Mon, Oct. 7th, 2019, 08:26 pm
[info]tethys_: Apbrīna... vai tāda ir tikai grāmatās?

Man šobrīd nebesī ārā divi cilvēki (vismaz ne visu laiku). Visi pārējie man besī ārā. Ļoti. Tā nav viņu vaina, tā ir mana vaina, ka es nemāku apbrīnot reālus cilvēkus. Mīlēt es māku, bet es nemāku apbrīnot. Es ne uz vienu neskatos uz augšu. Nav tāda man pazīstama cilvēka, kuru es vērtētu tik augstu, lai tiešām apbrīnotu, gribētu līdzināties, uzskatītu par augstāku tādā veidā, lai apsēstos viņa troņa priekšā un apskautu ceļgalus. Es apkārt redzu, ka cilvēki dievina savus mīļotos, savus vecākus vai vecvecākus, citas paraugpersonas, grib viņiem līdzināties, bet es dievinu tikai sevi. Un mīlu citus. Daudz, daudz mīlu, bet man pēkšņi pietrūka šīs apbrīnas sajūtas, lasot grāmatu, kur tādas cilvēkiem ir. Nav neviena tāda manā dzīvē, tāpēc šobrīd mani visi kaitina. Jo es gribētu izjust, kā tas ir, kad kāds ir tik vērtīgs, augstāks, pilnīgāks, ka gribi kļūt par viņa sekotāju un mācekli.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: