Mon, May. 29th, 2017, 03:44 pm
Sviests

The 100 grupā pateicu, ka man viens no mīļākajiem tēliem seriālā ir Viks, un saņēmu diršanos, ka viņš taču esot izmests no seriāla par rasistiskiem komentāriem, kā man var patikt. Bet es taču teicu "Viks" nevis "Stīvs", kas viņu tēlo. Es taču izteicos par tēlu nevis aktieri.
Kas man būtu tagad jālasa par visiem rakstniekiem, mūziķiem, aktieriem utt, lai uzzinātu, kas viņi dzīvē ir par cilvēkiem, lai varētu teikt, ka man patīk viņu darbi, kas aktierim ir tēlojums?
Šis korektums ir aizgājis daudz par tālu. Man arvien vairāk gribas izkliegt rasistiskas anekdotes, jo viņas IR smieklīgas, un saukt nekatrās dzimtes cilvēkus viņu bioloģiskā dzimuma vietniekvārdā, jo man ir izbesījis, ka visa dzīve ir jāpavada, iedziļinoties katrā minoritātē, lai tikai kādu neaizvainotu.
Zin ko, ja esi minoritāte, tad tāds ir tavs liktenis cīnīties par sevi. Sorry, man nav jāiedziļinās vergu apspiešanas vēsturē vai sieviešu tiesībās Pakistānā, un vispār man nekur nav jāiedziļinās. Es gribu dzīvot, necenšos nevienu aizvainot, bet, ja man sanāca, nu tad vai nu norij krupi, vai konkrētajā brīdī izklaidro man ĪSOS vārdos, kāpēc tā nevajag teikt, vai arī sit man pa galvu, bet neiedomājies, ka "katram izglītotam cilvēkam jau nu vajadzētu zināt, ka...". Ne sūda nevajadzētu.
Minoritāšu un jūtīgu jautājumu ir miljoniem. Man nav jāzina tas viss. Es cenšos būt pieklājīga, bet arī man ir bijis jānorij daudz kas un jāpaklusē, jo man pašai tas ir ērtāk nekā bojāt nervus katru reizi cīnoties un uzvelkoties, un trakojot un jājot SEV pašai nervus.
Neviens tev, minoritāte, neko nav parādā.
Es klausos arī mizogīnitiskas dziesmas, white power mūziku, esmu apbrīnojusi pilnīgi nekorektas gleznas, jo viņas ir skaistas, un esmu pati stāstījusi anekdotes par lesbietēm, arī tad, kad man likās, ka esmu lesbiete.
Dažreiz tiešām gribas izšaut visas "special snowflake".

Sun, May. 28th, 2017, 08:23 pm
Grrrr

Es pat vairs nevaru iegrimt depresijā, man vienkārši nāk dusmas, nemiers, satraukums, neziņa, ko darīt, un sajūta, ka nav kur likties. Nekas vairs nepatīk, neko vairs negribas, bet slikti arī nav, jo ir taču labi, tikai gribas "ļoti labi".
Meh. Uzsprāgt varētu, nu nopietni.

Sun, May. 28th, 2017, 05:33 pm
Vienatnes ārprāts

Pavadot tik daudz laika vienai vai divatā ar vīru, esmu sevī kaut ko sakrājusi. Es tik ļoti centos no sevis izaudzināt vienpati, kas mīl vientulību ar skumju, bet zvērīgi stipru mīlestību, bet nekas nesanāca. Es tik tiešām centos, jo es gribētu tāda būt. Es gribētu gribēt būt viena, tikt ar visu sevī galā, atrast iedvesmu tikai sevī, bet man sanāk tikai daļēji. Progress ir ļoti liels, bet tomēr tikpat liels kā cunami, kas mēģina noslīcināt veselu kontinentu. Cunami ir liels un spēcīgs vilnis, bet tas nekad nepārvelsies pāri Himalaju kalniem.
Tas, kas ir sakrājies, vēl ir mazākā bēda. Patiesībā mana vēlme ar kādu dalīt savus priekus un bēdas ir samazinājusies vairāk nekā viss cits. Es tīri labi varu iztikt bez "uzrunāšanās". Man nav tik lielas vajadzības izkratīt sirdi, kā man ir pēc iedvesmas. Redzēt, kā citi dara, kā viņi izjūt, ko viņi dara tad, kad ir apņēmušies dzīvot. Es esmu kā dīķis, kā jūra, kā okeāns, pat pilnīgi vienalga, cik liels, bet tāds, kurā nekas nemainās un nenāk klāt. Pat Pasaules Okeāns, lai cik liels un vienīgais, uzņem lietus ūdeni, kas iztvaiko arī no upēm un nonāk tajā, tas saņem ledāju ūdeņus, un tomēr ar kaut ko apmainās.
Es esmu izrādījusies seklāka nekā es domāju. Man sevī vien nepietiek iedvesmas. Man vajag to apmaiņu ar citiem sugas brāļiem un māsām. Man nepietiek ar sauli, zemi un vēju. Tie ir ļoti tuvi un mīļi, bet nav mana suga. Tas ir tik pazemojoši. Kāpēc es neesmu vējš, saules stars vai lietus lāse, lai draudzētos ar citiem tādiem pašiem. Es esmu tāds intelektuāls, iedomīgs gaļas gabals, kuru reizē derdzina un reizē slepeni sajūsmina doma par citiem tādiem netīriem gaļas gabaliem.
Nu nav man interesanti tikai vārīties sevī, bet nav arī iespēju veidot man patīkamus kontaktus ar citiem cilvēkiem. Vienīgais cilvēks bez vīra, ar kuru man tiešām ir vēl arvien interesanti runāt un nekad neapnīk, drīz no manas dzīves pazudīs pavisam, un patiesībā es jau sen jūtos tā, it kā viņš būtu pazudis. Kur ņemt jaunus kontaktus man nav, nemāku, it kā pa pusei pat negribu. Citi cilvēki, kas man patīk, neliekas gar mani ne zinis.
Nožēlojamas atklāsmes. Es tik ļoti gribētu būt pilnīgi pašpietiekama, bet nespēju. Kaut kas iekšā trūkst, nav tās īstās iedvesmas ne dzīvošanai, ne rakstīšanai. Vai drīzāk ir, bet tikai uzplaiksnījumos.
Nesaprotu tos, kas tiešām var dzīvot tikai virtuālajā vidē. Lai gan... ja man būtu kāds jauks čatiņš, kur ar kādu parunāt, tad tas vien jau arī būtu kaut kas. Nav pat neviena, kam aizrakstīt, jo kuram tad interesēs ar mani sarunāties. Ne man arī vairs vispār ir ko teikt. Ko tad es teikšu? Ka ārā spīd saule? Jo man viņa spīd īpaši, bet vārdos es izteikt to nemācēšu vairs nekad - kāpēc tas ir tāds īpašs notikums, ka viņa spīd tieši šodien un tieši tā...

Sun, May. 28th, 2017, 05:12 pm
Mazā raganiņa

Ir tāda kafejnīca Pļaviņās, kur var dabūt varžu gurniņus. Neparasti, bet garšoja labi. Tā gan nebija pirmā reizē, kad es ēdu vardi, bet bija pirmā, kad ēdu to no šķīvja.

Fri, May. 26th, 2017, 12:45 pm
Dažādas pārdomas par aizspriedumiem un nepareiziem viedokļiem

Vingrojot vien nevar nomest svaru, izņemot, ja vingro ļoti, ļoti daudz un uzaudzē pamatīgus muskuļus. Es to, protams, zināju, bet nu es to redzu. Tāpat ir iespējams kļūt smagākai, saglabājot to pašu vidukļa apkārtmēru.
Iepriekš es depresijas perioda dēļ biju ļoti palaidusies. Nekad visā savā mūžā nebiju tik sliktā formā, jo vienmēr esmu vismaz kaut cik, vismaz periodiski (bet ne ar lieliem pārtraukumiem) tomēr kaut cik kustējusies. Vairāk vai mazāk, bet tomēr. Taču tajā briesmīgajā periodā es tiešām biju pilnīgi palaidusies, izņemot kaut kādus vārgus mēģinājumus, kas neko lielu nedeva. Kad aizgāju pie fizioterapeites, viņa teica, ka man nevis ir vāja vēdera prese, bet nav nemaz. Pārspīlējums, protams, jo es tad nevarētu nostāvēt, bet nu traki bija.
Tagad man ir pieaudzis svars uz to pašu vidukļa apkārtmēru, bet ciskas ir kļuvušas resnākas. Zem tauciņiem ir sajūtami nu jau visai stingri muskuļi un es vairs nevaru par sevi teikt, ka būtu ļoti sliktā formā. Ne jau labā, bet arī ne briesmīgā. Progress ir vērā ņemams. Tomēr es nemaz neesmu tievāka. Mana figūra ir kļuvusi vijīgāka un ne tik izplūdusi, bet ne tievāka.
Ir lielas ļaužu masas, kas domā, ka ar sportošanu vien var uzreiz zaudēt daudz svara, tāpat ka apaļīga sieviete nevar būt labā fiziskajā formā, ka visi apaļīgie cilvēki ir ļoti vāji un nespēcīgi, ar mazu muskuļu masu. To vairāk uz sievietēm, jo visi taču redzam spēkavīrus, smagsvaru cilātājus un citus vīriešus, kam ir gan liels vēders ar tauku kārtu, gan arī iespaidīgi muskuļi. Sievietēm ir tieši tāpat. Labā fiziskajā formā var būt arī apaļīga sieviete, jo tas ir viens no muļķīgākajiem mītiem, par kuru man vienmēr nāk smiekli, ka tauki pārvēršas muskuļos. Tauku un muskuļu audi ir pilnīgi divas dažādas lietas un nekad viens otrā nepārvēršas. Tas liekas tik absurdi, ka vēl ir cilvēki, kas tā domā.
Zem tauku kārtiņas var būt arī visai spēcīgi muskuļi. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Kāpēc es te vingroju un ņemos - tas nebija lai zaudētu svaru. Es zinu, ka man garšo ēst un es ēdīšu, un visticamāk vairs nekad nebūšu tieva. Tas bija veselības dēļ - imunitātei, sirdij, labai stājai, lai spranda un pleci nesāp utt. Un to es arī esmu dabūjusi - nu jau stipri labāku fizisko sagatavotību ar tiem pašiem tauciņiem.
Un man pie kājas, ko kāds domā. Jau agrāk esmu piedzīvojusi, ka cilvēki pret mani izturas kā pret kropli, domā, ka es nevaru pa trepēm uzkāpt un nevaru iet garās pastaigās, jo neesmu tieva. Es saprotu, ja tā domā par izteikti resniem cilvēkiem, bet es ar savu augšpusē un viduklī M un plato gurnu un milzīgās pakaļas dēļ apakšpusē L izmēru varu būt arī ļoti labā formā. Ne man tas traucē staigāt, ne pieliekties, ne atliekties, ne sportot, neko. Patiesībā, ja es tagad labi notievētu, gan jau man būtu neliels veļas dēlis, jo presi es trenēju ļoti pastiprināti līdz tam, ka svilst un katru dienu. Citus vingrojumus vismaz katru otro dienu, atskaitot tad, ja esmu visu dienu pavadījusi pa dārzu un pārmocījusies līdz nejēgai, bet tas tāpat ir treniņš, lai gan ne tas visaptverošākais.
Tas ir skumji, ka cilvēkiem vēl arvien ir tik nejēdzīgi uzskati par veselību, sportu un tievēšanu. Protams, ka apaļīgs cilvēks nesasniegs pasaules rekordu, bet ne jau tāpēc mēs uzreiz esam kaut kādi kropļi, kas savu pakaļu nevaram pacelt. Un tauki patiešām nepārvēršas muskuļos, lai cik tu vingrotu.

Wed, May. 24th, 2017, 10:53 pm
Skaistums

Bērnībā un pusaudzībā man vienmēr likās, ka šeit ir garlaicīga daba. Nav tā, ka man nepatika, manī vienmēr mājoja ģimenē nepierasta sajūsmība par dabu, lauku dzīvi, dzīvniekiem, bet tomēr man likās, ka te kaut kā nav. Es varēju stundām priecāties par ainavu, bet no otras puses likās, ka visur citur būs vēl skaistāk. Ne tā, ka šeit nav skaisti, bet ka citur ir vēl labāk. Dramatiski kalni, romantiskas, milzīgas un košas puķes, baltu smilšu pludmales ar palmām, ledāji un geizeri, ziemeļblāzma, neaprakstāmi mūžameži ar krāsainiem putniem... viss tāds liels, košs, varens, bet šeit tā it kā nekā. Nu smuki, protams, jauki, bet... pieticīgi?
Man šķiet, ka es pieaugu tad, kad sapratu, ka šeit ir visskaistāk. Un tā nav nekāda piedomāta nacionālā romantika. Man patiešām Latvijas ainava liekas visskaistākā. Tās ir nianses, izjūtas, tas īpašas skaistums, kas piemīt ziemeļu puslodes mērenajai klimata joslai.
Un patiešām - mums ir tik daudz! Mums ir četri gadalaiki, kad citiem ir labi, ja divi, un dažreiz tikai nebeidzama ziema vai vasara. Tas vien jau ievieš milzīgu dažādību. Mums ir jūra, kad citiem līdz jūrai ir simtiem kilometru. Mums ir zaļums, kad citiem ir tikai tuksnesis vai pārapdzīvota postaža. Mums ir putni un zvēri, košas puķes un ziedoši koki, kad citiem vispār nav koku.
Tā ir tikai mana gaume, tikai gaumes jautājums, protams, bet man Latvijas un vispār mērenās klimata joslas daba liekas visskaistākā. Tā pa īstam pie sirds.
Šodien biju pastaigā gar Radžu ūdenskrātuvi, un safotografēju tādus brīnumus, ka pašai vēl tagad galva griežas no sajūsmas, lai gan vienā brīdī izliju.
Cik pie mums ir skaisti!

Tue, May. 23rd, 2017, 09:29 pm
Manes

Arvien vairāk iemīlos Manes. Tik dažāds, tik piepildīts, kā bieza, tumši zila eļļa tek pār izjūtām.

Mon, May. 22nd, 2017, 07:27 pm
Kleitas

Atceros, kā skatījos bērnībā un pusaudzībā žurnālos uz smukām kleitām gan uz sarkanā paklāja, gan balles deju zālēs un citos pasākumos, un priecājos, cik skaisti. Tagad grūti ieraudzīt kādu vakarkleitu, kas kaut vai patiktu, kur nu vēl sajūsminātu.Vasaras kleitas mēdz būt ļoti skaistas gan internetā, gan uz ielas, bet balles kleitas kļuvušas vienkārši neticami nejēdzīgas un bezgaumīgas. Paskatījos kaut kādu kompilāciju - nav jābūt gaļas kleitai, tās visas bija gandrīz tikpat nejēdzīgas kā bekona kleita. Vienkārši neiedomājami stulbi un neglīti. Pa kādai pagadās, kas patīk, bet ļoti maz.
Vispār esmu aizdomājusies par šo to, kas bērnībā sajūsmināja, kā tas viss ir tagad. No vienas puses ir, bet no otras nemaz nav...

Sun, May. 21st, 2017, 05:46 pm
Mainīgais tops

Nu mans dziesmu TOP3 ir trīs dažādās valodās. Smejieties vien, man vienalga, bet es uzturu sev skaidri definētu TOP3 dziesmām, filmām un grupām/izpildītājiem. Grupas nesakrīt ar dziesmām, vismaz ne visas. Nu es nodefinēju, ka trešajā vietā iemājo jauna dziesma, izmetot iepriekšējo trešo. Murr.

Sun, May. 14th, 2017, 01:51 pm
Es gribētu uzdrīkstēties, bet nezinu ko

Es gribētu darīt kaut ko traku un pamosties, bet es nespēju iedomāties ko. Tas nespēj nākt man no iekšienes. Dažreiz var, šoreiz nē. Tas cunami manī vienkārši nerodas. Un nav neviena, kam būt manam gaisam, kas baro uguni. Kur man to atrast? Kā man iespēt sevī atraisīt to IDEJU, ko lai dara ar savu rāmo dzīvi?
Es jūtos citādāk, es gribu citādāk, un nevis man ir ikdienas vāveres ritenis un nav iespēju, bet man nav ideju. Es nezinu, kur man lidot. Es nezinu, uz ko man ienirt. Es nezinu kā dēļ man cīnīties. Man ir tikai impulsi, kas parasti ir sekundāri.
Vai tur iekšā galu galā tomēr ir cēlonis vai tie ir viļņi bez jūras nezvēra?
Viss vārās, sprāgst gabalos, bet nekāpēc. Bezjēdzīgi. Tukši. Kāpēc, kāpēc lai es vispār kaut ko darītu, un kāpēc, kāpēc man nepietiek darīt vienkārši, bet vajag to jēgas sajūtu?
Kā lai mīl pasauli, ja nav pasaules, ko mīlēt?
Es atkal esmu aiz stikla.

Sun, May. 14th, 2017, 12:51 pm
Nodevas popkultūrai

Es parasti noskatos Latvijas Eirovīzijas dziesmu un uzvarētāju dziesmu. Pat nezinu kāpēc. Pārāk daudz visi par to runā (lai gan neviens jau nerunā), un vispār - kaut kādai izglītībai taču jābūt.
Nu, mūsējā dziesma man likās pilnīgi nekāda, uzstāšanās it kā varētu būt bijusi baudāma, bet likās, ka dziedātāja ir pārbijusies un sasaistīta, un tikai tēlo savu brīvību. Tomēr neteiktu, ka dziesma īpaši kretinētu.
Tomēr es gan teiktu, ka man kretinēja uzvarētājs Portugālis. Man bija grūti noskatīties līdz beigām, pat ar saņemšanos. Jutu, ka seja saviebjas riebuma grimasē un kaklā kāpj kaut kāds gliemezis. Balss, protams, viņam ir, dziesma ir neitrāla, nodziedāja viņš labi, tur nav, kur piesieties, bet nu tā staipīšanās un uzspēlētais, kautrais piemīlīgums... pat tagad atceroties jau liekas, ka jūtu skābu smārdu. Kā pārskābētus un vēl iepuvušus kāpostus. Drausmīgi, neciešami, nepanesami.
Jādziedinās ar Shining.

Fri, May. 12th, 2017, 09:50 pm
Grāmata izplatās

Wibbly wobbly, timy wimy...
Mana grāmata ir visādās pagastu bibliotēkās, tā saka Goggle.
Vells pār stenderi un vēl pudele ruma...
Man ir grūti to iedomāties. Tas nav reāli. Tas ir fantastiski. Tas ir labi un šausmīgi. Es vienkārši nekādi nespēju to iztēloties. Tā ieiet bibliotēkā un ieraudzīt tur savu grāmatu. Tā vienkārši. Tā pa īstam, pa īstam, pa īstam!!!
Wow, nu es pati sev varu teikt - wow.
Nu un tad, ka maz utt. Tomēr. Un lasa, gan jau kāds lasa. Priecājas, gānās, jūt līdzi, garlaikojas, met pret sienu, smejas, nolād... jūt kaut ko pret viņu, nu tā pa īstam!!!!!
Ahhhh....

Fri, May. 12th, 2017, 07:02 pm
Gudrinieku problēmas

Nu un ko lai es tagad daru, ka man ir augsts intelekts? Noliekt galvu un teikt, ka "es jau neesmu smuka", ja esmu Andželīna Džolija ir stulbums. Tāpat man jāklausās, ka es tēloju gudru. Neko es netēloju. Es neesmu labāka par citiem, intelekts man maz ir laba devis, bet, sasodīts, man ir perfekta atmiņa, nerimstoša ziņkāre un augstas kognitīvās spējas, kas ir rezultējušās intelektuālā personībā.
Un ko man tagad darīt? Nemēģināt no kāda izspiest loģiku? Es te nedomāju uzspiest savu personīgo "pareizo" viedokli, bet apstrīdēt kaut kādus "debesis ir zilas, jo tās vienmēr tādas ir bijušas, jo cilvēkiem to patīk saukt par zilu krāsu, jo tādā pašā krāsā ir ūdens, bet tev nav taisnība, jo tu trešdienās dzer nevis ūdeni vai ēd zilenes, bet gan oranžus burkānus" nedrīkst, nē, nē, ko tu te tēlo gudro.
Es neesmu dzīvesgudrāka, viedāka vai "labāka" par citiem, bet, pie Velna, vai man tiešām ir jākaunas no tā, ka man ir intelekts?
Mūsdienās šķiet, ka ir.

Thu, May. 11th, 2017, 11:18 pm
Trūkums

Kaut kā aptrūcies lasāmvielas, jo lasīt virtuālo tomēr negaumē.

Wed, May. 10th, 2017, 08:56 pm
Meh

Man gribētos visu dienu lasīt, ko man pazīstami cilvēki raksta, bet nehuja jūs nerakstat.

Fri, May. 5th, 2017, 10:29 pm
Doctor Who rakstīšana

Rakstīt scenāriju šim seriālam varētu būt viens no foršākajiem darbiem pasaulē. Es pasūtīju Tardis atslēgu kariņu, jo vecais saplīsa. Protams, ka tur var piekārt jebko, kaut bleķa karotīti, bet nu sagribējās tā.

Fri, May. 5th, 2017, 06:14 pm
Etsy prieciņi

Tikko pārkāpu Etsy peļņas tūkstoti. Ar diezgan lielu soli pārkāpu, jo pietrūka tikai nedaudz, bet pa divām dienām sakrājās pasūtījumi 96e vērtībā. Nu, nodirsēji, kuriem likās, ka man bildes nepietiekami labas, un tas slikts un šitas stulbs, un ko gan es vispār iedomājos. Es nemaz nedomāju, ka gūšu milzīgu peļņu, bet kā nelieli papildus ienākumi tas viss ir jauki. Galu galā izejmateriāli man maksā ļoti maz, laiku paņem varbūt vidēji, bet to es pavadu, skatoties filmas un atpūšoties.
Ļoti labs veids, kā piepelnīties. Visa sāls ir tajā, ka pirmais laiks bieži ir neveiksmīgs, jo cilvēki baidās pirkt no veikaliem, kuros mazs pirkumu skaits. Daudzi tādus vispār ignorē un neriskē. Sākums jābalsta uz tiem, kas noriskē pirkt mazā veikalā, jo ir tieši tāda prece, kādu viņi vēlas, par mazāku cenu nekā citur. Un tad tās cenas var pamazām celt.
Mans veikals nav nekāds milzīgais veiksmes stāsts, bet tomēr esmu šo to nopelnījusi, turklāt laiku pavadot ļoti patīkami.

Tue, May. 2nd, 2017, 10:31 pm
Šeit un tur, ūdeņradis un ugunsradis

Es ierušinos tavās zaļi zilajās un zeltainajās spalvās un skaitu brīnumus.
Pārskaitu atomus savā ķermenī. Kurš no kuras zvaigznes, un kur galu galā tas pirmatnējais ūdeņradis.
Kur ir tas ūdens radītājs, kur ir tas dzīvības aizsācējs, kuram nebija gana ar dzīvību vien.
Es esmu šeit un tur, un mēs esam atkarībā kā dzīvība no nāves, kā sākums no gala, kā plāns no izpildījuma.
Es varu smieties par tavu stulbo plānu, bet tu par manu vēl bezjēdzīgāko izpildījumu, viens otra vērti.
Melnā čūska zem Zvaigžņu Dievietes rokas, tu nevari bez manas dejas, tāpat kā es bez tavas mūzikas.
Tu spēlē un es dejoju, un tas viss ir viens liels krāšņums, lai vai kāds viendabīgs ūdeņradis un hēlijs, vienmēr ir pa vidu krāšņums, no protona un elektrona līdz pilnīgai radioaktivitātei. Līdz tam mākslīgajam ciparam, ar ko lielīties sistēmas galā, ugunsradis.
No diviem ķermeņiem, lai būtu trešais, līdz trim ķermeņiem, lai būtu skaistums. Līdz kvadriljonam nepiepildītu zvaigžņu, kas vēl nav galā ar saviem elementiem.
Un tad es ticu, es zinu, es pieredzu, ka periodiskā tabula nav gatava, būs vēl elementi, caur piektās paaudzes zvaigznēm būs vēl elementi, varbūt sistēma kļūs telpiska un aiz pierastās ūdeņraža tabulas aizslēpsies ugunsraža sistēma.
Tava āda zila kā pāva spalva, mūsu dzīve tik zaļa, kā pāva spalva, mums tik zeltainas zvaigznes, kā pāva spalva.
Visas. Visi. Viss.

Tue, May. 2nd, 2017, 12:22 am
Meh

Dzīvē sanāk iepīties tāpat kā korī, kurā visi sāk teikt, ka tu nevari iet prom, jo basu vienmēr trūkst, un tāpat kā darbā, kurš patiešām ir atbildīgs, bet tu esi kļuvis grūti aizstājams un vēl nav jaunās paaudzes, kas nomainītu. Beigās ne jau nu tu īsti gribi iet prom, bet nogurums, nogurums... un ne jau nu arī gluži gribas mirt, bet cik ļoti nepatīk tā ielipšanas sajūta. Būt kādam patiešām, uz 100% vajadzīgam, jo mīl, ir tas, kas ir pa īstam, bet būt vajadzīgam, jo esi neaizstājams kā darbā (kas vienkārši nozīmē, ka nav neviena labāka, lai gan varētu būt), ir stulbi. Tomēr ielipšana ir ielipšana. Ir jau ir tas viss svarīgi, nenoliegšu. Tomēr... nu kāpēc tam ir jābūt tik sasodīti ķēpīgi. Kāpēc nāve nav kaut kas vienkāršāks. Kāpēc mums tā kultūra ir tāda, ka par to vienmēr ir jāraud un jābrēc. Nevis var raudāt un brēkt, bet vajag.
Dažreiz gribētos būt vienai kā tiem cilvēkiem, kuri nomirst vieni dzīvoklī, un kāds atrod viņus pēc gada, jo nav maksāti rēķini un dzīvokli uzlauž. Jo kas gan līdz galam ir pa īstam uz tiem 100%, kas būtu svarīgi. Uz tiem visiem 100, ka ir. Kuram tad tās lietas, kas tura, ir tās īstās? Jā, zinu cilvēkus, kam ir, bet vai tādu daudz? Neliekas tā. Vienkārši tāda ķēpa, kurā iestiedz, un, lai gan tā smaržo tīri ok un garšo arī pēc marinētiem gurķīšiem, tomēr marinēts gurķītis tā kā īsti nav lakrica, kas tev garšo vislabāk.
Un varbūt, varbūt tas viss ir tikai sev iestāstīts "vajag" nevis "gribu".

Sat, Apr. 29th, 2017, 01:08 am
Bļin

Nekad visā savā mūžā es neesmu bijusi citās kāzās kā savās, un nekad neesmu arī aicināta, un, kad mani beidzot aicina - tad UZ DIVĀM KĀZĀM VIENĀ DATUMĀ!!!!!

20 most recent