[entries|friends|calendar]

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[30 Apr 2017|06:58am]
Ārpus telpām izgāju vienīgi, lai pārliecinātos, ka bāka ir pilna un angāra priekša strādnieku neaizdirsta. Visu nakti, negribēdams neko citu, lasīju iesākto grāmatu, ik pa laikam lamājot korektori, kuras vārds nekaunīgi ierakstīts ceturtajā lappusē.

Tagad droši vien pienāktos izgulēties līdz dienvidum vai ilgāk, kā nu sanāks. Lai gan gaisma iedarbojas stimulējoši un reizēm es brīnos, kur pazūd visa miegainība, tai strauji gūstot dominanci šajās stundās.
post comment

[29 Apr 2017|11:58pm]
Pāri plūstošs Nekas.

Mēs tur Pļavniekos vakar sēdējām, un es teicu, paskaties, tie pašapmierinātie, vēderainie ģimeņu tēvi ar savām bābām un činkstošajām, riebīgajām atvasēm, piesmirdis gaiss te ir ne tikai fiziskā nozīmē, man metas nelabi no visas šīs murdēšanas, ņirboņas, vecas eļļas un parfīmu smakas, ej dirst, es te negribu, lasamies prom, man gribas gulēt, nē. Tu runā pilnīgu hujņu, viņš tā arī pateica, es zinu, ka man nav pilns rublis pat skaidrā, kur nu vēl tad, ja esmu neizgulējies un izdzēris nezincikalus, tad var tikai apriet un nodirst pilnīgi visu, ko ieraugi, no brīvas gribas aizmirstot, kas pats tu tāds esi. Nospļaudīt, izsmiet, sabradāt un nolādēt ļurdzīgo pasauli, kurā pats esmu iesēdies.

Bļec.
4 comments|post comment

[29 Apr 2017|09:27pm]
Es pat īsti tagad nezinu, ko darīt.

Varbūt piedrāzt sāpošo muguru un braukt prom un aprakt šīs brīvdienas jau tagad. Labs ceļavējš būs tikai rītvakar, tāpēc ar sabiedrisko. Kāda starpība, būt šeit vai tur.

Pastaigājoties pētīju apkārtni, te ir ļoti interesanti.
post comment

[29 Apr 2017|05:58pm]
[ music | Cherche-Lune ]

Patiešām, vakar interesanti bija tikai pašā, pašā sākumā, un tā doma par braukšanu uz Rīgu varbūt kaut kā nebija līdz galam izdomāta.
Enerģijas šodien man vairs nav. Cik tur bija, divas nedēļas, ja, laikam. Pohmeļa murgi izmurgoti jau šonakt un vēl mazliet pa dienu, viss aizturētais, sakrātais un neizgulētais miegs paģērējis to, ka tikai tagad esmu pamodies un pamazām no tā visa atjēdzos. Vismaz palikušas divas, nevis viena izmantojama 'sarkanā' diena; mierinu sevi, ka vismaz šoreiz neesmu bijis tas, kurš iztērē visu naudu.

Kaut kāda zaļā mētelī kapucē ievīstījusies un jauna, bet ar kupri iet pa trotuāru vispirms vienā virzienā, tad atpakaļ. Lietus laikam beidzies. Es izmazgāšu matus un aiziešu pēc cigaretēm.

post comment

[27 Apr 2017|10:14pm]
[ music | violet tears ]

Sēdēju un visu iespējami čakli pierakstīju, leksika jau turas galvā, es saprotu, kas tas ir un kur tas atrodas, un vairs nav tā reize tur pirms mēneša vai diviem, kad izmisīgi centos neskatīties uz priekšu, tā cerot, ka neviens nepamanīs, ka esmu neizgulējies un ar drausmīgām paģirām, neskūtajā, novadējušajā ģīmī tas viss labi redzams droši vien, bet skatienā vēl vairāk.
Man tā vien gribējās šodien izdzert nastoikas ceturtdaļu, kas palikusi no iepriekšējā bujāņa un laideni braukt uz māju pusi, izguļoties ciešāk, kā parasti, bet es pārāk labi sevi pazīstu, lai zinātu, ka pa ceļam netīšām gadīsies veikals un nākošā pudele izjauks manus vakara, ja ne vēl rītdienas plānus.

post comment

[27 Apr 2017|08:25pm]
[ music | arcana ]

Diena skaisti izplēn, piezvanīja paziņa, un teica, kāpēc braukt tagad, jo pēc pusstundas tik un tā būs tumšs, brauksim vēlāk, aizvedīšu. Bija vēl tik gaišs, ka neticēju, iekams neuzzināju, cik pulkstenis.

Kafijai uz beigām uzradās spirta piegarša, kaut kāds savāds ožas/garšas gļuks.

Iepriekšējās nakts bezmiegs mazliet aizgulēts, varbūt pat pārāk daudz; ka tik nesanāk tā, ka nākošo reizi gultā iezvelšos vien pēc diennakts.

post comment

[26 Apr 2017|09:15pm]
[ music | Daemonia Nymphe ]

Atbraucis paziņa, tas viss ir ļoti jauki, kaut rīt joprojām nevarēšu atdot piesolīto, arvien atliekot to, kas līdz šim it kā bijis lieki. Var jau būt, ka īpaši steidzami tas nav vajadzīgs joprojām.
Nn. cut. joprojām ir kaut kas mistisks un neieraugāms.
Grāmatplauktā pirmā trofeja. Mans minējums nebija sevišķi tālu no delfīna.
Turpat arī ievietota Santosas grāmata.
It kā laiks nākošajai, tai, kuru biju iesācis pirms tam. Varbūt mazāk episma un lamuvārdu, bet vismaz ne no tik tālām zemēm, kā autora izcelsmes, tā darbības vietas ziņā.
Vai varbūt pieķerties Amazones pasūtījumam, par kuru beidzot izdevies samaksāt un nav kauns uz to skatīties vai atvērt. Tikai tad būtu jāizslēdz mūzika, bet tā ir kaut kas jaunatklāts un turklāt tāds, kas iepaticies jau pirmajā setā.

post comment

[25 Apr 2017|04:42pm]
Kamēr lija normāls lietus, bija tik interesanti, jo visi vilkās garām, noslēpušies savās kapucēs un lietussargu pavēderēs, steiga un blīvais ūdens lāsmojums neļāva raudzīties nekur, kā vienīgi uz ceļu zem kājām. Tā, it kā nebūtu nekā pa labi, pa kreisi, tā, it kā nebūtu šī varbūtējā vērotāja stikla otrā pusē. Autobusu un mašīnu stikli aizvilkušies ar matējumu. Tikai lāses un pelēcība, un intensitāte.
post comment

[25 Apr 2017|03:03pm]
[ music | Black tape/Halo star ]

Šodiena, šodiena.
Patlaban klausos 2011./2012 ziemas mūziku, šķiet, esmu izrēķinājis pareizi. Pārāk senus ierakstus lasot, reizēm nākas pamatīgi piedomāt, ko es tur esmu gribējis teikt. Varētu rakstīt nedaudz brīvāk, bet man kaut kā nesanāk. Piedzīvotais reducējas impresionistiskos emociju uzsviedumos, reālu personu vārdi - līdz vārdu vai pat tikai iesauku pirmajiem burtiem. Demaskētu patiesību vairāk pacieš papīrs. Diemžēl ne viss no tā ir šeit, tagadējā dzīvesvietā.

Slapjie, nule kā izmazgātie, bet tomēr joprojām raksturīgiem traipiem vietām klātie kankari atradās uz vannas, kad tai tika dota svētība. Man par to drīzāk nāk smiekli, nevis uzmācas neērtības un vainas sajūta. Es nesaprotu, no kuras manas būtības pieputējušās atvilktnes izlien tieksme uz zaimošanu, tas nav nekas tāds, ko vajadzētu attīstīt vai pat pieļaut; ar prātu it kā apzinos šo bērnišķīgumu un no vienaudžiem savulaik pieaudzēto protesta pozu, tomēr kaut kas vienmēr sadumpojas, un es nespēju noslēpt nedz nikno mirkli, ko uzmetu tam vai citam Piederošajam, nedz reizēm pat šo savu īgnumu.
Lai nu paliek.

Pēdējais konspekts no visa komplekta beidzot pievākts mājās, pamazām jāmaļās uz priekšu, jo pagājusi jau trešā daļa termiņa. Ir labs iemesls tieši šodien to darīt, šodien, kad nekas cits īsti nav iespējams nedz materiālo, nedz laika apstākļu dēļ.

post comment

[25 Apr 2017|10:35am]
Cigarešu dūmu pielocītā istabā stundas aizkūp nesaprotamā ātrumā šajās L. M. Santosas lappusēs, kopš man vairs nav atskaņotāja, brāļu, brīvā laika, kopš man izlīšana nakts oranžajās ielās, kas reiz būtu bijusi bauda, vairs nedod neko no tā dīvainā prieka.
4 comments|post comment

[23 Apr 2017|11:31pm]
Tā vietā, lai gluži kā vakar, dotos vienkārši izvēdināt savus tarakānus un visu dienu skatītās ainas, spontāni izlēmu doties mājup. Kāda gan jēga dirnēt līdz trijiem četriem (jo vakar aizmigu tieši ap šo laiku, lai pēcāk normāli izgulētos), pēc tam, kad es būtu nonācis atpakaļ, nedz māja būtu izkurināta, nedz laiks kaut cik atpūsties pirms nākošā cēliena citur.
Vilcienu pēdējā brīdī redzēju pienākam stacijā; pēc neilgas svārstīšanās nolēmu nedoties uz četrus kilometrus attālo nākošo pieturu, lai tur sagaidītu pēdējo. Autobusā tomēr gaismas bija diezgan.

Šķiet, sāku izveseļoties pavisam.

Kopš pēdējās atzīmes nedēļa. Pagaidām gan tas nav nekas īpašs.

Dozimetrs mēms. Ceru, ka pie vainas tikai barošanas elements.

Biju pavisam neaizdomājies, ka tur iekšā atrodas arī plastmasas tara; pēc brīža sprakšķi, liesmas, pa gaisu lidojoši sūdi.
post comment

[23 Apr 2017|01:54am]
Četras stundas pa mežiem, purviem, vientuļiem ceļiem un mazliet pa pilsētu. Rēķināju, ka to varēju atļauties regulāri tikai kaut kad 2015. gada laikā. Pēc tam kopmītnes ar režīmu, tad Rīga, arī joprojām, bet šajās brīvdienās esmu izlauzies ārpus tās.
Ievēroju, ka it kā esmu atradinājies no iešanas tumsā, bet varbūt tā ir tikai tāda neiroze, ka kaut kas noteikti ir mainījies. Kaut gan kāds tur brīnums..
Nē, līdz galam es neesmu vēl pieradis būt rīdzinieks, un tāds varbūt pat negribu kļūt. Lai gan drīzāk ir tā, ka par tādu nekad nekļūšu, jo neesmu tur ne dzimis, ne audzis.
_

Cilvēku bāšanās tālāk par to, ko jau dabūjuši, liekas pretīga, var jau būt, ka es tiem šķitu nelaipns, lai domā, ko grib. Es tikai izpildīju savu svarīgu pienākumu, un viss. Tā kundzīte gan šķita kaut kur tā kā redzēta.
_

Elektrovilciena vadu sanēšana, zuzināšana, sisināšana vējā.
post comment

[22 Apr 2017|10:32am]
Debīlā dienasgaisma uzskata, ka man vairs nav jāguļ, kaut joprojām jūtos neizgulējies un pūčains, jo līdz četriem nenāca miegs un es pārmaiņus ēdu, smēķēju, lasīju, mēģināju gulēt.
Nu labi, aizslaucīšu šīs nožēlojamās savārguma paliekas ar trīskarošu kafiju un pisīšu prom.
Kad saņemšu nākošo algu, beidzot iegādāšos pūču aizkarus.
post comment

[21 Apr 2017|09:31pm]
Sliktāk nepaliek.
Droši vien tas nozīmē, ka brīvdienas varēšu izmantot, kā paredzējis, vienīgi laiku sola samērā lietainu.
Darbā iesākto grāmatu aizmirsu, bet tās vietā nopirku citu - pāršķirstot pretī versmojoši plosoša, eksplozīva valoda, arī dialogu maz un tikai vietām.
Māja ir izkurināta, telpā ir pietiekami silts, lai darītu visu, ko vien vēlos bez biezākas drēbju kārtas.

Atceļā uz Deglava tilta manā velosipēdā, kas iznira no kāpņu šķirbas, gandrīz ietriecās kāds cits, bet tikai gandrīz.
"Следи за собой, будь осторожен" Vienmēr šie piedziedājuma vārdi manā galvā, kā mantra, gan uz ceļa, gan visur citur. Droši vien arī tas nepalīdzēs-
kad kādā nezināmā brīdī varbūt pienāks un notiks Gadījums, bet tad būs ērtāk vainot to, nevis sevi.

Dažreiz kaut kā tā notiek, un viss.
post comment

[21 Apr 2017|10:33am]
Varētu pagatavot dabīgo kafiju, bet man bail, ka pēc tik ilgas minētā dzēriena nelietošanas pauzes man var iestāties mānija. Varbūt nebūtu tik traki, ja pašlaik neslimotu un nebūtu nepieciešamības dzīvot tā mierīgi.
post comment

[20 Apr 2017|10:07pm]
Rīt jāstrādā tikai dienas otrajā pusē. Sāku ārstēties no saasinājuma, uz ko mani gandrīz piespieda. Nu, labi. Klepus pagaidām novākts ar kodeīnu, kā darbosies viss pārējais, rādīs turpmākās dienas.
Grāmata par pavļikiem morozoviem izrādījās slikti iekuri, pat tik slikti, ka nekas joprojām nedeg, kaut pelni it kā izvākti.
Kopš lielāko algas daļu nodzēru un iztērēju par maukām, vakariņas nākas gatavot mājās un pusdienās ņemt līdzi rupjmaizi un kefīru.
post comment

[20 Apr 2017|02:23pm]
Aizvadītā nakts. Par ko es domāju? Par vēstuli. Vai par tās liekvārdību un bezjēdzīgumu. Par to, ka klepus mitējas šajā brīdī, par to, ka viss uz brīdi iztīrās un lienošais process apstājas pats no sevis, par
Par ko vēl? Tas viss ir tikai teorijā.
Ja es vēlreiz spētu to visu atcerēties, bet gaismas, cilvēku un rutīnas ieraduma radītais troksnis aizklāj to visu.
Bet visvairāk mani interesē, kas īsti ir šis atbrīvojums un kāpēc tam ir tādas sekas.
Varbūt tad, ja nebūtu visa šī trokšņa - pietiekami ilgi - es beidzot nokļūtu līdz kodolam un rīcībai.
Mentāli traucējumi. Vai tomēr varbūt nē?
post comment

[19 Apr 2017|09:57pm]
Izskatās, tur bez kādas sevišķas ņemšanās var visu salikt pa taisno ziemas krājumos, vienīgi dati no papīra jāpārraksta usb stiķī.
Tā citādi man ir sekundāras galvassāpes, primārs nogurums un žēlums par to, ka tomēr nepaņēmu līdzi savu biezo šalli.
post comment

[19 Apr 2017|12:01pm]
Izejot ārā ar nolūku pasildīties skopi siltajā saulītē, pavērot zilās debesis uz neizplaukušu koku fona, es saprotu, ka tas ir pelēkais žogs ar zemes kukuržņiem fonā un garāmejošo kurpju purngali, uz ko skatos. Nekas vairāk mani neinteresē, šī diena nemainās, es esmu miris; vēlāk nosnaužos apmēram trīs stundas, kuru laikā atkal esmu ārā, ne pārāk tālu, tepat pagalmā, ausīs ieskanas klusa mūzika, tā ir arcana, mēģinot sīkāk ieklausīties nošu secībā, rodas tādi kā trokšņi un traucējumi, protams, jo smadzeņu ceļos palicis tikai nospiedums, nevis partitūra; tās bija divas dziesmas. Pēc tam teātra 'karpatu mežs'; nu jau skaņa izmainījusies vēl vairāk. Dzeltenās ēkas nemaz nez kāpēc nav, toties tas paaugstinājums ir, turklāt tāds kā mežains, kokiem un krūmiem apaudzis. Pie kanāla vecas, resnas liepas, starp tām slīpi uz zemi nostieptas zeltainas stīgas, kas neļauj zem tām pārlieku ātri pārvietoties.
Man vajag kādas pārmaiņas, es jūtos esam kādā no nedzīves formām jau pārāk ilgi. Šeit laiks rit mierīgi, tomēr tie varētu būt arī rēgi, ne cilvēki, visi tie, ar ko man dažreiz jāstrādā. Drīzāk gan priekš viņiem esmu tikai rēgs.
post comment

[18 Apr 2017|10:15pm]
Beidzot vēstule, kura atrisinās līdzšinējo nepatīkamo situāciju; norādīts precīzs konta numurs un viss pārējais, laiks ir līdz 22.IV. Rīt ieiešu savā vietējā bankā. kur droši vien par to vēl paprasīs piemaksu, bet nu tā lieta beidzot būs nokārtota.
Internetbankā nevaru nomainīt savu telefona numuru; kaut kāds gļuks ar pirmo trīs ciparu ievadi apstiprinājumam, tur tā lodziņa vienkārši nebija.

Aizgāju pēc cigaretēm, jo man ļoti patīk klepot, skan krievu mūzika, māja ir piekārtota un pārkurināta un pēdējā piesviedrētā gultas veļa izmazgāta un izlikta kārties.
Kārties, pakārties, uzkārties, nokārties, atkārties, pārkārties, aizkārties.

Чёсукабля, rīt jau trešdiena.

Visas manas datora dienasgrāmatas līdz ar failiem uz tā ir pazudušas, palikušas tikai šī, un kas ir papīrveida, bet es vairs neticu, ka izdzīvos nedz viena, nedz otra. Un kam un kāpēc tas pat būtu vajadzīgs.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]