tethys_

Es zinu, ka dzīve atkal kāps uz augšu, jo vienmēr pienāk brīži, kad ir skaisti. Tomēr pa vidu vienmēr ir periodi, kad es redzu tikai pelēku garlaicību, sāpes un zaudēju jebkādu spēju un pat vēlmi "tikt galā". Pārāk daudz kas skaists ir zaudēts, lai iztiktu bez šāda perioda. Labi, ka esmu pietiekami gudra, lai mācētu saskatīt potenciālu izmaiņām. Tās taču vienmēr pienāk. Tomēr šobrīd es jau atkal neredzu nekādu veidu, kā varētu iziet no šīm šausmām. Vientulības sajūta ir tik visaptveroša, ka pilnīgi tajā pazūdu. Vairs jau pat necenšos to labot. Viss pazūd, tikko to mēģinu satvert. Un tās jūtas, kas senāk deva kaut vieglu, tomēr svarīgu siltuma sajūtu, arī liekas uzturētas pie dzīvības vairāk aiz ieraduma un iedzimtas spītības nevis tāpēc, ka būtu dzīvas un elpojošas. Kaut kas dziļi iekšā ir pilnīgi aizvēries pret pasauli. Nekas nespēj tikt cauri līdz īstām sajūtām, izņemot visaptverošu Nāves tuvumu.
Es zinu, ka no viena šāda perioda vairs nepamodīšos. Tomēr tas nebūs šis. Nebūs.