chrono -

[..]To deja beidzās, tāpat kā sākusies un turpinājās no savām beigām. Laiks ritēja, gadu simti un gadu tūkstoši. Pār klinšu sienām krita to ēnas, kuras virmoja tāpat kā ugunskura liesmas. Tiem nebija nodoma, tiem nebija vēlmes, bet to ēnas krita un katrs, kas tās pacēla un ieelpoja, ieelpoja sevī daļu no ilūzijas, kas bija radusies bezprāta spēlē. Ilūzija par dvēseli. Par mīlestību. Par jēgu. Bet deja nekad nebeidzās, tā sākās, tāpat kā bija beigusies un tikai brūnsvītrains ērglis, caur savām neredzošajām acīm vērās tumsas apspīdēto kaulu kaudzē.[..]