chrono

Tik daudzas sieviešu kārtas būtnes liek noprast, ka uzskata sevi par skaistākām nekā vidusmērs, bet reizē krīt kompleksos un nepārliecībā par sava izskata reālajiem/iztēlotajiem trūkumiem un meklē emocionālos spieķus, kas palīdzētu uzturēt to "esmu skaista" sajūtu dzīvu. Kaut kas tur smagi disharmonizē un vispār liekas drusku nepareizs, kaut vai tā sevis vērtības apzināšanās tikai caur kaut kādu skaistuma un iekārojamības prizmu. Visdrīzāk jau viss tur būs plus/mīnuss vidusmēra, gan skaistums, gan trūkumi. Un es arvien vairāk pārliecinos par to, ka ķermeņa smarža var būt spēcīgāks seksuālais uzbudinātājs vai nomācējs nekā ļoti daudz kas cits, tās pašas krūtis un dibenus ieskaitot.

Einšteins, kurš savus pēdējos 30-40 gadus pavadīja mēģinot apgāzt kvantu mehāniku, jo vienkārši nespēja noticēt varbūtībai tās ietvaros. Eddingtons, kurš apkaunoja pats savu studentu visu citu priekšā, kad students bija matemātiski pierādījis melno caurumu rašanos zvaigžņu sabrukšanas rezultātā (un vēlāk par to ieguva Nobela prēmiju). Tādējādi E. kungs aizkavēja to izpēti par kādiem gadiem 40... Jāuzmanās no lāsta, kas nāk līdz ar vecumu, kad tu sāc arvien vairāk ticēt sev un savai intuīcijai, aizejot līdz absurdam.

Nu ko, šodien pulmonologs. Varbūt beidzot kāds man pateiks ko tādu, kas ļaus beigt smakt.

Nosecināju, ka mans suns vietām smaržo kā samīzies pensionārs. Kad es viņam to pateicu un piebildu koķetā balsī, ka kādam drīz būs jāiet dušoties, viņš priecīgs sāka vārtīties savā guļasvietā. Ja viņš saprastu ko šie vārdi simbolizē, viņš vis tā nepriecātos. Kad būs kāpšana vannā, man būs nelaimīgākais suns uz pasaules.

Man nepatīk sevi nogalināt ar miegu. Ir jūta, ka kaut kas zudīs un neatgriezīsies vairs nekad. Sajūtas, kas iemiesoja sevī dzīvi un nakts tumsa, kurā atbrīvojās gars. No rīta tas vairs nebūs, būs kas cits. Jauns es, jaunas domas, jaunas sajūtas un vecās būs tikai kā pīsļos vērsošās atmiņas par senaizgājušajiem.

Tas brīdis kad pēc pusdienas darba tu vari vienkārši nospiest "enter" un skatīties kā tavā acu priekšā tiek ražotas simbolu rindas, kuras pārbauda tavu hipotēzi. Šeit gandrīz vai derētu vīna glāze, kas lēnām virpinātos rokā un pastiprinātu rāmo apmierinātības sajūtu, kas iestājusies.

Laikam ir jāpiebilst, ka ar šīm iekavām es iekļauju sava prāta un sajūtu veidojumus par tēliem un notikumiem, nevis autobiogrāfiskus dienasgrāmatas ierakstus. Ja nu kāds tiecas pārprast.

[..] Vakar man paziņoja, ka es nedrīkstu lietot vārdu "depresija" sava stāvokļa apzīmēšanai un, ka šajā pulciņā es būšu tikai tad, ja mani beidzot klīniski atzīs par minētās slimības nēsātāju. Es sajutos izstumts no vēl vienas kopienas un atkal kaut kur pa vidu. Kā līnija, kurai neviens negrib ļaut tapt par plakni. Pa vidu tiem, kas sevi definē kā dzīvesprieka starotājus un tiem, kas ar augstu paceltu galvu nēsā ciešanu krustu. Un ne vieniem, ne otriem es nepatiku. Šķiet, ka viņi sajuta manu nepiederību to vidū kā tik tikko gaisā jaušamu puvuma smaržu nekrofīls. Par šo runājot, reiz, būdams zaļojošs pusaudzis, es tiku spēlējies ar domu par nekrofīliju. Tas nebija nekas neparasts, jo prātam savam es izlaidu cauri visas man zināmās deviācijas, kamēr neatradu veidu kā "nolaist tvaiku". Pieaugot gan es kļuvu gaužām garlaicīgs un seksualitāte nostabilizējās par ārkārtīgi parastu. Diemžēl. Varbūt ja tā tāda nebūtu, tad vismaz caur to man būtu iespēja atrast sev domubiedrus. "Viduvējība". Ja man nebūtu bail no sāpēm un tetovēšanas saloniem kā tādiem, tad šo es varētu sev uztetovēt uz krūtīm. Mana ikdiena sastāvēja no iešanas uz darbu, laicīgas ierašanās mājās, vakariņām, televizora, avīzes un došanās gulēt. Es nedaudz spēlēju akustisko ģitāru, bet man nebija apņēmības to darīt regulāri. Šad tad aizvilkos uz vietējo sporta zāli, neskatoties uz manu nepatiku pret piepūli. Brīvdienas tika pavadītas darot māju darbus un satiekot tos pāris draugus, kuru kompānija mani garlaikoja vairāk par politiku, bet vismaz apmierināja sajūtu, ka esmu sociāli aktīvs. Ar sievietēm man pārāk neveicās, lai gan dažkārt uzradās kāda, kas vēlētos nēsāt manu uzvārdu. Ja vēl arī es to vēlētos... Šad tad aizbraucu kādā ārzemju ceļojumā. Nevis tāpēc, ka gribējās, bet tāpēc, ka ceļošanu daudzi uzskatīja dzīves eliksīru. Es priecājos, kad atkal beidzot biju savās četrās sienās. Es smaku nost, kā biju paradis smakt visu savu dzīvi. Izeja. Tikai nāve, jo iespēju ko mainīt ar savu raksturu es neredzēju. Bet tā kā spēcīgas emocijas manī neturējās ilgi un sociālie aizspriedumi par pašnāvības sliktumu mani iespaidoja spēcīgi, tad arī uz to es nebiju spējīgs. Izeja, izeja, izeja... Kur??? Es iegāju kafejnīcā, pasūtīju sev veģetāras vakariņas un iegrimu jau citās domās. Domās saistītās ar šodien nepabeigto un rītdien pabeidzamo darbu. Kaut kā jau tā iztika ir jānopelna. [..]

Nebūt atkarīgam no citiem, nebūt atkarīgam no sevis un nebūt atkarīgam no apkārt visu laiku notiekošās niecības. Tieši šajā brīdī, lai būtu kas vairāk par čaulu, kurā vīstījusies dvēseles šķietamība, ir jāļauj momenti savam darbam un mieram un kad tie ir doti, tad momenti savām kaislībām un momenti citiem, sekunžu sekundes, minūšu minūtes kuras baudīt un izjust līdz sarkankvēlei. Tā, lai nekas nebūtu darīts tāpat vien, lai visā būtu ielikta daļa sevis, daļa sava gara asiņu. Tik nepārsātināt sevi, jo rada tas apnikumu un dekadenci. Mironis, kas ārēji šķiet dzīvs, bet iekšēji jau trūdēt sācis.

Sāp plaušas. Ignorēju simptomus un izjūtu es tagad savas bezrūpības sekas.

Un to, kas mani tiešām māc, šķiet, akmeņiem vien stāstīt varu. No tiem neplūdīs vienaldzība, tie nesodīs, nevērtēs, nežēlos, nejutīs līdzi un manās sajūtās būs tas, ko tajā brīdī vēlos es.

“Therefore I tell my sorrows to the stones;
Who, though they cannot answer my distress,
Yet in some sort they are better than the tribunes,
For that they will not intercept my tale:
When I do weep, they humbly at my feet
Receive my tears and seem to weep with me;
And, were they but attired in grave weeds,
Rome could afford no tribune like to these.”
― William Shakespeare, Titus Andronicus

Tiesa gan... viss ir diezgan labi. Tik miegs māc un nevēlos es tam vēl atdoties. Bet nāksies, tas nāks par labu man.

Gribējās ko uzrakstīt, bet tad es pārdomāju. Ir sajūta, ka viss, ko pašlaik gribu pateikt, ir bezvērtīgs, virspusīgs un lieks. Tāpat kā lielākā daļa tā, ko redzu sev visapkārt. Izteiktāt šī sajūta jūtama caur rakstīto vārdu, jo caur runāto vēl vienmēr klāt nāk arī cilvēciskā saskare, kas ir vērtība pati par sevi.

We the unwilling
Led by the unqualified
Have been doing the unbelievable so long with so little
That we now attempt the impossible with nothing

-- Anonymous

Lai kā es censtos sevi izteikt caur vārdiem, šoreiz es to nespēju. Vai es esmu laimīgs, vai tomēr ļoti nelaimīgs? Tas nav jautājums, tas ir mikslis, kurā tu vari priecāties par dzīvi un ļauties brīvajam kritienam pa logu nākošajā brīdī. Smarža uz manas rokas, vakardienas sarunas, smiltsērkšķi un Austra ar vārdiem, kas rezonē ar mani stiprāk par to, kam vajadzētu būt stiprākam par to. Vārdi kā spēle, vārdi kā mēģinājums gleznot savu dvēseli.

Man riebjas, ka brīži, kas vienā momentā reiz bija tik dzīvi un sulīgi, laika ietekmē sažūst un lai kā tu censtos tos atsaukt, tie ir zuduši tev un zuduši tavai sajūtu pasaulei.

Es esmu tavs 284 un tu mana 220.

“Leibnitz saw in his binary arithmetic the image of Creation … He imagined that Unity represented God, and Zero the void; that the Supreme Being drew all beings from the void, just as unity and zero express all numbers in his system of numeration. This conception was so pleasing to Leibnitz that he communicated it to the Jesuit, Grimaldi, president of the Chinese tribunal for mathematics, in the hope that this emblem of creation would convert the Emperor of China, who was very fond of the sciences. I mention this merely to show how the prejudices of childhood may cloud the vision even of the greatest men!” Words of Laplace.

- Number the language of science

How cold the vacancy
When the phantoms are gone and the shaken realist
First sees reality. The mortal no
Has its emptiness and tragic expirations.
The tragedy, however, may have begun,
Again, in the imagination's new beginning,
In the yes of the realist spoken because he must
Say yes, spoken because under every no
Lay a passion for yes that had never been broken.

Wallace Stevens

Nez, kāds ir mēģinājis iekārt dažāda smaguma līķus stīgās un spēlēt uz tām? Nāves melodija. Ar laiku, protams, pateicoties masas zudumiem notiek atskaņošanās.

[..]Būtība (mana) ieskāvās apkārt kā tumšs un biezs pussarecējušu asiņu sīrups. Bēgt mēģināt nebija jēgas. Brīžiem šķita, ka esmu izlauzies, bet arī svaigais gaiss izrādījās vien ilūzija. Uz sienām melnoja formulas, kas aprakstīja mani. Es centos aptvert tās visas. Varbūt kur bija pazudusi plusa vai mīnusa zīme un šo triviālo kļūdu atrodot es beidzot būšu atrisinājis sevi? Aukstums vijās ar karstumu un laiks audzēja nāvi. Es nopūtos, nodzēsu visu un sāku no sākuma. "Es esmu tik sarežģīts," es nodomāju un sajutu vieglu lepnumu pāršalcam sirdi.[..]

"...Mēs tevi gaidījām, šalc lielais dzīves tirgus
Kas esat jūs, kā bites vārdi skrien
Mēs moku nesēji, mēs vezumnieku zirgi
Mēs tie, ko neapsveic neviens
Neviens, neviens
Neviens, neviens..."

Ak Austra, tu biji zeme savai dzejai. Un Muktupāvel, tu biji vācējs, cepējs un tas, kas darīja to neaprakstāmi gardu.

Neskatoties uz visu, ir tomēr pāris lietas, kas mani šodien iepriecina. Beidzot redzēšu Epicu un SS dzīvajā (!). Un paspēju 10 minūtes pirms veikala slēgšanas dabūt Norwegian wood. Jāskatās, vai tās sniegs tik pat īpašas sajūtas, kā toreiz, kad pirms daudziem gadiem to pirmo reizi lasīju.

Mani vienmēr ir nedaudz fascinējusi publiskā runa un spēja manipulēt ar publiku - pārliecināšana par sava vēstījuma nozīmīgumu, inteliģences un neviltotas atdeves iespaida radīšana, kā arī vienkārši pacilājoša aizraušana. Tas viss nebūt nav slikti, lai gan ož pēc maldināšanas, jo beigu galā, neviens taču negrib klausīties garlaicīgās, ar nejēdzīgu ķermeņā valodu un vāju dikciju pārpildītās runās. Ironizēšana par TED'a sarunām sekojošajā saitē blakus savam pamatvēstījumam, ka iedvesmojošas runas īstenībā var izrādīties diezgan tukšās pēc savas būtības, demonstrē arī elementus, kā rīkoties, ja vēlies sniegt iepriekš minēto iespaidu.

http://www.collegehumor.com/post/7009084/how-to-sound-smart-by-giving-a-ted-talk-about-nothing

Mīlas pamācībās dažkārt figurē teksts, ka sievietēm ir nepieciešama ilga priekšpēle. Cilvēki, kuri tās sacerējuši, laikam nekad nav saskārušies ar bakalaura vai maģistra darbu rakstīšanu. Lūk, tur ir jāsastopas ar īsto priekšpēli. Ja esi nolēmis nedēļas nogalē ķerties klāt, tad tikai svētdienas viducī tu beidzot būsi iesilis pietiekoši lai ķertos pie praktiskās "iekšā/ārā" teksta rakstīšanas lietas. Bet ar doktora darbiem un zinātniskajiem rakstiem, kā esmu redzējis, ir vēl smagāk. Tur priekšpēle var vilkties mēnešiem ilgi.