chrono -

Šodien sevi no gultas es izcēlu 9:34. Izrādās, ka modinātājs tomēr nebija uzlikts uz 8:00, kas ir mans pēdējā laika ierastais celšanās laiks. Kombinācijā ar pavēlo vakardienas aiziešanu gulēt (pavēlo pēc maniem kritērijiem) tas nedaudz izjauca manus rīta plānus, jo diena sākās par 1:34 vēlāk, nekā es biju iecerējis.

Vakardien es biju Jelgavā uz Prāta Vētras filmkoncertu. Jāpaskaido vispirms, kamdēļ es tur vispār nokļuvu. Draudzenes māsa uz turieni bija dabūjusi kaudzi ar biļetēm un... tālāk jau nav jāskaidro. Tā nu es tur biju un visu koncertu veiksmīgi nogarlaikojos, diemžēl nesajuzdams ne kripatiņu no tām emocijām, ko es redzēju sev apkārt esošajos cilvēkos. Sēdēju un prātoju, kāpēc tā. Nu vispirms jau, Prāta Vētra ne tuvu nav mana mīļākā grupa, lai gan spēju novērtēt tās dalībnieku sasniegto. Tas gan tomēr nav viss. Sapratu arī (gan ne pirmo un ne pēdējo reizi), ka manī ir mehānisms, kas iedarbojas sajūtot pūļa emocijas un liek man noslēgt savējās. Diemžēl to ir grūti izslēgt un pūliņi no malas mani "iekustināt" rezultējas tikai asā naidā no manas puses. Sociālā nepiemērotība, kas rada dusmas uz sevi. Un vēl... tukšums. Vakara tukšums, kas gluži kā Bezgalīgajā Stāstā bija pārņēmis manu būtību. Pārejoša un uzejoša parādība, kuras uzrašanos nevar prognozēt, tikai pārciest. Vislabāk vienatnē atrodot to vienīgo lietu pasaulē, kas tajā brīdī var sniegt kaut kripatiņu baudījuma (to atrast nav viegli).

Šī bija laba diena skriešanai. +10 grādi nozīmē vienlaicīgi divas lietas. Ir pietiekami vēss un ir pietiekami silts. Laikam jāpiekrīt "kaut kam", ka īstais treniņš sākas tikai tad, ka paliek grūti. Ne vienmēr gan gribās turpināt, kad paliek grūti, bet ja izdodas sevi pārvarēt... tad pēc tam ir patīkama sajūta par paveikto.

"Smagnēji iekustējās preču vilciens. Grūsnais kaķis bija iekārtojies neraksturīgi neērtā vietā un darīja savas kastītes lietas. Starp sliežu ceļiem bija tiem paralēla truba, kura atradās kādus 10 cm virs zemes. Starp trubu un zemi atradās iepriekš minētais kaķis. Elpojot vakara auksto gaisu es vēros kaķa darbībās. Man bija vienaldzīgs notiekošais kaķa pasaulē, bet vismaz kustības skatīšana deva sajūtu, ka laiks mani attālina no stāvokļa kurā tobrīd atrados. Blakus izmisīgi sīca ar nātrija tvaikiem puspiesātinātā lampa. Aiz muguras ieņaudējās vēl viens kaķis, acīmredzot vēlēdamies pievienoties pirmajam. Es gaidīju vilcienu. Vēl 20 minūtes."

Ko es gribēju ar to visu pateikt? Īsti neko. Dažkārt dienasgrāmata tiešām ir un paliek tikai dienasgrāmata.