chrono -

[..]Būtība (mana) ieskāvās apkārt kā tumšs un biezs pussarecējušu asiņu sīrups. Bēgt mēģināt nebija jēgas. Brīžiem šķita, ka esmu izlauzies, bet arī svaigais gaiss izrādījās vien ilūzija. Uz sienām melnoja formulas, kas aprakstīja mani. Es centos aptvert tās visas. Varbūt kur bija pazudusi plusa vai mīnusa zīme un šo triviālo kļūdu atrodot es beidzot būšu atrisinājis sevi? Aukstums vijās ar karstumu un laiks audzēja nāvi. Es nopūtos, nodzēsu visu un sāku no sākuma. "Es esmu tik sarežģīts," es nodomāju un sajutu vieglu lepnumu pāršalcam sirdi.[..]