chrono - 15.11.2011

Es klausos, braucot sabiedriskajā transportā, kundzes monologā. "Un mana krustmāte ir mirusi un viņas meita ir mirusi un viņas mazmeita aizbrauca uz Tukumu ("un nomira", es iedomājos pie sevis)". "Olberts un viņa sieva ir mirusi, arī abi viņu bērni ir miruši un kundzīte blakus mājā, tajā mazajā, kas atradās mums kaimiņos, arī tā ir mirusi". "Visiem savs laiks, visiem", dziļdomīgi nodūc monologa klausītāja. "Mhm", entuziastiski piekrīt kundzīte un turpina savu uzskaiti tālāk.

Kungs, es esmu grēkojis. Analītiskās ķīmijas lekcijās, tā vietā, lai pievērstu savu uzmanību augstākajām gudrībām, barotu savu dvēseli ar zināšanām, es jau 3. reizi ļaujos Nelabā varai. Es iekāroju savu blakus sēdētāju. Es iekāroju viņas sievišķīgos gurnus, skaitās, apaļīgās krūtis un pilnīgās lūpas. Es iekāroju viņu tikai tīri fiziski un man ar kaunu ir jāatzīst, ka es savas netīrās domas par viņu tajos brīžos pat izbaudu. Es apzinos, ka šis grēks ir gandrīz tikpat spēcīgs kā neticības grēks, tamdēļ man ir karsti jālūdz Tava žēlsirdība un spēks turēties šīm domām pretī.