Tas brīdis, kad īsti vairs nav ko darīt un atliek tikai tukšot atdzisušo vīnu. Šodien nogulēju līdz pēcpusdienai un nekur neaizbraucu; nemaz to nenožēloju, jo tā vietā apbraukāju pilsētu un iepirku jau sen noskatītas un vajadzīgas, bet galvenokārt "gan jau kaut kad citreiz" atliktas lietas. Tas aiz tā, ka visu laiku tā skraidīšana riņķī. Nopietni, neatceros, kad te biju palicis tik daudzas naktis pēc kārtas. Un brīvdienas. Skaidrā (nu vairs nē). Varbūt kaut kad bija.

Kaut kādi raustīgi teksta uzrāvieni. Nodzēšu. Telefons, ko ieslēdzu, bet tad atkal izslēdzu. Priekš kam.

Mans glābiņš ir šis vīns un cigaretes.

Lasu, kas sarakstīts priekš četriem gadiem. Lasu un drebinos. Ne jau no aukstuma.