tethys_

Tikai tāds mīlasstāsts var būt visskumjākais, kas kādā brīdī ir bijis skaists. Es neesmu redzējusi neko skumjāku kā Klarku un Leksu. Šonakt sapnī redzēju, kā Klarkai bija izdevies radīt virtuālo Leksas attēlu, jo viņa tika nokopēta, kā visi komandieri. Leksa bija kā staigājoša hologramma, varēja iznākt no čipa. Kaut kādi cilvēki gribēja čipu iznīcināt (cik skumji, ka tas jau Klarkai bija jāpiedzīvo), bet šeit čips vēl pastāvēja. Es biju vienkārši vērotāja no malas, neko nevarēju ietekmēt, bet es pusi sapņa raudāju, un tas arī beidzās ar brīdi, kad Klarka tieši kā City of light sniedzās pēc Leksas attēla, bet tas pazuda, jo čips bija iznīcināts.
Abas aktrises ir vienkārši fantastiskas, dialogi viņu starpā ir perfekti. Tās sīkās sejas izteiksmes, žesti, intonācijas ir vienkārši ideāli un tik skumji, ka es nebrīnos, kā pusi sapņa vērojot raudāju un pamodos nelaimīga. Seriāls ir ļoti labs, taču es neteiktu, ka viens no maniem pašiem mīļākajiem, tomēr konkrēti šis stāsts mani ļoti aizķer. Kad Lexa atbild uz Klarkas: "Maybe someday, you and I will owe nothing more to our people," ar "I hope so", ir tik ļoti skaidrs, ka tas nenotiks, ka tas "I hope so" laikam ir visskumjākais teikums, ko es vispār kaut kur esmu redzējusi, vismaz saistībā ar mīlestības tēmu. Abas sievietes ir ļoti jaunas, bet viņām nav vairāk laika mīlestībai, kā pāris stundas, un arī cerība uz kaut ko tālāku tiek pārrauta. Abas augušas drastiskā vidē, kur jācīnās par izdzīvošanu. Viena redzējusi arī daudz maz mierīgāku pasauli, bet otra audzināta, lai nogalinātu savus biedrus vai mirtu, un tad jau bērna vecumā stātos komandiera vietā. Tas liekas kaut kas tik trausls un gandrīz neiespējams, kas dīvainā, neiederīgā un gandrīz neiespējamā veidā izveidojās tik brutālā pasaulē, lai vēl brutālāk tiktu sagrauts.
Tā kā gatavoju pasākumu par mīlestību, laikam tā tēma man pat sapņos nāk prātā.