tethys_

Tā čiksa, ar kuru satikos un iemīlējos, izrādījās mīlama intelektuāli, bet ne ķīmiski. Tas gan viņai nebija pa prātam. Es sapratu, ka jūsmoju par viņas prātu, zināšanām, dzīves pieredzi, attieksmi... un ka es labprāt būtu viņas draudzene, parastajā, neseksuālajā draudzenes veidā. Ķīmija vienkārši neradās. Kad viņa visai ātrā tempā visu bīdīja uz gultas pusi, es jutos samulsusi un nezināju, kur likties. Ja viņa būtu devusi man vairāk laika, varbūt arī viss notiktu, nezinu. Es neesmu demiseksuāla, man seksuāla pievilkšanās attīstās visai ātri, bet tur vajag just "to". "Tas" var arī parādīties vēlāk, bet viņa pati to sabojāja. Pēc tam bija visai lielas žēlabas, bet es diemžēl domāju, ka tur viss ir nobojāts. Varbūt pēc gadiem, sākot pa jaunam.
Rakstīju šeit arī par citu mīlu, kad jau gadiem moka, bet nevienā brīdī ne tik ļoti, lai zaudētu galvu un sāktu ko bīdīt. Nu, šodien pamēģināju, bet tā, lai vairāk izklausās pēc vispārējiem komplimentiem un vēlmes draudzēties. Man šajā gadījumā tiešām derētu arī draudzība, jo jūtos briesmīgi romantiski, bet seksuālā ziņā nav tik svarīgi. Gribētu viņu lutināt ar dāvaniņām, turēt viņas roku, uzzināt par viņu visu, ko iespējams, iedziļināties viņas pasaulē. Tomēr tādām lietām mēs esam par vecu. Vai nu viss tiek bīdīts ātri uz priekšu vispārpieņemtā virzienā, vai nekā.
Viņa ir manu vēstuli izlasījusi, bet jau kādas 4h neatbild uz to. Nu jā, laikam pārāk dīvaini. Sist kanti mums skaitās normāli, bet 19.gs stilā jūsmot nē. Tomēr es tieši gribu jūsmot, pielūgt un dievināt. Gribu romantiku, gribu ilgošanos un sapņošanu. Tam es esmu piedzimusi par vēlu. Tādas lietas vairs nenotiek. Skumji. Ja viņa tā arī neatbildēs uz šo komplimentiem pārpilno "tu esi brīnišķīga" vēstuli, tad es pat nezinu, ko darīt. Nezinu, kā uz viņu skatīties, ja satikšu.
Pilnīgs stulbums. Es jūtos tik bezjēdzīgi. It kā kāpēc man sēdēt un gaidīt, un nedarīt, ja gribas izdarīt ko, manuprāt, jauku, bet no otras puses - tādas lietas taču pasaulē vairs nenotiek. Droši vien es ar savu stulbumu tikai viņu apgrūtināju un samulsināju.
Man arvien vairāk besī ārā dzīvot šajā gadsimtā, un es nezinu, kā ar to cīnīties. Viss, ko es gribu, liekas nepiemēroti, neatbilstoši, mulsinoši, nepareizi. Es gribu būt es pati, taču tas nozīmē pilnīgu izolāciju. Visam tagad ir jābūt tehniski, ātri, netērējot "manu un jūsu laiku".