tethys_

Nu, ir globāla pandēmija, kuras ietvaros ar elpceļiem saistīta slimība nogalina vairākus tūkstošus cilvēku dienā, un es otro reizi dzīvē metu nost cigaretes. Šo triviālo problēmu varbūt sapratīs tikai smēkētāji, bet šobrīd sajūta, ka nomest vēl nekad nav bijis tik viegli. Bail tā skaļi teikt, bet #silverlinings, I guess?

Šodien labu kailu laiku pavadīju draudzenei palīdzot salikt mājaslapā mākslas darbus un ilustrācijas tā, lai iet kopā un savelkas. Izsijāt vājos un ielikt stipros. Man viņas darbi tik ļoti patīk, jo tajos izpaužas viņas melanholiskais prieks. Lepnums kā mammai, un viņa arī saka, ka esmu viņai kā mamma tieši šajā, mākslas sakarā. Bet man savukārt tik ļoti patīk un padodas izvilkt stāsta līnijas kvadrātsakni un nokūrēt darbus, kurus atzīstu. Kurpnieks bez kurpēm, tas es esmu.

Parunāsim par nĒ-veselību. Tā kā man tuvākā karantinētā aptieka šodien atkal atvērās, gāju pēc saviem degunasteroīdiem (jā, joprojām vajag, thanks for asking). Lūk, ne tikai šai, bet arī citās aptiekās vienmēr ir problēmas, ja neizņem visu receptē izrakstīto daudzumu. Raksti kā gribi, vienalga, kurš ārsts – ja izraksta 2, bet izņem 1, jo negribas nolikt uzreiz 30+ eiro, recepte uzrādīsies kā pilnībā izsniegta aptiekā. nĒ-veselībā gan rādās daļēji izsniegta un var redzēt, cik tieši ir izsniegts.

Man vienīgajai šī ir konstanta problēma? Es lohs, ārsts lohs, nĒ-veselība lohs, aptiekas lohs? Kā tur ir?

Ok, labi, man ienācās liela riekša laukos audzētu skābeņu. Kā taisīt labu skābeņu zupu?

Tieši iepriekšējā vakarā pirms man parādījās simptomi, vīrs ieminējās, ka esot izsludināta studija par 3.5k, kur cilvēki var pieteikties, lai viņus aplipina ar covid. Ar piebildi, ka mēs jau tāpat droši vien visi saķersim, tad jau drošāk tuvā uzraudzībā izslimot. Es padomāju, sapratu, ka citā dzīves situācijā varbūt arī pieteiktos, bet bija viena lieta, kas urdīja, nenoformulēta intuīcija. Neuzticība devai, ar kuru viņi ir ieplānojuši inficēt. Un neuzticība medicīniskajiem pieņēmumiem viņu pārvaldītās telpās. Skuju, nodomāju, varbūt man jau tāpat viņš jau ir. Un laikam jau man bija taisnība. Bet es esmu labi sagatavota un stipra. Man ir kvarca lampa istabu dezinfekcijai, liepziedu un ķērpju tēja un ēteriskās eļļas. Sinepju plāksteri gan nav, bet palīdzēja Deep Heat. Un atmiņas par lauztu ribu, kad ieteica elpot, lai arī sāp, jo plaušu atrofija no nelietošanas iestājas ātri.

Padomā - ja Tev ir klepus vai iesnas vai viegls drudzis un neliekas, ka varētu būt covid, tas varbūt arī nav covid, bet lūk, saķert parastai gripai vēl pa virsu kaut ko jaunu vai aplaist citu ar to "parasto gripu" gan nav laba ideja šajā laikposmā. Tāpēc labāk pieņemt, ka ir covid un sēdēt nafig mājās, skalot kaklu, karsēt kājas un dzert tējas.

Tieši zem mana loga Rīgas Ūdens veči zāģē asfaltu. Normāls industrial. Panks ierosināja, ka varbūt albums jāieraksta.

Manas dienas ir piepildītas ar trallināšanu, lallināšanu, ūjināšanu un sisnāšanu. Lēkāšanu un tirināšanos, virpuļošanu un jautājumiem. It kā ļoti jauki, bet padomāt ne sūda nevar.

Vispār šitie ierobežojumi mani pat kind of priecē – BEIDZOT (gandrīz) visu var dabūt internetā. Pat Lulū pica blakus picām sākusi piedāvāt veikala ēdienu un tualetes papīru: https://www.lulu.lv/lulu-bode
Un, ja kāds vēl nezināja, arī šmigu beidzot var tirgot attālināti. Ņemot vērā, ka veikala apmeklējuma kārtība ir vienīgais, kas manā dzīvē mainījies, es nevarētu teikt, ka ārkārtējā situācija būtu ieviesusi manā dzīvē negatīvas pārmaiņas..

(labi, drusciņ ir žēl, ka nevar satikt draugus to reizi pusgadā, kad riktīgi gribas, bet, ja godīgi – es paspēju februārī un tagad kādu laiku varēšu iztikt)

Davai, es arī pakomentēšu faktus, ko visās ziņās liek – šoreiz par NMPD darbiniecēm, kuru angīna izrādījusies covid-19. Ja jūs zinātu, kā man riebjas tie neaizstājamie klepotāji, kas slimi velkas uz darbu. Tipa angīna nav lipīga? Kur prāts, nu.

Klau, es tā saprotu, ka nu jau kādu laiku neviens vairs nesaņem komentārus uz e-pastu, bet nesaprotu, kādēļ. Varbūt kāds zina?

Biznesa ideja: aptieka pie kapiem - Kaptieka. Pērc pie mums, lai nenonāktu kaimiņos!

Gemoss atvēris internetveikalu. This is not a drill. BRB GONNA SPEND ALL MY MONIES

Esmu vīlusies Depo, viņiem nav nekādu i-neta veikala opciju. Bēēēt, nu, klātienē turp doties īpaši nevēlos. Es atvainojos, es to veikalu zinu itin labi, tur fiziski nekādu 2m distanci ievērot nav iespējams. :D
Bet nekas, gūgles tante, kā vienmēr, ir atsaucīga, atradu pāris i-neta veikalus ar piegādi uz mājām, kuros pa visiem kopā var viegli salasīt man vajadzīgās lietas.

Un vēl, #paliec mājās ietvaros vakar ar draugiem Reikjavīkā caur videozvanu eleganti izspēlējām Pandēmiju. Uzvarējām! Šāds pasākums noteikti tiks atkārtots.

No ordinary antikksidanta EUK, man uz sejas izmetas pumpas, kur nekad pirms tam nav bijušas. Toties diviem ekzēmas pleķīšiem uz rokas un kājas gan tas der brīnišķīgi.
UPD. mēģināsim ausu ekzēmu arī izārstēt ;P

Vispār man ir diezgan augsta pašapziņa un diezgan izteikti pozitīvs skatījums uz dzīvi. Viss cītīgu treniņu rezultāts un tas tiešām palīdz! Bet. Tas nav saskaņots viscaur manī. Jo it īpaši pēdējā laikā es jūtu, kā no visām spraugām lien ārā dziļi, dziļi sirsniņā paslēptie "es neko nemāku, nekas man neizdosies" un "viss ir slikti, nav jēgas nekam". Kad es jūtos labi, tad es esmu pašpārliecinātais un pozitīvais es. Bet es ne vienmēr pēdējā laikā jūtos labi. Un nav tā, ka šīs negatīvās domas man skan galvā, kā parastās domas. Tās ir klusas, klusas, tādas zaglīgas, liek man justies nomāktai, bet par ko tieši, skaidri nepasaka.

Tas arī ir iemesls, kāpēc, manuprāt, es tik ļoti ilgi nevarēju atklāt, ka man ir problēmas ar trauksmi. Un kāpēc es uzskatu, ka man ir problēmas ar trauksmi. Man nav trauksmaino domu. Es tikai jūtos paralizēta, gribas darīt visu, lai paslēptos, sirds sitas, liekas, ka tūlīt apvemšos, viss ķermenis saspringts. Bet domas, iekšējie dialogi? Kā miglā tīti un tāli, tāli... Vai arī bezjēdzīgie "nu saņemies, wtf?".

Tad nu es šodien padomāju, ka sen neesmu sarunājusies ar zemapziņu. Runājusi uz vai mēģinājusi atšifrēt tās nedzirdamās domas - jā. Bet saruna - noup. Jāpieķeras.

Šodien pieslēdzu netflix. Sapratu, ka tomēr neesmu gana kulturāla, lai justos piepildīta ar bezmaksas teātra izrādēm un diskusiju ierakstiem. Tas laikam ir tas izdaudzinātais iepazīsti sevi labāk efekts.

Vakar mežā redzējām vairākas mizložņas. Darīja to, kas pienākas – ložņāja pa mizām. Very funky birbs.

sapņoju, ka bija nomiris donalds tramps

Kāda zematslēgas ieraksta iespaidā iedomājos par rokrakstiem, sen nebiju domājusi.

Kopš skolas laikiem vienmēr likās, ka puikām ir nesmuki rokraksti un ja kādam ir smuks vai vismaz izlasāms rokraksts, kaut kas nav kārtībā. Es joprojām mēdzu būt bišķiņ pārsteigta, ieraugot, ka dzīvesbiedram ir salasāms rokraksts, jo ir diezgan skaidrs, ka viņš nav meitene, bet diezgan skaidri salasāms rakstītais. Kaut kas tur nav :D

Man vienmēr paticis spēlēties ar rokrakstu. Bija viens mega gotisks gads - man jau likās, ka es rakstīju tik stūraini vecajā drukā, cik ar lodīšu pildspalvu varēja izspiest. Visu vēl ļaunāku padarīja tas, ka es nebiju no kladē zīmētājiem garlaicības brīžos, es biju no rakstītājiem.

Laika gaitā kaut kā visam par spīti tomēr izveidojās daudzmaz reasonable rokraksts. Ar piebildi, ka netiek rakstīts ar lodīšu pildspalvu, jo ar lodīšu pildspalvu mans smalkais kursīvs pārvēršas kaut kādās pilnīgās šausmās, pirmklasnieki labāk varētu. Man ir vairumā iepirktas viena konkrēta veida pildspalvas (vispār laikam rapidogrāfi, jo vienā brīdī manas mīļākās 0.38 spicgala pildspalvas kaut kā visur beidzās) un es lietoju tikai tās. Pat paguvu aizmirst, ka pildspalvas ir viena no tām lietām, kurām tiek piemērotas Ļoti Īpašas Prasības. Citas lietas šai kategorijā ir vīns, somas, kleitas un virtuves piederumi (ļoti nopietni!)


Tas tā, bet klau, sakiet lūdzu, ka atmiņu klades nav mirušas 2000-šajos gados, labi?

Šodien redzēju zirnekli. Tas piesaulītē pie pakša staipīja visas savas kājas. Bija skaists, liels, brūns ar pelēku.