Pie reizes ar jauno klaviatūru dabūju atpakaļ arī daļu mūzikas, un, pats galvenais, visas vecās, gada laikā saklikotās bildes. Es tās biju jau norakstījis. Nebija daudz, bet tieši tāpēc.
Un pie reizes parunājām, ik pa brīdim uzkāpdami augšstāvā uz cigareti.
Nav daudz tādu reižu, kad tā un pa īstam.
Šorīt atkal gandrīz pārāk ļoti gribējās pagulēt vēl. Darbā visi aizņemti ar to balagānu (nu labi, interesantas instalācijas), man gandrīz nekā nebija ko darīt, bet vienkārši snaust arī kaut kā ne tas. Un kaut kā ne tas arī mācīties, kas pierasts dienās, kad nav paģiru un dīkstāve. Tomēr tagad jūtu sevi pamostamies.

Ēst tikai tāpēc, ka nav nekā labāka, ko darīt, pīpēt nevis tāpēc, ka gribas, bet tāpēc, ka garš laiks, strādāt nevis tāpēc, ka kāds dzītu, bet aiz tā, ka brīvdienās labs laiks.

Viss, kā parasti.

Šodien varbūt tikšu pie blīvslēga.