|
[05 Jun 2017|11:26am] |
Uz komplimentu par labās omas iedvesto labo izskatu tika atbildēts, ka tas ir dēļ organisma attīrīšanas. Es nepieminēju, ka attīrīšanas process ir bijis nevis aktīvs, bet pasīvs, taču šādos nevajadzīgos sīkumos iegrimt nav nedz vēlams, nedz vajadzīgs. Es jūtos labi, un pie tā arī paliksim.
Vēl divdesmit piecas dienas līdz atvaļinājumam.
Mazāk, kā trīs ned. līdz jāņusvētkiem.
Un mani nedaudz izbrīna, ka krāsns jāiekurina vēl ceturtā jūnija vakarā, bet tā nu tas ir.
|
|
|
[04 Jun 2017|10:21pm] |
| [ |
music |
| |
Daemonia Nymphe |
] |
Mājās auksti, kaut kādi piderasi aizkrāmējuši manam šķūnim priekšā savus jobanos dēļus, pie pēdējām naudas paliekām atskāršu, cik nekaunīgas cenas patiesībā ir vistuvāk mājai esošajā, nožēlojamajā, smirdošajā bodītē, ir aizmirsts, ka ir taču vēl jāmazgā drēbes, esmu dusmīgs par šiem un visiem citiem sīkumiem kopā, es zinu, tas pāries, bet papriekš vajag par to uzrakstīt un beidzot sākt kaut ko darīt pa māju, lai nenāktos par to visu domāt atkal un no jauna.
|
|
|
[04 Jun 2017|07:00pm] |
|
Atkal atskāršu, cik ļoti man patīk vērot aizmigušu cilvēku sejas. Viss vaigu saspringums ir atslābis; nav atvērto, dzīvo, zibšņojošo acu, tās un visa pārējā seja ir kaut kas pilnīgi pretišķīgs viens otram. Es varu rūpīgi izpētīt antropometriskās proporcijas, rētas, asimetriju, matu sakārtojumu. Nezinu, kāpēc tas liekas tik interesanti. Laikam ikdienā reti nākas cilvēkus redzēt aizmigušus. Vai mirušus (nesen). Kaut gan.. Nē, vispār nē. Visās miroņu sejās ir kaut kas pārāk līdzīgs, un tā ir nāve, nāve, kas pārmāc visu, visu pārējo, tā ir dominanta, bet dzīvajo sejās tādas dominances nav. Nav tā nāve miegamāsa, miegs ir savādāka, kailāka, neapzinātāka, bet esības, nevis nebūtības forma.
|
|
|
[04 Jun 2017|01:05pm] |
Atkal līdz rīta cēlienam sanāca palasīt, tik labi izplīsās, būs jādomā par guļammēbeles maiņu jaunajās mājās.
Tūlīt atkal uz galvas iekšā tajā nekad-nav-laika zaņķī. Vēl tikai jāizdomā, šovakar doties vai tomēr no rīta, bet labi, droši vien labāk šovakar, naktsmiega laiks pārbīdīts kaut kur uz rīta cēlienu un tā būs ērtāk.
Mana dzīve ir ļoti vienkārša un piezemēta. Un man pie dirsas par visu to murdēšanu un vārīšanos apkārt.
|
|
|
[03 Jun 2017|08:31pm] |
Par laimi, ar gadiem esmu iemācījies ilgi neturēt aizvainojumu, uzlikt mīksto un pievērsties saviem darbiem; kopš pēdējās epizodes pagājusi labi, ja pusstunda, es saprotu, ka neesmu tas, kurš pelnījis sevišķu pretimnākšanu un cita veida izturēšanos kā provocējošu, bet reizēm paliek mazdrusciņ skumji, ja tā padomā, ka citiem ir citādāk. Nu labi, sūds ar tiem citiem,
bet es atradu savas dienasgrāmatas, ko uzskatīju jau par zudušām esam.
Lietas ļoti labi es protu noslēpt arī no sevis, un tur iekšā vēl kaut kas no dzejoļiem, tas tur viss, kas uz beigām bija un varbūt pats labākais no tā.
|
|
|
[02 Jun 2017|11:08pm] |
|
Pēdējie kilometri. Miegojos un klausos pagājušogad iecienīto mūziku. Varbūt vajadzētu piezvanīt un pavēstīt, ka vispār braucu uz vecajām mājām. Lai gan varbūt labāk nē, savādāk tur būs ņemšanās par vecajiem grēkiem, un es gribu sagādāt negaidītu pārsteigumu, vismaz reizi pusgadā uz turieni aizbraucot skaidrā.
Palikusi vēl viena brūnaļa, varēšu pa ceļam uzvilkt. uz kājām drusku tulznas, bet, ja neiet pārāk ātri, netraucē un es pie sāpēm tik un tā ātri pierodu.
Vēl par to mūziku. Aizdomājos, šķirstoties pa cibas sarakstiem.
Esmu ļoti vērsts uz to, ko esmu atradis pats, neuzskatu citu subjektu muzikālo gaumi par sevišķi pareizu un jebkādā veidā sev piemērotu; diezgan reti sanāk sasēņot kaut ko jaunu un labu, turklāt pat īpaši necenšos to darīt.
Mani mazliet izbrīna, ka ir cilvēki, kas teju katru nedēļu atrod kaut ko iepriekš nedzirdētu un priekš sevis interesantu.
|
|
|
[02 Jun 2017|06:11pm] |
|
Šoreiz es esmu tas, kurš uzskrējis sēklim nikotīna jūrā uz atkarības kuģa. Pēc darba paņemšu brūnaļas stacijā vai narvesenā. Saskaitīju, kas tur pāri palicis, nu vot, divām noteikti jāsanāk, droši vien trešajai pietrūks pāris kapeikas..nezinu īsti, cik tagad maksā.
|
|
|
[02 Jun 2017|04:43pm] |
Ar nelielu pārtraukumu gulēju no septiņiem vakarā līdz teju vienpadsmitiem rītā. Pilns murgu un sapņu komplekts trijos cēlienos. Pēdējais jau bija visai loģisks un sakārtots un kaut kas tur par eneagrammām (pēc pamošanās paskatījos, kas tas tāds īsti ir), ezoterisku cīņu ar iepriekšējā cēlienā figurējošajām būtnēm, es redzēju sevi ar vispirms melniem, tad - sarkaniem matiem līdz jostasvietai kā mācekli pie kaut kāda cilvēka.
Pirmajā cēlienā pat izdevās apzināties šo atrašanos viņpus. Tuvojoties miega stāvoklim, vienlaikus nepieļaujot apziņas disociāciju un ar visu gribasspēku cenšoties it kā iegremdēt savu būtību zem ūdens straumes, tas kaut kā sanāca. Diemžēl šis pirmais cēliens bija arī vishaotiskākais, murgainākais un it kā tāds baiļu pārbaudījums. Es apzinājos, ka tas, ko redzu, patiesībā ir tikai fikcija, bet galu galā tas viss apnika un uzniru realitātē, gan ne bez piepūles.
Par šodienas nēsāšanos un staipīšanos būšot viena brīva diena. Tā visa sviedrēšanās tomēr atnes tādu patīkamu sajūtu, jā, laikam man drusku patīk sevi nodzīt.
Ceru arī, ka atslēgas nekur nav nomainītas un kāda tāla nama dzīvokļa istabas rakstāmgalda atvilktnē būs tur pasen atstātais, pēc kā, atklāti sakot, arī braucu.
Vakarā varbūt un droši vien paspēšu ieiet mājās arī pēc aparāta ar visu statīvu. Laika būs divas pilnas dienas.
Domāju, ko darīt ar to, kas saaudzis uz ģīmja, vairāk gan slinkuma, kā citu iemeslu dēļ.
|
|
|
[01 Jun 2017|11:31am] |
|
Var jau to saprast, ka cilvēks ņem un pazūd, pieņemsim, vēstule bija tāda, kas papīra un nomaldījās. Es nesaku, ka tur vēl kaut kas bija sakāms. Bet atbildēt arī, lai atvadītos, vienmēr ir pieklājīgi.
|
|
|
[01 Jun 2017|06:12am] |
Toksiski oranža, dūmakaina austrumu pamale, mazliet žēl, ka tā palikusi vien manā atmiņā, vēl tikai brīdi vēlāk jau ierastā rīta pelēcība, mākoņi noskrējuši, mašīnu maz, līdz darbam vēl trīs stundas, nē, neiešu es uz bieti, var tuvāk, kāpēc ne.
Gremošanas sistēma atsākusi darboties, saldējums caur Vārnudārzu atpakaļ nākot, pēc kaut kā arī garšo; līdz algai nožēlojami desmit eiro, no mēneša uz mēnesi nekas daudz nemainās, varbūt tikai gads kalendārā.
Savādākā kārtā es droši vien te vairs nerakstītu.
Cojs un citi zvēri beiguši drillēties uz riņķi, telpas klusumā un rīta pilsētas ainās un skaņās laiks plūst kontrolējami, es jūtu piepešu vajadzību kaut ko iesākt ar visu šo bezjēdzīgo bardaku mājās, lai brīdī, kad pametīšu šo vietu, dodoties dienas gaitās, doma par atgriešanos atpakaļ neiedvestu izmisīgu un apkaunojoši nožēlojamu sajūtu.
|
|
|
[01 Jun 2017|12:42am] |
|
Labs laiks. Varētu pievākt kameru un pavazāties, aizmigt šonakt tāpat nesanāks. Labāk nemaz, kā vienu divas stundas.
Šodien interesants eksemplārs. Viss iespējamais tetovējumu spektrs, tikai tagad tā pa īstam varēja novērtēt. Dekapitēts un ievīstīts gaida savu zvaigžņu stundu nākamnedēļ.
Iekārta salabota, paldies U. Nezinu, ko es bez viņa iesāktu, droši vien biežāk dzīvotu bez datora.
|
|
|
[31 May 2017|02:57pm] |
Nauda nodzerta, personīgais dators neslēdzas iekšā, peregaru droši vien jūt ikviens, izņemot mani.
Un vēl priekšā ir visa šī diena.
|
|
|
[28 May 2017|09:05am] |
Briļļāni atradās. Pagultē.
Vēl joprojām jūtos ne sevišķi izgulējies, bet vismaz sasodīti priecīgs.
|
|
|
[27 May 2017|08:19am] |
|
"A piece of Finland".
Caur un cauri tā ir diršana, bet labs.
Šorīt pamodos un izlamājos pa trīs stāviem. Brilles, bļec, pazudušas, es pat nezinu, kur tās lai meklē; es labi zinu, ka atpakaļceļā nekur nežāvos, es labi zinu, ka tās tā vienkārši nozaudēt nav iespējams; pār visu to smērējas Likteņa Sūdainais Pirksts, kas iekš visa izsmērē arī visus apgalvojumus par augstākminēto. Es nesaku, ka neesmu savu ģerģeli izšķaidījis kaut kur pret koku saknēm vai ķieģeļiem, es cepjos par to, ka šis ļoti svarīgais moments neparādās manā atmiņā. tam tur vajadzēja būt.
Uz sejas nav rētu.
It kā vakar aizgāju 'mājās' normāli, neraugoties uz izdzerto litru.
Kāda bļet jēga no tā visa.
|
|
|
[26 May 2017|01:36pm] |
Pie reizes ar jauno klaviatūru dabūju atpakaļ arī daļu mūzikas, un, pats galvenais, visas vecās, gada laikā saklikotās bildes. Es tās biju jau norakstījis. Nebija daudz, bet tieši tāpēc.
Un pie reizes parunājām, ik pa brīdim uzkāpdami augšstāvā uz cigareti.
Nav daudz tādu reižu, kad tā un pa īstam.
Šorīt atkal gandrīz pārāk ļoti gribējās pagulēt vēl. Darbā visi aizņemti ar to balagānu (nu labi, interesantas instalācijas), man gandrīz nekā nebija ko darīt, bet vienkārši snaust arī kaut kā ne tas. Un kaut kā ne tas arī mācīties, kas pierasts dienās, kad nav paģiru un dīkstāve. Tomēr tagad jūtu sevi pamostamies.
Ēst tikai tāpēc, ka nav nekā labāka, ko darīt, pīpēt nevis tāpēc, ka gribas, bet tāpēc, ka garš laiks, strādāt nevis tāpēc, ka kāds dzītu, bet aiz tā, ka brīvdienās labs laiks.
Viss, kā parasti.
Šodien varbūt tikšu pie blīvslēga.
|
|
|
[25 May 2017|08:05pm] |
|
Kas bija tas, kas tas bija, es to jutu jau šodien, bija jaušama kaut kāda savādāka sajūta. Un varbūt es to visu tā arī būtu norakstījis un aizmirsis, ja ne šī ziņa. Nav zināms turpinājums. Tomēr, tomēr.
Vispār man otrā darbā laižoties miegā, tādas savādas pārdomas vienmēr.. varbūt šķietamība.
Jaunā klaviatūra šovakar būs piešūta.
Viss. Dziesma beidzas, pēdējie kolēģi prom, un nu es arī pametu šo vietu.
|
|
|
[25 May 2017|06:34pm] |
Miegaina diena. Gaisma mijas ar tumsu, tad atkal ar gaismu.
Stacijā pārrunājām tikai dažus vārdus. Man negribējās pat ne to.
Jūtos garlaikots un noguris. Apkārtesošais, klusi elektrizētais un sabiezējušais gaiss beidzot izlādējas pēkšņā tirādē.
|
|
|
[24 May 2017|10:22pm] |
Ar kailām rokām pieskarties tam, par ko jau esmu aizmirsis - pieskarties pavisam netīšām, ikkatru lietu it kā atklājot no jauna, tā ir pavisam cita sajūta, tāda personiskāka, pat varētu teikt. Ikdienā tam laika gandrīz neatliek. Ne tā, ne vispār kaut kā.
Vasarai sākoties, uzvējo pazīstams smaržu kokteilis, pilns atmiņu par laiku, kas caur šīm garajām dienām jau paguvis bālēt.
Cilvēki tādi paši, kā vienmēr. Viens attālums nemazinās, otrs aiz tā it kā paliek tuvāks.
Šodien, izejot no kādas Rīgas sabiedriskās iestādes ēdnīcas un aizsmēķējot, pamanīju to, ko nebiju redzējis jau gadiem, varbūt pat būs jau visi Vai varbūt tā tikai šķita, ka ir, tam pat vairs nav nozīmes. Draugs, ne tu būtu mans glābējs, ne arī biji.
Tas viss ir izgaisis, un tam ir jēga vien iekš norobežotiem, caur un cauri izstaigājamiem tikai atkal vieniem un tiem pašiem manas - mūsu - dziestošās atmiņas par aizgājību apcirkņiem. Izdzēs to ātrāk, un es uzkavēšos tur mūžīgi, neizdzēs to nekad, un no šīm pūstošajām skrandām es būšu tas, kurš pazūd pirmais.
Silta, dzestra, ledusauksta Jā, pēdējā - tik bieži un pirmaā - jau gandrīz, kā nekad. Nē, ne tik vulgāri, bet vārdi nav iespējami savādāki, tādi tie atskan ausīs vienmēr.
Bet varbūt es vairs nezinātu, ko ar to visu iesākt.
Kā atmiņā par dziesmas vārdiem, tam pēdējam nav izvēles starp šīm pakāpēm, un varbūt tas ir aizkustinošākais.
Nezinu.
Varbūt pohuj.
Nāks rītdiena un šitas aizmirsīsies.
Tā ir jābūtība.
|
|
|
[23 May 2017|09:39pm] |
Tā vien liekas, ka viss manā īpašumā esošais tur ir nonācis, lai paliktu neizmantots. Tas tur ir nonācis, lai būtu piepildīta šī iluzorā sajūta, ka tam tur ir jābūt. Es nerunāju par tīri materiālām lietām, bet vispār arī par tām. Droši vien tas nav nekas unikāls. Tomēr gribētos par to padomāt mazliet vairāk, iekams kaut ko no tā visa pazaudēju. Bet varbūt nav vērts, ja jau sajūta tikai izskatījās īsta. Vai varbūt tā arī ir visa tā jēga - pa ceļam uz aizmirstības robežu iegūt un atkal ļaut pazaudēt kārtējo objektu, lai saprastu, ka tas nav nekā sevišķa vērts.
Debesis no jūras puses top dzidras, valsts kancelejas apstādījumos iemesta nesaplēsta stikla alus glāze, pie netālās baznīcas uzstājas kaut kāds krievs. Blakus klausās baznīcēni un bomži.
Rīt varbūt turpinājums, šoreiz jau mugurpuses. Esmu nokāpis no korķa un tagad varēšu pievērsties tam un vēl citam visam, kādu laiku, nezinu, nedēļu, mēnesi, bet būs miers.
|
|