chrono

Mana gaume cilvēkos reti ir balstījusies uz tādām labām īpašībām kā dzīvesprieks, optimisms, mīļums, rotaļīgums u. tml. Toties nihilisms, anarhistiskas noslieces, dīvains pasaules redzējums un asa sarkasma pilns humors, šķiet, brīžiem ir tieši tas, kas man vispār ir licis paskatīties otra virzienā. Nekāds liels brīnums jau tas gan nav, jo nepiederības sajūta pie šīs pasaules mani ir vajājusi vienmēr un ar iepriekšminētajām īpašībām apveltītajiem es jūtos tuvāks. Dvēsele man arī nav pārāk tīra. Nu labi, tā nav vispār, bet ja būtu... Ir arī izņēmumi, protams. S., piemēram, ir īsta optimisma piepildīta saulīte. Tiesa, ar kārtīgu ķetnu un zobu komplektu apveltīta priekš mākoņiem, kas mēģinās sabojāt viņas dienu.

Secinājums no iepriekš minētā ir tāds, ka tā nosliece vispār nav laba. Laikam. Vajadzētu tomēr tiekties uz gaismu un pestīšanu. Joks, protams, pajāt man to pestīšanu. Bet uz harmonisku, piepildītu dzīvi gan. Citādāk brīžiem šķiet, ka vienīgais, kas mani interesē ir ellē atrodamie labumi, kas tomēr to iepriekš minēto nesniedz.

Šodien tika apglabātas manas un D. attiecības. Bez kādām scēnām viņa sakravāja savas mantas, ar viņas veco mēs sakrāmējām tās busiņā un D. aizdevās prom, iespējams, lai turpmāk atgrieztos šajās mājās tikai viesa statusā. Asaras, kas beigās notecēja pār manu vaigu laikam nozīmē, ka mana sirds vēl nav pārvērtusies azbestā. Istaba ir kļuvusi tukšāka un ir palicis sāpīgs tukšums tās stūros. Pamēģināšu to aizvāzt līdz ar netīrumiem, diez vai tas sanāks, bet vismaz tīrākā istabā es jutīšos nedaudz labāk. Ir sajūta, ka līdz ar otru cilvēku aiziet daļa manas dzīves un daļa manis paša, ko tik ļoti negribās laist prom.

[..]Ūdens būtnes bija noslēgušas ar cilvēkiem pamieru. Tās bija būtnes bez konkrēta vienojoša veidola, ar apziņu un prātu, kas nebija tverami cilvēku dzimumam. Bet pamiers bija noslēgts un Atbildīgais par to no ūdens būtņu vidus iecelts.

Pēc zināma laika, kādu sarkansaulrieta vakaru, uz ūdens virsmas uzpeldēja sadragāts, pusapēsts Atbildīgā ķermenis. Par nelaimi, vienīgās liecinieces šim notikumam bija tikai mazās zivteles, kuras sparīgi knosījās ap līķi.

Nākošā bija diena, kurā cilvēki rīkoja ūdens spēles. Visiem bija izdalīti ūdenī elpojoši caurspīdīgi tērpi, kas ar savu virsmu absorbēja skābekli un novadīja to uz plaušām. Sanākuši bija daudzi un dienas tveice nelika tiem traucēties veldzējošajā zemūdenē. Pēkšņi apkārtne satumsa un ūdens būtnes, kā melna nelaime, aizsedza saules starus un iesāka krāsot ūdeni gardajā asins krāsā. Neviens to nebija gaidījis, tāpēc pretestība bija vāja. Ja neskaita kādu kādu augstmani. Lai gan pats no ūdens nācis, šis kungs bija citādāks nekā uzbrucēji. Kad viņa karietei pietuvojās bezformīgs medūzveidīgs radījums, viņš to ārprātīgās dusmās saplosīja ar saviem varenajiem žokļiem un tūlīt pat no pustukla zivjcilvēka transformējās pievilcīgākā, elegantākā un kareivim piestāvošākā veidolā. Viņš bija piedalījies daudzos karos un, viņaprāt, vārgo radījumu uzbrukums savai personai šo tēlu aizvainoja vairāk nekā apkārt notiekošā asinspirts. Strauji kā zibens, viņš uzsāka frontālo pretuzbrukumu un tā bija diena, kad cilvēki pateicās viņam par savu atlikušo dzīvību saglābšanu.[..]

Ik pa laikam uzpeld šis uzskats, ka pastāv Labā un Ļaunā likums - no mums neatkarīgs un tikpat absolūts kā reizrēķins, to visi zina, tas ir nemainīgs un visiem vienāds. Es tam vienkārši nevaru piekrist un mani nedaudz kaitina, ka caur šo apvīļāto konceptu kāds mēģina pierādīt Dieva eksistenci. Morāle tomēr ir pārlieku sociāli-racionāls konstrukts, kas nebūt nav tik viennozīmīgs un neatkarīgs, lai to iekaltu platīna-irīdija bruņās.

Lai gan biju paspējis izvilties jau pirmajā Hobita daļā, inerces pēc tomēr aizgāju noskatīties arī otro, jo pat LOTR surogāts man liekas labāks par neko. Gāju ar apziņu un pieredzi no pirmās filmas, ka mītiskā un rūpīgi pārdomāta vēsma, kas plūda LOTR, būs pārmainīta uz prastāko un Holivudai atbilstošāko klišeju stilu. Kļūdījies nebiju (tiesa, otrā daļa ir labāka par pirmo un es labprāt noskatīšos arī trešo daļu).

Lietas, kurām tur nevajadzēja būt:

1) Viss Azoga stāsts. Autors varēja vismaz paņemt tēlu, kas grāmatā ap to laika posmu jau nav miris;

2) Legolas. Tas ir pārāk acīmredzami, ka viņš ir ielikts "skatītājiem patīk šis tēls" pēc. Legolas joprojām spēj visu un nekas viņam nesagādā problēmas. Tas LOTR pat iederējās labi, it sevišķi uz Gimli fona, bet šeit tikai paspilgtināja jau tā pārāk esošo standarta action filmas sajūtu. Man arī bija jāpaprasa vai Legolasa tēlotājs ir Orlando B., jo viņš ir kļuvis acīmredzami vecāks;

3) Romāns starp elfu un rūķi. Paredzēts klišejiskās auditorijas daļas izpatikšanai un pilnīgi neiederīgs sižetā;

4) Pārāk daudz trulu joku un action. Lielākais mīnuss, pat lielāks par nepārtrauktu oriģinālajā darbā neesošu lietu iekļaušanu. Citāts, kas apmēram apraksta manas domas: "I really wonder what the target audience is, because it feels like it's written for 15 year old boys. There are random action scenes every 10 minutes and 'funny' decapitations every 30." Katru reizi, kad kārtējais rūķis šļūca lejā pa trubu, tad izkrita bezdibenī, ieķērās metāla ķēdē utt., man gribējas patīt filmu uz priekšu. Tas gan to saīsinātu kādas 2x.

Bet īstenībā jau man ir vienkāršī žēl, ka tā latiņa kura reiz bija veidojot LOTR filmas ir pagriezta par 90 grādiem. Tas nav vienkārši citādāk - tas ir lētāk un bezgaumīgāk.

Izlasīju tvnet virsrakstu "Kanje sūdzas, ka viņam tikai divas «Grammy» nominācijas" un tad ilgi sev mēģināju iestāstīt, ka pasaule joprojām ir tāda kāda tā bija visu šo laiku un gaumes apokalipses netuvojas. Bet nu... nopietni? Kāpēc kaut kam, kam ar mūziku ir tikai pastarpināts sakars vispār pienākas kaut jelkāds apbalvojums, kas ir cēlāks par "Talsu vidusskolas nēģerāksts" titulu?

Un nobeigumam neliels dziļdomīgs citāts no Kanye West - Bound, kā ieskats viņa daiļradē:

I wanna fuck you hard on the sink
After that, give you something to drink
Step back, can't get spunk on the mink
I mean damn, what would Jeromey Romey Romey Rome think?

Maigas, smaidošas acis. Zilas. Vaigi, kas piesarkst, kad to īpašniece tiek uzrunāta. Vai tas vien nav iemesls lai biežāk ienāktu bibliotēkā?

Mājās norisinās cīņa ar relatīvo mitrumu. Asarojošie logi un pelējums lika iegādāties higrometru un pārliecināties, ka istabā gaisa mitrums svārstās 70-80% robežās. Nolādētie plastmasas logi, ar savu perfekto izolētību. Iegādājos gaisa sausinātāju, bet ar to komplektā nāk 45 db skaņa. Sāku apsvērt vēdināšanas iekārtas ietaisi logā, jo cauru diennakti ziemā logu es netaisos turēt atvērtu.

Dekadence.

[..]Mums patika spēlēties ar gaismu. Biezajos, samtainajos aizkaros bija neliela spraudziņa, caur kuru gaismas stars krita uz mūsu gultu. Mēs pārmaiņus gūlāmies tā priekšā un ļāvām izgaismoties atsevišķām ķermeņa daļām. Viņas stingrais, samtainais vēders. Apakšdelmi, uz kuriem esošās gaišās spalviņas iespīdējās, it kā nonākušas prožektoru gunīs. Melnie mati, kuri saules gaismā likās kā no šampūna reklāmas. Man nekad neapnika uz šīm lietām skatīties. Mēs mēdzām viens otru saskrāpēt vai sakost līdz asinīm un tad kā mazi bērni izbrīnīti laist ar pirkstiem pār jaunradītajām brūcēm. Viena vienīga asins lāse gaismas iemirdzēta slēpa sevī nebijušu skaistumu. Brīžiem es varēju zvērēt, ka nebūtu spējīgs nodarīt viņai ne vismazākās sāpes. Un tad no viņas izdabūt kliedzienu, lai jau nākošajā brīdī lūgtu piedošanu. Un man piedeva. Viņa bija nedaudz mazohiste. Un nedaudz jukusi. Un mēs abi bijām nedaudz amorāli. Bet tā bija vasara. Un dzīvei nebija jēgas. Varbūt tas to darīja tik saldu.[..]

Logs bija vaļā un aiz tā skanēja ūdens apmaiņas, starp zemi un debesīm, skaņa. Nedaudz izliecos un apskatīju kāda izskatās leja no desmitā stāva. Prāts sāka zīmēt apli uz asfalta, tad bultu, kas uz to norāda un uzrakstu: "šeit sākas nākošā dzīve". Cik vilinoši. Šie mazie, maģiskie dzīves momenti. Vienam tās ir sadragātas cerības un asiņu pleķis uz zemes. Citam tā ir iespēja.

In front of the throne and on each side of it there were four living things. [..] Day and night these living things never stop saying:

"Holy, holy, holy is the Lord God All-Powerfull. He always was, he is, and he is coming."

[..] And every time the living things do this, the 24 elders down bow before the One who sits on the throne. [..] The elders put their crowns before the throne and say:

"Our Lord and God! You are worthy to receive glory and honor and power. You made all things. Everything existed and was made because you wanted it."


Šo lasot, var saprast Sātanu. Dzīvot vienā platībā ar indivīdu, kuram vajag ko šādu, varētu būt samērā neizturami. Katrā ziņā, Bībele konceptam "dirsā līšana" ir iedevusi spārnus.

Tramvajs bija cilvēku pieblīvēts. Diena bija sutīga un pa logu spīdēja saule. Es stāvēju kājās. Blakus man bija nostājušies divi kropļi. Lielākais, šķiet, bija prātā atpalicis. Pēc skata viņš atgādināja ķengaraga vietējo, ar šķidrām, pienainām ūsiņām un negantu dvēseli. Gadi kādi 16. Kas attiecas uz otro, tad no paša sākuma es īsti nevarēju izprast viņa uzbūvi, jo uz mazā, deformētā ķermeņa (~1 m garumā) uzstutētajā milzīgajā galvā es nespēju saskatīt ne acis, ne arī muti. Tikai tad, kad tuklumā dziļi iegrimušās ačteles sāka lūkoties uz mani un turpat paslēptais šņukuriņš un mutes atvere sāka kustēties lai izdvestu vārdus, man kļuva skaidrs viņa maņas orgānu izvietojums. Viņš palūkojās uz mazuli, kas atradās netālu no mums, un maigā, baudkārā balsī paziņoja, ka vēloties tam izēst acis. Jo kamdēļ gan šim mazulim ir tik ļoti paveicies ar dzīvi, kamēr viņam nē? Es dzirdēju viņa balsī patiesas, sirsnīgas ilgas. Es iedomājos, kā viņš maigi palūdz māmiņai paturēt savās rokās viņas mazo un turpat, viņas acu priekšā, izgrauž sīkā redzokļus, notriecot savu tuklo zodu ar asinīm un acu gēlu.

Tikmēr lielākais bija paspējis aptīrīt manu somu un pēc izkāpšanas es secināju, ka ir pazudušas manas māju un riteņa atslēgas. Interesanti, ka tās bija nokabinātas no atslēgu saišķa, kamēr mazāk svarīgās atslēgas bija atstātas. Pēdējais, kas ienāca manā prātā - ja es ieraudzīšu šo mazo kropli savās mājās, pirmā vieta, kur duršu, būs viņa acis.

Amerika piekopj divas lietas, kuras man nepatīk. Fārenheita skala un, šodienas darba ietvaros, punkts kā decimālatdalītājs. Pēdējais, faktiski, ir arī akmens Eiropas lauciņā, jo šeit, pretēji Amerikai, spītīgi turas pie komata. Pat 50tajos, kad bija iespēja, nevarēja novienoties par vienotu nomenklatūru.

Šodien sevi no gultas es izcēlu 9:34. Izrādās, ka modinātājs tomēr nebija uzlikts uz 8:00, kas ir mans pēdējā laika ierastais celšanās laiks. Kombinācijā ar pavēlo vakardienas aiziešanu gulēt (pavēlo pēc maniem kritērijiem) tas nedaudz izjauca manus rīta plānus, jo diena sākās par 1:34 vēlāk, nekā es biju iecerējis.

Vakardien es biju Jelgavā uz Prāta Vētras filmkoncertu. Jāpaskaido vispirms, kamdēļ es tur vispār nokļuvu. Draudzenes māsa uz turieni bija dabūjusi kaudzi ar biļetēm un... tālāk jau nav jāskaidro. Tā nu es tur biju un visu koncertu veiksmīgi nogarlaikojos, diemžēl nesajuzdams ne kripatiņu no tām emocijām, ko es redzēju sev apkārt esošajos cilvēkos. Sēdēju un prātoju, kāpēc tā. Nu vispirms jau, Prāta Vētra ne tuvu nav mana mīļākā grupa, lai gan spēju novērtēt tās dalībnieku sasniegto. Tas gan tomēr nav viss. Sapratu arī (gan ne pirmo un ne pēdējo reizi), ka manī ir mehānisms, kas iedarbojas sajūtot pūļa emocijas un liek man noslēgt savējās. Diemžēl to ir grūti izslēgt un pūliņi no malas mani "iekustināt" rezultējas tikai asā naidā no manas puses. Sociālā nepiemērotība, kas rada dusmas uz sevi. Un vēl... tukšums. Vakara tukšums, kas gluži kā Bezgalīgajā Stāstā bija pārņēmis manu būtību. Pārejoša un uzejoša parādība, kuras uzrašanos nevar prognozēt, tikai pārciest. Vislabāk vienatnē atrodot to vienīgo lietu pasaulē, kas tajā brīdī var sniegt kaut kripatiņu baudījuma (to atrast nav viegli).

Šī bija laba diena skriešanai. +10 grādi nozīmē vienlaicīgi divas lietas. Ir pietiekami vēss un ir pietiekami silts. Laikam jāpiekrīt "kaut kam", ka īstais treniņš sākas tikai tad, ka paliek grūti. Ne vienmēr gan gribās turpināt, kad paliek grūti, bet ja izdodas sevi pārvarēt... tad pēc tam ir patīkama sajūta par paveikto.

"Smagnēji iekustējās preču vilciens. Grūsnais kaķis bija iekārtojies neraksturīgi neērtā vietā un darīja savas kastītes lietas. Starp sliežu ceļiem bija tiem paralēla truba, kura atradās kādus 10 cm virs zemes. Starp trubu un zemi atradās iepriekš minētais kaķis. Elpojot vakara auksto gaisu es vēros kaķa darbībās. Man bija vienaldzīgs notiekošais kaķa pasaulē, bet vismaz kustības skatīšana deva sajūtu, ka laiks mani attālina no stāvokļa kurā tobrīd atrados. Blakus izmisīgi sīca ar nātrija tvaikiem puspiesātinātā lampa. Aiz muguras ieņaudējās vēl viens kaķis, acīmredzot vēlēdamies pievienoties pirmajam. Es gaidīju vilcienu. Vēl 20 minūtes."

Ko es gribēju ar to visu pateikt? Īsti neko. Dažkārt dienasgrāmata tiešām ir un paliek tikai dienasgrāmata.

Manos sapņos sāk skanēt ezotēriskās notis. Dziedinoša gaisma un pravietiski vārdi. Dažam labam būtu ko par to bilst.

Toties harpiju pulciņš, kaut kur savā perēklī, gardi knābā mani.

Salīdzinājumam ar kādas personas ne tik senu ierakstu. Izrādās, ka vidējais statistiskais cilvēks uzskata, ka viņa inteliģence ir virs vidējā inteliģences līmeņa. Tāpat arī viņš uzskata, ka ir izskatīgāks par vidusmēru. Es arī neesmu nekad dzirdējis, ka kāds teiktu, ka viņa IQ ir vidējs. Parasti konkrētā cilvēka IQ ir "nedaudz virs vidējā". Ir viena grupa, kas uz šāda tipa jautājumiem gan atbild samērā precīzi. Respektīvi, esi ar vidēju vai zemu IQ un tā arī pasaki. Tie ir ar depresiju sirgstošie.

Tikko laboratorijā ienāca skaista meitene un ienākot pateica man "Labdien!". No manas puses pretī dotais "Labdien!" mani pašu uzjautrināja, jo tas tika izteikts tādā tonī, ka man atlika tikai vēl nosvilpties un zīmīgi piemiegt ar aci viņai.

"These are the things we dont deal in physics. There is a tall building. A standart physics problem. And object falls from the tall building. Object could be a person. So we dont ask: "why is this guy ending it all today?" We don't know and we can't deal with that. We just want to know when he is going to hit the ground. And with what speed."

Ramamurti Shankar, John Randolph Huffman Professor of Physics

Mēs klaiņojām pa dārziņu rajonu. Bija jau nakts. Pie vienas no mājām, kuru apjoza koka žogs, aiz žoga stāvēja vecenīte, kas vēlējās mūsu uzmanību. Tā piedāvāja palikt savā mājā. Viņa kaunējās no savas sejas un slēpa to, jo uz tās nebija palicis vairs neviens miesas gabaliņš. Kad mēs gājām iekšā mājā viņa laimīgi aizklaiņoja prom. Mēs palikām otrajā stāvā, ar skatu uz trepēm, kas ved uz leju un no kurām var redzēt pirmo stāvu un ieejas durvis. Pirmajā stāvā spēlējās zīdaiņi, kuri inscinēja slepkavības ainu, kurai beidzoties tie izgaisa. Mēs nodarbojāmies ar seksu. Tā laikā es ieturēju pozīciju lai vienmēr redzētu trepes, jo kaut kas vedināja neuzticēties šai mājai. Mēs sevī pateicāmies par nakstmājām.

Jo vairāk es par to domāju, jo grūtāk man ir saprast kā var pastāvēt tik plaša duālistu populācija. Instinktīvi grūti. Nav nekādas vairāk vai mazāk loģiskas argumentācijas dvēseles, kā no ķermeņa atsevišķi spējīgas pastāvēt vienības, esamībai. Pat ja to apskata tādas loģikas ietvaros, kura pieņem par pastāvošām auras parādības, fizisku objektu iespaidošanu ar domu spēku un citas lietas, par kurām informē Rēriha grāmatnīca. Tiesa gan, pats šis koncepts uzreiz rada dažādas interesantas spekulācijas, ja tam uz mirkli piekrīt un mēģina ar to operēt. Jo ja samērā neapšaubāms ir novērojums, ka dvēsele un ķermenis ir kaut kādā veidā saistīti (tuvināti vai attālināti) un ka lietas, kas tiek uztvertas caur otro, aiziet līdz pirmajai, tad kas notiek ķermenim izbeidzoties? Vai dvēsele paliek nemainīga pēc ķermeņa nāves, vai arī tā cieš no tās? Tā paliek dzīva, bet vai uz mūžīgiem laikiem vai varbūt uz kādu konkrētu laika posmu? Vai tā vispār paliek dzīva? Ir diezgan idealizēti domāt par dvēseli kā kaut ko pilnīgi neatkarīgu un ķermenī iesprostotu. Varbūt sliktākajā gadījumā līdz ar ķermeņa nāvi tiek zaudētas visas sensorās spējas un paliek tikai apziņa un milzīgs tukšums? Protams, varbūt tiešām pēc nāves dvēsele atbrīvojas no savas kūniņas, ar kuras palīdzību tā ir izgājusi dzīves bērnudārzu un var dzīvot pasaulē, kurā tās īpašnieks vienmēr ir vēlējies nokļūt dzīves laikā. Te gan ir jāņem vērā, cik ļoti mūsu vēlmes iespaido fiziskais ķermenis. Pārāk zems attiecīgu ķīmisko mediātoru līmenis organismā un sekss vairāk neradīs ieinteresētību. Kā tur bija ar tām n-jaunavām pēcnāves dzīvē? Nav ķermenis, ergo, nav ķīmijas, ergo, nav seksuālās dziņas, ergo, jaunavas zaudē savu sākotnējo vērtību? Vai zaudējot fiziskā ķermeņa instinktīvās, gēnu allēlēs ierakstītās un ar hormoniem un neiromediātoriem iespaidotās vēlmes un rīcību, vispār paliek kaut kas pāri, kas neļauj palikt par bezdzīves dziņas novērotāju? Pēdējais gan attiecas ne tikai uz dvēseles jautājumu, bet nu, laikam jāiet gulēt.