Atkal atskāršu, cik ļoti man patīk vērot aizmigušu cilvēku sejas. Viss vaigu saspringums ir atslābis; nav atvērto, dzīvo, zibšņojošo acu, tās un visa pārējā seja ir kaut kas pilnīgi pretišķīgs viens otram. Es varu rūpīgi izpētīt antropometriskās proporcijas, rētas, asimetriju, matu sakārtojumu. Nezinu, kāpēc tas liekas tik interesanti. Laikam ikdienā reti nākas cilvēkus redzēt aizmigušus. Vai mirušus (nesen). Kaut gan.. Nē, vispār nē. Visās miroņu sejās ir kaut kas pārāk līdzīgs, un tā ir nāve, nāve, kas pārmāc visu, visu pārējo, tā ir dominanta, bet dzīvajo sejās tādas dominances nav. Nav tā nāve miegamāsa, miegs ir savādāka, kailāka, neapzinātāka, bet esības, nevis nebūtības forma.