chrono

Nu tā. Viss ir sūdīgi un viss ir labi. Vīrusa čakarētās smadzenes neļauj izvēlēties un izvēle arī nav tik vienkārša. Cilvēki riebjas, cilvēki patīk, diena ir skaista, bet totāli nebaudāma. Daļu dienas pavadīju pastudējot tantru. Šodien vajadzēja pabeigt to, ko neesmu vēl sācis pašsaprotamu iemeslu dēļ. Bet ne beigt, tantra to nerekomendē (vismaz klasiskajā izpratnē ar visu ejakulāciju). Nezinu kā būs parīt ar to slimnīcu, jo nezinu kā būs ar veselību un cik veselam man ir jābūt, lai ar mani veiktu neliela mēroga operācijas. Plus vēl man nav skaidrības par to vai visas formalitātes ir gatavas vai tomēr nē, bet to jau es rīt noskaidrošu.

Vismaz guļot mājās es neesmu saskāries ar nevienu 1. aprīļa derdzību.

Žēl, ka fakultātei norauj budžetu. Pagaidām zinu jau vienu labu cilvēku kurš tā dēļ zaudēja darbu un visiem tiek samazinātas algas.

"Kad izaugšu liela, braukšu dzīvot Īslandē, sēdēšu kafejnīcās, uzņemšu kofeīnu, vakaros stundām ilgi ballēšos, mīlēšos, bet neiemīlēšos un ļoti, nu ļoti ilgošos pēc mājām."

Random citāts no kādas nezināmas draugiem.lv personas par sevi ierakstā.

Nolādēts. Smadzenes šodien nevar izspiest impulsa vidējo vērtību daļiņai, kuru apraksta viļņu funkcija e^ikx un x mainās robežās no - līdz + bezgalībai. Iespējams tas ir triviāli, bet nevaru izdomāt ko iesākt ar bezgalībām, jo ja robežas būtu noteiktas, tad integrāļa vērtība būtu saprotama.

Ir sākusies kvantu ķīmija. Viltīgi nomaskējusies zem nosaukuma "Molekulu un atomu uzbūve". Uz zem apakšnosaukuma "kvantu ķīmija" ir tikpat viltīgi nomaskējusies hardcore matemātika ar fizikas elementiem. Bet priekšmets interesants. Un ja nu kādam tas arī ko izteiks, tad tematiskais joks:

https://lh3.googleusercontent.com/-yddaFp0J_UE/Tz6jTjrO02I/AAAAAAAAAAs/04zoCgJeB-w/s560/complex_conjugate.png

Update: Izdomāju.

Personības testu problēma ir tā, ka tā liek novērtēt sevi pašam. Problēma tā ir tāpēc, ka pašam sevi ir gandrīz neiespējami novērtēt. Pat ja man liekas, ka es sevi pazīstu. Pat ja man liekas, ka sevi pazīstu tikai un vienīgi es. Tik bieži citi mēdz zināt labāk kas patiks man. Bet nav vērts arī griezties pie citiem. Jo, citējot Viljamu Džeimsu: "I have as many selves as there are people who recognize me.". Interesanti, ka tu vari sevi visu mūžu uzskatīt, teiksim, par izteiktu introvertu, bet tikko kāds tev pasaka, ka tu esi sabiedrības dvēsele, cilvēks kas rīkojas un tikai tad domā, tavi uzskati sāk par sevi šķobīties. Vai šis komentārs liek tev atvērt acis? Vai drīzāk maina tevi pašu? Viens vesels patiess es, "iekšējā būtība", kas definē mani, patiesībā neeksistē. Eksistē no daudziem mainīgajiem atkarīgas funkcijas, ko ietekmē tas un tie, kas man ir apkārt. Jā, ir ģenētiskas noslieces un predeterminētība, bet patiesībā tas ir tikai tāds vai citādāks papīrs, uz kura tiek rakstīti un svītroti vārdi un teikumi. Vismaz runājot par personību.

- How much do you love me?
- Well, look at the stars and count them. That's how much i love you.
- But it's morning.
- Exactly.

Sanāk pasmaidīt pašam par sevi. Par maniem mēģinājumiem rītausmā saskatīt zvaigznes. Kuru tur, protams, nav un es to labi apzinos. Naktij ir tieksme nebeigties tikai manā galā. Bet tikšanās bija patīkama un jāsaka, ka sen nebiju ar nevienu parunājis tā. Pēc tam vēl sastapu pāris sen nesatiktus cilvēkus, ar kuriem bija vienkārši patīkami un komfortabli pavadīt vakaru.

====================

Ir iespējams just garlaicību. Pie tam tik lielā mērā, ka šķiet, ka labāk būtu neeksistēt. To sajūtu man gribētos nodēvēt par "Lielo Neko", gluži kā no Nebeidzamā Stāsta. Iekšā iestājas emociju, iztēles un vēlmju tukšums. Paliek tikai vēlme mainīt stāvokli, bet nav iespējams sevī atrast neko, kas to varētu izdarīt. Šķiet, ka pati meklēšana sagādā titāniskas pūles un tad diena pārvēršas pulksteņa tikšķēšanā, krāsainu bilžu skriešanā gar acīm un pārmaiņu gaidīšanā. Flegmātiska bezemocionāla bezjēdzība. Par laimi, tas viss vienā brīdī beidzas.

Dažkārt gadās izlasīt kādas rindas un nodomāt pie sevi: "Kāds te stāsta manu dvēseli.". Tas gan negadās bieži. Vēl retāk gadās man pašam to stāstīt. Ja kādreiz kaut kur ko pasaku, tad tā ir tikai vāja atblāzma no tās patiesās būtības. Pāris karotes emociju, sauja vārdu, cenzūra arī nekad pa īstam pilnībā nepazūd. Pēdējā laikā jūtos sašķelts un svešs, ko ne tikai pa īstam nepazīst neviens, bet īsti pat nepazīstu es pats. Ir brīži, kad rodas sajūta, ka ar manu ķermeni darbojas kāds cits, es tikai noskatos no iekšienes kambariem. Tas parasti pārvēršās iekšējās mokās, kas pārvēršas sevi izsmeļošā darbībā, kas beigās neko kosmiski nemaina, tikai iegriež citā zobratā, nedaudz labākā un izturamākā. Pēc vakardienas garlaicīgā dzertiņpasākuma piecēlos slims, kas spēcīgi ietekmē manas tagadējās domas. Manas domas ir manas pašsajūtas vergs. Ja es tagad būtu vitāls un vesels, noteikti dziedātu ko citu. Bet nu, pūst mans ķermenis, pūst arī manas domas. Un patiesi, ne jau pasaule, kuru dažkārt gadās redzēt kā maitas kaudzi. Ar sevis pašapceri vispār ir jānodarbojas saulainās un zildebešainās dienās, tad rezultāti sanāk vispozitīvākie. Kad es ar to nodarbojoas ejot pa nakti cauri mežam, staigājot pa nāves taku un lasot ebreju pieminekļu uzrakstus, tad rezultāts vairs tik pozitīvs viss nav. "Zeme, manas asinis neapsedz un manus kliedzienus neapslēp!" Lūk tas ir normāls kapu pieminekļa uzraksts, nevis "dusiet saldā miegā" vai tml. nejēdzīga figņa.

===============


Prasās izlasīt nākošo "A song of ice and fire" daļu. Izlasīju slaveno Peļēvina "Šausmu ķiveri", kaut kā tā brīža vēlmēm par sausu.


===============


Vajadzētu biežāk padziedāt kopā ar kādu. Man patīk.

Первая лекция по математике. Преподаватель задаёт вопрос:
- В общем-то, откуда взялась математика?"
- Из глубин самого ада...

Beidzot sāku skatīties klasiku - Ergo Proxy. Nu jau jāsaka - drīz beigšu. Subtitri tik tādi draņķīgi gadījušies. Bet anime lieliska, man patīk.

Kaut kā grūti šodien kaut kur likties. Iekšā deg spēcīgas sajūtas. Patīkamas un tomēr mokošas. Bet citādāk jūtos atvieglots, abi kursa darbi ir pabeigti un palicis vēl pavisam nedaudz līdz Z-svētku atpūtai.

Man tomēr ir reāls fetišs uz šāda tipa frizūrām, kā sarkanmatainajai. Un ne konkrēti matu krāsa. Gari, ideāli taisni mati un čolka. Un vispār skaistas solistes. http://www.youtube.com/watch?v=j2XkM2I3IZw&list=LLY0b6qprql5AGxFwjxy-LZg&index=3&feature=plpp_video

Atsauce uz avotu teorētiski zinātniskā stilā veidotam darbam - www.wikipedia.org. Tikpat labi varētu uzrakstīt pie sava literatūras saraksta speciāli recenzentam veltītus vārdus: "Use google, bitch!".

"What does that mean? Know me. Know me. Nobody knows anyone else, ever!"

Viena no cilvēka fundamentālajām kļūdām ir nepareizu secinājumu izdarīšana saistībā ar citiem cilvēkiem un to rīcību. Vēl vairāk, cilvēks regulāri izdara nepareizus secinājumus pats par sevi. Pāris sociālpsiholoģijas atziņas. Ja es braucu ar mašīnu, tad visi, kas brauc par mani ātrāk ir traki, visi, kas brauc lēnāk, ir stulbi, bet visi, kas brauc vienādā ātrumā ir saprātīgi domājoši. Tikai to domājot es aizmirstu, ka mēdzu mainīt ātrumu.

Dažbrīd man vajag daudz miera. Kancerogēno vīraku un sveču ieskautība, šķiet, manu dzīvi tikai ildzina.

Duplicēt 20 gadus mirušu žurku, ievadot viņas genomu donoršūnā ir ok. Ko ētika saka par 50 tūkstošus gadu veca neandertālieša duplicēšanu? Droši vien neko labu, ētika vienmēr ir bijusi kuce.

Jūtos kā daļu sevis izmētājis pa visiem pagātnes nostūriem. Es tik reti domāju par aizgājušajām dienām, ka tagad, kad sāku meklēt fragmentus bijušajā, ir jāmaldās kā labirintā bez gaismas. Interesanti. Vīraka dūmi vijās gaisā un ietin sevī domas. Pustumsā ir vieglāk ieraudzīt savu Ēnu.

Mani taisās deportēt uz Ameriku pēc 1,5 gadiem. Nepretošos.

Tu cilvēks mierīgi ej savās dienas gaitās, domā savas seklās un apgarotās domas un tad kāds vienkārši ņem, atvēzējas un iemet tev ar mezglā sasietu žurku. Nespēju beigt sajūsmināties par šo.

The fountain. Lieliska filma. Mans vakardienas vakars tika piepildīts ar to. Pludinot kopā vairākas pasaules ir labi sanācis attēlot kaut ko, kas mani aizskāra dziļāk. "Death is a disease". Bet ne jau šie vienbrīd izskanējušie vārdi. Tie bija tikai viens no smaragdiem, vienkārši kas patīkami pazīstams.

...un vēl ir cilvēki, kuri kaut sadegs lai pierādītu, ka sudrabs ir zelts. Un tad paliek žēl, ka diskusijas potenciāls tiek iznīcināts, tā vietā nostatot vēlmi vienkārši "uzvarēt".

Pēdējais neorganikas protokols. Man vajadzēja ko just to pabeidzot, bet iekšā svelpj tukšums. Diena toties patīkama un plūstoša.


Je ne craignais pas de mourir
mais de mourir sans etre illumine.
(I was not afraid to die,
but to die without having been enlightened)

Comte de Saint-Germain, La Tres Sainte Trinisophie

Es klausos, braucot sabiedriskajā transportā, kundzes monologā. "Un mana krustmāte ir mirusi un viņas meita ir mirusi un viņas mazmeita aizbrauca uz Tukumu ("un nomira", es iedomājos pie sevis)". "Olberts un viņa sieva ir mirusi, arī abi viņu bērni ir miruši un kundzīte blakus mājā, tajā mazajā, kas atradās mums kaimiņos, arī tā ir mirusi". "Visiem savs laiks, visiem", dziļdomīgi nodūc monologa klausītāja. "Mhm", entuziastiski piekrīt kundzīte un turpina savu uzskaiti tālāk.

Kungs, es esmu grēkojis. Analītiskās ķīmijas lekcijās, tā vietā, lai pievērstu savu uzmanību augstākajām gudrībām, barotu savu dvēseli ar zināšanām, es jau 3. reizi ļaujos Nelabā varai. Es iekāroju savu blakus sēdētāju. Es iekāroju viņas sievišķīgos gurnus, skaitās, apaļīgās krūtis un pilnīgās lūpas. Es iekāroju viņu tikai tīri fiziski un man ar kaunu ir jāatzīst, ka es savas netīrās domas par viņu tajos brīžos pat izbaudu. Es apzinos, ka šis grēks ir gandrīz tikpat spēcīgs kā neticības grēks, tamdēļ man ir karsti jālūdz Tava žēlsirdība un spēks turēties šīm domām pretī.

Šonakts sapnis atgādināja lai paskatos sava teātra abonementa izrādes. Apskatoties radās aizdomas, ka savas izklaidības dēļ esmu kādu izlaidis. Bet viena vēl palikusi, tad nu to pašu nepalaist garām.

Vakar un šodien tapa protokoli par mangānu, titānu, vanādiju, hromu un to savienojumiem. Jūtos apmierināts par savu produktivitāti un tā mani arī nomierina, jo sāku redzēt laiku kursa darba rakstīšanai. Pagaidām mani apmierina neorganikas izvēle, darboties ap metālorganisko savienojumu sintēzēm. Kaut kas jauns un interesants.

Laba diena. Saaukstēšanās tai piešķīra tik rimtu lēnīgumu un vienaldzību pret nesvarīgām lietām, ka viss notiekošais pārvērtās mierīgā stāstā. Apciemoju S. Viņas jaunā dzīvesvieta bija patīkamās sajūtās ievīta. No rīta arī nedaudz morāli apmierinājos ar Shining force II. Neskatoties uz savu primitīvo sižetu, šī segas spēlīte man atsauc patīkamas atmiņas no bērnības. Dievinu vecā stila taktiskās rpg. Kur viss notiek gājienos, nevis "in real time". Mūsdienās visi ir aptrakuši ar savu tieksmi pēc patstāvīgas dinamikas un pārāk daudz esmu dzirdējis: "Man slinkums ilgi domāt. Man patīk, ka viss notiek ātri". Arī publikāciju šķirošana šodien tika krietni pavirzīta uz priekšu un līdz ar to arī kursa darbs.

Dīvains garastāvoklis un dzīves redzējums. Nihilisms nepārtraukti vajā. Vienā katlā vārās pagātnes, tagadnes un potenciālās nākotnes skati un izjūtas. Tas nav apjukums, tā nav intensitāte, tas arī nav panīkums. Bet nezinu kā to nodefinēt un arī drusku grūtības sagādā pastiprināta sevis analīze. Kad šitāds dvēseles stāvoklis uznāk, tad varu sev tikai piekodināt: "neizdari neko stulbu". Nav jau nekas īpašs, tikai nedaudz.

You want it full frontal, overstimulation.

So say a benediction,
For a new addiction,
In voyeuristic overdrive.

Reality's a plague, We're the medication.

A new manipulation,
Oversaturation,
Take advantage of what you deny.

(c) blue stahli - ultra numb

Riebjas, kad kaut kāda stulba dirsa paņem un izdzēš manu komentāru jo tas neiet kopā ar viņas bībeliskajiem, episkajiem ierakstiem. Pie kājas jau tas, ka mans 2s domātais un rakstītais komentārs ir aizgājis nebūtības ellē, bet niknumu rada šitais jēlums + vēl pāris personīgas dabas jautājumi no pagātnes.

Biju jau aizmirsis cik fantastiski patīkama sajūta ir nodarboties ar seksu ar īsto cilvēku. Kā teica viņa: "Mūsu enerģijas ar katru dienu arvien vairāk saplūst." Pēc īslaicīgās, bet āprātīgas disharmonijas ar G. tas ir kā lietus lāses no ūdens trūkuma pusmirušam augam. Vēl viena pozitīva lieta: varbūt tikšu pie drauga mājas pieskatīšanas uz nenoteiktu laiku. Tur ir pirts, klusums un plašums. 3 lietas, kas mani garīgi stiprina. Negatīvais šobrīd ir nogurums un daudzās lietas, kas jāizdara uz rītdienu.