chrono - Rīta sapņojumi kad jāceļas

Mēs klaiņojām pa dārziņu rajonu. Bija jau nakts. Pie vienas no mājām, kuru apjoza koka žogs, aiz žoga stāvēja vecenīte, kas vēlējās mūsu uzmanību. Tā piedāvāja palikt savā mājā. Viņa kaunējās no savas sejas un slēpa to, jo uz tās nebija palicis vairs neviens miesas gabaliņš. Kad mēs gājām iekšā mājā viņa laimīgi aizklaiņoja prom. Mēs palikām otrajā stāvā, ar skatu uz trepēm, kas ved uz leju un no kurām var redzēt pirmo stāvu un ieejas durvis. Pirmajā stāvā spēlējās zīdaiņi, kuri inscinēja slepkavības ainu, kurai beidzoties tie izgaisa. Mēs nodarbojāmies ar seksu. Tā laikā es ieturēju pozīciju lai vienmēr redzētu trepes, jo kaut kas vedināja neuzticēties šai mājai. Mēs sevī pateicāmies par nakstmājām.