tethys_

Atkal bijis gadījums, kad sieviete operācijas laikā visu jutusi, kā viņu griež un šuj, un atkal mediķi to vienkārši noraksta uz "izdomā". Pajautājot apkārt tādas pieredzes katrs sev atradīs apkārt. Par cita veida pilnīgi necilvēcīgu attieksmi nemaz nerunājot. Un kaut kā netiek minēts viens no iemesliem - visur citur tu vari pagriezties un aiziet, bet medicīnas sistēma, sevišķi Latvijā ir tāda, ka saņemot kaut jelkādu medicīnisko palīdzību, pat par lielu naudu, tev jau ir jābūt ļoti laimīgam. Tad nu kopā ir divi cilvēki, kuriem diemžēl ir jāstrādā kopā - pacients un mediķis, un ir vienalga, kā viņi saprotas. Pacientam ir kaut kā jāizdabū palīdzība, adekvāta attieksme, normāli paskaidrojumi no ārsta, bet ārstam tas ir darbs, kurā pacients nekur neaizbēgs, kurā klients netiks zaudēts, un viņam ir neaprakstāmi liela vara pār pacientu. Mēs varam iziet no kino, restorāna, izmest fotogrāfu no kāzām, atteikties iet konkrētā veikalā utt., ja mums nepatīk apkalpošana, bet Latvijā cilvēkam ir jābūt neizsakāmi pateicīgam par to vien, ka viņam ir ģimenes ārsts, pie kura ir jāgaida rindā mazāk nekā vajadzīgs nomiršanai. Tālāk arī par visu citu - sagaidīji rindu, kamēr vēl esi dzīvs - esi pateicīgs. Tev vispār kaut ko palīdzēja, lai gan rupji un pa pusei - esi pateicīgs. Ārstus neviens no darba ārā nemet, lai gan pacienti viņu rokās saņem labi ja pusi no tā, kas it kā būtu jāsaņem, jo nav jau neviena, kas nāktu vietā.
Tas viss rada neaprakstāmu varu ārstu rokās, un ko dara vara - sabojā cilvēku. Ārsts zina, ka drīkst izgāzt savu slikto garastāvokli un nogurumu, jo viņam nekas par to nebūs. Sākumā mēģina nedarīt, bet vēlāk, redzot, ka visi tā dara, arī palaižas un sāk domāt - lai saka paldies, ka es te vispār kaut ko daru. Un vai tad nav taisnība? Ir jau, lai cik ciniski, bet jāsaka vien ir - labi, ka vispār kaut ko saņem. Ja tas ārsts ies strādāt Depo par krāvēju, tu vispār neko nesaņemsi. Tā visa ir vienkārši varas spēle. Pacients nevar atmest ar roku un pateikt - nu nevajag arī. Viņam ir kaut kā no ārsta jāizspiež tā palīdzība, uzmanība, iecietība, un tad sākas vai nu aploksnīte vai dusmas. Vai vēl ļaunāk - histērija, jo tava dzīvība ir kāda rokās, kuram tu esi riebīgs gadījums, no kura vajadzētu atkratīties vaļā pēc iespējas, lai mazāks papīru darbs, un to var panākt divējādi. Viens - ieskaidrot, ka tev nekas nekaiš, lai tu ej citur, lai tu vairāk izej svaigā gaisā un ka tas viss no nerviem, vai izturēties tik pretīgi, lai vairs nenāktu. Otrs - izārstēt. Kas ir vieglāk? Pirmais, protams. Atkratīties visiem spēkiem, jo tev nekas par to nebūs. Kurš tad darbā nemēģina darīt mazāk? Visi tā dara. Tikai tas, ka ārsti ir novesti cinismā, ka viņiem atkratīties no kāda, kam palīdzība varētu glābt dzīvību, ir skumji.
Kamēr ārstiem nebūs konkurences, kamēr nebūs tā, kā ir ebay pārdevējiem, ka viena negatīva atsauksme tev var maksāt darbu esi vainīgs vai neesi, kā oficiantiem, ka viena ietekmīga klienta sūdzība tevi atbrīvo no darba, nekas nemainīsies. Viņu rokās būs absolūta vara un viņi to izmantos tieši tāpat kā jebkurš to izmantotu - kļūstot arvien samaitātāki, arvien ciniskāki, arvien neiejūtīgāki, jo visvarenības apziņa jebkuru padara par izdzimteni. Kādu vairāk, kādu mazāk, kādu ātrāk, kādu lēnāk. Tas ir dabiski, tāda ir cilvēka daba. Kāds saglabā kaut kādu cilvēcību, kāds nē, bet, turot rokās tik milzīgu varu pār cilvēku kā dzīvība un nāve, turklāt bez jebkādas atbildības, neviens nesaglabā tādus uzskatus, kādi bija, sākot studēt.
Un tā diemžēl ir, ka bez atbildības. Kaut ko jau tur pasoda, kaut ko noņem, kaut ko pa ziņu portāliem paraksta, un... viss. Turpina strādāt. Kā Jēkabpils neiroloģe, kuru aiz muguras nodirš visi, pat reģistratūrā brīnās, kā piekrīt uzreiz pie Jaundālderes, kāpēc neprasās pie otras. Visi zina, ka cilvēks ir ar smagiem mentēliem traucējumiem un pilnīgi nespējīgs darīt savu darbu, izņemot parakstīt kaut kādus papīrus, bet nav cita, kas strādā. Tad jau labāk esot, ka vismaz ir kāds, ar kura parakstu var izdabūt nosūtījumu, tomēr labāk nekā nekas. Jā, protams, ka labāk. Es arī dabūju nosūtījumu tajā pašā nedēļā nevis pēc mēneša, kad varētu tikt pie otras neiroloģes. Jā, paldies. Noklausījos 15min kā tika iztirzāta mana personība, mans apģērbs, mana izglītība, mana profesija, un tad tika uzlikts paraksts uz lapiņas. Tas paraksts, kuru man vajadzēja. Paldies no sirds, ka ir tāda Jaundāldere, kas visiem zināms der tikai lapiņu parakstīšanai. Paldies, ka vara pār manu veselību ir tāda cilvēka rokās, citādāk es to lapiņu nedabūtu un netiktu pie cilvēka, kurš man 13 minūtes mēģināja iestāstīt, ka man nekas nekaiš, un tad 2 minūtes ieklausījās tajā, ko es saku, un parakstīja kaut kādas vispaŗējas zāles, ko paraksta visiem. Kāpēc paldies? Jo varbūt man tās zāles būtu līdzējušas. Man vispār 11 mēnešu laikā izdevās tikt pie kaut kādas receptes un kaut ko izmēģināt. Man tās zāles, protams, nepalīdzēja, bet kādam varbūt palīdzētu. Un tam cilvēkam varbūt tiktu vēlāk izglābta dzīvība, jo viņam nesāpētu tik šausmīgi, ka dzīvot negribas. Un par to paldies visiem šiem cilvēkiem, kuri ar lamāšanos, pierunāšanu, no saldiem vārdiem līdz draudiem un apvainojumiem mēģināja tikt no manis vaļā, bet nespēja, padevās, un kaut ko pēdējās minūtēs iešķieba. Kādam tas varbūt būtu palīdzējis.
Paldies, ka mums tomēr kaut kas ir, bet nevainojiet mūs par "histēriju, jūtīgumu, nespēju skaidri domāt". Mūsu dzīvība ir cilvēku rokās, no kuriem viss ir jāizspiež, kuriem nekas nerūp, kuri mēģina darīt pēc iespējas mazāk. Tur arī rodas tā histērija pat to izņēmumu priekšā, kuri vēl sistēmā nav ļāvušiem līdz galam tikt samalti gaļā, kuriem ir saglabājusies kaut kāda līdzjūtība un kuri neredz tikai apgrūtinošu gadījumu, kas novērš no papīriem, bet, piemēram, tādu kā govi, kura varbūt potenciāli jūt bailes un sāpes. Cita suga, jo pacients nav cilvēks, bet viņš skatās tev pretim ar to stulbo skatienu, bet šajās govs acīs tomēr ir kaut kāda dzīvība, un tev tā kā mazliet paliek žēl mēģināt pavisam atkratīties. Gribētos tā kā noglāstīt govs purniņu un pateikt, ka varbūt te tomēr vēl var kaut ko darīt. Ja pēc papīriem vēl paliks mazliet laika.