizvaino nabaga stulbās sievietītes. Tiek sludināts, ka katrs jau kaut ko stulbu pasaka, ka vajag būt stipram un neko neņemt pie sirds, ka liekas emocijas ir kaitīgas, vajag tikai biezāku ādu. Tomēr tā ir tikai publiskā seja, savas logiskās vīrietības demonstrēšana. Privātā vidē sarunas, pēc kurām pierādījumi nepaliek, ir gluži citādas. Tur gan tiek labāk saprasts, kāpēc sievietītei sāp, ko kāds pateica, gan arī pašam savas jūtas bieži tiek izrādītas, un tās izrādās tieši tādas pašas kā mazajām muļķītēm. Kad jāieraksta komentārs internetā, tad gan skats ir gluži cits. Tad var piesēsties un sacerēt "baigo loģikas demonstrāciju".
Tas ir gluži smieklīgi. Kā jau saka, vīrieši tieši savas emocijas uzdod par loģiku, un diemžēl pat paši to nesaredz. Galvenais izskatīties vīrietīgam. Nevis vīrišķīgam, bet vīrietīgam. Nu, ar tādu pamatīgu kuli loģikas.

Fri, May. 15th, 2020, 10:29 pm
Vecums

Ronja es vairs neesmu, bet Lūvise arī vēl nē. Es gribētu būt Lūvise, un tas arī ir tagad mans mērķis.

20 most recent