tethys_

Pazudusi no visiem, un es kā frīks leju asaras pie skaistām melodijām un lirikām. Nekas. Man ir visvarenais internets.
*
Everything within me turns rapist
Everything turns saint
The spit and the blood
And your longing for god
Have lost all meaning now

And i offered myself to the night
In a spray of blossoms red and white
And i took my seat among the depraved
Like a choir boy
Like a returning faith

A race of demons
A race of thieves
Is asking for shelter
Is waiting for me
For we love to betray
In bursts of grief and laughter
For we servants must answer
The call of the blood today

Does that make you sufficient unto yourself?

Tieši tā arī ir. Muļķība ir laime.
*
https://www.iflscience.com/health-and-medicine/having-a-higher-iq-puts-you-more-at-risk-of-mental-illness-study-finds/?fbclid=IwAR20zSNSIRaQ_NxYx370pnSiNcS5-xbPJJyAF_OZ01mj-MmBjCqcY_6l3-4

Nikolo Paganini mīļākais instruments bija... ģitāra. Tobrīd tas bija ritma instruments, kuru neviens neņēma īpaši nopietni, bet Paganini tai sacerēja darbus un spēlēja, lai gan slavens bija tikai ar vijoli. Viņš arī sacerēja dziesmu Duetto Amaroso, kurā spēlē ģitāra un vijole, attēlojot seksa skaņas.
Paganini bija pirmais rokstārs Eiropas vēsturē, pavisam nopietni. Viņš jau paredzēja ģitāras uzvaras gājienu, lai gan savā laikā vēl nevarēja ar to nopietni nodarboties.

Man jau sen ir paticis viens ļoti slavens klasiskās mūzikas darbs, bet tas vēl nekad nebija mani tā apsēdis, kā tagad. Un tad es pēkšņi zinu, par ko tas ir, lai gan tajā nav vārdu. Lasu - jā, tiešām. Depresīvs, pašnāvniecisks, homoseksuāls komponists. Es kaut kā to visu saožu.

Kaut pa mazam brīdim, kaut pa pāris salasītām sekundēm, bet mana dzīve tomēr šad tad pārsteidz mani pašu ar savu spožumu. Un dažreiz es esmu uz skatuves skaistā tērpā un cilvēki uzgavilē. Par ko? Es patiesībā nekad neesmu sapratusi, bet tas notiek. Pa sīkumam, pa sekundei, bet notiek. Kas tas ir ar mani? Es nezinu, es mirdzu. Un es neklausīšos nevienā, kas man teiks, ka nākamā reize nepienāks vai ka pāris sekundes nav to vērtas. Elle gadiem ir vērta pāris spožu mirkļu, un es labāk esmu tur nekā vārtos siltos dubļos visu mūžu.

Man šobrīd nebesī ārā divi cilvēki (vismaz ne visu laiku). Visi pārējie man besī ārā. Ļoti. Tā nav viņu vaina, tā ir mana vaina, ka es nemāku apbrīnot reālus cilvēkus. Mīlēt es māku, bet es nemāku apbrīnot. Es ne uz vienu neskatos uz augšu. Nav tāda man pazīstama cilvēka, kuru es vērtētu tik augstu, lai tiešām apbrīnotu, gribētu līdzināties, uzskatītu par augstāku tādā veidā, lai apsēstos viņa troņa priekšā un apskautu ceļgalus. Es apkārt redzu, ka cilvēki dievina savus mīļotos, savus vecākus vai vecvecākus, citas paraugpersonas, grib viņiem līdzināties, bet es dievinu tikai sevi. Un mīlu citus. Daudz, daudz mīlu, bet man pēkšņi pietrūka šīs apbrīnas sajūtas, lasot grāmatu, kur tādas cilvēkiem ir. Nav neviena tāda manā dzīvē, tāpēc šobrīd mani visi kaitina. Jo es gribētu izjust, kā tas ir, kad kāds ir tik vērtīgs, augstāks, pilnīgāks, ka gribi kļūt par viņa sekotāju un mācekli.

Tie ir dīvaini radījumi. Viens šonakt mani pamodināja, ņemdamies pa matiem. Tāds lielais, mājas zirneklis. Nāca miegs, ignorēju, cerēju, ka aizvāksies. Nekā. Šis ierīkojis tur sev skriešanas apli, riņķu riņķiem vien rāpjas man pa matiem. Mēģinu šo ar galvas kustību nokratīt, bet viņš man uzlien uz acs un apguļas. Kājas apkārt acābolam, uz deguna, uzacs un vaigu kaula, tāds riktīgi makans. Es gaidu, gaidu... bail man šos ir apskādēt, parasti ceru, ka paši aizies. Neko, šis tur tup un kņudina. Beigās man apnika, notraucu šo, aizmetu aiz gultas. Cerams, ka nesavainoju, bet nu ko man darīt? Gulēt ar zirnekli uz sejas? Viņš taču kutina!
Nabaga cilvēki, kam bail. Viņi droši vien būtu nomiruši. Man bail vienīgi savainot. Tomēr aukēties es arī ilgi netaisos. Diez tā kāda zīme bija vai vienkārši tērēts posmkājis?

Tā dažreiz ir tiešām amizanta. Par sevi tik daudz ko esmu dzirdējusi. Ticams, ka to visu var reizināt ar tūkstoti, tad iznāks tas, ko viņi domā, bet nesaka.

Šodien pateicu, ka vairāk nevēlos kontaktēties, vissenākajam draugam, kas man ir. Nav žēl, nu nemaz. Kur problēma? Kopš viņam ir jauna sieviete, nu jau ir vairāki gadi, viņš nav no tās atdalāms, un šī sieviete ir gluži neizturama, lai kā es neesmu centusies pie viņas pierast. Viņi ir kā siāmas dvīņi, bet manā kompānijā šī čiksene ne ar vienu nerunā, tikai sēž, savilkusi riebuma pilnu seju. Tad nu draugs gar viņu tur trinās, lai nabadzītei nav "vienai" garlaicīgi. Būtībā viņš tur sēž un sarunājas ar savu sievieti, ar kuru dzīvo kopā, un ar kuru varētu ņemties visu laiku. Viņa tikmēr garlaikoti noskata visu tā, it kā absolūti riebtos te atrasties. Kad esmu bijusi ciemos pie viņiem, arī tad iesaistīt viņu sarunā nav iespējams, jo viņa izliekas, it kā ciemiņu nemaz tur nebūtu, sevišķi jau nu manis. Kopš viņi ir kopā, sociālajos tīklos ir viena plūsma ar to, kā tiek demonstrēts, cik viņi ir laimīgi un iemīlējušies. Drauga laika joslā nav pilnīgi nekā cita, kā tikai viņas pilnīgi vienādās, narcisistiskās bildes. Liekas, ka viņam nav pilnīgi nekā dzīvē bez šīs čiksas. Pat tad, kad viņš ir starp citiem cilvēkiem, uzmanība ir tikai viņai.
Tas vēl būtu, starp citu, pārdzīvojams, ja ne viņas acīmredzamais nicinājums pret visu, kas ar mani (un droši vien visiem citiem) saistītais. Ok, sēdi, nerunā, bet to drausmīgās augstprātības izteiksmi jau nu gan varēja vismaz laiku pa laikam novākt. Pēdējais piliens bija tas, ka man tika tiešā tekstā jautāts no cilvēka, kas viņu redzēja pirmo vai otro reizi - kāpēc tu viņus aicini vispār, ja viņi tikai sēž un runā viens ar otru? Un tad vēl nāca tas, ka man tiekot veltīti pilnīgas indes pilni skatieni, kad es neskatos. Tam es ticu. Jebkas, kas nav šīs maniakālās čiksas kontrolē, kas ir ārpus kūniņas, kur viņa to vīrieti ir ieslēgusi, ir bīstams un ļauns. Un sevišķi jau nu es esmu pretīga, jo neesmu tik aristokrātiska kā viņa. Ok, es saprotu, ka mani draugi un kompānija nepatīk visiem, un tas ir ok, bet ko tad tu velcies uz šejieni? Jo nevar vīrieti laist vienu pašu. Nu nevar. Ir visu laiku jākontrolē.
Man no tā visa pilnīgi nelabi jau sāka mesties, un vēl pēc tā, ka uz mani blenžot ar naidu, kad neskatos - kāpēc tiešām man to vajag? Senāk ar to puisi bija tīri interesanti parunāties, ir kopīgas atmiņas, bet tās būs tikai atmiņas, jo ar viņu šobrīd vairs nevar pat trīs teikumus pārmīt, kad viņam jau atkal ir jāluncinās ap savu dāmu, lai tikai viņa nejustos aizmirsta. Pats jau viņš saka, ka esot neaprakstāmi laimīgs. Lai jau būtu, ticēšu. Bet tad lai arī viņš ir laimīgs vienatnē ar savu čikseni. Man no viņa diemžēl nav nekādas jēgas, un, ja vēl jāpacieš tā uzpūtīgā, nicinājuma pilnā grimase, tad labāk lai arī netiekamies.

Aizdomājos, cik ļoti mums ir mainījusies personīgā telpa. Tagad pat zvanīt pēkšņi pa telefonu jau skaitās nepieklājīgi. Jāsūta teksts - vai var zvanīt. Senāk cilvēki varēja ievelties pie otra ciemos jebkurā laikā, kas bija pieņemams. Bija katrā vietā sadalītas stundas - kad ejam pie draugiem un ģimenes, kad ir par agru, kad par vēlu. Neviens nemētājās pliks vai nesataisījies pa mājām, izņemot no rīta un naktī. Rītam bija rītakleitas, ērti apģērbi, kas bija arī skaisti, bet kādos pieņēma tikai tuviniekus. Tas bija laiks, kad apkārt rosījās visa saime un bija pieņemams ciemoties guļamistabā. Vēlāk notika pārģērbšanās un "došanās lejā". Tad bija laiks, kad varēja ierasties arī attālāki ciemiņi. Pēc tam pienāca laiks, kad ierasties bija nepieklājīgi, kad visi atradās savās guļamistabās un gatavojās miegam vai jau gulēja.
Personīgā telpa pastāvēja tikai naktī. Tikai tad varēja atrasties kails savā istabā vai nepietiekami sapucējies staigāt apkārt. Visur bija ģimenes locekļi un citi cilvēki, kalpotāji bagātās ģimenēs, visādi saimes locekļi un ciemiņi. Vienmēr bija jābūt kārtībai, jo jebkurā brīdī tev varēja kāds uzkrist uz galvas. Vienmēr bija jābūt ar frizūru, labās drēbēs, kārtīgā izskatā. Nevarēja tā vienkārši pidžamā mētāties kaut kur un kasīt pēcpusi. Kāds to varēja redzēt. Tas tā bija gan zemnieku, gan bāgātnieku ģimenēs, katram savās izpausmēs.
Tagad mums viss ir personīgs. Mājās ciemiņus vispār reti aicina. Neko vairs īsti nesvin, bet, ja tomēr dara, tad īrētās vietās. Nav vairs lielās halles un viesistabas, un daudzās guļamistabas. Senāk katram vajadzēja spēt izmitināt viesus. Tāpēc arī milzīgie dzīvokļi un mājas. Šobrīd cilvēki brīnās par to visu - vai tad ģimenei vajadzēja tik daudz vietas? Jā, vajadzēja, pat ja nebija daudz kalpu. Visa dzīve notika mājās, nebija tādu īrētu pasākumu telpu un palikšanas viesnīcās. Tev vajadzēja nodrošināt gan vietu dejām, gan galdus un krēslus, gan kur izguldīt visus.
Tagad mēs mētājamies puspliki, neķemmētiem matiem, tukšu krūzīšu ielenkumā, un pat zvans ir traucēklis mūsu ierastajā dzīvītē.
Cik ļoti daudz kas ir mainījies. Šī nav morāle, šis nav ziņojums, ka senāk bija labāk. Vienkārši pārdomas par to, cik daudz kas ir mainījies arī tādās jomās, par ko ne vienmēr iedomājamies. Tagad mums bieži nav, kur iedot trīs ciemiņiem apsēsties, bet senāk būtu katram sava guļamistaba. Protams, ja tu piederēji pie elites. Tagad vairumam ir tekošs ūdens, un senāk tā nebija nevienam, bet bija vienmēr sataisīta frizūra.
Ļoti interesanti par to tā domāt.

Nopirku to durvīs stiprināmo gumiju visādos stiprumos. Ļoti palīdz stiprināt plecu muskuļus, muguras augšu. Pat tikai vienreiz padarot jau pleci smukāk stāv. Ar hantelēm ir tā, ka viņas ļogās, grūti noturēt smagākas tā, kā vajag specifiski. Man arī ir bijis, ka nedaudz saslīd, bail uzmest sev uz galvas vai kājas. Ar šiem ir vairāk tā pakāpeniskā slodze, ka arvien grūtāk. Hantelēm ir sava vieta, šim sava. Vispār man patīk atrast tieši tos vingrojumus, kas personīgi man vislabāk palīdz. Vienu jau atradu, kas ir no filmām redzēta klasika - un tiešām burvīgi ir viņu pildīt.

Dažreiz man ienāk prātā tāda doma vai tāds vārds, ka sāk sinestētiski sāpēt. Tas ir šausmīgi, ja manā grāmatā ir pienākusi kulminācija, bet es mokos tai apkārt jau nez cik ilgi. Zinu, kur tam visam ir jānonāk, bet nezinu, kā. Nu nezinu!!!

Es gribu lielu māju ar lielu garderobes istabu, un ar veselu milzīgu zāli mantām. No tās varētu ik pa laikam izvilkt dārgumus un mainīt ikdienas dekorācijas.
Rīt mantu maiņas pasākums, bet es neesmu droša, ka tikšu. Ļoti gan gribētos, bet iesnenis.
Vēlreiz pārlasīju pasākuma tekstu, un pamanīju, ka ir ieteikums nest to, kas kādam būtu noderīgs. Tas man atgādināja mūsu drēbju maiņas pasākumus meiteņu vakaros. Ir viena čiksene, kas nes ne tikai pavisam novalkātas, bet arī saplēstas drēbes. Un es ar to nedomāju smuki pa vīlīti izirušu, ko viegli sašūt. Es domāju izdilušus caurumus. Un kas ir ļaunākais - saplēstas, netīras apakšbikses, zeķes un zeķubikses. Man vienkārši kauns uz to skatīties. Nekad neviena nav tādas lietas ņēmusi, bet viņai nepielec. Es jau, protams, pajautātu, vai viņa pati ņemtu saplēstas zeķubikses, kuras izvelkot smird pēc sieriņiem, un izdilušas biksītes ar dzeltenu traipu kājstarpē, bet esmu ļaunais gars, ko visu laiku nosoda par nepietiekamu iecietību. Tad nu neko nesaku.
Man vienmēr priekšstats ir tāds, ka lupatas grīdas mazgāšanai tu vari kādam atdot, ja zini, ka ir vajadzība, un arī tās ir vispirms caur veļasmašīnu. Iedauzītus traukus var atdot mākslas projektiem vai tai vienai vietai, kur par maksu iet traukus plēst. Normāli ir neiedomājami piedāvāt kādam ieplēstu krūzīti, lai cik viņa skaista bijusi. Tādas lietas mēs dažreiz paši lietojam, bet tādu ir ļoti daudz, visādos veikaliņos utt. Ja tu specifiski nezini, ka ir kāds, kas kaut ko tādu ņemtu, nevajag nest atkritumus. Tas pazemo un padara sliktākus mantu maiņas pasākumus. Saplēstas drēbes taču nepieņem pat dabas katastrofu upuru apgādāšanai. Ja vēlies atdot, tad vispirms sašuj. Varu gan piebilst, ka pāris reižu neesmu ilgi nenēsātām drēbēm pamanījusi kādu atirušu vīlīti, bet tās ir kopumā labas drēbes, ko atdodu, un tas ir bijis neuzmanības, ne tīšas nevērības dēļ.
Šajā mājā ir daudz mazāk vietas, kur izvietot mantas. Ļoti daudz ko esmu izmetusi un pārdevusi, atdevusi, kad izvācos no Jēkabpils. Tomēr ir šis tas, ko atdot. Pāris mantas no Ebay, kas pienāca ne tādas, kā gribēju, bet kuras bija pietiekami lētas, lai nebūtu jēgas sūtīt atpakaļ. Kaut kas paņemts, bet nav sākts lietot tomēr. Maz mantu, bet tomēr. Kaut nu justos rīt jau labāk. Gribas iet padalīties. Un cerams, ka tur nebūs zeķubikšu, kuras pakustinot put pa gaisu.

"Master! Master! Master! I love you!"
"Yes, well, that's not so unusual," he whispered.
\Anne Rice

Viena no Latvijas iedzīvotāju ļaunajām īpašībām. Tik bail ko teikt, ka ar citiem aiz muguras runās, bet acīs nepateiks - patika, nepatika, kas patika, kas nepatika. Ignors pilnīgs par visu, aiz tās pašas nespējas komunicēt, pateikt negatīvo tā, lai nesāp, un labo, lai nebūtu pārslīpēti. Tāpēc nesaka neko, un visi domā - ko gan par mani domā... ko par manu darbu domā... un neviens nezin. Neviens pats nezin, ko par viņu domā.

Vasara ir visa tik pretīgi vienāda. Zaļš, zied, silts, phe. Rudens mainās katru dienu.
Šodien gulēju zālē, sauļojos, citi satinušies pufīgajās jakās un šallēs, kā tādi tirliņi. Rudenī vajag izjust katru mirkli, izbaudīt zūdošo siltumu, kad vēl ir, staigāt basām kājām pa vēso zāli, iegremdēt rokas zemē, kas ir pilnīgi citāda nekā vasarā. Rudens mainās. Tāpat kā vajag atcerēties vienmēr ņemt līdzi lietussargu, tāpat jāvēro, kad var novilkt kādu kārtu.
Patīk zemā, zeltainā saule. Nekad nav tā spiedīgā, pretīgā gaisma no augšas. Viss ir niansēm bagāts, smaržīgs, vienkārši brīnišķīgs. Un katra diena ir citādāka. Katrā ir kāda jauna pārmaiņa. Šodien, piemēram, bija vienā naktī nosalis baziliks. Bija zaļš, vienā naktī tapis tumši brūns. Mētras smaržīgas, novācu taisni saulstāvjos žāvēšanai.
Šis siltais rudens sākuma laiks man tik ļoti patīk, kad vēl var just vasaru, bet vairs ne tik spiedīgu, uzmācīgu. Tad nāk krāšņo lapu laiks, un pēc tam pelēkais miglas rudens. Visi trīs ir tik skaisti. Tik mainīgi, bagātīgi noskaņām.

Skatoties, kas man mājās ir sanests no masāžas un sporta rīkiem, varētu domāt, ka esmu nez kāda sportiste. Tā nu gan nav. Tomēr pēdējā pusgada, vairāk jau uz gadu iet, laikā esmu pašas spēkiem, pētot visādus resursus, tikusi vaļā no visļaunākajām lēkmēm, kad jāguļ divas nedēļas gultā. Neviens fizioterapeits, ar visiem saviem "youtube nē" nekad man nespēja palīdzēt. Kad kēros pie darīšanas pati, klausot tikai kiropraktiķim un savai pašas galvai, kopš pagājušā Sauina nav bijis tik traki. Nēsāju jostu, kad vajag, pildu vingrojumus un eju uz kaulu brakšķināšanu. Gadiem ilgi mocījos ar visādiem latvju idiņiem, kas spītīgā stūrgalvībā atsakās iedziļināties, rāda priekšā vingrojumus, kādus dod vienalga vai tev sāp galva vai pēdas. Stulbas klasiskās masāžas, kas neko nepalīdz. Noraidoša attieksme pret jebkuru jautājumu - dari tikai kā lieku. Tagad man ir daudz, daudz labāk, lai gan līdz īsti labi es laikam tikt nevaru. Tomēr mani eksperimenti ir pilnīgi taustāmi un jūtami pierādījušies auglīgi. Pētīt pašai, kas tieši ir par vainu, kā tā ietekmē visu pārējo, un kādi vingrojumi liek justies labāk. Ilgi vajadzēja, jo nav specifisku zināšanu, bet tagad droši zinu, kas rada lielākās problēmas. Protams, ka kaut kas ir arī iedzimts, kas labi iet kopā ar to, kā ir bijis jau kopš bērnības, bet menedžēt to un sadzīvot varu daudzreiz labāk. Protams, ka varēja arī būt sliktāk, varēju nejauši kaut ko nepareizi izdarīt, bet kāda šajā sūda veselības sistēmā un aizvēsturiskas domāšanas valstī man vispār bija palikusi izvēle? Pilnīgi nekāda.
Diemžēl situācija valstī ir tik katastrofāla, ka youtube un wikipedia dažreiz ir vienīgā izeja, lai cik eksperimentāla, nepilnīga un - nenoliegšu - bīstama. Man paveicās vismaz ievērojami uzlabot savu stāvokli. Atbildes - kāpēc man tie kauli šad tad ne no kā ir karsti un sāp viss ķermenis - nav, jo tur vajag specifiskas analīzes un kaut mazāko vēlmi iedziļināties, bet kā nepalikt pavisam uz gultas - to es esmu sapratusi tikai viena pati. Jūtos ļoti apmierināta ar situāciju, lai gan droši vien man ir autoimūna slimība, kuras dēļ vēl būs pigori, bet to tomēr nevar salīdzināt ar tām drausmīgajām sāpēm un ciešanām, kādām visi bija tik priecīgi mani nolemt sakot - tev nekas nav, tikai iedomājies.

Par šo daļu visvairāk uztraucos un visvairāk likās, ka nesanāk labi, bet tomēr viss iet daudz vieglāk nekā domāts. Jau tikai esot pusē pirmajam draftam ir vairākas vietas, kas man jau ir vienas no mīļākajām. Arī pagaidām vismīļākā nodaļa. Kaut kā ir vieglāk. Vislabāk zinu, ko gribu pateikt.

Šodien pirmo reizi uzvilku mugurā kaut ko nevasarīgu. Iepriekš lēkāju ar sandalēm pa lietu un arī mājās ģērbos vasarīgos apģērbos. Tā diena pienākusi, kad tas mainās un tas ir brīnišķīgi! Jāiededz sveces un jāsvin :)

Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.
/A.Azimovs