Par laimi, ar gadiem esmu iemācījies ilgi neturēt aizvainojumu, uzlikt mīksto un pievērsties saviem darbiem; kopš pēdējās epizodes pagājusi labi, ja pusstunda, es saprotu, ka neesmu tas, kurš pelnījis sevišķu pretimnākšanu un cita veida izturēšanos kā provocējošu, bet reizēm paliek mazdrusciņ skumji, ja tā padomā, ka citiem ir citādāk. Nu labi, sūds ar tiem citiem,
bet es atradu savas dienasgrāmatas, ko uzskatīju jau par zudušām esam.
Lietas ļoti labi es protu noslēpt arī no sevis, un tur iekšā vēl kaut kas no dzejoļiem, tas tur viss, kas uz beigām bija un varbūt pats labākais no tā.