tethys_

Tieši pirms gada sēdeju Stradiņos un skatījos uz tām skaistajām pelēki violetajām debesīm. Mākoņi bija milzīgi un pūkaini, bet kaut kā par spīti tam koši zaļās koku galotnes spoguļoja rietošā saule. Absolūti zeltaina. Neticējās, ka var būt tāds mammas dabas savienojums.
Un tad atnāca bebis. Ar pēdēj
iem maniem spēkiem un pēdējās piecas minūtes, nepārspīlējot, pirms ķeizara - bet atnāca. Tā, lai es atceros. Savādāk būtu pārāk mierīgi un jautri tak!

Kur ir aizskrējuši šie 12 mēneši?
Ir piedzīvotas visgarākās dienas, bet visīsākais gads.
Tagad dzimšanas dienas cilvēks nolūzis pēc labi apēstas bēbīšu kūkas.

Dzīve ir tik ļoti ļoti skaista!