Wed, Mar. 29th, 2017, 12:06 am
Home at the end of the world, un end of the world

Pietiek paskatīties kādas 10min un jau liekas, ka ir par gabalu labāk un sliktāk. Vismaz kaut kā. Es gribu būt kā tā filma, bet es fucking nemāku tāpat kā I fucking love science, bet nevis tā normāli, bet tikai pa jokam, jo man prāta nepietiek.
Nu ārprāts, kas ir ar mani???
Kāpēc man uznācis sociālais periods, kad man gandrīz neviens nepatīk, un tie daži, kas man patīk, mani grib dažādās pakāpēs mazāk nekā es viņus???
Pasaules gals. Pastardiena klāt.

Tue, Mar. 28th, 2017, 11:11 pm
Traģisks virsraksts

Es esmu pilna emociju, bet nav objekta pret ko. Simtiem izjūtu, tūkstošiem dažādu iekāres izjūtu, bet ne pret ko, ne pret vienu...
Tā nu ir augstākā pilotāža.
Es gribu Visu, Visu, Visu, bet šobrīd esmu tik nogribējusies, ka laikam pat ar to nepietiktu. Vai arī pietiktu ar vienu nesaprotamu pieskārienu.

Tue, Mar. 28th, 2017, 10:18 pm
Garlaicība

Nu takš beidzot ir piemetusies. Totāli. Nekas vairs neliekas pietiekami interesants, lai būtu vērts ar to nodarboties. Tā taču man nekad nav. Vienmēr ir ko darīt...

Sun, Mar. 26th, 2017, 11:19 pm
100x Plan B

Nesaprotu cilvēkus, kas nekad neskatās filmas vēlreiz. Nepatīkot, ka zina, kas būs tālāk. Un man salīdzinājums - vai tad tu dziesmas arī klausies tikai vienreiz, jo nepatīk, ka zini, kas būs tālāk? - nemaz neliekas tik nevietā. Ir filmas, kas ir tikai izklaidei un laika nosišanai, bet, ja filma tiešām patīk, tur ir ko redzēt vēl un vēlreiz. Tāpat kā ar grāmatām - ja tev tajā patīk tikai un vienīgi sižets, tad jālasa ir vienreiz, bet, ja patīk izteicieni, noskaņas, valoda, izjūtas - tad gribas lasīt vairākas reizes. To visu nevar atcerēties tā kā sižetu, to var izgaršot tieši tāpat kā mūziku, katru noti, katru balss izlocīšanu, katru melodijas sīkāko vienību līdz skudriņas skrien pār kauliem.
Man tieši tāpat ir ar filmām. Es nesaprotu, kāpēc cilvēki skatās tikai tādas debilas filmas, kurās nav ko redzēt otro reizi. Kam tās vispār der?
*
P.S. Jā, un man tiešām tā dziesma ļoti patīk. Paklausījos citas - nemaz nepatika, neviena, bet šī man tīkama.

Sun, Mar. 26th, 2017, 08:59 pm
Vienatnes bailes

Gribu skraidīt apkārt un darīt pavasari. Vienai tas ir jautri kādu mēnesi, pēc tam liekas, ka kaut kā tomēr trūkst un uz pāris dienām gribētos skraidīt kopā. Kaut tās pāris dienas, tad atkal varu būt viena un man pietiek.
Kā lai iemācās būt vienai un tāpēc vien nesēdēt mājās? Man nez kāpēc ir bail vienai braukt kaut kur tālu, piemēram, iziet kādu dabas taku vai apmeklēt kādu muzeju vai interesantu vietu. Bail vienai meklēt viesnīcu un tur palikt. Bail vienai apmaldīties, tikt izvarotai vai aplaupītai. Kad esmu savā pilsētā vai dzimtajā Rīgā vai citā labi zināmā vietā, tad man ir mānīgā māju drošības sajūta. Protams, ka mani var tikpat labi izvarot uz manas mājas sliekšņa kā uz citas mājas sliekšņa. Tā ir pilnīgi realitātei neatbilstoša izjūta, bet man ir bail kaut kur tālu vienai doties. Nu, gaišā dienā pa apdzīvotām vietām vai pie jūtas, kur ir klajš, vēl jā, bet ne dziļā mežā vai citā pilsētā.
Kā lai tiek ar to galā? Ir taču sievietes, kas vienas pašas dara visu pēc kārtas, apceļo Indiju utt, bet man bailes ir pārnakšņot vienai teltī kaut kur. Nu tiešām reāli bail. Es esmu darījusi, bet visu laiku prieku bojā tā sajūta, ka kaut kas var notikt. Man arī mājās vai pagalmā, vai tepat pie mājas uz ielas kaut kas var notikt, bet nē, te ir it kā drošība.
Kā tad lai atrod veidus kaut kur doties, kaut ko darīt? Man daudz ko gribas redzēt. Vienai pievienoties kaut kādām ekskursijām arī it kā nepatīk, jo nepatīk svešu cilvēku uzbāzība.

Sun, Mar. 26th, 2017, 08:51 pm
BS

Black Sails tiešām ir fantastisks seriāls. Ļoti priecājos, ka tiku pāri stulbajai pirmajai sezonai. Tālāk tas ļoti ātri kļūst neaprakstāmi baudāms. Tikko noskatījos priekšpēdējo sēriju un esmu pilnīgā sajūsmā. Reti kad seriāli un filmas mani tā paķer, nu tik ļoti, ka sapņos rādās un no prāta neiziet. Flinta un Silvera tēli būtu jāapbalvo ar kaut ko izcilību pierādošu.

Sat, Mar. 25th, 2017, 09:55 pm
Merrrg

Vai man tiešām atkal ir slikti, jo ir pārāk labi? Man likās, ka tas ar mani vairs nenotiks. Viss ir tik labi un pareizi, ka man sāk gribēties izaicināt likteni. Tas nav labi. Bet tomēr... pārāk daudz miera. Kā lai atrod kaut ko tādu dzīvē, kas neievaino, bet saviļņo? Klusie ūdeņi tie dziļākie... bet varbūt man vajag Visu - vētru virs pašiem dziļākajiem ūdeņiem. Vētru, pērkonu, zibeņus un vēl tornado virs Čelindžera dzīles.
Lai tur, dziļumos, viss ir perfekts un nemainīgs, bet virskārta viļņojas ar mieram pretēju vētru.
I wish you were the air that feeds the fire.
Tam es vairs neticu, nav neviena, kam tas būtu pa spēkam, nav tāda gaisa, kas būtu perfekts manai ugunij, jāmeklē sevī. Vai es varu atrast?
Jā.
Vai mana sirds to vēl spēj izturēt? Nezinu, bet jāpārbauda. No mierīgiem sirdspukstiem, kas nepludina asinis viļņos, ir maza jēga.
Es gribu būt cunami.

Sat, Mar. 25th, 2017, 01:40 pm
Novērojumi par biroja planktonu

Es no savas ilggadīgās pieredzes zīlēšanā varu teikt to, ka ir viens cilvēka tips, kuru ienīdīs gandrīz visos kolektīvos, bet kurš ne pie kā nav vainīgs, un, ja tādu cilvēku būtu vairāk un viņi pārņemtu darba kultūru, Latvijā sāktos ekonomiskais uzplaukums.

1. Negrib klačoties un aprunāt, kuram neinteresē korporatīvie pasākumi ar pieliešanos un muļķīgām spēlēm, tukšu jautrību

2. Mudina neslinkot un darīt vairāk

3. Grib izturēties godīgi, neko nekrāpt, ne klientu, ne priekšnieku, bet visu sasniegt ar darbu, nemeklē veidus, kā izvairīties no darba

4. Neko nezina par popkultūru, populāriem seriāliem, slavenībām un citām h***ām, un zināt negrib

5. Ar kaut ko atšķiras no citiem, ne ar ko sliktu, bet ar kaut ko pietiekami svarīgu, kā, piemēram, sieviete, kura nepakļaujas skaistuma standartiem, griež īsus nagus un tos nelako, nekrāso matus un vispār nekrāsojas, vai tieši otrādi - pievērš ļoti daudz vērības izskatam un izskatās perfekti, vai jebkāda cita atšķirība

6. Cilvēks, kuram kaut kas rūp, kurš par kaut ko cīnās, kurš vēlas vairāk, dziļāk, skaistāk, un kurš vispār vēlas doties uz priekšu, attīstīt sevi ne tikai konkrētajā karjerā, bet vispār kā personu, kurš vēlas runāt par pasaules attīstību, nākotni, kultūru ārpus talantu šoviem utt

7. Cilvēks, kas grib darbu uzlabot, ieviest jaunas sistēmas, tehnoloģijas, padarīt darbu ātrāku, efektīvāku

Tādam cilvēkam nav vietas Latvijas darba kolektīvos, ja vien viņš nav pilnīgi neaizstājams speciālists, neizliekas un netēlo, vai nav kaut kādā ziņā atradis sev ļoti specifisku nišu. Tādi cilvēki ne pie kā nav vainīgi, viņiem nav jāmeklē vaina sevī, tāda vienkārši Latvijā ir darba kultūra. Ilgi pļurkšķēt par seriāliem un to, ka viss ir slikti, izvairīties no darba jebkādā veidā, visus citus saukāt pr stulbiem, gan klientus, gan priekšniecību, mēģināt kaut kur kaut ko nokrāpt, un pēc iespējas vairāk ballēties, un pats, pats galvenais - lai nekad nekas nemainās.

Wed, Mar. 22nd, 2017, 09:24 pm
Un vēl

Un vēl un vēl es esmu ļoti apmierināta ar savu jauno gadžetu - menstruālo piltuvi, un tā ļoti labi izskatās uz mana rentgenuzņēmuma.

Wed, Mar. 22nd, 2017, 09:08 pm
Grūti būt vienkārši tev pašai

Ja tu esi mūziķe, tev jāzina, kas notiek mūzikas pasaulē, jāpiedalās konkrētos pasākumos, jāpazīst citi mūziķi, un tikai pēc tam varbūt arī kaut kas labs jārada. Ja esi rakstniece, tev jāzina no galvas tāds un tāds rakstnieka dzīvesstāsts, jāpazīst visi iespējamie rakstnieki, jādraudzējas ar to mazumiņu, cik nu viņu te ir, un adekvāti jāģērbjas, un tikai pēc tam tavs darbs var kaut kas būt. Tev ir jāizdod grāmatas un jārada dziesmas ar tādu mērķi vai vienu no mērķiem, ar kādiem "visi to dara", un vispār jādara pakaļ visam pēc kārtas.
Tās saucas "radošās profesijas".
Un ja nu es gribu izdot grāmatu, lai to lasītu 100 cilvēku nevis 1000 vai 1000000000? Un ja nu es neesmu stereotipiski nabadzīga un ja nu man nospļauties, vai es kaut ko ar grāmatu nopelnu vai nenopelnu? Un ja nu man nekad mūžā negribētos, lai mana grāmata ir meinstrīmā populāra? Un ja nu es mierīgi varētu veltīt vēl 3 un vēl 3 gadus, lai uzrakstītu nākamās daļas tiem 100 cilvēkiem, jo tāda nu es esmu? Ja nu viņu viedoklis, jo tie ir specifiski cilvēki, man ir svarīgs, bet kaut kāds cits viedoklis nav, jo man neinteresē "ģeneral audience" viedoklis, jo es jau iepriekš zinu, ka tas būs negatīvs? Un ja nu es tomēr to visu daru ar prieku par spīti tam, ka daru mazā mērogā, un ja nu es esmu pilnīgi ar to apmierināta?
Bet nē... jābāž mani kaut kādā vienā maisā ar citiem "rakstniekiem", it kā rakstniekam nevarētu būt pilnīgi cita, neierasta motivācija rakstīt, un ja nu rakstnieks negrib ievērot tos "pareizos" noteikumus? Un nevis tāpēc, ka uzskata tos par sliktiem, bet gan tāpēc, ka tie ir domāti bestselleru tipa grāmatu rakstīšanai, bet tas nozīmē, ka es nevaru rakstīt tā, kā es gribu.
Nu riebjas man tas "show don't tell". Nu riebjas!!! Ciest nevaru to stiliņu, kur nemaz nav "tell". Zinu, ka tas nav modē, un es nevis spītējos, bet es rēķinos ar sekām. Es zinu, ka manas grāmatas nepatiks tiem, kam nav līdzīga gaume kā man. Es fucking zinu! Es ļoti labi zinu, kādi ir likumi, pēc kā jāvadās, un es zinu, ar kādām sekām es viņus pārkāpju. Mani draugi dod cits citam manu grāmatu un viņiem patīk, es patiesībā man jau pat ar to pietiek, lai cik tas nebūtu jocīgi. Es rakstu, lai tiktu galā ar savu dzīvi, un jo man patīk. Ja kāds vēl papildus lasa - jo labāk, bet man nav vajadzīgs pieņemt likumus, kas man nepatīk, jo mans mērķis ir pilnīgi citādāks nekā tiem, kas visiem spēkiem dzenas pēc panākumiem.
Man panākumi ir citādāki, bet šķiet, ka cilvēki to pat iedomāties nevar un vērtē mani pēc kaut kādiem Meijeres vai Roulingas kritērijiem, kādus sasniegt pat nav mans nodoms.

Tue, Mar. 21st, 2017, 12:21 am
White Dwarf

Atkal noskatījos šo filmu, kuru neviens nezina, vai, ja zina, neko īpaši daudz par to nedomā un neatceras. Tomēr man tā ir īpaša. Aktierdarbs vietām ir pabriesmīgs, sižets ir ne pārāk labs, bet detaļas, atmosfēra, radošā dzirkstele - viss mani tik ļoti uzrunā, ka es atpakaļ neatskatīdamās pārceltos uz Rastu. Neko līdzīgu, pat ne nedaudz līdzīgu es nezinu.

Sat, Mar. 11th, 2017, 11:49 pm
16.-19.

Tas tik būs... sen neesmu tādu piedzīvojusi.

Fri, Mar. 3rd, 2017, 06:52 pm

Nedaudz vēl par šo recenziju. Vīrs man šodien jautāja kaut ko par "recenziju", un tā man jau bija izskrējusi no prāta. Iedomājos, ka viņš runā par manu Etsy recenziju, kas šorīt varēja pienākt negatīva, jo kaut kādas ne manas kļūdas dēļ cilvēkam bija par pasta izdevumiem noskaitījušies lieki 15$ un viņš vēlējās vainot mani.
Tātad, kāpēc šo recenziju, kurā pilnīgi iespējams ir kāds patiesības grauds, es neņemu nopietni un nemaz netaisos kaut ko no tās mācīties, jo neuztveru par konstruktīvu kritiku.

1. Tā sākas ar uzbraucienu nicīgā un pazemojošā tonī Pašizdotiem darbiem un nāk no izdevējas puses, kas neatstāj profesionālu iespaidu.
2. Rakstā vērojams aizspriedumaina cilvēka tonis. Piemēri - par nimfomāni nosaukta sieviete, kurai ir viens konkrēts vīrietis, ar kuru viņa tiekas 2x nedēļā, un viņa vēl skaidri saka, ka viņai ar to pietiek un citu nav. Kad viņš viņu neglītā veidā pamet, viņa aiz bēdām piedzeras un pārguļ ar svešu vīrieti, bet tas ir uzsvērti rets gadījums. Jā, īsta nimfomāne.
3. Vērojama homofobija, nespēja iedziļināties šādu cilvēku iekšējā pasaulē. Tiek teikts, ka stāsts ir par "eksperimentēšanu ar alternatīvu seksualitāti", kas pilnā apmērā norāda, ka persona nav spējīga izprast LGBT personu problēmas. Aleksandram tas nav pilnīgi nekāds eksperiments, bet skaudra realitāte, kurā viņš saprot, ka ir iemīlējies vīrietī un piedzīvo visas iekšējās mokas, kādas tādos gadījumos diemžēl sabiedrības stulbuma dēļ šādi cilvēki mēdz piedzīvot. Nav runa par eksperimentēšanu, bet dziļu cilvēka pārdzīvojumu saistībā ar viņa identitāti. Nav iespējams, ka ir domāts cits tēls, jo citiem tēliem nav nekādu ne eksperimentu, ne pārdomu nav, viņi zina, kas ir un kas nav.
4. Cilvēks uzskata, ka stāsts ir par emo un pieraksta šo subkultūru gan Aleksandram, kurš stāstā atklāti par to ņirgājas, gan Randai, kurai vispār nav ne vismazākā sakara ar to, ir tiešā tekstā teikts, ka viņa ģērbjas hipiju drēbēs un iesmīkņā par emo mūziku. Tas un vēl citi līdzīgi izteikumi man liek domāt, ka persona grāmatu ir labākajā gadījumā lasījusi kā saka "pa diaognāli" vai pat vispār tikai pāršķirstījusi, kas nedod pamatu izteikties.
5. Rakstā ir pārspīlējumi un pat pilnīgi greizi izteikumi par faktiem. Piemēram, apgalvojums, ka Randa ir sportiste, kas nekur nav teikts. Kas ir teikts, ir tas, ka viņa no rītiem vingro un vispār uztur sevi labā formā, kas nenozīmē būšanu sportistei. Tomēr kritiķei nu tik ļoti gribas iedzelt, ka, lai paspilgtinātu to, cik ļoti pārspīlēts un nereāls ir Randas tēls, ir teikts, ka viņa ir reizē vegāne, klavierspēlētāja, gleznotāja un sportiste. Nē, tas nav nereāli, es esmu sevi uzturējusi labā fiziskajā formā, spēlējusi klavieres un reizē gleznojusi pati, tiesa, esot tikai veģetāriete. Nekur nav teikts, ka Randa to visu dara profesionāli vai pat ne ļoti labi. Tas, ka viņa patērē galoniem alkohola sākas tikai milzīgu pārdzīvojumu rezultātā, pirms tam viņa alkoholu lieto kopā tikai ar "nimfomāni", kuru satiek reizi mēnesī, un tā ir viena vīna glāze.
Tas viss rada tik ļoti nepārliecinošas kritikas sajūtu, ka es no sirds ceru, ka viņa darbu tiešām ir tikai šķirstījusi, citādāk jāsāk jautāt, vai viņa ir spējīga savilkt kopā kaut kādus faktus.
Tas, ka darba otrā puse ir par haotisku vai tas, ka dialogi ir par garu - es tādām lietām varētu piekrist, jo no sirds neuzskatu, ka darbs ir ideāls, bet tās ar aizvērtām acīm redzamās tendences norakt un iedzelt, neskatoties, vai teiktais atbilst faktiem, pārspīlēt, paspilgtināt un parādīt no negatīvās puses, pusi faktu piedzejojot klāt - tas viss man liek vienīgi pabrīnīties par bezkaunības līmeni.
Patiesībā pietiek vien ar puritānismu un homofobiju (kuru, protams, gan jau skaļi noliegtu, bet kura ir kā uz delnas nolasāma, piemēram, uzverot, ka darbā ir GEJU sekss uz skatuves, jā, jā, nevis sekss, bet tieši... brrr... geju sekss). Ja cilvēks ir puritānisks un homofobisks, viņš nevar adekvāti kritizēt, objektīvi un konstruktīvi kritizēt darbu, kas veltīts LGBT tēliem un vismaz vienā šķautnē pārstāv erotikas žanru. Tur nekad mūžā nekas labs neiznāks.
Kad man pateica, ka būs ļoti slikta, kritiska atsauksme, es pie sevis noskurinājos, iedomājoties, ka man tas kodīs kaulā. Bija arī negatīvais, kāpēc jau sākumā negaidīju, ka tā būs ļoti konstruktīva, jo zinu, ka kritiķei patīk, piemēram, tādi darbi kā "Nepabeigtais skūpsts", kas ir pilnīgi skaidrs Krēslas rimeiks vai katrā ziņā kaut kas ļoti līdzīgs, un patika mana stulbā, stereotipiskā grāmatiņa, ko uzrakstīju pirms 10 gadiem, un kuru man kauns kādam būtu tagad dot. Par tīņu meitenīti, kas izrādās izredzētā un pasaules glābēja, un vēl viņai ir balts pūķis... :D Tagad es pati iesmeju par šo darbiņu.
Tomēr kaut ko tik ļoti nekonstruktīvu un tendenciozu es negaidīju. Nu tak no sirds cerēju sagaidīt kaut ko tādu, no kā varētu kaut ko pasmelties, jo visi vienmēr saka - mācies, no kā vien vari. Būtu gribējusi, bet šis ir vienkārši stulbs joks.
Es pilnīgi varu pieņemt, ka mana grāmata nepatīk. Tā nav jāsalīdzina ar Krēslu vai 50 nokrāsām, jo es jau to rakstot zināju, ka tā patiktu labi ja 5% latviešu lasītāju, ticamāk, ka vēl mazāk. Es to zināju, ka tā ir specifiska grāmata un daudziem nepatiks, bet šādus komentārus, kas ir vienkārši absurdi, es vērā netaisos ņemt.

Thu, Mar. 2nd, 2017, 02:26 pm
Lūk, atsauksme no mūsu lielās zives

Lūk, pirmš nopietnā recenzija par manu grāmatu. Tik piemīlīgi, līdz sirds dziļumiem mīlīgi un... smieklīgi. Es vienkārši nespēju to uztvert nopietni. Man vajadzētu, bet es nespēju.
http://www.satori.lv/raksts/12665/Barbala_Simsone/Par_vampiriem_cirslisiem_un_eposa_korigesanu

Sat, Feb. 18th, 2017, 10:24 pm
Jēkabpilietes

Paskat, maģijas kursam grupa pamazām vācas ne tikai Rīgā, bet arī Jēkabpilī. Interesanti, interesanti...

Sat, Feb. 18th, 2017, 07:24 pm
Literāras atziņas

Saņēmu ziņu no atzītas fantāzijas žanra speciālistes, ka mana grāmata ir izlasīta un tiks vērtēta. Kritiski. Galīgi nepatika, lai gan esot šis tas arī labs, ko teikt. Tas man tiešām liktu nedaudz satraukties un iegrimt rakstniekiem raksturīgajās šaubās "tas ir ģeniāli/tas ir mēsls" sekundes simtdaļas laikā. Tomēr tā nenotika. Kāpēc?
Jo viņai patika mans pirmais romāns un viņa pat teica, ka šis esot nesalīdzināmi vājāks par to. Savu pirmo romānu es uzrakstīju gandrīz precīzi pirms desmit gadiem. Es toreiz nebiju izlasījusi nevienu nopietnu rakstu par romānu rakstīšanu. Man nebija zināms nekas no tā, ko es zinu un pielietoju tagad. To romānu es vienkārši rakstīju uz priekšu un viss. Es nedomāju par teikumu struktūru, par loģisku šizeta virzību, patiesībā ne par ko. Es vienkārši rakstīju uz priekšu. Es varētu piekrist, ka darbs nav ļoti slikts, jo es jau tajā vecumā biju izlasījusi simtos mērāmu grāmatu skaitu, droši vien ap 2000 vismaz, kas man deva zināmu ieskatu. Tomēr tagad, kad es palasu šo darbu, man ausis svilst un ir pat grūti uz to skatīties. Neveikli teikumi, nesakarīga šizeta līnija, stereotipiski tēli... nu labi, tēli nav pati sliktākā daļa, bet tomēr. Ļoti daudz faktu, kam nav nekādas nozīmes stāstā, apakššizeti, kuri nekur neved... kas tur ir labs, ir atmosfēra, es domāju, ka tā man ir sanākusi. Rodas sajūta, ka redzi to pasauli. Patiesībā no tā romāna ar ļoti daudz darba varētu iztaisīt kaut ko labu, bet ne jau pat mēneša laikā. Tas būtu pilnīgi jāpārraksta.
Tad nu rodas jautājums - ja tas darbs ir labs, bet šis - slikts - kas tad tieši darbā ir vērtēts?
Šajā romānā es slīpēju katru teikumu. Es viju šizeta līnijas tā, lai tās visur sakristu un virzītos loģiski, bet ar daudziem pārsteigumiem. Es izstrādāju katru tēlu ar tēla profilu, viņa stiprajām un vājajām pusēm. Es gāju cauri darbam 12(!) reizes, bet tam pirmajam - 3. Vienreiz pēc uzrakstīšanas, tad iesniedzu, un pēc tam vēl divreiz, vadoties pēc korektora norādēm.
Galu galā mans tagadējais darbs ir paticis visiem, kas to ir lasījuši. Nav nevienas atsauksmes, kurā varētu atpazīt labi vai slikti slēptu "negribu tevi aizvainot, bet vļeh". Tādus es saožu jūdzi pret vēju.
Ja viņai vienkārši nepatiktu mans tagadējais darbs, ok, es ņemtu nopietni, bet, ja viņai tik ļoti patika pirmais un šis ir salīdzinoši daudz sliktāks, tad, lūk, ko es tur sagaidu:
Darbs rakstīts ar vēlmi šokēt, tajā ir nevajadzīga vardarbība, negatīvi pārspīlējumi, pārāk daudz seksa, samistroti žanri, darbs domāts tīņiem narkomāniem.
Jo pirmais bija mana New Age perioda darbiņš, viss tāds gaišs, tautiskā romantisma garā, galvenā varone bija 14 gadus veca meitenīte, kuru vienaudži atstūma, jo viņai bija nepareizas krāsas mati, un tādā garā. Tas romāniņš vēl arvien ir man tuvs kā mans pirmais lielākais darbs, bet tas ir jūtelīgs, stereotipiski fantasy garā bez liekas oriģinalitātes, un man tagad būtu kauns kādam šo grāmatu dot lasīt. Es esmu 100% pārliecināta, ka Nakts sarkanā smarža ir daudz, daudz labāks darbs par Miglas jūru. Un pat vienalga vai tā ir skala -100 un -75 vai +75 un +100.
Tieši šī atšķirība arī nosaka manu attieksmi par to, ka vērtētājai vienkārši ir aizspriedumi pret kaut kādām darbā aprakstītām tēmām, kā biseksualitāte, poliamorija, absolūti brīvs sekss un cita "amorāla" uzvedība. Pirmais darbs ir tīnībā aizkavējušās meičiņas gara darbs, bet šis - pieauguša, literatūrā un rakstniecībā daudz izglītotāka cilvēka darbs.
Manu pirmo darbu daži pat nespēja līdz galam izlasīt, bet par otro ir ļoti labas atsauksmes. Ja būtu runa par parasta lasītāja gaumi, tad protams - kādam patīk vienas tēmas, citam citas, bet tā nevar būt nopietna kritika. Nu nevar. Protams, es izlasīšu un izvērtēšu. Var jau būt, ka es kļūdos, bet tad, ja NSS ir slikta, tad MJ ir vēl daudz reižu sliktāka. Es nedomāju, ka pats Stīvens Kings vai, pie Velna, Šekspīrs, mani pārliecinās otrādāk.

Sat, Feb. 18th, 2017, 03:46 pm
Es uzdodu cīņu ar sava kaķa damanību

Mans kaķis ir damans un tāds arī paliks. Ja jūs nezināt, kas ir damans - ierakstiet goglē "hyrax". Tieši tā izskatās mans kaķis, tikai ar mazu galvu un garu asti.
Es vienmēr esmu bijusi nicīga pret cilvēkiem, kas nobaro savus kaķus un citus dzīvniekus, sakot ka "es jau neko tādu nedodu" un "bet viņš tik ļoti grib". Mēs esam atbildīgi par saviem dzīvniekiem un mums ir viņus jāuztur veselīgi. Es nesaku, ka neliels taukumiņš nevar būt, bet gluži resniem dzīvniekiem nav jābūt. Man ir tā bijis, ka kaķis resns atnāk no patversmes un pēc tam vēl draudzenes māte nobaro, bet es biju stingra un nokāmināju. Tāpat ar savu Sīru un Veli - kā gadās pieņemties, es lieku uz diētas.
Bet ar savu damanu es padodos, un tas nav tāpēc, ka viņai būtu slikta vielmaiņa un nebūtu iespējams. Viņai ir sliktāka vielmaiņa nekā maniem citiem kaķiem, bet notievināt būtībā var. Kas tad par lietu?
Viņa mani dzen izmisumā ar savu izsalkuma uzvedību. Viņai ir kaut kāda ēšanas neiroze. Tas jau senāk, kad bija tieva un visu laiku stāvēja barība, bija redzams. Tikko kā kāds uztraukums, tā ēst. Tikko kaut ko aizliedz, tā ēst. Sakaujas ar citu kaķi - paēst. Kad nav un kad arī parastā porcija ir mazāka, viņa jūk prātā un padara arī mani traku.
Izpausmes:
1. Dzeršana. Ja nevar ēst, tad ir jādzer, un dzer viņa līdz vemšanai. Dzer, kamēr nāk jau pa purnu ārā, un dzer atkal.
2. Plastmasas laizīšana. Viņa pieiet jebkuram plastmasīgam priekšmetam, kā maisiņš, kaut kāds iepakojums, un laiza tā, ka čaukst un stirkšķ pa visu māju.
3. Viņa ēd drazas, spalvas, skaidas un visu iespējamo. Man ir malkas apkure, nav iespējams uzturēt tā, lai viņa neatrastu skaidas un pelnus, bet viņa sukā iekšā tā, ka maz neliekas, kas, protams, rezultējas vemšanā.
4. Viņa bauro, ņerkst un ņaud visu dienu.
No rītiem, kad man vēl ieplānots kādas 2-3 stundas gulēt, tas viss pieņemas spēkā. Dzirdu kā laiza maisiņu un kā brēc. Ja apsauc, tas līdz uz 5min. Citreiz var dzirdēt, kā kaut ko, visticamāk skaidas, ēd un izvemj. Ja viss ir saslaucīts, viņa grauž no pagalēm nost, tad pa virsu sadzeras un tad izvemjas, un pēc tam uzēd pelnus un spalvu kamolus, kurus velk ārā no mēbeļu apakšas.
Es vienkārši nespēju to izturēt. Var mani mācīt, ka kaķītim vajag nodarbības, tad aizmirsīsies, bet tā nav, un tas nepāriet jau mēnešiem. To nav iespējams izturēt katru dienu, atkal un atkal.
Viss. Lai ēd. Man nervi ir svarīgāki. Es to nemitīgo neirotisko traci nespēju izturēt.

Thu, Feb. 16th, 2017, 10:32 pm
Pārsteigums

Es tikai šodien tiešām iemīlējos Aleksandrā.

Wed, Feb. 15th, 2017, 10:33 pm
Dvēseles kliedziens

Aprakts neticībā.

Wed, Feb. 15th, 2017, 07:37 pm
Nesapratne

Es, domādama, ka esmu liela meitene, vairākas reizes iegrābos, pasūtot internetā L izmēra drēbes. Par lielu. Der tikai tur, kur teikts, ka tie ir kaut kādi japāņu izmēri un jāņem vienu izmēru lielāks. Man pat vispār nav nekāds +size. Man ir normāls M izmērs.
Kāpēc tad es esmu visresnākā no visām savām draudzenēm un vispār kaut kāda neglītene tuklīte, salīdzinot ar viņām? Kāpēc es no malas izskatos pēc ziloņa, ja man ir M izmērs? Un es neesmu maza auguma. Ja man būtu 150cm tad M varētu būt daudz, bet es esmu vidēja auguma - 168cm.
Es te kaut ko galīgi nesaprotu.

20 most recent