tethys_

Es nupat līdz dvēseles dziļumiem saprotu to, kam pa pusei ticēju jau sen. Tikko tu kļūsti saprātīgs un saproti lietas, ieraugi dzīvi tādu, kā ir, tev vienkārši nav izredžu saglabāt pieskaitāmību. Tu kļūsti par kaut ko citu.
Nepretendēju uz visa saskatīšanu, kā ir, tāpēc šis nav pirmsnāves vēstījums, neuztraucieties, jums nav jājūtas neērti. Tomēr esmu iebridusi tādos apziņas purvājos, ka labi apzinos, ka kaut kas notiks. Vai nu ļoti labs vai ļoti slikts, vai ļoti dīvains. Es esmu uz īssavienojuma robežas, un nezinu, kas notiks, kad līdz galam saies uz īso. Zinu tikai to, ka tas notiks.
Vislabāk šo stāvokli raksturo brīdis, kad Faidrs no Dzena un motociklu tehniskās apkopes mākslas tika pasludināts par jukušu un viņam izcepa smadzenes, lai izārstētu, radot citu personību.
Es visiem spēkiem cenšos sev iestāstīt, ka ir jāsaglabā "normāla" dzīve, publiskā un draugiem rādāmā seja, bet es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas viss ir pilnīgs nenormāls. Tas viss, ko es esmu izveidojusi, ir tik slimi, ka ar visu manu izslavēto brīvību un "daru kā gribu", tā ir tikai kārtējā slimības izpausme. Te nekā nav. Ne jau ka citiem būtu daudz labāk, es nesalīdzinu ar citiem, tikai ar sevi un varbūt kaut kādu kvalitāti, par ko vēl maz zinu.
Vai es attapšos iztapsētā istabiņā vai sasniegšu apgaismību, es nezinu. Tas var arī būt viens un tas pats. Kā es šito ar sevi esmu izdarījusi, es nesaprotu. Man taču it kā ir dzīve, kuru žēl zaudēt. Es kaut ko daru. Es kaut kas esmu. Bet vienā brīdī tas viss tik absurdi pazuda aiz melna nekā, ka pat smiekli nāk. Cik trausla var būt cilvēka dzīve. Cik mazvērtīga un bezjēdzīga, ja paskaties uz to, un tur nekā nav.
Citāts no filmas Rocketman, lai gan Eltons Džons esot mazliet citādāk teicis.