chrono

Tas bija nedaudz neveiksmīgi. Varbūt ne man, bet tomēr arī drusku man. Pirmajā sparinga mačā pārdauzīt acīmredzami vājākam sparinga partnerim uzaci. Labi, vēl, ka šuves nav jāliek. Man patīk cīnīties agresīvi, bet to ir grūti apvienot ar nevēlēšanos otru traumēt. Un pret stiprāku pretinieku tas ir abpusēji griezīgs asmens.

Latviešu vakars bija labs. Priekš manis tāpēc, ka varēju beidzot izlikt balsi. Sen tas nebija sanācis. Dziedāšana dažkārt spēj piepildīt iekšas ar karstumu, kas piepilda būtību ar dzīvības enerģiju. Komplimenti bija patīkami. Satikti arī vairāki jau zināmi un patīkami cilvēki, kas atspirdzināja ar sarunām.

- Kas tu vēlies būt, kad izaugsi?

- Intelekts, kas zaigo četrās krāsās.

[..]Vakarā pie manis bija atnākusi naktsnīgā būtne, kas smējās par manu neveiklumu un nespēju to saķert, kaut istaba, kurā atradāmies, bija paliela skapja lielumā. Es jutu atvieglojumu, dzirdot šo nepiespiestumu. Bija pagājis jau mēnesis, kopš manas acis vairs neredzēja un līdzcilvēku žēlums mani nogalināja ātrāk, nekā to būtu darījis alkohols vai salauzta sirds. Pie tam, es tā arī nebiju atzinies, ka manas redzes zaudējums nav nelaimes gadījuma rezultāts. Pie tā biju vainīgs es pats, pie tam, plānoti un apzināti.

Acis iepriekšējo mani bija darījušas aklu. Es redzēju, bet nespēju just. Skaistums, kas bija apakšā visam, blāvoja kā klusa melodija zem redzes skaļo un aktīvo vīziju izrādes. Dienas bija krāsainākas par krāsainām, bet vienatnē un klusumā es atcerējos tās kā haotisku jucekli, bez mērķa un vērtības. Nekas nebija pietiekoši perfekts, nekas nebija pat pus-perfekts.

Es vienkārši tās izslēdzu. Un nu es jūtos daudz labāk. Esmu sācis gleznot. Ak, Mēness jaunava, es dzirdu tavus smieklus un jūtu tavu saltumu. Arī tas tik uzgleznots un tad, varbūt, tu beidzot dosies manās rokās.[..]

[..] Zilganzaļmelnajās debesīs lāsmoja mirstošs debesu ķermenis. Daba man apkārt vibrēja. Es sūcu sevī tās dzīvības enerģiju un jutos vienots ar krītošo debessrēgu. Kaut kur tālumā kauca būtnes bez vārda un apveida un es kaucu tām pretī. Mēs viens otru zinājām, kaut nebijām redzējušies. Mūsu kaucieni stāstīja dzīvestāstus un lasījām mēs tos kāri. Tumsa bija tik tīkama, ka solīju sev nepamosties vairs. Beidzot būt mājās. Dejot ar ēnām. Dzirdēt kā skan sarkanmelnais. Izgaršot kā piedzimst viļņi. [..]

Identitātes un bezjēdzības mini-krīze. Tā maita pielavās tik nemanāmi kā reanimēts līķis neko nenojautošam sprāgoņuzglabātuves darbiniekam. Atliek to tikai piedrāzt un pārdzīvot.

«Мы живем в удивительное время, где парень может поразить девушку, если просто напишет сообщение без ошибок».

If she was beautiful at rest she was doubly so awake. Asleep she was a painting of a fire. Awake she was the fire itself. [..]

/Patrick Rothfuss, The Wise Man's Fear

Varbūt jāatsāk spēlēt ģitāra. Garīgi intelektuālais treniņš, fiziskais treniņš un muzikālais/mākslinieciskais treniņš manā pasaulē ir trīs vaļu dēmoni uz kuriem turās sabalansēta cilvēka attīstība. Un pēdējais no šiem man jau kādu laiku iztrūkst.

Mēs (vidējais cilvēks +/- 3 sigmas) diezgan labi apzināmies daudzas tagadējā pasaulē pastāvošās problēmas un mājam ar galvu, kad kāds tās piemin. Piemēri: bezdarbs, pasaulē valdošais bads un slimības, pastāvīgie kari, valdības korumpētība un citas nospiedošas, ne vienmēr tuvas, bet tomēr esošas lietas. Bet tajā brīdī, kad kāds ierosina veikt acīmredzamas izmaiņas sistēmā un valdošajā kārtībā, momentāli tiek sameklēti visi prātā nākošie iemesli, kāpēc ieteiktais nekam neder. Kas būtībā būtu labi, ja ieteikums tiešām tiktu analizēts ar prātu un iemesli pamatoti, izprotot pašas idejas vērtīgumu, to uzreiz neatmetot prom. Bet diemžēl biežāk dzirdētie argumenti ir "tas nekad nestrādātu" un "tāda ir cilvēka daba" un pati ideja tiek norakta, pat nemēģinot to izgaršot.

Piemērs ir "Venus project". Es neiestājos tā pusē kā ideāla nākotnes pārstāvja priekšā, bet tas ir piemērs, kurā ir sastopamas daudzas vērtīgas (un vismaz nopietni apspriežamas) idejas. Piemēram, datorizēta visas pasaules resursu pārvalde un izdale vadoties pēc sistēmā esošajiem (un nepārtraukti klāt nākošajiem) datiem. Jo visi ir dzirdējuši, ka resursi uz pasaules pietiek un uz brīdi ir gatavi par to aizdomāties, bet realitātē cilvēki ir gatavi pavadīt mēnešus domājot par to, kas ir vainīgs pie Maksimas traģēdijas, tā vietā lai kaut vai apsvērtu domu par to, kā varētu palīdzēt tiem 800 miljoniem cilvēku, kas lēnām mirst bada nāvē (un sev pie viena). Mums visiem gribās mierīgāku pasauli, pasauli, kurā nav kara draudu, kur tevi negrib nogalināt par to, ka tu esi gejs, tev ir cita ādas krāsa vai reliģiskie/ateistiskie uzskati, kurā nav jāuztraucas, ka paliekot bez darba, tu vari palikt par sabiedrības atkritumu (te gan vēl jāpārjautā - vai tiešām mums to visu gribās?). Bet doma par to, ka varētu nojaukt nāciju robežas, armiju aizvietot ar profesionālu starpkultūru/tautu attiecību speciālistu komandu un lietām, kuras pašlaik var nopirkt par naudu, radīt brīvpieeju liekas ... ķecerīga. Toties, ne mirkli nedomājot, liela cilvēces daļa ir gatava atgriezties pie mistiskajām "tradicionālajām vērtībām". Te gan jāņem vērā tas, ka es tās necenšos pazemināt (lai gan arī neko augstu par tām nedomāju), bet gan uzrādu kā salīdzinājumu. Jo lai arī notiktu atgriešanās pie TV, acīmredzams ir tas, ka tas nemainītu uzskaitītās problēmas, jo tās ir pastāvējušas arī tad, ka TV bija vienīgās vērtības. Teiktais tikai lieku reizi parāda attiecīgā teiciena atbilstītu, ka mūsu intuīcija ir lineāra, bet iztēle – vāja. Ir viegli paskatīties pagātnē un atrast tur labās lietas, bet ir grūti tās saredzēt reālos nākotnes risinājumos.

Neskatoties uz iepriekš teikto, progress tiek virzīts uz priekšu patstāvīgi un pat pašas novatoriskākās un grūtāk pieņemamās idejas, tās pietiekoši daudz dzirdot (par to - paldies cilvēka prāta biasiem), tiek pieņemtas un analizētas ne tikai ar stereotipiem pārbagāto intuitīvo domāšanas sistēmas daļu, bet arī ar loģiski racionālo. Bet progresu nevajag uzskatīt par pašsaprotamu, jo lai gan tehnoloģijas attīstās, cilvēka doma ne obligāti iet virzienā tikai uz augšu.

Mēs viegli pieņemam dažādas ezotēriskās domas un pārliecības, jo tās rada komforta sajūtu. Šīs idejas parasti ir pozitīvas vai/un spēlējas ar mūsu iekšējo bērnu, gan arī neliek prātam izjust nepatīkamu saspringumu. Diemžēl ar radikālām idejām tas tā nav. Tā kā tās, par kurām es runāju, ir reālas un ļoti atkarīgas no citiem cilvēkiem (lai tās pielietotu), tad ir skaidrs, ka būs jāpārvar sevi, jānostājas pret populārajām nostājām un jārēķinās ar vēl neapzinātām lietām izpildījumā un sekās. Tas viss intuitīvi atbaida jau uzreiz un liek meklēt aizbildinājumus tādus kā "tas nav iespējams". Tāpēc ir nepieciešams domāt, analizēt un censties apzināties, kas ir svarīgākais. Stiprināt savu prātu. Meklēt kļūdas savā domāšanā. Balstīt savu viedokļus uz reāliem faktiem, statistiku un pētījumiem, nevis "man tā liekas". Izaicinājumus, kas prātam uzlikti, uzskatīt par veidu, kā to pilnveidot, nevis nepatīkamu pienākumu, no kura maksimāli jāizvairās. Atmest ideju, ka sociums nav maināms. Jo tajā brīdī kad tu mainies, tas jau notiek. Maināmi nav tikai fizikas likumi un pat tie ik pa laikam tiek pilveidoti un atklātas jaunas to "dimensijas".

/Šajā garajā tekstā es nemēģinu pasludināt nekādu patiesību. Tikai pārdomāju lietas pie sevis un cenšos tās izteikt rakstiski.

Izņēmums neapstiprina likumu. Tas to var tikai noraidīt vai ziņot par nepilnībām tajā. Šī teiciena cēlonis ir nepareizā valodas intepretācijā, jo senangļu valodā (no kurienes tas ir cēlies) vārds "prove" nozīmēja "pārbaudīt", nevis "apstiprināt" vai "pierādīt", kā tas ir mūsdienās. Tāpēc lūdzu nevajag lietot šo muļķību.

Pilnīgi neierasti, tik spēcīga depresija uznāca šovakar. Neierasti, jo tā ir tāda depresija, kura ir piedzīvota pēc vairāku dienu dzeršanas, kad serotonīna metabolītu līmenis urīnā ir nokrities līdz atzīmei "ļoti maz". Tikai es nedzeru.

Lielai daļai tradicionāli ģimenisko, morāli ētiski kristīgi ūberlabāko vērtību kaislīgo atbalstītāju diemžēl vispār nepiemīt nekāda spēja un gribēšana šīs vērtības kaut reizi pārdomāti izvērtēt. Un tie, kam ir pretējs viedoklis, uz tiem šīs vērtības vairs neattiecas - viņus var droši neuzklausīt, gānīt un droši vien arī varētu baudpilni spīdzināt, ja tiktu klāt. Esmu pārliecināts, ka liela daļa šīs sabiedrības ar mirdzumu acīs skatītos, ka vidēji klasiskais ģimenes tēvs atspārda geju uz ielas, vai izdemolē surogātmāšu slimnīcas palātu. Arī tas ir sava veida kults - ticība pasaules degradācijai un stingrai stāvēšanai sardzē pret to. Tāda viegla skinhedu forma.

Bildē redzams Polijas valsts eksāmenu rezultātu grafisks attēlojums. Retorisks jautājums - vai šeit nav kaut kas jocīgs? Hint: ieskaite sākas no 30 punktiem.

"I've said it before and I'll say it again. The fastest way to put the anti-vax baby to bed for good is not to inform them of the science, of the fact that the Wakefield study was a fraud, or any of the other things the author listed. If you want to put a stop to the anti-vax movement, there is only one way to do it.

Put the word out that the anti-vax movement is an Illuminati plot to reduce the world's population by 80% so that when the One World Government takes over they'll only have a few hundred million people to try to keep under control instead of several billion. They'll be trampling over each other to get their children immunized."

Šodien nevarēju izdomāt vai dzīve ir vai tomēr nav skaista (dienas ietvaros, protams, jo vispārīgā mērogā man atbilde ir samērā skaidra). Bet programmēšana man tiešām ir tāds patīkams jaunatklājums priekš sevis, kas pagaidām nebeidz izklaidēt un piesaistīt neviltotu uzmanību, kad nākas pieķerties pie tās. Beidzot arī Pitonā kaut ko apguvu lai varētu uzģenerēt sadalījumu, veicot mērījumu no lineāras kalibrēšanas grafika atkarībā no kalibrēšanas punktu un analīzes mērījumu skaita.

Izrādās, ka amorālas lietas nevar patentēt. Piemēram, gāzu kameras, ko izmantoja WWII laikā, neietu cauri.

Viena no dzīves lielākajām baudām ir atrisināt uzdevumu, kurš prasījis jūtamu kopējo laika ieguldījumu izaicinošās grūtības pakāpes dēļ un bijis smadzenes stimulējošs, nevis rutīniski garlaicīgs.

Man beidzot ir jāizsakās par vienu no sižetiskajā ziņā, šķiet, labākajām spēlēm, ko man savos pusaudža gados ir izdevies iziet. Xenogears. Reti sastopams dziļums ar sarežģītu stāstu, kas atklājas krietni grūtāk, nekā varētu šķist no tālāk uzrakstītajām pāris rindkopām. Gribētos jau uzrakstīt sižeta kopsavilkumu, bet tas būtu pārāk gari. Tāpēc, tikai pāris tēzes.

Civilizāciju ir radījusi sadragāta masu iznīcināšanas ieroča bioloģiskā frakcija, lai cilvēki vienā brīdī varētu sagādāt tai vajadzīgās sastāvdaļas sevis atjaunošanai. Tā kā mašīna ir daļēji organiska, tad cilvēcei ir lemts vienā brīdī mutēt un viņu ķermeņus ir paredzēts izmantot kā daļu no sastāvdaļām.

Ierocis radīja "pirmsmāti", kura tālāk radīja nemirstīgu pasaules pārvaldes eliti un divas sievietes, kas kopā ar no katastrofas izglābušos cilvēkbērnu (bērnu, kas bija radies no "īstajiem" cilvēkiem - tiem kuri bija izveidojuši šo ieroci) radīja civilizāciju. Viņos esošās atmiņas iekļāvās ģenētiskajā kodā un tika pārmantotas tālākajās paaudzēs un tādā veidā notika nepārtraukta šo pirmo cilvēku reinkarnācija laikā. Viens no spēcīgājiem šī stāsta elementiem ir daudzās paaudzes, kurās tēli ir patstāvīgi savā starpā saistīti.

Galvenais varonis sirgst ar personības dalīšanos, kas radusies nežēlīgo eksperimentu dēļ, kurus ar viņu veica māte, kamēr tēvs nebija mājās. Vēlāk viņš nogalina pats savu māti, kas gan viņu nepadara par daudz stabilāku un atstāj traumu uz visu mūžu.

Virs zemes lidojošā pilsētā sauszemes iedzīvotāji tiek izmantoti kā vergi un kā izmēģinājuma dzīvnieki eksperimentiem. Tie, kuri ir miruši eksperimentos tiek izmantoti par barību, medikamentiem un citiem nepieciešamajiem materiāliem. Parastie iedzīvotāji to visu, protams, nezina un tāpēc mierīgāk spēj aizmigt pēc gardajām vakariņām.

Cilvēki pielūdz Dievu, neapzinoties, ka tas, ko viņi pielūdz, ir organisms, kas vēlas tikai, lai tie palīdz viņu atjaunot. Garīdznieku organizācija kalpo ne gluži garīgiem mērķiem un ir instruments sauszemes cilvēku kontrolei.

Paralēli visam cirkulē gēnu inženierijas un nanotehnoloģiju tēmas. Dialogos brīžiem tiek parādīta pašu varoņu ne vienmēr labā apzināšanās, kas dotajā momentā ir laba un slikta rīcība. Nav pārlieku uzspiestas morāles. Kopsummā - spēcīga pēcgarša.

[..] Leģions ir manā galvā. Viņiem ir auksti, jo mana sirds ir auksta, viņi kliedz, jo es klusēju. Tie caurgrauž mani kā baltdzeloņaini tārpi un es elšu no šīs sāpju baudas. Es esmu to atkarība, pretinde ir manā nāvē. Bet mirt es negribu, es gribu dzīvot mūžīgi, es vēlos paņemt sauli un iesūkt to savās asinīs, lai vārīties tās sāktu. Dodiet man ēst! Bet vienīgais, kas man vēl dodas, ir romantiskās nākotnes vīzijas par puvumu, kas visos būs tikpat, cik manī. [..]

Stulbais 2. termodinamikas likums. Nebūtu tā, mana izstaba noteikti izskatītos daudz kārtīgāka un man nevajadzētu ik pa laikam tērēt savu dārgo laiku un enerģiju lai to uzturētu sociāli pieņemamā stāvoklī.