tethys_

It's something you'll get used to A mental mind fuck can be nice
The Rocky Horror Picture Show (1975)

VISS tur ir perfekti. Pie visa es varu piesieties, pat pie mana mīļā Sense8, bet šeit es nevaru. Nekur. Mūzika, balsis, leļļu māksla, cgi, stāsts, dizains, emocijas, VISS ir perfekti un es nemainītu pat ne vienu sīku lietiņu. Nav tur pat ko vairāk, jo tā ir mana perfekcija.

Es jau milzīgi ilgu laiku netiku valkājusi bikses, izņemot sporta bikses un šortus tiem paredzētajās nodarbēs. Legingus, arī pabiezus, es neatzīstu par biksēm, bet tagad ir radušies tie jeggings, kas ir pietiekami ērti, bet neizskatās pēc zeķubiksēm. Vēl pirms kāda laika nekā tāda nebija. Tad ziemā vilku ubergaros svārkus, bet tie vienmēr bija apakšmalā slapji, un pa mežu arī nebija īpaši ērti. Beidzot aktuālā mode ir sākusi domāt arī par ērtībām, lai nav jāvalkā sporta bikses vai citas tizlības, bet ir ērtas ikdienas bikses, kas pēc kaut kā izskatās, un nepielīp pie dibena kā celofāna maisiņš. Tad arī rūdīta svārku valkātāja var tomēr kaut ko dabūt.

Tik dīvaini, kad kāds mani pamana kā personu.

Kā man visu nenočakarēt? Nezinu. Šis ir gadījums, kad gribu izspiest visu sulu no šī citrona. Visu. No mizas arī. No sēklām. No tām baltajām figņām starp daiviņām. VISU.

Vēl procesi nav galā, bet mans soul retrieval process notiek vareni. Pārmaiņas prasās gan iekšējā, gan ārējā pasaulē. Es tiešām esmu kļuvusi vairāk. Integrācija nebūs viegla un tai nav jābūt, lai gan, protams, gribētos visu vienmēr vienkārši. Pārmaiņas ir vienkārši neticamas un drastiskas, bet pareizas. Manis ir vairāk, bet arī manī tagad ir vairāk vietas vēl kaut kam. Es zinu, ka nāks. Tikai nevajag notirlināties un arī ne pārmēroties, bet tā līdzsvaroti. Ha.

Viss beidzas, un tas ir labi, tāpēc ir jādomā par to, kas varētu sākties. Ceturtdien vai piektdien varbūt būs kāds jauns sākums. Visticamāk, ka ne tam, ko es gribētu, bet kaut kam vienalga labam. Ir gan sajūta, ka ir daudz iespēju visu sabojāt, vai vismaz neievirzīt tā, lai būtu pietiekami veiksmīgi. Nu redzēs. Tas sūrais brīdis, kad gribas pateikt - nu tad nevajag arī! - ir garām, jūtos mierīga un harmoniska. Darīšu, cik dabiski labi sanāks, un tad jau redzēs, vai tas būs dīvains, neērts mirklis, vai neitrāls, vai labs, kas var attīstīties tālāk. Gribētos jau pēc iespējas vairāk, bet pēkšņi ir sajūta, ka ir tik daudz iespēju - vajag tikai izkāpt ārpus kaut kādas pašas radītas kastes.

Biju uz Moon far away koncertu. Viņiem bija jāsāk spēlēt 8!!!!!!!! cilvēkiem, bet koncerta laikā vēl četri ieradās. Tas ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem koncertiem, viņu "presence" bija visaugstākajā līmenī, lai gan skaņošana nebija. Biju noraudājusies slapja, klausoties. Kaut kas reti fantastisks. Kā cilvēkiem var nebūt interese par tik augsta līmeņa mūziku, nesaprotu. Viņi ir profesionāli, balsis no tīra zelta, tērpi, šovs, viss, ko var vēlēties. Fantastiska mūzika! Biju starā, kad ieraudzīju, ka viņi būs Latvijā, bet, ierodoties koncertā, nesapratu, kas notiek, jo bijām tik maz. Grupa tomēr uzstājās par visiem 100% arī tik cilvēkiem, cik bija.
No vienas puses gribējās arī palikt uz Vārnu, bet biju tādā katarses stāvoklī, ka nelikās laba doma.

Es nupat līdz dvēseles dziļumiem saprotu to, kam pa pusei ticēju jau sen. Tikko tu kļūsti saprātīgs un saproti lietas, ieraugi dzīvi tādu, kā ir, tev vienkārši nav izredžu saglabāt pieskaitāmību. Tu kļūsti par kaut ko citu.
Nepretendēju uz visa saskatīšanu, kā ir, tāpēc šis nav pirmsnāves vēstījums, neuztraucieties, jums nav jājūtas neērti. Tomēr esmu iebridusi tādos apziņas purvājos, ka labi apzinos, ka kaut kas notiks. Vai nu ļoti labs vai ļoti slikts, vai ļoti dīvains. Es esmu uz īssavienojuma robežas, un nezinu, kas notiks, kad līdz galam saies uz īso. Zinu tikai to, ka tas notiks.
Vislabāk šo stāvokli raksturo brīdis, kad Faidrs no Dzena un motociklu tehniskās apkopes mākslas tika pasludināts par jukušu un viņam izcepa smadzenes, lai izārstētu, radot citu personību.
Es visiem spēkiem cenšos sev iestāstīt, ka ir jāsaglabā "normāla" dzīve, publiskā un draugiem rādāmā seja, bet es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas viss ir pilnīgs nenormāls. Tas viss, ko es esmu izveidojusi, ir tik slimi, ka ar visu manu izslavēto brīvību un "daru kā gribu", tā ir tikai kārtējā slimības izpausme. Te nekā nav. Ne jau ka citiem būtu daudz labāk, es nesalīdzinu ar citiem, tikai ar sevi un varbūt kaut kādu kvalitāti, par ko vēl maz zinu.
Vai es attapšos iztapsētā istabiņā vai sasniegšu apgaismību, es nezinu. Tas var arī būt viens un tas pats. Kā es šito ar sevi esmu izdarījusi, es nesaprotu. Man taču it kā ir dzīve, kuru žēl zaudēt. Es kaut ko daru. Es kaut kas esmu. Bet vienā brīdī tas viss tik absurdi pazuda aiz melna nekā, ka pat smiekli nāk. Cik trausla var būt cilvēka dzīve. Cik mazvērtīga un bezjēdzīga, ja paskaties uz to, un tur nekā nav.
Citāts no filmas Rocketman, lai gan Eltons Džons esot mazliet citādāk teicis.

Fantastiska filma, patika pat labāk par Tales of Hoffman, ar ko to salīdzina. Pēdējā daļa, kur prožektora stars sekoja tukšam gaisam, kur bija jādejo mirušajai balerīnai, bija fantastiski skumja mākslinieciskā izpausme. Vecās filmās bieži redzams teatrālums, bet tajā pašā laikā kaut kas cilvēcīgāks nekā šodien. Vienkāršoti stāsti dažreiz palīdz jūst vairāk.

Tā čiksa, ar kuru satikos un iemīlējos, izrādījās mīlama intelektuāli, bet ne ķīmiski. Tas gan viņai nebija pa prātam. Es sapratu, ka jūsmoju par viņas prātu, zināšanām, dzīves pieredzi, attieksmi... un ka es labprāt būtu viņas draudzene, parastajā, neseksuālajā draudzenes veidā. Ķīmija vienkārši neradās. Kad viņa visai ātrā tempā visu bīdīja uz gultas pusi, es jutos samulsusi un nezināju, kur likties. Ja viņa būtu devusi man vairāk laika, varbūt arī viss notiktu, nezinu. Es neesmu demiseksuāla, man seksuāla pievilkšanās attīstās visai ātri, bet tur vajag just "to". "Tas" var arī parādīties vēlāk, bet viņa pati to sabojāja. Pēc tam bija visai lielas žēlabas, bet es diemžēl domāju, ka tur viss ir nobojāts. Varbūt pēc gadiem, sākot pa jaunam.
Rakstīju šeit arī par citu mīlu, kad jau gadiem moka, bet nevienā brīdī ne tik ļoti, lai zaudētu galvu un sāktu ko bīdīt. Nu, šodien pamēģināju, bet tā, lai vairāk izklausās pēc vispārējiem komplimentiem un vēlmes draudzēties. Man šajā gadījumā tiešām derētu arī draudzība, jo jūtos briesmīgi romantiski, bet seksuālā ziņā nav tik svarīgi. Gribētu viņu lutināt ar dāvaniņām, turēt viņas roku, uzzināt par viņu visu, ko iespējams, iedziļināties viņas pasaulē. Tomēr tādām lietām mēs esam par vecu. Vai nu viss tiek bīdīts ātri uz priekšu vispārpieņemtā virzienā, vai nekā.
Viņa ir manu vēstuli izlasījusi, bet jau kādas 4h neatbild uz to. Nu jā, laikam pārāk dīvaini. Sist kanti mums skaitās normāli, bet 19.gs stilā jūsmot nē. Tomēr es tieši gribu jūsmot, pielūgt un dievināt. Gribu romantiku, gribu ilgošanos un sapņošanu. Tam es esmu piedzimusi par vēlu. Tādas lietas vairs nenotiek. Skumji. Ja viņa tā arī neatbildēs uz šo komplimentiem pārpilno "tu esi brīnišķīga" vēstuli, tad es pat nezinu, ko darīt. Nezinu, kā uz viņu skatīties, ja satikšu.
Pilnīgs stulbums. Es jūtos tik bezjēdzīgi. It kā kāpēc man sēdēt un gaidīt, un nedarīt, ja gribas izdarīt ko, manuprāt, jauku, bet no otras puses - tādas lietas taču pasaulē vairs nenotiek. Droši vien es ar savu stulbumu tikai viņu apgrūtināju un samulsināju.
Man arvien vairāk besī ārā dzīvot šajā gadsimtā, un es nezinu, kā ar to cīnīties. Viss, ko es gribu, liekas nepiemēroti, neatbilstoši, mulsinoši, nepareizi. Es gribu būt es pati, taču tas nozīmē pilnīgu izolāciju. Visam tagad ir jābūt tehniski, ātri, netērējot "manu un jūsu laiku".

Es no visas tiesas esmu sajūsmā par to, kā esmu izdomājusi Sauina rituālu. Ļoti ceru, ka viesiem sanāks manām idejām pieslēgties. Tomēr satraukums par to ir neliels, jo, ja sanāk tik labi, tad galvenais, lai viņi atnāk, tad jau viss notiek.
Transformācija padomā pamatīga.

Atkal izsprāga poga pret pupiem. Kā man besī ārā, ka visas rudens un ziemas virsdrēbes ir domātas dēļiem. Vai nu viduklī kā maiss, vai krūtīm nav vietas.

Es zinu, ka dzīve atkal kāps uz augšu, jo vienmēr pienāk brīži, kad ir skaisti. Tomēr pa vidu vienmēr ir periodi, kad es redzu tikai pelēku garlaicību, sāpes un zaudēju jebkādu spēju un pat vēlmi "tikt galā". Pārāk daudz kas skaists ir zaudēts, lai iztiktu bez šāda perioda. Labi, ka esmu pietiekami gudra, lai mācētu saskatīt potenciālu izmaiņām. Tās taču vienmēr pienāk. Tomēr šobrīd es jau atkal neredzu nekādu veidu, kā varētu iziet no šīm šausmām. Vientulības sajūta ir tik visaptveroša, ka pilnīgi tajā pazūdu. Vairs jau pat necenšos to labot. Viss pazūd, tikko to mēģinu satvert. Un tās jūtas, kas senāk deva kaut vieglu, tomēr svarīgu siltuma sajūtu, arī liekas uzturētas pie dzīvības vairāk aiz ieraduma un iedzimtas spītības nevis tāpēc, ka būtu dzīvas un elpojošas. Kaut kas dziļi iekšā ir pilnīgi aizvēries pret pasauli. Nekas nespēj tikt cauri līdz īstām sajūtām, izņemot visaptverošu Nāves tuvumu.
Es zinu, ka no viena šāda perioda vairs nepamodīšos. Tomēr tas nebūs šis. Nebūs.

https://www.facebook.com/Distopiskie-sap%C5%86i-101280367969794/

Pēdējā laikā es rakstu, bet neko īpaši daudz jēdzīgu citā ziņā nedaru. Raganpasākumi mani izkretinēja, cilvēki grib tikai parastas, ikdienišķas, garlaicīgas lietas. To, ko jau ir dzirdējuši, ko visi dara, primitīvā veidā. Etsy veikals arī man ir izkretinējis debilu klientu dēļ. Acīmredzami mani mēģina apkrāpt, un, kad nepaļaujos, atstāj vienu zvaigznīti. Un vēl tā stulbā prakse pašam Etsy - kā pāris tādu zvaigznīšu, tā rādās izbojāts reitings. Tā nu es ar visu esmu nogarlaikojusies un arī veselība pabojāja man garastāvokli. It kā gribas kaut ko darīt, bet reizē tomēr negribas, viss līdz kaklam. Tas laikam izraisīja šo sapni.
*
Biju iespundēta tādā kā trako mājā, bet tā bija vieta, kur cilvēkus speciāli padarīja trakus. Tur bija arī autentiski trakie, bet vairums tajā tika novesti. Nezinu, kas mani tur bija iebāzis, bet likās, ka tā bija vieta, kur radi varēja nogrūst savus nevajadzīgos tuviniekus. Taču tam visam bija vēl kāds tumšs mērķis, ko pat šie radi nezināja - mūs patiesībā bija plānots laist atpakaļ dzīvē, pasniedzot kā "jauno cilvēku", kā jaunu cilvēka paraugu un ideālu. Kārtējais distopiskais sapnis, kādi man visu laiku rādās.
Kā tas viss darbojās - mūsu ēdienam tika pievienotas zāles, kurām vajadzēja mūs padarīt tādus, kā vajag. Kādu vajag? Ar ļoti īsu uzmanības laiku, nespējīgu koncentrēties, ieinteresētu tikai krāsainā un ļoti ātrā iepaidu maiņā. Ilgtermiņa atmiņu mums vajadzēja saglabāt, lai, piemēram, briesmu brīdī, varētu pielietot senāk apgūtās iemaņas, bet mums vajadzēja sasniegt stāvokli, kad viss ir jauns, kad tu neatceries, ko tikko darīji, kur biji, un vari atkal un atkal ņemties ar tām pašām vienkāršajām lietām.
Tomēr problēma bija tāda, ka zāles nebija iespējams dot ļoti daudz, jo tad tās mūs padarītu par pilnīgiem idiotiem, bet bija nepieciešams, lai mēs varētu atgriezties sabiedrībā. Mums vajadzēja zināt, kā izdzīvot, bet būt par paraugu "vienkāršam priekam". Mums maksātu algu, lai mēs izplatām šīs idejas cilvēkiem, kamēr ūdensvados tiktu pamazām, nelielās devās pludinātas zāles. Tādā veidā cilvēki uztvertu, ka tā ir jauna kustība, dabiska kultūras sastāvdaļa, trends vai kas tāds, un mēs - trenda aizsācēji nevis speciāli uzsūtīti aģenti.
Tā kā mums bija jāsaglabā daļa iemaņu, lai varētu normāli runāt ar "vecajiem" cilvēkiem, mums pašiem bija zāles jāpieņem, jāļauj tām mūs ietekmēt, nedrīkstēja cīnīties pret efektiem. To mums "palīdzēja" darīt sieviete vārda Aiva (nezinu, kāpēc tāds vārds). Viņa mūs uzraudzīja un ar primitīviem paņēmieniem atalgoja par labi izdarītu darbu. Viņa vienmēr teica, ka pasaulē ir tik daudz interesanta, ka ir muļķīgi vienu lietu darīt ilgi, ka iedziļināšanās ir pamats bēdām, ka vajag būt vienkāršiem, nevajag atšķirties no citiem, tā sasniedzama laime. Es kā parasti biju grūtais bērns, tomēr viņiem bija prakse mēģināt daudz un ilgi, jo katrs cilvēks, kuru pārvērst par savu aģentu, bija vērtība. Aivai gāja grūti ar mani, un viņa mēģināja visādas pieejas.
Kopumā dzīve psihenē bija tāda - dzīvojām mēs palātās, visai mājīgās, izkrāsotās kā bērnistabās košās krāsās. Mums katram bija skapītis ar savām mantām, bet nekā vairāk. Vēl bija spēļu istabas, kurās nesa un piedāvāja visādas mantas. Rotaļlietas, primitīvus mākslinieciskās izpausmes līdzekļus kā krāsas un plastilīnu, vienkāršas spēlītes... būtībā to, ar ko senos laikos, pirms interneta spēlējās bērni. Vēl bija milzīgs pagrabs ar visādām drēbēm, apaviem, aksesuāriem un rotaslietām, kas bija samestas līkumotās ejās un vislielākajā telpā divstāvu mājas augstuma kaudzē. Lielākā daļa drēbju un citu mantu bija pelēkas, garlaicīgas, vecas un saplēstas, bet tur bija stratēģiski apraktas arī košas, skaistas drēbes, pompoza bižutērija, spilgti skatuves tērpi. Tur mūs laida ik pa brīdim kā uz svētkiem, un visu, ko mēs tur atradām, drīkstēja paturēt un likt savā skapītī vai dāvināt citiem. Dāvināšana bija ļoti atbalstīta, jo bija jābūt dāsnam pret citiem. Jāsaka, ka citi tev patīk, bet vēlams bija to darīt ar visiem un neizvēlēties favorītus. Tā kā istabas bija jāmaina katru nedēļu, lai neviens nesadraudzētos ar biedriem, tad tas tā arī sanāca. Cilvēki vāca drēbes un mantas, bet līdzi varēja ņemt uz nākamo vietu tikai tik, cik vienā reizē var mugurā savilkt un rokās paņemt. Pārējo savāca atpakaļ uz kaudzi. Tika iedrošināts katru reizi ņemt līdzi citas mantas un arī mantu ziņā netaisīt favorītus. Neturēt neko ilgāk par trim nedēļām, jo esot taču tik daudz citu skaistu mantu. Vai tad neesot interesantāk kaut ko jaunu atrast pagrabā?
Zāļu ietekmē cilvēki drīz vien iegrima šajā bērnišķīgajā esksistencē. Zīmēja, taisīja figūriņas, bet jo ķēmīgāks tas viss bija, jo jautrāk. Ja kāds sāka pa īstam aizrauties, viņu uzreiz vedināja darīt kaut ko citu, jo ir taču tik daudz interesanta. Ja kāds sāka pārāk labi zīmēt, viņam to vairs neļāva, bet spieda mācīties mest bumbiņu vai dejot, ja par to var saukt dīvainu, vienkāršotu dancāšanu. Katra jaunapgūta lieta, piemēram, ļoti vienkārša soļu etīde, tika apsveikta, un teikts, ka to tu jau māki, tagad mācies ko citu. Tika arī rādītas vienkāršas ludziņas pa televizoru, ko pēc tam mēģināja attēlot, ar visiem tērpiem un rotām. Ja kāds teica, ka pirms mēneša jau kaut ko tādu ir darījis, viņu nespieda, bet teica, ka tik senas lietas nu gan ir stulbi atcerēties, ka tas atņem prieku. Ka vajag aizmirst, jo tā ir interesantāk un var visu darīt vēlreiz.
Aivai ar mani bija problēmas, jo es atsacījos ļaut zālēm sevi ietekmēt. It kā darīju kā citi, bet viņa bija gudra, zināja, ka es tikai tēloju. Ik pa brīdim man tiešām sajuka, kuru muļķību es jau esmu darījusi, bet kopumā es pārāk labi visu atcerējos un pilnīgi sapratu, ko ar mums dara. Tādiem grūtgalvjiem nevis uzspieda vēl muļķīgākas spēles, bet gan deva zināmas atlaides. Deva lasīt grāmatas, gan vienkāršas, bet ne tik tizlas kā bilžu grāmatiņas, ko deva citiem. Ļāva pazīmēt vai uztaisīt kādu normālu skulptūru, taču tad to visu acu priekšā iznīcināja. Grāmatas deva lasīt līdz pusei, tad tās saplēsa. Citiem rādīja mūs kā slikto paraugu, ka mēs nemākam dzīvot, raudam par niekiem, nesaprotam, ka dzīve ir dāvana, kurā ir tik daudz dots, ka nav muļķīgi jāpieķeras kaut kādai grāmatai vai gleznai. Šādi grūti audzināmie nekad netika atstāti pa vairākiem kopā bez uzraudzības, tāpēc mēs visu laiku atradāmies muļķu ielenkumā. Tie mūs apsmēja, jo mēs prasījām pēc viņu vārda, mēģinājām sarunāties, nespējām ļaut uzmanībai lēkāt no vienas lietas uz otru, bet tā bija augstākā spēja šajā sabiedrībā - neturēt uzmanību, spēt reaģēt uz katru "paskat, cik interesanti!", uzreiz izmetot no rokām kaut ko iesāktu.
Tomēr bija attīstījusies tāda kā skumja spēle - paskatīties otram tādam nepareizajam acīs un skumji pasmaidīt, iedomājoties visu, ko tas otrs varētu no tevis nolasīt. Cik skumji tas viss ir, kā arī mēs pamazām zāļu iespaidā padosimies, bet ka pagaidām vēl spējam domāt, ka ilgotos pēc cilvēcīga kontakta, bet tas ir lemts tikai vienā skatienā. Tas, kā es saskatījos ar citiem, kuri vēl nebija pazuduši spēlēs ar tērpiem un bumbiņām, bija viena no visu laiku skumjākajām sapņu epizodēm. Kamēr mēs neko nerunājām, mums ļāva šādi ar skatienu sazināties. Ļāva kā īpašu spīdzināšanas veidu. Lai mums gribētos vairs nespēt šādi skatīties otras saprātīgas būtnes acīs, bet skaļi smejoties dancāt jaunā, košā tērpā, starp citiem tādiem pašiem, kā pats.
Es vairākas reizes visiem spēkiem mēģināju izlikties, ka zāles beidzot strādā, un pāris reižu likās, ka Aiva jau sāka cerēt, bet es vienmēr kaut ar pārāk koncentrētu skatienu sevi nodevu. Es cerēju, ka, ja nokļūšu muļķa lomā, mani atstās vienā istabā ar kādu, kas vēl spēj domāt. Necerēju kopā izdomāt, kā izbēgt, bet gribēju kaut vai vienreiz dzīvē vēl parunāties kā cilvēkam. Tomēr Aiva vienmēr pamanīja, ka es tēloju. Viņa mani uzreiz sodīja, iedodot interesantu grāmatu, ko es nespēju laikā izmest no rokām, lai skrietu pakaļ kādai spēlītei. Es lasīju un lasīju, līdz grāmatu atņēma un saplēsa. Un es skatījos acīs citiem dzīvajiem. Nespēju to nedarīt.

Do you have any rituals before you go to stage?
Yes, I like to make out before going to stage.

Pagājušā naktī es biju mans jaunais elks Peter Steele. Aizvakar par tādu uzzināju un tā apjūdzos, ka bija trīsreiz pa vakaru jāiet nomierināties. Tad nu tas izsauca sapni, bet tas bija tik ļoti ne pa tēmu, ka es tagad nesaprotu, ko pati par sevi domāt.
Es nevis... tā un šitā, bet uzreiz vistuvāk - biju viņš. Un tad... es vedu savu māti un piecas māsas uz dzimto pilsētu Jēkabpili. Kā mana ģimene nebija redzējuši manu dzimto pilsētu, es nesaprotu. Klīdām kopā ar māsu vīriem gar Radžu ūdenskrātuvi, pa vecpilsētu, griezāmies karuselī, ēdām saldējumu parkā. Bija ļoti nostaļģiska sajūta, un es domāju - kāpēc tik sen te nebiju atgriezies? Bija agrāks rudens nekā tagad, ļoti saulaina diena, un tā īpaši zeltainā gaisma, kādu es bieži redzu nostalģiskos sapņos. Laikam vēl agrāk nebiju bijusi tik milzīgā, muskuļotā ķermenī, bet jutos tajā ļoti labi. Bija patīkama sajūta ar tik platiem pleciem, garām kājām. Tomēr sapnis bija pārāk muļķīgs. Es labāk viņu redzētu labākā sapnī, lai gan būt iekšā man nebija iebildumu.
*
Šonakt atkal kaut kāds veco dzīvesvietu sapnis. Sapņoju, ka ar vīru dzīvojam vienistabas dzīvoklītī, kurā es uzaugu. Tas dzīvoklis, kuru vēlāk pievienojām savam, bija apdzīvots no pensionāru pāra, bet pretējā, kur senāk dzīvoja mājas saimniece, dzīvoja ģimene. Viņi bija normāli, bet vecais pāris bija skaļi un dīvaini. Viņi visu laiku par kaut ko safārējās, skaļi smējās, ārdījās, izturējās kā pilnīgi plānprātiņi. Un tad viņi paņēma taksīti... lai gan paši ārā nekad negāja, tikai klīda pa koridoru un uzmācās mums un otriem kaimiņiem ar stulbām sarunām. Viņi laida suņuku skraidīt vienu pašu koridorā un man bija bail, ka viņš tur sāks kārtoties, bet tas gan nenotika. Laikam viņš kaut kur dzīvoklī to darīja, un es jau gaidīju smaku nākam...
*
Divi pilnīgi muļķīgi sapņi, bet pirmajā tomēr bija kas dīvaini jauks.

Cancel my subscription to the resurrection.

Es tiešām šodien nomocījos. Kā lai raksta erotisku grāmatu, ja tēli un situācijas izsauc nekontrolējamus orgasmus? Kādu brīdi tas ir forši, bet, kad jau esmu visa slapja, jāmaina biksītes un pat drēbes, kas pie miesas, un jānomazgā seja, bet uzrakstīts nekas nav, tas sāk šausmīgi kretinēt.
Šādos brīžos gribas saukāt idiastēziju par idiotstēziju, lai cik tas smieklīgi nebūtu. Nevaru tikt pāri vienai nodaļai, kurā ir pārītis seksīgu epizožu. Varbūt nevajag vēl seksīgu mūziku klausīties, bet kaut cik garastāvoklī arī ir jābūt. Nesaprotu, kā to sabalansēt.
Nezinu nevienu tik sin un idia stēzisku cilvēku kā sevi. Sēžu un elpoju kā dzemdētāja. Vai pārjūtīga muļķe. Bļin.