chrono

Vispār jāatzīst, ka dejot ir pat tīri aizraujoši. Vismaz šonakt man patika to izmēģināt. Tā kā es nejutu, ka man īpaši spīdētu piecirst kādai no meitenēm, ar kurām biju atnācis, tad es vienkārši atpūtos padejojot viņu bariņā. Šī procesa laikā man nācās novērot neskaitāmus nekaunīgus un tiešus mēģinājumus man apkārt esošās paziņas iegūt. Tas bija... interesanti. Es tiešām nekad nebiju novērojis tik daudz alu cilvēku izgājienu. Bet varbūt es esmu pārāk skarbs un tās ir vienkārši vienas no sociāli pieņemtajām iepazīšanās formām, kuras es neesmu iemācījies piekopt. Vairāki pat kādu laiku "nejauši" sekoja līdzi no muguras kādai no viņām. Pusi kluba (kurš ir diezgan liels). Jāsaka arī, ka mani nokaitināja vairāki muļķi ar savu uzpūsto bravūrību un Buera vārds, man vienu dienu nenovaldīsies kulaks to kādam izsmērēt. Bet laikam jau labāk izvēlēties iet uz vietām, kur nevalda tik daudz primitīva testosterona un intelekta deficīta. Mazāk iespēju iekulties nevajadzīgās sadursmēs un nihilismu arī nevairo.

Rīta skrējiens puspiecos. Nebiju gan domājis, ka es to sasniegšu šādi. Respektīvi, vispirms aizejot gulēt desmitos, tad divos naktī pamostoties it kā būtu diena, paēdot kaut kādu nedefinējamu ēdienreizi, kas nav ne īsti brokastis, ne vakariņas un kad tas viss ir nosēdies, dodoties ārā.

Ārā ir mīnuss trīs grādi. Patīkams vēsumiņš, kas vēl nav pārvērties netīkamā aukstumā. Pat šajā agri vēlajā naktsrīta stundā ielās vērojami cilvēkveidīgie. Bet viņi ir pārāk pārņemti ar savu alkohola nožēlināto stāvokli, lai pievērstu tev uzmanību. Ir uzsnidzis pirmais sniegs, kas ir ieslīdzis kušanas/sasalšanas ciklā, veidojot viltīgu ledus kārtu zem šķietami nevainīgā un pūkainā sniega klājuma. Kad pilsēta ir tik klusa un vientuļa es tajā jūtos gandrīz kā mājās - šis brīdis pieder man un tad, kad tā atkal modīsies, es, visdrīzāk, būšu atpakaļ savā sapņu pasaulē.

Tu vari izdarīt 100 labas lietas un tad 1 sliktu. Vai par tevi domās kā par caurmērā labu cilvēku, kas nav tomēr perfekts? Nē, par tevi teiks: "izrādās, viņš tomēr bija draņķis." Šī loģika man joprojām ir sveša.

Patīkami, ka kāda universitāte ir nolēmusi saviem pirmā kursa studentiem (grib viņi to vai nē) dod pamatus kritiskajā domāšanā.

http://handbook.uts.edu.au/subjects/details/36200.html

Es saprotu ka vārdi "recycle paradise" bija domāti kā reklāmas sauklis spēlei, kas centrējas ap atkritumiem, bet es tomēr nespēju tos neizlasīt citā interpretācijā.

Ja pastāvētu arhitekts, kas būtu vainīgs pie visu slimību uzbūves, tad šizofrēnija būtu šī arhitekta viens no lielākajiem meistardarbiem. Tā ir viena no aizraujošākajām un viltīgākajām prāta neveselībām, kāda pastāv. Cik gan daudzi cilvēki nomirst, pat neapzinoties, ka viņi ir bijuši slimi ar to? Cik šizofrēniķi, kuriem ir atklāta šī diagnoze piekrīt tam, ka tas, ko viņi redz, dzird un/vai jūt ir nepatiess? Cik liels skaits "ezotēriski apgaroto" ir tikai un vienīgi šizofrēnijas lāsta skarti? Šajā lauciņā tai ir visi vārti vaļā, jo balsis, halucinācijas un citi simptomi ir tikai pozitīva un atbalstāma parādība konkrētajās aprindās. Cik daudzi romāni, filmas un izcili meistardarbi nav aizņēmušies kaut ko no šīs slimības. Un beigu galā - katrs kādreiz un vienu brīdi ir apstājies un aizdomājies, kas ir īsts un kas nē. Varbūt arī tavos smadzeņu dzīļu bezdibeņos slēpjas šizofrēnija? Bet tu to neredzi. Toties varbūt redzi to, ko neredzam mēs pārējie.

Man liekas, ka pret mani šonakt tika veikts astrālais uzbrukums no Sepša. Kā citādāk var izskaidrot sekojošo? Sapnī pie manis pienāca Hitlers ar savu svītu un sāka mani pētīt. Diezgan nekautrīgi un ik pa brīdim dodot komandu lai es iztaisnojos, izstiepju roku vai sasprindzinu vēderu. Beigās viņš skaļi nosprieda, ka es esmu īsts ārietis un Vadoņa acīs sāka degt iekāre. Viņš saķēra mani un sāka laizīt manus vaigus, degunu un uzacis. Tas bija pretīgi, negaidīti un es nezināju kā reaģēt. Viņam aiz muguras stāvēja viss Trešais Reihs un klusējot vēroja notiekošo.

We are deeply enjoying building narratives about ourselves. I think that it somehow justifies our inner feeling that we are special. Also, through these narratives we are trying to convince about it the outside world. It is a not surprise that people are so eager to seek and believe in horoscopes, online personality tests and fortune-tellers. They all are helping us to make a story about ourselves. "I'm a Capricorn with an ascendant in Scorpio," we are telling others and at the same time thinking, "Tremble before my deep, inner darkness that this combination shows, you, mortals!" But can't really blame anyone for it. It's hard to make a sense of our lives. That's why I'm continuing to live the narrative about myself.

Šovakar nolēmu pameklēt jaunas skaņas manai mūzikas kolekcijai. Veiksme bija manā pusē. Jau otrā dziesma, kuru noklausījos, mani uzrunāja un iedrošināja iegūt un noklausīties visu atlikušo albūmu. Šī dziesma bija "The colours changed" no grupas Sylvan albūma Posthumous Silence.

... this is the answer to life ...

"Pēcnāves klusums" ir konceptalbūms, kura pamatmotīvs ir pašnāvība. Notiekošais tiek pasniegts caur sev galu darījušās meitenes tēva acīm, kura rokās ir nonākusi viņas dienasgrāmatu. Stāsts ir aizkustinošs un diez vai ir piemērots ciniskai noskaņai. Tēva skumjas un nožēla mijās ar meitas sāpēm, nevarību, nicinājumu kā arī iekšējo izmisumu. Neskatoties uz iepriekšminēto, albūms nav smagnējs un izteikti depresijā ievelkošs. Tajā var izgaršot gan skaisto, gan rast vērtīgas pārdomas.

Mūzika ir daudzveidīga, kā arī solista balss tīra un krāsaina savā mainībā. Nav iekļauti muzikāli smagi elementi, lai gan pāris dziesmas pretendē uz zināmu smagmi. Tiesa, šīs dziesmas ir tās, kas nedaudz izlec no vispārējās noskaņas šajā citādāk perfekti nostrādātajā albūmā. Šis progresīvā roka meistardarbs nav klausāms uz austiņām, braucot sabiedriskajā transportā, vai vienlaicīgi darot ko citu. Tā spēks slēpjas tieši smalkajās detaļās un spēcīgajā emocionalitātē, kas patiesi sajūtama tikai atslābstot un rimti iedziļinoties mūzikā un vārdos.

Neslikts rīts. Sākās ar zvanu no nepazīstama numura un runātāju, kas piedāvāja man darbu un doktora tēmu. Potenciālās nākotnes iespējas vairojas.

Ir interesanti uzzināt, ka ir vietas, kur tavu paaugstinājumu var ietekmēt tas, ka personāldaļa redz tevi ēdam pusdienas vienatnē. Smaidi, esi vienmēr laipns pret citiem, ierodies 15 minūtes pirms darba sākuma, aizej 3 stundas pēc darba beigām, palūdz darbu arī uz nedēļas nogali, ievēro darba ģērbšanās etiķeti un pazemību pret augstākstāvošajiem, esi stabils savā privātajā dzīvē (vēlams sieva/vīrs un 2-3 bērni), ej uz darba pasākumiem, izrādi regulāru iniciatīvu un beigās tu, iespējams, tiksi atalgots ar labāku algu, kas palīdzēs nopirkt labākas zāles nervu sistēmas atjaunošanai.

Es noliešu asinis tam, kas nostāsies starp mani un tiem, kas man ir tuvi. Es ienīstu reti, bet dziļi un spēcīgi. Un tas ir ātrākais veids, kā manu naidu izpelnīties. Laiks, protams, dzēš visu, arī to. Bet, pat šķietami aizmirsto var uzpūst ar vieglu vēja pūsmu un vārgu liesmiņu pārvērst ugunsgrēkā.

Filozofiska rakstura diskusijās man regulāri iekrīt acīs apšaubāmas atbilstības jēdzienu izmantošana, kuri, visupirms jau, tiek izmantoti kā kaut kas pašsaprotams un pēcāk uz tiem tiek būvēts secinājumu tornis. Šajā gadījumā runa būs par "augstākajām un zemākajām baudām."

Cilvēki kā pašsaprotamu pieņem, ka, piemēram, Simpsoni pieder pie zemākajām, bet Mocarta simfoniju klausīšanās (vai Rembranta gleznu baudīšana), pie augstākajām baudām. Ja cenšamies argumentēt, tad kā viens no argumentiem derētu tas, ka lai gūtu jūtamu baudu no vēlāk minētajiem un spētu tos patiesi novērtēt, bieži vien ir jābūt zināmai pieredzei, izglītībai un daudzos gadījumos arī jūtamai garīgajai piepūlei. Tas noteikti ir tiesa, jo, piemēram, glezniecību ir grūti izbaudīt pilnā tās krāšņumā bez jebkādām zināšanām šajā lauciņā. Reizē arī, jautājums ir, cik lielā mērā šis "augstāks/zemāks" iedalījums ir balstīts mūsu pašu nepastarpinātajā viedoklī un izjūtās, izbaudot vienu vai otru, un cik ļoti tas ir balstīts sabiedrības un kultūras iepotētajā uztverē.

Bet problēma, ko es redzu, gluži nav tajā. Problēma ir tajā, ka augstāks/zemāks mūsu prātos viltīgi aizvietojas ar intuitīvāk vieglāk saprotamu konceptu pāri: labāks/sliktāks. Vai Mocarts vienmēr ir strikti labāks par kādu atspirdzinošu, bet ne pārāk saturiskā ziņā dziļu un muzikālā ziņā bagātīgu mūsdienu hītu? Man šķiet, ka nē, jo kaut kā "labums" nav atraujams no indivīda un konkrētā konteksta, kurā indivīds atrodas (šo es pagaidām atstāju kā premisu). Tā kā tas nozīmē, ka šajā gadījumā nav stingras "==" vienādības, tad šādu ļenganu jēdzienu izmantot par pamatu kaut kā celšanai ir nepareiza izvēle.

Interesanti, ko saka smadzeņu aktivitātes pētījumi attiecībā uz zemākajām/augstākajām baudām? Es ticu, ka tādi ir veikti un ne viens vien, bet pašlaik ir slinkums pašrocīgi meklēt.

Kā granātas šķembas manās smadzenēs šodien iedūrās apjausma, ka man gribās seksu trijatā. Vakaru, kas veltīts kaislai visu maņu baudīšanai un dekadentai bohēmai.

“Poor manners on my part. What is your name?"
"Ria."
"Ria, is that short for Rian?"
"Yes, it is," she smiled.
"Rian, would you please cross your legs?"
The request was made with such an earnest tone that not even a titter escaped the class. Looking puzzled, Rian crossed her legs.
"Now that the gates of hell are closed," Hemme said in his normal rougher tones. "We can begin.”

― Patrick Rothfuss, The Name of the Wind

Tu mani iedvesmo. Tā ir reta parādība, patiesi. Tavos vārdos lāsmo dzeja, tavā dzejā dzīvo skaistums. Tu esi augusi un atradusi daļu no savas būtības. Manī mīt prieks par to. Lai tev veicas. Lai veicas man.

Šodien es meklēju mūros, tiltos un kraukļmelnajā ūdenī. Atradu pagātnes lauskas un nākotnes pārdomas.

Thought-provoking discussion about crossing boundaries between science and humanities, similarities and dissimilarities between these two profound subjects, and whether humanities need scientific thinking at all. Topic, of course, is nothing new for many, but it's interesting either way.

https://www.youtube.com/watch?v=WmYRtqR6ihI&feature=share

Academics typically write in Postmodern or Self-conscious style, in which "The writer's chief, if unstated, concern is to escape being convicted of philosophical naivete about his own enterprise." ..

.. And it is of course not only in the academical circles, e.g.

When corporate consultant was asked about what he does for the living by a journalist, he answered, "I'm digital and social-media strategist. I deliver programs, products and strategies to our corporate clients across the spectrum of communications functions." When the journalist pressed him to say what he really did, he finally said, "I teach big companies how to use Facebook."

/Steven Pirkin -The Sense of Style: The Thinking Person’s Guide to Writing in the 21st Century.

Made my day.

Brīžiem man nepatīk pamosties. It sevišķi ja es pamostos pilnīgi spirgts pusvienos naktī pēc atlūšanas desmitos vakarā. Un esmu paspējis redzēt trīs pilnekrāžas sapņus, kuros ir mirušie, no kuriem neesmu paspējis atvadīties dzīvē, sen nesastapti pagātnes ienaidnieki un ziedoša mīlestība. Klišejiski un reizē tik dzīvi.

Drausmīgie, agresīvie geji. Visu laiku cenšas ieviest un uzpiest citiem sabiedrību destabilizējošas un destruktīvas tendences. Viņi, izrādās grib tādas pašas tiesības, kā jebkuram citam cilvēkam un nevēlas saskarties ar diskrimināciju. Vēl vairāk, viņi grib visu pasauli padarīt par gejiem, jo katram, sevis cienošam zemniekam taču ir zināms, ka tā slimība ir lipīga un jebkurš, kurš būs šo geju fenomenu redzējis pirms 18 gadu vecuma kā zombijs papildinās viņu pulku. Tos mūsu valstī cenšas ieviest žīdmasoni, Amerikas geju biedrība, kas valda pār balto namu un visdrīzāk jau arī Sātans. Sodoma un Gomora, trīsvārdsakot. Āmen.

To visu lasot man vienkārši gribās vienu mācību gadu skolā aizvietot ar loģikas, kritiskās domāšanas, sociālpsiholoģijas un filozofijas priekšmetiem. Kādā jēga no prasmes spēt diskutēt par Zaļo Zemi, ja daudzi tā arī nodzīvo savu dzīvi pat neiemācoties kaut nedaudz domāt.