chrono

"All the damned animals of the world
are howling inside your head.
Eyes wide-open, you’re wrapping in penumbra filled
with laughter and moans.

Escaping from all sides and leaning over her, asleep.
Under the silk veil, they are watching her beating body
and following each bitter blue vein, diluting with the paleness of flesh.

Under the closed lid, her moving eye seems to wander through glooms
like a disturbed compass.

The electric fur of ghost animals and the villous feelers are stiffening her limbs,
while a wounded orca rattle ’s tearing her throat.
Tracked inside her dreams, they are clutching at her flanks.

Despite the fervour of her prayers, nobody will push them away,
before one of them half-opens the door of her beauty.
Nobody will push them away, before one of them creeps in her body.

I know your fears and your secrets,
I know your tears and your prayers.
I know your fears and your secrets,
I know your tears and your mysteries."

Tik tikko izritējusī dzimšanas dienā. Tik jocīgi,ka šīm lietām bija jānotiek tieši tad. Ziņa par tuva cilvēka nāvi. Ir grūti saprast, kas ir tas, ko es jūtu attiecībā pret to. Sajūtas nav ne impulsīvas ne ekspresīvas, tās atrodas kaut kur dziļāk. Bet skaidras un jūtamas. Tik nolādēti nopietnas. Prātu neaizsedzošas un vājībām neatdodošas. Es zinu tikai to, ka es negribēju, lai tas viņam beidzas tā un man brīžiem ir skumji.

Un vēl, finansējums, kurš beigsies šajā vasarā laboratorijai, kurā strādāju. Jaunais gads sākās ar dāvanu no vācu darba devējiem, kas paziņoja, ka vēlas pārtraukt sadarbību. Beigas tam būs Jūlijā. Mani gaida pārmaiņas un jauna pieredze.

13 rūķi, kuri man visu laiku atgādināja, ka ir jāpārrēķina iegūtie enerģijas līmeņi, vēlams, šoreiz iekļaujot difūzās orbitāles. Tikai pēcpusdienas galvassāpju izraisīts snaudiens ir spējīgs sevī apvienot Hobitu un molekulāro modelēšanu.

Mierīgs vakars ar lūkošanos domās, atmiņās un sajūtās. Un ar Seal. Jāsamierinās beidzot ar lietām, kuras notiek neatkarīgi no manis. Un jāsāk atkaļ klūt nedaudz atbildīgākam. Citādi pēdējā laika latentais destruktīvisms sāk radīt problēmas.

[..]Pat ja mēs ar viņu pārgulētu, tas maz ko mainītu. Tas varbūt mainītu visu, bet tomēr ne tā, kā ar jebkuru citu. Saproti, tas būtu kā pārgulēt ar māsu. Jā, tev tas liekas drausmīgs salīdzinājums, tev pašai ir māsa. Bet es paskaidrošu. Runa ir par tām sajūtām, kas vieno pāri visam. Jūs jau pirms tam esat tik tuvi vienā ziņā, ka jebkas, ko jūs izdarītu, to nevarētu mainīt. Pat ja tā būtu pēdējā reize, kad mēs viens otru redzētu. Tik acīmredzamas pretrunas, bet tās pastāv tikai šajā, uz konceptiem bāzētajā valodā, nevis mūsos pašos.

Es teiktu, ka kaut kas nav kārtībā, bet patiesībā jau nekad nekas nav. Dažkārt es pieķeru sevi sapņos, kuros es esmu kļuvis par aitu, bet vērtība ir tikai turpināt būt par vilku, jo pasaule nemainās un varbūt arī nemaz nevajag.

Es noskatījos kā viesuļvētra laikā, uz augsta, jo augsta tilta paša vidus māte noskatās kā viņas acu priekšā viņas meitai, kura ģērbta princeses kleitā, atņem nevainību netīrs, rugājains vīrietis. Māte bija tā, kura šo aktu bija sarunājusi. Viņa turēja savās rokās nazi, kuru pēc ilgas vilcināšanās ietrieca vīrieša mugurā. Tad viņa to pašu izdarīja ar savu meitu, ietriecot šo nazi meitas asinīm noplūdušajā vēderā. Un tad pati sevī. Tad es nolēmu pamosties un secināju, ka esmu nogulējis 4 stundas no gaišā diennakts laika. Meh.

[..]Divas asins lāses. Viena no manis un otra no viņa. Tā ir pēdējā lieta, ko atceros, pirms mēs devāmies katrs uz savu pusi. Laiks ir lēnām saēdis viņa seju manī, ir izgaisusi viņa balss un pat sajūtas kļuvušas grūti izšķiramas no visa pārējā. Brīžiem man liekas, ka tās ir tādas pašas atmiņas, kā atmiņas par pirmo saules staru, kuru es apzinājos. Mēs reiz elpojām vienu elpu. Zāle, uz kuras uzsnidzis sniegs. Stepju klejotājs un viņa zirgs. Palicis ir tikai aukstums. Mēs reiz mīlējām vienu meiteni. Palikušas ir tikai smiltis. Tas mūs sagrāva. Sadalīja divās daļa. Viena gribēja iet un viena gribēja palikt. Es paliku. Es vairs negaidu. Es vairs nezinu. Es klausos virs manis izaugušo koku lapu stāstos. Varbūt tie ir tikai sapņi. Sapņi, kas kļuvuši par atmiņām.

"Reiz kaislīgs zirgu skriešanās sacīkšu cienītājs uzaicināja matemātiķi, biologu un fiziķi palīdzēt noteikt, kurš zirgs vinnēs nākošajās sacensībās. Matemātiķis nāca klajā ar atbildi, ko pamatoja ar sarežģītiem statistikas aprēķiniem, kas bija balstīti uz iepriekšējo sacensību rezultātiem. Biologs atbildi pamatoja ar gēnu alēļu pētījumiem piecās iepriekšējās rikšotāju paaudzēs. Fiziķis atbildi uzsāka ar vārdiem: „Kā modeli mēs ņemam sfērisku zirgu vakuumā...”"

Yeah, ar līdzīgiem vārdiem sākas katra otrā fizķīmijas lekcija.

Pēdējā sērija 2. sezonai BG ir samērā nomācoša. Labā ziņa ir tā, ka otrā sezona bija labāka par pirmo un ir cerība, ka trešā būs labāka par otro. Bet nu, pāris sīki komentāri attiecībā otro sezonu. Parādijās morālās dilemmas, kas izpalika pirmajā sezonā un varoņu tēli arī caur to palīdzību ir ieguvuši nelielu dziļumu, kas gan joprojām nav pārāk tālu no ūdens virskārtas. Pāris sižetiskās izmaiņas un grūti prognozējams turpinājums, kas ir labi, jo vienbrīd bija iestājusies notiekošā rutīna - ik pa brīdim notiek kāda sailonu diversija, patstāvīga kustība uz priekšu, patstāvīga bāzes kuģu parādīšanās, mukšana un vice versa. Pēdējā sērijā attēlotie laika apstākļi uz jaunapdzīvotās planētas man nedaudz saistās ar šo laika periodu. Manai veselībai pats sūdīgākais visa gada garumā. Drēgns, vēss un lietains. Šo laika posmu varētu nosaukt par pneimonijas&tuberkolozes mēnesi. Bet atgriežoties pie BG, es ceru, ka Adama vecākais nogriezīs savas pēkšņi parādijušās ūsas. Traumējošs skats.

Uzdūros vienai no retajām lietām, kas man saistībā ar Harija Potera tēliem šķita laba esam. Šeit uzslava ir jādod gan ne Roulingai.



"You would look prettier wearing red.”
It always started this way, with some innocent words from Godric. And it always -well, not always, most of the time- ended up with her pressed against the wall by his lean body.
He was warm, every part of his body was. She could notice it despite her dress. Maybe it was the famous Gryffindor's blood running through his veins or the fact that his colors were fire and gold. It felt securing and soft on her cold skin. Rowena loved that: his hot lips and tongue trying to find salvation in her cool mouth, as avid as a man just getting out of the desert and finding a bottle of fresh water. Godric could be the greatest duelist of the age, the perfect man of war... but she was the real conqueror.

Interesanti, ka lai novērtētu valsts labklājības līmeni, primāri tiek izmantots IKP (iekšzemes kopprodukts). Kas īsti ir labklājība? Spēja cienīgi eksistēt, spējot atļauties sev mitekli un ēdienu? Kā pamats labklājībai noteikti. Mērs, kurā mērīt, cik proporcionāli mēs spējam atļauties gada laikā iepirkt jaunākā modeļa plazmas televizorus? Pēdējā gadījumā relatīvās labklājības mērs varētu būt: RLK = gada ienākums pēc nodokļu, dzīvokļa u.c. obligātajiem tēriņiem/plazmas televizora cena. Bet vispār jau labklājībai vajadzētu būt laimīguma mēram, ko šķiet, ir tendence aizmirst, bet to diemžēl ir arī sarežģīti novērtēt. Pārāk abstrakti. Pēc pašnāvību iekšzemes kopprocenta, PIKP? Ir vairāki iemesli kamdēļ tas neder, lai gan vismaz daļēji tas ir rādītājs. Ejot racionālo ceļu, manā prātā laimīguma mērs veidojas kā ļoti sarežģīta funkcija no bezdarbnieku skaita, depresijas zāļu patēriņa, to pašu minēto pašnāvību skaita un citiem lielumiem, bet šādu ceļu ejot tuvinājumi varētu būt tik lieli, ka galarezultātā iegūtais rezultāts varbūt pat nesniegtu kvalitatīvu novērtējumu. Laikam jau jāatgriežas pie tā paša IKP, bet tas parādā interesantā gaismā kā mēs skatāmies uz lietām. Budistu tempļa ienākumi nevarētu būt pārāk lieli, bet kaut kas man liek domāt, ka laimīguma līmenis tur varētu būt samērā augsts.

Diena ir aizplūdusi ātri. Es joprojām sēžu pie monitora, kā es sēdēju pie tā no rīta, kad sāku savu darāmo, bet aiz loga jau manā istabā lūkojas mēness disks. Pārdomas, gan brīžiem pozitīvas, gan brīžiem negatīvas. Kaut kā es jūtos pārāk jauns šādai nolemtības sajūtai, bet tā tiecas ar gadiem tikai sakrāties arvien vairāk. Bet nu, toties dažkārt ir tiešām tīri patīkamie brīži un vienmēr ir cerība uz tādu vairošanu. Jāiet kas palasīt, mēnesgaismas iestāšanās vienmēr padara prātu un sajūtas nedaudz mierīgākas un rada lasīšanai piemērotu atmosfēru.

Reiz, sen senos laikos bija ēters. Bet tad tika izstrādāta relativitātes teorija un ēters tika pazemināts amatā kā maldīga teorija. Bet izrādās, tepat kaimiņos, vēl pavisam nesen ēters bija atdzimis (neesmu daudz pētījis, bet gan jau dzīvo joprojām, jo vismaz forumos par to aktīvi spriež ar šī gada datumu) un 2000. gadā pat tika pasniegta lekcija par to Lomonosova universitātē, kas, man nav jāsaka, ir viena no vecākajām un lielākajām Krievijas mācību iestādēm un viens no zinātnes centriem šajā valstī. Un lūk, pati lekcija, pirmā daļa:

http://www.youtube.com/watch?v=0cKpgJCRnJk

Īsumā: relativitātes teorija ir uz falsificētiem eksperimentiem izveidoti meli, ēters toties ir neganti nogrūsts malā, neskatoties uz savu pareizību, kuru pierādīt nu tiek mēģināts.

edit: Palabota vārda "ēters" rakstība.

[..]To deja beidzās, tāpat kā sākusies un turpinājās no savām beigām. Laiks ritēja, gadu simti un gadu tūkstoši. Pār klinšu sienām krita to ēnas, kuras virmoja tāpat kā ugunskura liesmas. Tiem nebija nodoma, tiem nebija vēlmes, bet to ēnas krita un katrs, kas tās pacēla un ieelpoja, ieelpoja sevī daļu no ilūzijas, kas bija radusies bezprāta spēlē. Ilūzija par dvēseli. Par mīlestību. Par jēgu. Bet deja nekad nebeidzās, tā sākās, tāpat kā bija beigusies un tikai brūnsvītrains ērglis, caur savām neredzošajām acīm vērās tumsas apspīdēto kaulu kaudzē.[..]

[..] Viņi visu mūža bija divi - viens kurš dzīvoja un viens kurš vēroja, bet kurš no abiem bija marionete un kurš auklu raustītājs, to nevarētu pateikt pat tas, kas bija radījis tos savā galvā. Bet viedums nemājoja ne vienā ne otrā, tas bija paslēpts daudz dziļāk, aiz apziņu un sajūtu tīkliem, vēl tumšākā tumsā par Saturna sirdī mājojošo. Bet tas mūs netraucēja, mēs sēdējām, klausijāmies vilku balsīs un rimti tērgājām, priecādamies par katru vārdu, kas plūda pār mūsu karstajām lūpām un katru domu, kas radās kā gaismas šautra mūsu prātos. Uguns dvesa kaismīgu siltni no savām liesmām, kurās spēlējās sen aizgājušie rēgi un gavilēdama nomira pagātne. Brīža apziņa - tā vienmēr ir bijusi spēcīgāka par katru citu un ievelkot to dziļi plaušās es atlaidos mīkstajā sūnu paklājā lai vērtos virs galvas plūstošajā melnzilumā. Es ļāvos plakstiņiem lēnām aizvērt sevi ciet, balsīm pārvērsties sanošā dziesmā un sākt sapni par kādu pavisam jaunu pasauli. [..]

Dienu plūdums ir īpatnējs. Citas patīkamas, citas riebīgas, citas vienkārši noeksistētas bez liekām domām, bez liekām jūtām. Un šī ir pavadīta no viena grafika ekstrahējot nākošo un no tā vēl nākošo. Un vēl jāpārbauda visa datu čupa un jādomā kā izskaidrot rezultātus. Man, atklāti sakot, apnika.

Iegāju Beyond Twilight myspace lapā lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka tur jau sen svilpo vējš. Un tad es lapas stūrī ieraudzīju provocējošu tekstu: "Bring Beyond Twilight to Riga!" un zemāk podziņa: "Demand it!". Tas laikam tur ir katrai grupai kaut kur iebāzts. Manā prātā uz mirkli pavīdēja vīzija par BT savā vecajā sastāvā ar Jornu Landi atskaņojot dziesmas no The Devil's Hall of Fame Melnajā Piektdienā un potenciālās sajūtas tajā klātesot. Nolādēts, šitām domām vienkārši ir jānomirst un to audiem ir jāsapūst uz to kauliem, pārāk nereāli diemžēl tas viss ir kopā.

Dažkārt es nevaru saprast, sapņi mani tur dzīvu, vai nogalina.

Bet laiks ārā ir lielisks, tieši paredzēts pavēlākam vakara izbraucienam ar riteni. Un tad miegs ar visu tajā ietilpstošo. Miegam pat nebūtu ne vainas, ja tā trūkums nebūtu tik grūti izturams un dzīvesjūtu bendējošs.

Ir iestājusies patīkama vakara tumsa un es gaidu lietu. Tad varēs iet ārā. Pastaiga lietū zem lietussarga ir tāds romantisks pasākums, pat ja romantika ir tikai priekš sevis. Varbūt jāaiziet līdz dzemdību namam un jāpavēro pasaule no augšas.