*
Biju iespundēta tādā kā trako mājā, bet tā bija vieta, kur cilvēkus speciāli padarīja trakus. Tur bija arī autentiski trakie, bet vairums tajā tika novesti. Nezinu, kas mani tur bija iebāzis, bet likās, ka tā bija vieta, kur radi varēja nogrūst savus nevajadzīgos tuviniekus. Taču tam visam bija vēl kāds tumšs mērķis, ko pat šie radi nezināja - mūs patiesībā bija plānots laist atpakaļ dzīvē, pasniedzot kā "jauno cilvēku", kā jaunu cilvēka paraugu un ideālu. Kārtējais distopiskais sapnis, kādi man visu laiku rādās.
Kā tas viss darbojās - mūsu ēdienam tika pievienotas zāles, kurām vajadzēja mūs padarīt tādus, kā vajag. Kādu vajag? Ar ļoti īsu uzmanības laiku, nespējīgu koncentrēties, ieinteresētu tikai krāsainā un ļoti ātrā iepaidu maiņā. Ilgtermiņa atmiņu mums vajadzēja saglabāt, lai, piemēram, briesmu brīdī, varētu pielietot senāk apgūtās iemaņas, bet mums vajadzēja sasniegt stāvokli, kad viss ir jauns, kad tu neatceries, ko tikko darīji, kur biji, un vari atkal un atkal ņemties ar tām pašām vienkāršajām lietām.
Tomēr problēma bija tāda, ka zāles nebija iespējams dot ļoti daudz, jo tad tās mūs padarītu par pilnīgiem idiotiem, bet bija nepieciešams, lai mēs varētu atgriezties sabiedrībā. Mums vajadzēja zināt, kā izdzīvot, bet būt par paraugu "vienkāršam priekam". Mums maksātu algu, lai mēs izplatām šīs idejas cilvēkiem, kamēr ūdensvados tiktu pamazām, nelielās devās pludinātas zāles. Tādā veidā cilvēki uztvertu, ka tā ir jauna kustība, dabiska kultūras sastāvdaļa, trends vai kas tāds, un mēs - trenda aizsācēji nevis speciāli uzsūtīti aģenti.
Tā kā mums bija jāsaglabā daļa iemaņu, lai varētu normāli runāt ar "vecajiem" cilvēkiem, mums pašiem bija zāles jāpieņem, jāļauj tām mūs ietekmēt, nedrīkstēja cīnīties pret efektiem. To mums "palīdzēja" darīt sieviete vārda Aiva (nezinu, kāpēc tāds vārds). Viņa mūs uzraudzīja un ar primitīviem paņēmieniem atalgoja par labi izdarītu darbu. Viņa vienmēr teica, ka pasaulē ir tik daudz interesanta, ka ir muļķīgi vienu lietu darīt ilgi, ka iedziļināšanās ir pamats bēdām, ka vajag būt vienkāršiem, nevajag atšķirties no citiem, tā sasniedzama laime. Es kā parasti biju grūtais bērns, tomēr viņiem bija prakse mēģināt daudz un ilgi, jo katrs cilvēks, kuru pārvērst par savu aģentu, bija vērtība. Aivai gāja grūti ar mani, un viņa mēģināja visādas pieejas.
Kopumā dzīve psihenē bija tāda - dzīvojām mēs palātās, visai mājīgās, izkrāsotās kā bērnistabās košās krāsās. Mums katram bija skapītis ar savām mantām, bet nekā vairāk. Vēl bija spēļu istabas, kurās nesa un piedāvāja visādas mantas. Rotaļlietas, primitīvus mākslinieciskās izpausmes līdzekļus kā krāsas un plastilīnu, vienkāršas spēlītes... būtībā to, ar ko senos laikos, pirms interneta spēlējās bērni. Vēl bija milzīgs pagrabs ar visādām drēbēm, apaviem, aksesuāriem un rotaslietām, kas bija samestas līkumotās ejās un vislielākajā telpā divstāvu mājas augstuma kaudzē. Lielākā daļa drēbju un citu mantu bija pelēkas, garlaicīgas, vecas un saplēstas, bet tur bija stratēģiski apraktas arī košas, skaistas drēbes, pompoza bižutērija, spilgti skatuves tērpi. Tur mūs laida ik pa brīdim kā uz svētkiem, un visu, ko mēs tur atradām, drīkstēja paturēt un likt savā skapītī vai dāvināt citiem. Dāvināšana bija ļoti atbalstīta, jo bija jābūt dāsnam pret citiem. Jāsaka, ka citi tev patīk, bet vēlams bija to darīt ar visiem un neizvēlēties favorītus. Tā kā istabas bija jāmaina katru nedēļu, lai neviens nesadraudzētos ar biedriem, tad tas tā arī sanāca. Cilvēki vāca drēbes un mantas, bet līdzi varēja ņemt uz nākamo vietu tikai tik, cik vienā reizē var mugurā savilkt un rokās paņemt. Pārējo savāca atpakaļ uz kaudzi. Tika iedrošināts katru reizi ņemt līdzi citas mantas un arī mantu ziņā netaisīt favorītus. Neturēt neko ilgāk par trim nedēļām, jo esot taču tik daudz citu skaistu mantu. Vai tad neesot interesantāk kaut ko jaunu atrast pagrabā?
Zāļu ietekmē cilvēki drīz vien iegrima šajā bērnišķīgajā esksistencē. Zīmēja, taisīja figūriņas, bet jo ķēmīgāks tas viss bija, jo jautrāk. Ja kāds sāka pa īstam aizrauties, viņu uzreiz vedināja darīt kaut ko citu, jo ir taču tik daudz interesanta. Ja kāds sāka pārāk labi zīmēt, viņam to vairs neļāva, bet spieda mācīties mest bumbiņu vai dejot, ja par to var saukt dīvainu, vienkāršotu dancāšanu. Katra jaunapgūta lieta, piemēram, ļoti vienkārša soļu etīde, tika apsveikta, un teikts, ka to tu jau māki, tagad mācies ko citu. Tika arī rādītas vienkāršas ludziņas pa televizoru, ko pēc tam mēģināja attēlot, ar visiem tērpiem un rotām. Ja kāds teica, ka pirms mēneša jau kaut ko tādu ir darījis, viņu nespieda, bet teica, ka tik senas lietas nu gan ir stulbi atcerēties, ka tas atņem prieku. Ka vajag aizmirst, jo tā ir interesantāk un var visu darīt vēlreiz.
Aivai ar mani bija problēmas, jo es atsacījos ļaut zālēm sevi ietekmēt. It kā darīju kā citi, bet viņa bija gudra, zināja, ka es tikai tēloju. Ik pa brīdim man tiešām sajuka, kuru muļķību es jau esmu darījusi, bet kopumā es pārāk labi visu atcerējos un pilnīgi sapratu, ko ar mums dara. Tādiem grūtgalvjiem nevis uzspieda vēl muļķīgākas spēles, bet gan deva zināmas atlaides. Deva lasīt grāmatas, gan vienkāršas, bet ne tik tizlas kā bilžu grāmatiņas, ko deva citiem. Ļāva pazīmēt vai uztaisīt kādu normālu skulptūru, taču tad to visu acu priekšā iznīcināja. Grāmatas deva lasīt līdz pusei, tad tās saplēsa. Citiem rādīja mūs kā slikto paraugu, ka mēs nemākam dzīvot, raudam par niekiem, nesaprotam, ka dzīve ir dāvana, kurā ir tik daudz dots, ka nav muļķīgi jāpieķeras kaut kādai grāmatai vai gleznai. Šādi grūti audzināmie nekad netika atstāti pa vairākiem kopā bez uzraudzības, tāpēc mēs visu laiku atradāmies muļķu ielenkumā. Tie mūs apsmēja, jo mēs prasījām pēc viņu vārda, mēģinājām sarunāties, nespējām ļaut uzmanībai lēkāt no vienas lietas uz otru, bet tā bija augstākā spēja šajā sabiedrībā - neturēt uzmanību, spēt reaģēt uz katru "paskat, cik interesanti!", uzreiz izmetot no rokām kaut ko iesāktu.
Tomēr bija attīstījusies tāda kā skumja spēle - paskatīties otram tādam nepareizajam acīs un skumji pasmaidīt, iedomājoties visu, ko tas otrs varētu no tevis nolasīt. Cik skumji tas viss ir, kā arī mēs pamazām zāļu iespaidā padosimies, bet ka pagaidām vēl spējam domāt, ka ilgotos pēc cilvēcīga kontakta, bet tas ir lemts tikai vienā skatienā. Tas, kā es saskatījos ar citiem, kuri vēl nebija pazuduši spēlēs ar tērpiem un bumbiņām, bija viena no visu laiku skumjākajām sapņu epizodēm. Kamēr mēs neko nerunājām, mums ļāva šādi ar skatienu sazināties. Ļāva kā īpašu spīdzināšanas veidu. Lai mums gribētos vairs nespēt šādi skatīties otras saprātīgas būtnes acīs, bet skaļi smejoties dancāt jaunā, košā tērpā, starp citiem tādiem pašiem, kā pats.
Es vairākas reizes visiem spēkiem mēģināju izlikties, ka zāles beidzot strādā, un pāris reižu likās, ka Aiva jau sāka cerēt, bet es vienmēr kaut ar pārāk koncentrētu skatienu sevi nodevu. Es cerēju, ka, ja nokļūšu muļķa lomā, mani atstās vienā istabā ar kādu, kas vēl spēj domāt. Necerēju kopā izdomāt, kā izbēgt, bet gribēju kaut vai vienreiz dzīvē vēl parunāties kā cilvēkam. Tomēr Aiva vienmēr pamanīja, ka es tēloju. Viņa mani uzreiz sodīja, iedodot interesantu grāmatu, ko es nespēju laikā izmest no rokām, lai skrietu pakaļ kādai spēlītei. Es lasīju un lasīju, līdz grāmatu atņēma un saplēsa. Un es skatījos acīs citiem dzīvajiem. Nespēju to nedarīt.