chrono

Šovakar nāk nepareizas domas galvā. Bet pasapņot jau drusku var. Padzīvot sveces liesmā. Rīt gan vairs nē, rīt jāturpina vecā dzīve.

Dažkārt, pavērojot kādu laiku dažu cilvēku sociālo interakciju neatliek nekas cits, kā vienkārši mēģināt noslāpēt kuņģa satura nākšanu uz augšu pa gremošanas traktu. Varbūt jāapēd kaut kas rūgts, kā pretstats sajustajam cukuram, kas acīmredzami ļauj būt par sabiedriski tīkamu cilvēku.

Viena cibas kolēģa pēdējais ieraksts man atsauca atmiņā manis paša nesenās pārdomas par "lietām". Tūrisms, atpūta, mazie-lielie dzīves prieki.

Jāsāk ar to, ka man nekad nav patikušas ekskursijas. Došanās uz kaut kādu vietu grupā, kur gids stāsta garlaicīgu apkārt zibošo objektu un telpu vēsturi, lēno pārvietošanos līdz ar visu baru uz priekšu un cilvēkus apkārt, kuriem tiešām šķiet, ka tas viss ko mēs pašlaik darām ir vērtība. Un klejojumā pa Poliju-Slovākiju, vienā vietā, atgriezos piektās klases cienīgā ekskursijā. Pats apskates objekts šķita interesants pēc būtības. Ala kalnā. Vajadzēja samaksāt 7 latus, tad sagaidīt kad pienāks apaļa stunda un tad sākās procesija grupas biedru tuvuma apskāvienā ar organizētu apstāšanos pie katra kaut cik cienīga stalaktīta/stalagmīta/stalagmāta. Diezgan vienmuļi, neinteresanti un es priecājos, ka beidzot tiku ārā. Šī vieta man būtu patikusi, ja es varētu uz to atnākt viens pats, paklaiņot, parāpelēt pa vietām, kas nav mākslīgi piemērotas lai gājiens būtu kā pa trepēm tavā kāpņu telpā, apsēsties, ieelpot vēso un miklo kalna iekšienes gaisu un ieklausīties klusumā. Bet kopā ar visiem cilvēkiem es jutos kā viens no daudzgalvaina idiotu bara.

Vietas ir patīkami apskatīt vienatnē vai kopā ar kādu sev patīkamu cilvēku. Klaiņot pa tām, ieelpot tās, nedomāt par to, ka pēc 1,5h ir jau jābūt citā vietā, kuru jāredz. Mani tā īsti nemaz neinteresē pašā būtība kaut ko redzēt. Daudzas lietas, kas daudziem uzdzen savdabīgu patiku, man šķiet neinteresantas kā pašmērķis. Mājas, pilis, statujas u.tml. Tāpat kā mani neinteresē 95% šīs pasaules kultūru, to nacionālie ēdieni, politiskie uzskati, vai konkrētās valsts iedzīvotāji zina kur atrodas Latvija un ja viņi tajā ir bijuši, kā viņiem patika Vecrīga.

Patīkami, ja pati apskate sevī ietver jau kaut kādu izaicinājumu. Viens no iemesliem, kāpēc man patika kalni. Jo lai gūtu ieskatu tajos, ir jāmēro daudzas stundas pa akmeņainiem ceļiem augšup/lejup, jāizjūt kā elpošana un sirds uzvedas gluži kā treniņā, jāsajūt patīkama smeldze muskuļos un jāizbauda atpūtu un pusdienu brīži, kad atsēšanās ir paspējuši sevi parādīt kā kaut ko nopelnītu un noderīgu, nevis vienkārši slinkuma dzītu vajadzību. Kaut kā fiziskā slodze spēj darīt ēdienu garšīgāku, dzīvi pilnīgāku un naksmieru veselīgāku.

Viens piliens šī spētu vienā momentā likt sarecēt visām tavām asinīm. Skaisti. Tas būtu kā pieskarties upei ar pirksta galu un vērot kā viss ūdens pārvēršas ledū.

Putrescīns dod aromātu, ko dēvē par "nāves smaržu". Interesanti, ka tavā izelpā ir daļa no nāves, jo šī viela ir arī daļēji vainīga pie smakas, ko dod kādu laiku netīrīti zobi. Dvašu beigu galā saista ar dvēseli un dzīvību, bet tajā ir arī daļa līķa un nāves.

Masāžas eļļa ar lavandas smaržu ir ļoti patīkama. It sevišķi sajaukumā ar Viņas smaržu. Tās abas ir savijušās uz manām rokām un es jūtos kā narkomāns, kurš apreibinās ik pa brīdim šo smaržu saspēli ievelkot sevī. Šī vakara smaržas vispār ir fantastiskas. Tā lieliskā mirklība, minoties uz riteņa pa tumsu, elpojot tūkstošs pasaules sajūtas, kas ir pacēlušās pēc nolijušā lietus. Tāpēc man patīk vasara, tāpēc man pat patīk vasaras karstums. Jo tad es ilgojos pēc kā veldzējoša. Tad es patiesi izbaudu vēsumu, peldoties ūdenkrātuvēs, un vienkārši aukstu dušu. Es izbaudu vasaras lietu un tas vairāk nav vienkārši slapjš un saldējošs, kā aukstā rudens vakarā, tas ir dzīvinošs un caur visām maņām spirdzinošs. Un, ak, vasaras naktis, tās nevar aizstāt nekas.

Sēdēju Hesburgerā un vēros sprite glāzē, kurā peldēja ledus gabaliņi, domājot par divfāžu sistēmas termodinamisko līdzsvaru. Biju nosēdies ar skatu pret logu, kuram otrā pusē bija gaitenis. Pa gaiteni apkārt braukalēja Alfas vilcieniņš ar diviem maziem bērneļiem, kuri vēroja ekskursiju pa šo ārkārtīgi nozīmīgo apskates objektu. Aiz muguras vilcieniņam gāja pārītis "kaut kā" prezentētāju, kuri vai nu beidza savu darbu vai arī bija nolēmuši paņemt vakariņu pārtraukumu. Izdzēru atlikušo no nulle grādus sasniegušā dzēriena daļu un devos tālāk, meklēt to, pēc kā biju atnācis.

Rītdiena bija Viņas diena un es sev biju vakar apsolījis, ka es uzvedīšos labi. Vienā brīdī, īsi pirms gulētiešanas un tumsas noguruma ieskautam, mani bija pārņēmusi šausmīga nevēlēšanās sastapt jebkādu cilvēcisku būtni, jo man nebija ne jausmas ko viņām teikt, kā uzvesties un vispār bija uznācis tāds krietns ierāviens sevī. Apmēram tāds, kāds uznāk pirms liela darba prezentācijas, kad tev ir sajūta, ka viss izgāzīsies, bet tā vietā tu aizej un aizrauj visus ar savu stāstījumu un neviens pat nevar iedomāties ko tu pirms tam esi domājis. Man negribējās atkal sajust situāciju, kad visiem ir jautri, bet es garlaikojos sevī, īsti nespēdams neko lietas labā mainīt. Varbūt vienīgi notīties kādā klusā stūrī un iegrimt netraucēts domās. Vēl labāk, atrast kādu, ar kuru paspriest, par, piemēram, cēlonību. Bet es neesmu bijis uz daudzām kāzām. Īstenībā ne uz vienām. Un droši vien, tieši šīs ir tās pašas labākās ar kurām sākt.

Pizģec vienkārši. 3 dienas tā putra maisījās, šodien vajadzēja piemest vēl klāt izejvielas lai reakcijas ātrumu uzlabotu un jau rīt varētu dalīt ārā. L izomēra vietā pieliku D. Kaut kur biju aizlidojis tajā brīdī, jo blakus vārijās reakcija ar D izomēru un sajaucu. Fantastiski, tos sūdus nevar atdalīt bez hirālās kolonnas un tas man sabeidza šodien garastāvokli. Nav jau pasaules gals, arī racemātam būs savs pielietojums, bet šodien vispār īsti nekas nevedās.

Pozitīvā ziņa ir tāda, ka mani aicina uz Poliju aizbraukt vasarā. Vajadzētu izmantot šo iespēju, kad tur dzīvo kāds pazīstamais. Tas tomēr ir citādāk, nekā braukt klasiskajā tūrismā. Laikam jāpaņem atvaļinājums Jūlija beigās un tad arī daļa no tā jāpavada tur.

Es piekrītu tev, princesīt. Ir brīži, kad es domāju tāpat. Interesanti, tu nojaut par ko es to saku?

— Kaķi un oriģinalitātes trūkums. Oriģinalitātes trūkums un kaķi. Vice versa.

— Sarkanas, niezošas nedēļas nogales pēcpaliekas.

— Kinētika.

— Laika vilkšanās un noguruma garlaicīguma pievienojums tam.

— Domas, kā padarīt vasaru ciešamu.

— Riteņbraukšanas plāni.

Kvantu mehānikā man pēc attiecībām eksāmenā sanāca atzīme 11. Žēl, ka tai ir jānonivelējas. Bet nu, patīkams novērtējums. Šonedēļ arī bakalauri un maģistri aizstāvās, aizgāju pāris reizes paklausīties. Samērā interesanti tur pabūt.

Labs vakars, labi pavadīta nakts. Vēl viena laba vieta atklāta Vecrīgā. Daudz sarunu un naksnīga pastaiga. Un brauciens nakts transportā, kurš ir krietni vien pārpildītāks par dienas. Pēdējos piektdienas vakaros man ir izdevies izbaudīt līdz šim neizjustu pasauli. Rīta sapņi gan bija īpatnēji. Satikti sen mirušie, apmeklētas senaizmirstas vietas.

[..]Tava skorpiona zīme deg virs maniem logiem. Tā deg caurām naktīm, to nevar aizkliedēt pat mākoņu gūzmas. Un tad es ilgojos pēc kā vairāk, pēc kā vairāk ko jelkad sniegtu būtība manī. Tavs bezveidola karstums ir šeit, to jūt mani saspringušie muskuļi. Izdzisušās emocijas, aizmirstās vēlmes aizdegās, tās pārņem visu - mani, tevi, pasauli. Es nezinu vai tu esi vajadzīga manam prātam. Iespējams tam (un arī man) nav vajadzīgs neviens un tu esi tikai mana intelekta iztēle, lai pārlaistu garlaicības brīžus. Varbūt tu tiešām esi tikai manī. Manas tumsas dziļākajos nostūros. Sociopātiskajos labirintos, kur klīst tikai naida un sāpju radītie dēmoni. Kopā ar tiem, kuriem ir vienkārši vienalga. Bet vienu es varu apzvērēt, tavas dvēseles vēsmas vienmēr ir bijušas īstas. Pat tad, kad es tās apšaubu, nicinu un vēlos dzēst, tās gaismo spēcīgāk par Sauli. Ko gan es darītu, ja es atkal tiktu elpas tuvumā tev? Nogalinātu un mirtu līdz ar tevi. Saķēdētu ar laulības važām uz visu dzīvi un būtu laimīgs (tāpat kā tu). Gūtu vienu vakaru, vienu nakti, vienu mūžības sajūtu un aizietu uz neatgriešanos. Ja ir bijušas vairākas dzīves, tad ir bijuši vairāki mēs. Katru reizi kas citādāks, bet katru reizi viens un tas pats. Kā uguns, kam ir tik daudz veidolu, bet būtība tā pati.

Noslīcināt visas aizraušanās, iemīlēšanās, sapistās sirdis un sapņus, kas beidzas, tā īsti vēl nesākoties. Jālien mežā, jāaizmirst visi cilvēki un varbūt arī nedaudz pašam sevi. Man ir apnicis pēc kaut kā ilgoties, iekārot, kaut ko gaidīt, nekad nepiepildīt, negulēt naktis un ienīst likteni, kas man pagaidām ir devis veiksmi profesionālajā un pilnīgu fiasko personīgajā jomā. Goda vārds, es jūtos vienkārši slikti un pašlaik vēlētos tikai kādu, kas man varētu sniegt kaut nelielu komfortu ar apziņu, ka kādam šajā caurumā, ko sauc par pasauli, es arī nozīmēju. Bet arī šādi sentimenti tā kā būtu jāatmet un jāiemācās dzīvot bez visādām ilgām un debīliem romantiskiem sapņiem, kas nes tikai nepiepildījuma sajūtu.

No rīta man degunam uztaisīja lokālo anestēziju un pārgrieza pāris vietās starp sienu starpām šķērsām saaugušo gļotādu. Tikko izņēmu no deguna tamponus un sāku gatavoties iet tikties ar V. Ārste gan teica, ka šodien nekur labāk apkārt nestaigāt, jo var sākties asiņošana, tāpēc ceru, ka V. klātbūtnē nesāksies japaņu anime klasiskais kadrs ar puisi, kuram skaistas meitenes klātbūtnē sāk asiņot deguns.

Bet operācijas ir atmaksājušās, elpot caur degunu ir kļuvis vieglāk un kakls spēj daudz labāk tolerēt dažādas aukstas lietas, kuras pirms tam varēja nozīmēt nepatikšanas.

-----------------

Aizgāju uz "The Avengers". Ir jāatzīst, ka tā ir klišejiska un ne pārāk laba filma. Šoreiz IMDB ar savu 8,7 novērtējumu ir mani maldinājis, jo parasti esmu sastapies ar to, ka viduvējas filmas tur tiek novērtētas viduvēji un labas - labi. Protams, galīgi slikta nav, var brīžiem pabaudīt tajā ielikto budžetu, bet pārmaiņas pēc šādu filmu taisītāju varētu arī par visu pārējo, kas nav specefekti un lēti joki. Ironiski, bet visvairāk man patika pats bezsmadzeņainākais šīs filmas pārstāvis - Halks. Kinozāles skaņu sistēma ļāva labi izjust viņa brutālo spēku un viņš labi iznesa un reizē paņirgājās par Lokiju (jo Lokijs ir dzerdzīgs mitoloģisks tēls un ir to pelnījis).

Pēc četrām ar roku uzdrukātām A4 lapām pieķēru sevi pie vēlmes piespiest ctrl+S, lai būtu backup izdarītajam.

-------------

Nākošajā veikala apmeklēšanas reizē jāpaņem Borjomi sešpaka, tikko nosecināju, izdzerot pēdējo lāsi no šovakar iegādātās pudeles.


-------------

Nu nevarēju paiet garām grāmatai ar šādu vāku, to nenopērkot. Varētu jau iztikt bez tiem slavinājumiem visās vāku malās, bet no otras puses, Conn Iggulden rindas ir lasītas un atzītas par labām esam, līdz ar to viņa slavinājums deva mājienu uz to, ka grāmatas sajūtas un sižets varbūt varētu būt manā gaumē.

"You do what you love and fuck the rest." Yeah.

Dažkārt vienkārši uznāk. Bļa. Un tad nu kaut vai nošaujies.

Šodien patēvs izrādija interesei manā nekristības jautājumā un pat sāka apdomāt iespēju to kaut kā labot, man nesot grāmatas par attiecīgo tēmu. :D Es viņam pateicu, ka labāk nē, man nevajag makulatūru mājās. Man jau tā bija grūti noturēt nopietnu sejas izteiksmi, kad viņš pieminēja divus eņģeļus, kas katrs uzlaidīsies uz katra mana pleca pēc kristībām.

goddess, guard our crossroads
we can´t take control
we can´t measure sane and insane
teach us how to be
how to adore
things we cannot touch
we need your pulse
make us pulse

[..]This creation of new molecules has given us new materials such as plastics, new dyes to colour our clothes, new perfumes to wear, new drugs to cure diseases. Some people think that these activities are unnatural and their products dangerous or unwholesome. But these new molecules are built by humans from other molecules found on earth using the skills inherent in our natural brains. Birds build nests; man makes houses. Which is unnatural? To the organic chemist this is a meaningless distinction. There are toxic coumpunds and nutritious ones, stable compounds and reactive ones - but there is only one type of chemistry: it goes on both inside our brains and bodies and also in our flasks and reactors, born from the ideas in our minds and the skill in our hands. We are not going to set ourselves up as moral judges in any way. We believe it is right to try and understand the world about us as best we can and to use that understanding creatively.

Bet mazi bērni man joprojām riebjas. Vismaz to nu es zinu skaidri un ar mani tātad viss ir tik daudz maz kārtībā. Bet pēc 50 gadiem, kad jutīšos pietiekami morāli nobriedis priekš tāda, es noteikti savas domas mainīšu par vismaz 1 eksemplāru. Cerams. Gan tam tur, gan man.